PROF. DR. PAULS JUREVIČS

Printed in Sweden Wikander &Sjosted Tryckeri AB Soderalje 1956

PRIEKŠVĀRDI
MŪSU LAIKMETA IEZĪMES
DIVĒJĀDĀS PASAULES
LATVISKAIS PASAULES SKATĪJUMS
CILVĒKA CIEŅA
MODERNAIS CILVĒKS
PAAUDŽU UN PASAULES UZSKATU KONFLIKTI
KRISTĪGĀ KULTŪRA
KRISTĪGĀ GARA KRĪZE
MODERNAIS CILVĒKS UN DIEVTICĪBA
DZEJAS SABIEDRISKĀ SŪTĪBA
LITERATŪRA UN MODERNAIS CILVĒKS
TECHNIKA UN RELIĢIJA
HEIDEGERA EKSISTENCIĀLĀ FILOZOFIJA

    Dzīves apstākļi jaunākos laikos tiecas pārveidot cilvēkus dažādos virzienos, kuriem visiem palaikam- kopējs ir tas, ka tie attālina tos no tām augstām vērtībām, kas izveidotas un sankcionētas tūkstošu gadu ilgā kultūras dzīvē. Šai grāmatā apvienotie apcerējumi un priekšlasījumi mēģina raksturot dažus no šiem vitrzieniem un analizēt tos. Citos rakstos atkal tiek raksturotas un pamatotas tās vērtības, kurām draud liktenis kļūt aizmirstām- un atmestām, - kas būtu jāuzlūko par lielu nelaimi kā atsevišķiem cilvēkiem-, kuru dzīves jēga kļūtu apdraudēta, tā visai cilvēcei, kas sāktu slīdēt atpakaļ barbarismā. Autora nolūki būtu sasniegti, ja viņš vismaz dažos gadījumos būtu ierosinājis vienu otru uz pārdomām par šo tematu.
    Vairums šeit apvienoto rakstu ir jau kādreiz bijuši iespiesti. Pisrmiespiedumi ir raksti Modernais cilvēks, M. Heidegera eksistenciālā filozofija un, izņemot sākumu, Modernais cilvēks un dievticība.

Austrālijā, 1954.
P.J.

1. Techniskā revolūcija
2. Komunisma - verdzība
3. Rietumu dekadence
4. Izejas - meklēšana

1. Techniskā revolūcija

    Ka visa cilvēce mūsu dienās pārcieš smagu krīzi, tas tagad ir tik vispāratzīts fakts, ka tā pierādīšanai īsti vairs nav jātērē daudz vārdu. Te pietiek jau gluži ārēja skata uz pasauli un uz to, kas notiek mūsu dienās. Daudzie simti nopostīto pilsētu, daudzie miljoni cilvēku, kas zaudējuši savas mājas un dzimteni, un vēl citi daudzie miljoni, kas smok un mirst iedomājami sliktākos apstākļos ( koncentrācijas nometnēs un cietumos - un vēl daudz citu piemēru varētu minēt, - vai viss tas neliecina, ka cilvēce ir smagi slima, ka kaut kas ar to nav labi?
    Tomēr cilvēki ar aukstām galvām un stipriem nerviem varbūt teiks, ka tas, kas tagad notiek, nav nekas sevišķs. Līdzīgas lietas notikušas jau simtām reižu agrāk, - un dabā tās ir visparastākās parādības: vai tur ik dienas neiet bojā simtiem tūkstošu dzīvu būtņu, lai pārdzīvotu tikai nedaudzas, - un vai tur nav likums, tā saucamais džungļu likums, ka stiprākais aprij vājāko?
    Bez šaubām, tā saucamā dabā tas būtu ,,dabiski", bet cilvēks, lūk, vienmēr ir iedomājies, ka viņi ir kaut kas vairāk nekā daba, ir pārāks par to, ka to nevada vienīgi instinkti kā dabas būtnes, bet gan prāts un zināšana, kas ir labs. Kādas slavas dziesmas kultūras un cilvēcības progresam gan netika dziedātas vēl priekš kādiem piecdesmit gadiem!
    Vairums slaveno atklātības darbinieku paredzēja, ka nekādi kari vairs nebūs iespējami: technikas un rūpniecības progress tos esot padarījis neiedomājamus; kari darītu tik lielu postu ārkārtīgi uzplaukušai un neskaitāmiem pavedieniem ar visu dzīvi saistītai saimniecībai, ka cilvēkiem vairs nekad nevar ienākt prātā iesākt karu, lai ar to paši nopostītu savu labi iekārtoto dzīvi. Bet pagāja tikko desmit gadu, un sākās asiņainais pirmais pasaules karš - visu nelaimju sākums, kas lika sākt velties lavīnai. Un tā ir noticis, kā to aprēķinājis kāds amerikāņu zinātnieks, ka no visiem 900 kariem un 1600 revolūcijām, ko pazīst vēsture, mūsdienu kari un revolūcijas ir tālu visasiņainākās un visbriesmīgākās. Pasaules gudrie tātad ar savu optimismu priekš 50 gadiem ir maldījušies. Mēs neesam gājuši uz priekšu, bet par spīti katram šķitumam esam krituši atpakaļ tādā barbarismā, kāds, vismaz dažos virzienos, vēl līdz šim nekad nebija pieredzēts. Kaut kas tātad nav kārtībā, cilvēce tiešām šķiet sirgstam ar kādu smagu slimību.
    Meklējot pēc šīs situācijas izskaidrojuma, neuzvelsim visu vainu kādam vienam bubulim, - vai nu to saucot par boļ-ševismu, vai hitlerismu, vai brīvmūrniekiem, vai žīdiem, vai citādi kā. Tāda izskaidrošana gan labi apmierina mūsu tieksmes pēc elementāras vienkāršības un dod iespēju konkrēti darboties pret kaut ko, bet tā netver pietiekami dziļi. Vispirms, dzīves pārveidībām nekad nav tikai viens rokām tverams iemesls, bet to ir nenoteikts daudzums, otrkārt, galvenais jau ir ne tikai konstatēt, piem., ka boļševisms dara briesmīgu ļaunumu visai kultūrai un simtiem miljonu cilvēku, bet saprast, kā kaut kas tāds kā boļševisms, ar visām tā ķēmīgām īpatnībām, vispār varēja rasties un izaugt par faktoru, kas apdraud visu kulturālās cilvēces eksistenci. Un nerunāsim arī ne par kādu dēmonu vai velnu iejaukšanos cilvēku vēsturē. Lai notiktu briesmīgas lietas, nemaz nav vajadzīgs, lai iejauktos kādi speciāli velni. Velni jau sēž gatavībā gandrīz katrā cilvēkā un gaida tikai labvēlīgus apstākļus, lai izlauztos. Un šādus labvēlīgus apstākļus bieži rada tieši ,,labie" cilvēki. Patiesi, dažreiz tieši cilvēki ar vislabākiem nodomiem, pasaules lāpītāji ar augstiem ideāliem, ir visbriesmīgāko notikumu ierosinātāji, ja tie dabū varu savās rokās, bet tiem nav nekādas dziļākas gudrības un tie seko pirmajam šķitumam. Dumjība allaž ir vislielāko nelaimju cēlonis, un diktatori palaikam, no augstāka viedokļa, ir bijuši ,,padumji". (Zīmīgi, piem., cik sekla ir bijusi kā Hitlera; tā Staļina vispārējā kultūra.) Ne par velti paruna saka, ka dumjš draugs ir bīstamāks par gudru ienaidnieku, - un tā arī visbīstamākie cilvēki ir tie, kas grib būt cilvēces labdari, bet kuru prāts ir aprobežots. Viņu labie nodomi tad taisni nāk par ļaunu, jo atkal ir teikts, ka ceļš uz elli ir klāts ar labiem nodomiem. Galu galā, bez šaubām, šo atsevišķo cilvēku loma, lai arī cik tā būtu spilgta, nekad nav izšķirīga. Grandiozām pārmaiņām cilvēces dzīvē jāmeklē cēloņi kādos ilgstošos procesos, kas lēnām brieduši un attīstījušies nemanot, desmitiem un pat simtiem gadu ilgi, lai tad pēkšņi pārsteigtu cilvēkus ar saviem negaidītiem augļiem, kas dažreiz var radikāli pārveidot visu dzīvi. Tā arī nav šaubu, ka viss tas, ko mēs vērojam mūsu dienās un no kā mēs smagi ciešam, ir kādu ilgstošu vēstures norišu rezultāts. Ja negrib iet tālāk atpakaļ, tad jāsaka, ka, vismaz sākot jau ar renesansi, ar 15.- 16. gadsimteni, vēsture dabūja to pagriezienu, kas varēja novest pie tā, kas šodien notiek. Vissvarīgākais faktors te bija tas, ka - apzinīgi vai neapzinīgi - tika pieņemts uzskats, ka cilvēks jāatbrīvo no garīgās varas aizbildniecības, ka tam jādod pilnīga brīvība attīstīt visas savas spējas. Šis princips, šķiet, bija labs, tas ir daudz ticis cildināts un slavēts, - jo tiešām liekas, ka daudzi garīgās varas pārstāvji tai laikā bija diezgan aprobežoti cilvēki, un tikt no tiem vaļā un iegūt iespēju attīstīt sevi likās visai patīkama lieta. Vismaz nekas dēmonisks tur nelikās esam. Katrā ziņā attīstība sāka iet šai virzienā, un tas guva savu izšķirīgo uzvaru lielajā franču revolūcijā. To tiešām vadīja cēli nolūki, un tās sauklis jau bija, kā zināms: brīvība, brālība, vienlīdzība - kas šķiet ļoti labas, vismaz ļoti patīkamas lietas. Vēl labāk, liekas, bija tas, ka šī brīvība, kas tika pasludināta un pakāpeniski arī realizēta, vispirms izpaudās it sevišķi kā zinātniskas pētīšanas un mācīšanas brīvība.
    Tam tomēr, izrādījās, bija ļoti plašas un izšķirīgas sekas. Vispirms ar to, ka zinātne ieviesa cilvēkos kritisku un pat skeptisku garu. Vērsta galvenā kārtā uz materiālas dabas pētīšanu, tā pieradināja atzīt un saprast vienīgi to, kas bija pētījams ar dabas zinātņu metodēm, nemaz nejautājot, vai nav kādas citas realitātes, kurām tās nav piemērojamas. Ar to visu tika noārdīti daudzi tradicionālie uzskati, - gan tādi, kas to bija pelnījuši, gan arī tādi, kas nebija - arī morālē un polītikā, nemaz nerunājot par reliģiju; cilvēks kļuva brīvs no daudzām saitēm, arī no tādām, bez kurām tas nevar dzīvot un kas konstituē tā dzīves jēgu. Tā tika sagatavota tā rietumu kultūras tautu sairšana ne ar ko iekšēji nesaistītos pūlos, tā ,,masifikācija", par ko tagad tik daudz, kā par lielu nelaimi, runā mūsdienu tautu dzīves pētnieki.
    Otrs izšķirīgs moments bija tas, ka modernā zinātne, kā to jau pasludināja tās pamatlicēji renesanses laikmetā - Galilejs, Bekons, Dekarts - bija vērsta uz cilvēka dzīves pārveidošanu, atvieglošanu un, it sevišķi, uz tā varas pavairošanu par dabu. Kā tipiska moderna parādība zinātne nepavisam negribēja palikt tikai teorija, bet tieši tiecās kļūt par spēcīgu ieroci cilvēka rokās, citiem vārdiem: tai rau no paša sākuma bija dota ievirze uz techniku. Tā no modernās zinātnes dabīgi izauga modernā technika, un tā atkal ir tieši vai netieši galvenais cēlonis visām mūsu dzīves pārveidībām - un arī katastrofām.
    Bez šaubām, ir jau daudzkārt teikts, ka technika pati par sevi nav nedz laba, nedz ļauna, bet viss atkarājas no tā, kas to izlieto un kā to izlieto. Labās un gudrās rokās tā var kļūt par cilvēces augstāko cerību piepildītāju, ļaunās turpretim tā kļūst par baigāko katastrofu cēloni. Tāpēc senos laikos un vēl jauno laiku sākumā izgudrotāji dažreiz slēpa savus izgudrojumus (piem., zemūdeni), lai tie nenāktu arī ļaunu cilvēku rokās, kas tad varētu kļūt par cēloni lielam postam. Bet iedzīvošanās un panākumu kārie jaunie laiki aizmirsa vai vienkārši neievēroja šo seno laiku gudrību (mūsdienās pat valdības, savā peļņas kārē dažreiz masveidīgi piegādā ieročus, nebēdādamas par rītdienu, pat noziedzniekiem un nākamiem ienaidniekiem) un neievēroja arī reliģijas atziņu par iedzimto ļaunumu cilvēka dabā. Tā allaž, gandrīz vienmēr, ir noticis, ka techniskie izgudrojumi ir nonākuši ja ne tieši ļaundaru, tad amorālu, vismaz praktiski nekristīgu vai tuvredzīgu cilvēku rokās un tā bieži nodarījuši nelabojamus ļaunumus. Un ka tam tā vajadzēja notikt, ir visai dabīgi, jo ļaunie, amorālie, tuvredzīgie cilvēki palaikam ir daudz aktīvāki nekā krietnie, kurus jau arī bieži dēvē par ,,lēniem".
    Technika ir viens no tiem jauno laiku kultūras produktiem, kas savā faktiskā izlietojumā ir gājis pretī šīs kultūras pamatievirzei. Šī pamatievirze ir bijusi, no vienas puses, brīvības došana un tās pavairošana līdz maksimam, no otras puses, humānisms: cilvēka dzīvības un dzīves augsta vērtēšana, un tātad tās izkopšana un uzlabošana, - un ir acīm redzams, ka tā ir kristīgā mācība, kas šo virzienu ir gan dēstījusi, gan it sevišķi veicinājusi ar savu tuvāku mīlestības mācību. Bet nu ir noticis tā, ka technika, vismaz pagaidām, ir bijusi un ir viens no galveniem faktoriem cilvēka nebrīvības, verdzības un nedrošības atjaunošanā. Izšķirīgais moments te vienmēr ir bijis tas, ka tā - kā jau to sapņoja renesanses ideologi - tiešām vienmēr ir milzīgi spēcīga cilvēka varas vairotāja. Bet līdz šim ir noticis tā, ka tā ir vairojusi galvenā kārtā tikai atsevišķu indivīdu vai grupu varu un pie tam tādu, kas pēc savām garīgām īpašībām nemaz nav bijuši kvalificēti lielākas varas iegūšanai. Sākumā, un pa daļai arī vēl tagad, ir bijis tā, ka technika ir palīdzējusi kapitālistiem, kas nodibināja rūpniecības uzņēmumus, iegūt nesamērīgi lielu varu gan vispār sabiedriskā un politiskā dzīvē, gan it sevišķi iegūt varu par milzīgām strādnieku masām. Būdami savā vairumā cilvēki, kas stāvēja tālu no visām humanitārām idejām, bet rūpējās tikai par savas bagātības vairošanu, tie šo varu, kā to rāda industriālisma vēsture, lielā mērā izlietoja, lai nežēlīgi ekspluatētu strādniekus. Tagad svaru kauss ir noliecies pretējā virzienā. Strādnieki, sapulcināti lielās masās pilsētās (tas ir viens no viszīmīgākiem un sekām bagātākiem industriālisma rezultātiem), ar laiku kļūdami organizēti, ir ieguvuši milzīgu faktisku varu par citiem pilsoņiem, it sevišķi, kad tie ieņem pozīcijas kādos vitāli svarīgos modernās techni-cizētās dzīves organizācijas vai apgādes centros, piem., satiksmes, elektrifikācijas, ūdens apgādes, ostas u.c. iestādēs. Lai panāktu sev kādas, nereti nepamatotas priekšrocības, tie tad, kā mēs ik dienas piedzīvojam, nebaidās tieši šantažēt citu pilsoņu milzīgo majoritāti, nodarot tiem lielus zaudējumus un dažreiz apdraudot to veselību vai pat dzīvību. Technika un tās organizācija tādā kārtā dod minoritātei, ja tā ir bez sirdsapziņas, līdzekļus iegūt varu par majoritāti. Uz to jau tieši dibinās boļševiku cerības uz revolūcijām, un tie tāpēc vienmēr cenšas vispirms ielikt savus piekritējus visos izšķirīgos techniskos posteņos. Un, kad vara reiz iegūta, tad tā atkal ir technika, kas atļauj jau pavisam sašaurinātai minoritātei paturēt neaprobežotu laiku absolūtu varu par milzīgu majoritāti. Senos laikos, kad valsts vara varēja operēt tikai ar zobeniem un šķēpiem, ilgstoša valdīšana par lielākām masām, pretī visām viņu dziļākām tieksmēm un gribai, bija neiespējama, jo pret zobeniem varēja sacelties kaut vai ar rungām. Bet pret valsts policijas varu, kuras rīcībā ir ložmetēji, lielgabali, tanki un lidmašīnas, arī vismilzīgāko majoritāšu vislielākais izmisums ir bezspēcīgs. Tādā kārtā ir noticis, ka technika, kas bija domāta kā cilvēka atbrīvotāja un demokrātiju stiprinātāja, tagad daudzos gadījumos cilvēku atkal burtiski padarījusi par vergu un ir sagrāvusi pat demokrātijas ēnu. Atkarībā no technikas sasniegumiem ir noticis tā, ka zināmā mērā ir atkal atjaunota vislielākā nevienlīdzība, un džungļu likums atkal pārvalda dzīvi: taisnība tam, kas lielākais plēsoņa. Uz skatuves atkal parādījies tīģeris, kas plēš nevarīgās avis pēc savas patikas. Agrāk bija tikai auni ar īsākiem vai garākiem ragiem, un viņu vara bija proporcionāla šim garumam - un tātad ierobežota. Par tīģeri starp avīm kļūst ar moderniem iznīcināšanas ieročiem apbruņotā minoritāte, kad tā noliek sev par mērķi turēt savā varā un ekspluatēt milzīgo majoritāti. Komunistu vara par milzīgām izmisušām tautu masām, balstīta vienīgi ieroču technika, mums tad arī atklājas tieši šādā aspektā.

2. Komunisma - verdzība

    Bet būs varbūt, kas mēģinās šī džungļu stāvokļa atjaunošanai un plašo tautas masu brīvības tieksmju apspiešanai ar technikas palīdzību atrast kādu kaut teorētiska attaisnojuma ēnu. Mēs jau nupat aizrādījām, ka atkarībā no visas dzīves pakļaušanas techniskai organizācijai, strādnieki, kas šai techniskā aparātā ieņem kādas centrālas pozicijas, iegūst ārkārtīgu varu par šo sabiedrību un bieži tieši šantažē to, lai izkarotu sev kādus personīgus labumus. Visa rietumu pasaule ārpus dzelzs priekškara smagi cieš no šīs situācijas un bieži atrodas pilnīgā anarchijā, kas draud kļūt chroniska. Cik reizes atbildīgi darbinieki gan valsts iestādēs, gan rūpnīcās nav izsaukušies: mēs vairs nespējam viņus savaldīt, - to spēs tikai komunisti! Un tiešām, vai aiz dzelzs priekškara kādreiz dzirdams kaut kas par streikiem?
    Tie, kas turētos pie Hēgelam līdzīga uzskata, tāpēc varētu teikt, ka vēsture izlieto boļševismu tikai it kā viltību, lai panāktu kādus gluži pozitīvus mērķus, proti - chaosa novēršanu (vismaz dažās) industrializētās zemēs, kas neizbēgami iestātos, ja vara paliktu tumšām strādnieku masām. Tie būtu tikai salti propagandas meli, ja boļševiki saka, ka viņu kustība radusies, lai atbrīvotu strādniekus, - patiesībā to uzdevums ir bijis un vēl ir gluži pretējs: tiem ar savu reglamentēto policijas un kastu valsti jānovērš chaoss, jāsavalda sadumpojušās masas, jāieved jauns dzimtbūšanas laikmets, daudz radikālāks un ilgstošāks nekā visi agrākie, jo tas būs balstīts modernās technikas ieročos. Bet attaisnojums būtu, ka ar to tiktu saglabāti nosacījumi rūpnieciskai ražošanai.
    Iespējams, ka varbūt pēc kādiem simts gadiem zināmas skolas vēsturnieki, gribēdami saprast mūsu laikmeta konvulsijas, mēģinās tās izskaidrot šādā veidā: ar to būtu norādīts resp. atklāts boļševisma (un tāpat arī fašisma), tā sakot, techniskais pamats, izteikta šo parādību jēga cilvēces vēsturiskā attīstībā. Neapstājoties nemaz pie dažādiem iespējamiem svarīgiem iebildumiem it sevišķi no metodoloģiskās puses, mēs teiksim, ka šis izskaidrojums mūs neapmierina kā pārāk schēmatisks un arī tāpēc, ka tas neuzrāda garīgās dzīves faktorus un pārmaiņas tanī, kas šādas varas nodibināšanos dara iespējamu. Pieņemt šādu hēgelisku boļševisma izskaidrojumu nozīmētu attaisnot to pēc hēgelis-kās formulas, ka viss aktuāli esošais ir saprātīgi pamatots. No ētiskā (un arī tīri metodoloģiskā) viedokļa tas tomēr nav pieņemams: boļševismu mēs nespējam un nedrīkstam attaisnot, mēs nevaram pieņemt mītu par kādiem "vēstures nolūkiem", kas attaisnotu to slepkavību, melu un citu noziegumu virkni, kas raksturo boļševismu un tā varas nodibināšanu un uzturēšanu. Mēs to, kas, starp citu, izteicas nesalīdzināmi plašākā dzīves joslā nekā tikai strādnieku savaldīšanā, varam izprast tikai kā smagu slimību, kā sekas kādām smagām kļūdām vai pat noziegumiem, ko tautu vai partiju vadītāji izdarījuši, nemākulīgi vai amorāli rīkojoties. Mēs nevaram arī apmierināties ar kādām tīri meehaniskām schēmām, bet, tā kā cilvēki ir saprātīgas un jūtīgas būtnes, tad pēdējie iemesli viņu rīcībai ir jāmeklē viņos notiekošās psīchiskās norisēs, par cik tās mums pieejamas.
    Atrast pirmos dvēseliskos cēloņus tai kustībai, kas savā deģenerācijā novedusi pie komunisma ar visiem tā briesmu darbiem, nav grūti. Kā mēs to redzam no pirmo sociālistu rakstiem kā Francijā, tā Anglijā, tā ir bijusi līdzjūtība smagajam strādnieku stāvoklim agrīnā kapitālisma posmā, j kas ir likusi labākiem cilvēkiem no mantīgām un izglītotām aprindām domāt par šī stāvokļa uzlabošanu. Izejas punkts un inspirācija mācībai tātad bijusi augsti ētiska un tieši kristīga, un proti kristīgā mācība par tuvāku mīlestību. Angļu sociālismā šī inspirācija, par lielām galvas sāpēm Maskavai, vēl tagad nav gluži izsikusi, un tāpēc angļu sociālisms ir gluži kas cits nekā vācu un krievu sociālisms, un, kamēr tas paliek sev uzticīgs, no tā nav gaidāmas tādas varmācības kā Krievijā. Iespēja šīm varmācībām radās, kad Vācijā sociālisms atstāja savu kristīgo bāzi un pievērsās ačgārni apgrieztam hēgelismam, ateistīgai un pseudozinātniskai Marksa mācībai. Patiesībā gan Markss, izaudzis rietumu kultūrā un vēl godādams lielās franču revolūcijas brīvības un demokrātijas ideālus, nedz ieteica, nedzparedzēja tās asinspirtis, kādās sociālisms resp. komunisms noslīcis un ņēmis galu mūsu dienās. Tās ir specifiskais pusmežonīgo cilvēku izgudrojums, kuriem varmācība allaž ir bijusi tradicionāla, izgudrojums, uz kura patentu tad it sevišķi pretendē pustatārs Ļeņins un āziāts Staļins.
    Ja grib meklēt kritisko lūzuma momentu sociālismā, pēc kura tas šķīrās no rietumeiropiskiem demokrātijas un brīvības ideāliem, izgāja uz bīstamā mazākuma diktatūras ceļa un pieņēma tēzi, ka mērķis attaisno līdzekļus, tad par tādu var uzlūkot 1902. gadu, kad Londonā, krievu emigrējušo sociālistu sanāksmē, norisinājās izšķirīgā cīņa par organizācijas principiem. Te izvirzījās jautājums, vai partijas un cīņas organizācijā būtu pieļaujams, ka notiktu novēršanās no demokrātijas principiem un ka vadošais mazākums pieņemtu patstāvīgus lēmumus, kas būtu visiem jāpilda. Dīvainā kārtā tieši viskulturālākais un eiropiskākais tā laika sociālistu vadonis Pļechanovs debašu karstumā nebaidījās, barbarizēdams klasisko latīņu izteicienu, izmest saukli: ,,Salus revolutiae suprema lex!" (Revolūcijas veiksme lai ir augstākais likums!). Visai drīz viņam šo nepārdomāto soli nācās rūgti nožēlot un atkāpties no revolūcijas vadības, ko sagrāba tāds vīrs kā Ļeņins, kas tad šo principu, t.i. revolūcijas panākšanu ar mazākuma diktatūru un tās realizēšanu un uzturēšanu absolūti visiem līdzekļiem, nerēķinoties ne ar kādiem ,,aizspriedumiem" vai cilvēcīgām jūtām, izvirzīja par galveno direktīvu. Praktiski tas nozīmēja, ka bija notikusi atsacīšanās no visiem demokrātijas principiem, ka bija proklamēta šauras vadošas kliķes diktatūra, bija atzīta nežēlīga pretinieku iznīcināšana, vārdu sakot - visi līdzekļi, lai cik amorāli un zemi tie būtu (piem., meli, krāpšanas, atklātas un slepenas slepkavības u.t.t.), bija labi, ja tik tie veda pie mērķa. Šis moments bija traģisks un briesmīgām sekām bagāts, jo atklāti ienesa amorālo momentu pasaulē. Bez šaubām, ar cēliem mērķiem allaž visos laikos tikuši attaisnoti dažreiz vispretīgākie līdzekli, bet tad vismaz no morāles neatsacījās, bet mēģināja vismaz vārdos ar to saskaņoties. Tagad turpretim uzbrukums vērsās pret pašu morāli - pret cilvēcību, pret patiesību, pret taisnību, pret brālību (tātad nevien pret kristietības, bet arī, piem., pret visiem franču revolūcijas ideāliem) un pie tam tīras varas polītikas vārdā, lai iegūtu noteikšanu par masām.
    Ar to tad ar, kā saka, velns bija palaists, un viss tālākais norisinājās ar zināmu loģisku nepieciešamību. Ir saprotams, ka daudzi tagad, sakarā ar mūsdienu briesmīgiem notikumiem, atrod par iespējamu runāt par Antikrista atnākšanu un tā varas laikmeta iestāšanos. Tiešām, ja ar antikristietību saprot visu augstāko vērtību noliegšanu un iznīcināšanu, tad šādai runai ir savs pamats. Tikai šis Antikrists nav nemaz jāpersonificē kādā mītiskā personā, bet to var meklēt cilvēkos pašos. Ikvienā cilvēkā jau snauž tāds Antikrists, un, ja tas tiek mākslīgi stiprināts ar labvēlīgiem apstākļiem, tad tas arī kļūst spēcīgs un sāk valdīt. Cilvēka griba jau ir vāja, tieksme uz varmācību tanī allaž ir dzīva, un vienkāršās formulas, kas attaisno šo varmācību, kūtram prātam ir tīkamas. Sevišķi neglābjams kļūst stāvoklis, ja iegūst varu cilvēki, kas jau spēruši pirmos solus šai virzienā. Vara un sevišķi nekontrolēta vara jau vispār, kā bieži atzīmēts, samaitā cilvēkus, un it sevišķi, ja pie absolūtās varas tikušais cilvēks resp. ,,diktātors" ir mazkultūrāls, ar zemu morāli, - un tam gandrīz neizbēgami jābūt tādam, jo smalks, krietns, ,,lēns" cilvēks gan reti varētu kļūt par diktatoru. Katrā ziņā, kad boļševiki ar saviem amorālisma principiem un ar savu gatavību uz visvelnišķīgākiem līdzekļiem tika pie varas, tad, kā tas bija gaidāms, visas šai faktā ietvertās konsekvences izrisinājās ar dzelžainu loģiku un ar laiku vēl pieauga lavīnas veidā. To veicināja it sevišķi tas apstāklis, ka viņu murgainiem plāniem radās pretestība. Pret to tad, saprotams, tūliņ bez žēlastības tika lietotas sankcijas. Kad tās pretestību vēl pavairoja, - sankcijas tika paasinātas, - un tā, akcijai un reakcijai vienmēr kāpinoties, neizbēgami bija jānonāk pie tā, pie kā ir nonākts: pie čekas moku kambariem, pie masu slepkavībām, pie veselu tautu iznīcināšanas, pie desmitiem miljonu nevainīgu cilvēku deportācijām un nomaitāšanas soda nometnēs.
    Ja nu ar varas sagrābšanu, visu pretinieku nomaitāšanu un vērtību pārdalīšanu revolūcijas mērķis būtu bijis sa sniegts, tad varbūt dzīve būtu varējusi sākties atkal no jauna kaut cik normālā veidā. Bet, tikušiem pie varas, boļševikiem bija jāmaksā vekselis, bija jārealizē tā laimīgā dzīve, kuras iestāšanos tie bija solījuši pēc kapitālistu iznīcināšanas un racionālās sociālistiskās iekārtas nodibināšanas. Bet nu izrādījās, ka šī sociālistiskā dzīves izplānošana un racionāli-zēšana, kā viss, kas nāk no šiem, kā Dostojevskis viņu priekštečus nosaucis, ,,velniem", bija kaut kas dziļi necilvēcīgs, pretējs visām dabiskām cilvēka tieksmēm un viņa intīmākām ilgām. Tātad nepārtraukta atklāta vai slepena pretestība ir neizbēgama, - un tas tad nozīmē, ka kara stāvoklim jāpaliek par permanentu institūtu. Tiešām, jaunā, pēc racionāla plāna izveidojamā dzīves iekārta prasa, lai visi cilvēki savās dabās, tieksmēs un attiecībās pret pasauli būtu pilnīgi vienādi, tā ka lai ar tiem varētu rīkoties kā ar nedzīvu materiālu. Nekādas individuālas īpatnības tāpēc nevar tikt atļautas, - visiem jābūt pēc viena mēra. Bet cilvēks, vai tas grib vai negrib, jūtas kā dzīva būtne ar dažādām individuālām tieksmēm un spontānu gribas izpausmi. Ikviens cilvēks tātad, par cik tas vēl palicis cilvēks, neizbēgami būs sabotieris, un agri vai vēlu tas arī izpaudīsies, jo kādreiz tas neizbēgami, gribot negribot, izdarīs kādu plānā neparedzētu lietu. Boļševiku mānija visur redzēt sabotierus ir tātad zināmā mērā pamatota, jo ikviena dzīva un it sevišķi ar dvēseli apbalvota būtne (boļševiki tāpēc noliedz, ka kaut kas tāds kā dvēsele būtu iespējams) jau pēc definīcijas ir viņu sistēmas sabotieris, - jo dabu nevar iekļaut nedabiskās spīlēs.
    Cīņai pret cilvēka dabu un dvēseliskumu boļševiki tad šķiež milzu enerģiju un līdzekļus: visādas skolas, marksisma katķisma nemitīga galvā kalšana, fantastisks propagandas aparāts, cenzūra, policija, čeka, cietumi, nāves sodi, baigās soda nometnes - viss tas nozīmē visu varas līdzekļu maksimālo piepūli, lai padarītu visus cilvēkus līdzīgus un vienādus, padarītu par pelēku masu, kas akli klausa ,,plānotāju" vadošai grupai. Tāpēc sociālisma paradīzei nolemtie tiek stingri atdalīti no visas pārējās pasaules (,,dzelzs priekškars"), lai tie negūtu nekādus citus iespaidus un informāciju kā tikai to, ko plānotāji ir paredzējuši, un tas ir nepieciešami, lai visi būtu tik vienādi un paklausīgi, kā tas būvmateriālam vajadzīgs. Tāpēc arī stingri aizliegtas visas patstāvīgas pārdomas par kaut ko: visiem savās domās tikai jāatkārto tas, ko vadošais partijas biedrs tiem jau, tā sakot, priekšā izdomājis resp. norunājis. Spriešana atļauta vienīgi augstākai partijas komitejai, kas tad to izdara, konsultējot pielūgtās kanoniskās grāmatas un tulkojot tās pēc acumirklīgās vajadzības. Ne māksla, ne zinātne nedrīkst sniegt neko, kas varētu radīt nedrošības sajūtu vai šaubas, vai tik mājā viss ir vislabākā kārtībā. Nevien viss, kas jādara, arī viss, kas jādomā un ko drīkst domāt, ir paredzēts plānā, un vienīgi visstingrākā un visaklākā tā ievērošana var radīt to absolūto dzīves un cilvēku vienveidību, kas ir projektētās paradīzes priekšnosacījums. Novēršanās no partijas ģenerāllīnijas kaut tikai dīglī, kaut tikai kāda sola vai vārda tālākās, lajam nemaz nesaskatāmās konsekvencēs, ir tāpēc tiešām nāves grēks un vajājama kā smagākais noziegums. Lai sistēma varētu pastāvēt, tai tāpēc cilvēki nemitīgi jāapspiež, - bet ja jautā, kāpēc tā pastāv, tad - ja ņem vērā, ka šī cīņa ar dabu pilnīgi aprij visu enerģiju - jāsaka, ka faktiski tā atkal pastāv tikai, lai apspiestu. Kādas tas rada pārmaiņas atsevišķā cilvēkā, kas, lai netiktu iznīcināts, pūlas pielīdzināties šim režīmam, to nav grūti iedomāties un ir arī jau pietiekami pārbaudīts. Tam zūd jēga par augstākām cilvēces vērtībām - par patiesību resp. par īsto zinātni, par labo resp. par morāli, nemaz nerunājot par mākslu un reliģiju. Jaunradīšanas spējas tādos apstākļos, saprotams, zūd, - zinātne, māksla, literatūra kļūst neauglīga un ražo tikai propagandas makulatūru. Cilvēks kļūst garīgi iztukšots un līdzīgs elementārai dabas būtnei; ja tas vispār ko domā, tad vienīgi par to, kā piepildīt vēderu un kā izvairīties no čekas nagiem. Bads un bailes te veido garīgo dzīvi un noteic to. Ja tad nu vēl kungi svētku dienās, kad ļaudis brīvi no darba, parūpējas par kādiem «audzinošiem" resp. propagandas piesātinātiem ,,uzvedumiem" tautai, tad tiek pasludināts, ka nupat ir sasniegti laimīgās cilvēcīgās dzīves kalngali. Cietam maizes riecienam tātad vēl pievieno tikpat cietu un sāju ,,cirku", - un vadoņi domā, ka pūļa ideāls ,,panem et circenses" (maizi un cirkus spēles) ar to ir sasniegts.
    Tādas mums atklājas mūsu laikmeta iezīmes zināmās austrumu zemēs - zemēs aiz ,,dzelzs priekškara": pieviltās masas tur dziļi nelaimīgas, dzīvo smagi apspiestas trūkumā un nebrīvībā; cilvēcīgā cieņa degradēta līdz agrāk neiedomājami zemai pakāpei, visas augstākās kultūras vērtības iznīcinātas, dvēselēs absolūts garīgs tukšums, - un viss tas sākumā ievadīts ar nodomu vest cilvēkus ar varu pie tā, ko daži fantasti iedomājušies kā ,,paradīzi", bet tagad, kad cīņas smaguma dēļ īstais pirmais mērķis (laimīgā strādnieku dzīve) jau sen aizmirsts, palikusi tikai milzīgā necilvēcīgā līdzekļu resp. apspiešanas mašinērija, un tā pastāv tagad, tikai lai pastāvētu, kā līdzeklis, kas pats kļuvis sev par mērķi, - tā novedot visu pie absurda.

3. Rietumu dekadence

    Bet kā ir ar rietumu pasauli? Vai tur stāvoklis būtu stipri atšķirīgs? Tiešām, ir daudzi svarīgi momenti, kuros tas radikāli atšķiras, bet ir atkal citi, kuros tas uzrāda kaut ko līdzīgu tam, kas notiek austrumos.
    Arī te norisinās procesi, kas ved pie individa dabiskās dzīves, dabisko tieksmju un centienu un līdz ar to arī brīvības ierobežošanas. Arī te individa garīgās spējas - kā intellekts, tā jūtas un morāle - tiecas standartizēties un pielīdzināties kopējai masai, līdz ar to neizbēgami degradējoties un kļūstot neauglīgas. Bet te šis process netiek vadīts ar pātagu un piespiešanu, bet tam ir atļauts noritēt dabīgā gaitā, un pret to, ja grib, iespējams cīnīties un tanī iespējami daudzi izņēmumi, - un tā ir šī radikālā izšķirība, kas, par spīti dažādām analoģijām un līdzībām, rada milzīgo izšķirību starp dzīvi šaipus un viņpus ,,dzelzs priekškara", - izšķirību ne mazāku kā starp debesīm un elli.
    Ja jautā, kā tomēr iespējams, ka brīvības zemēs, vismaz dažās dzīves nozarēs, notiek kaut kas līdzīgs kā verdzības zemēs, tad atkal kā izšķirīgais faktors jāmin milzīgā tech-niskā attīstība šais zemēs un tanī pamatotā industriālā ražošana. Zināmu iekārtojumu (šai gadījumā - industrijas) iedarbībai uz apkārtni vienmēr piemīt it kā loģisks raksturs, jo tā palaikam ar zināmu nepieciešamību izriet no attiecīgo iekārtojumu pastāvēšanas un plaukšanas nosacījumiem. Techniskā lielkapitālistiskā ražošana, kad tā sasniegusi visai augstu attīstības pakāpi, prasa visai līdzīgu plānošanu un saskaņošanu, darba spēka un tirgus nodrošināšanu u.t.t. kā sociālistiskās zemēs. Izrādās, ka šos techniskās ražošanas pastāvēšanai un zelšanai nepieciešamos nosacījumus iespējams ar labu gribu un sapratīgu rīcību, vismaz vistālāk progresējušās zemēs, rast un uzturēt arī bez terrora, bet ar daudz elastīgākiem un mazāk drausmīgiem līdzekļiem nekā tatāru zemēs, - un tas tieši ir tas moments, kas sagrauj visas Mark-sa kalkulācijas, kas balstījās uz pieņēmuma, ka kapitālisms nedz gribēs, nedz spēs ar organizatoriskiem pretlīdzekļiem izvairīties no tās katastrofas, kurā tam bija fatāli un nevarīgi jākrīt, sekojot paša Marksa izvirzītam dzelzs likumam. Tā, piem., kārtīgu strādnieku nodrošināšanas problēmā, kas ir zināmā mērā dresūras jautājums, izrādās, ka no divi iespējamām dresūras metodēm komunisms izvēlējies vienu, kapitālisms otru. Komunisms, saskaņā ar savu vadoņu amorālis-mu un cinismu, ir izvēlējies pātagas, kapitālisms turpretim - cukurgabaliņa metodi. Ar augstām algām, īsu darba nedēļu, ar speciāliem labiem un lētiem strādnieku dzīvokļiem u.t.t. kapitālisms panāk, ka rūpniecībai strādnieku netrūkst un ka tie, vismaz vistālāk tikušās zemēs, padodas tai darba disciplīnai un regularitātei, ko prasa modernā augsti technizētā ražošana, un tiem nav nekādas vajadzības pēc dzimtsbūšanas atjaunošanas un citiem drakoniskiem spaidu līdzekļiem, kādi jālieto komunisma ideālvalstī. Tāpat dažādie gan vertikālie, gan horizontālie tresti, lai kā tos novērtētu no cita viedokļa, panāk, ka ražošana dažādās nozarēs tiek saskaņota, - un, ja rūpnieki paši to nespēj, tad iejaucas kapitālistiskās valdības, izdodot attiecīgus dekrētus. Tiek panākts arī, ka, pieņi., lielāka techniska izdevīguma dēļ, daudzas preces ražo nedaudzos standarttipos un tā ražošanu paietina.
    Jau viss tas ietekmē psīchi, kā vispār ikviena cilvēka iekļaušana kādā organizācijā: tā kļūst mazāk spontāna, cilvēks sāk justies kā nepatstāvīgs skritulis un zaudē spēju un tieksmi uz oriģinalitāti. Vēl vairāk jau ietekmē tie garīgie faktori, kas apzinīgi vai neapzinīgi tiek laisti darbā, lai pārveidotu cilvēku apzinu tādā virzienā, ka tā veicinātu rūpnieciskās ražošanas pastāvēšanu un zelšanu. Te būtu iespējams atzīmēt vairākus momentus, bet visnozīmīgākais bez šaubām ir tas, ar ko konkurējošā rūpniecība pūlas nodrošināt tirgu savām precēm. To viņa, kā zināms, panāk nevis ar kādiem spaidu līdzekļiem, kā sarkanie autoritatīvie režīmi, bet ar milzīgu reklāmu. Šīs reklāmas uzdevums nav tikai uzturēt tirgu, bet paplašināt to saskaņā ar pieaugošo ražošanu. Tās raksturīgākais paņēmiens tāpēc būs: radīt patērētājos jaunas vajadzības, iekalt tiem, ka zināmas lietas, ko ražo rūpniecība, ir absolūti nepieciešamas, ka bez tām nevar dzīvot, kaut gan agrāk neviens pat nebija dzirdējis par tām. Reklāma rada pat īpatnēju ideoloģiju, gandrīz pasaules uzskatu. Tā iet, piem., pat tik tālu, ka, tieši vai netieši, deklarē taupību par netikumu, cildina izšķērdību, vismaz ieteic visa iespējamā pirkšanu kā svētu pienākumu. Katrā ziņā reklāmas taisītāji mēģina nostādīt savus ražojumus kā bezgalīgi lielas laimes avotus. Lūk, paskataities te plakātā šo laimīgo ģimeni, kas tikko ieguvusi jauno televīzijas aparātu: sārto, veselībā plīstošo bērnu acis staro, mirdz baltie zobi, un smaids atspoguļo laimes ekstāzi; tāpat pār-cilvēcīga sajūsma kā par aparātu, tā par bērnu prieku mirdz neizsakāmi laimīgās, ar visām ideālās sugas turpinātājas iezīmēm apbalvotās mātes acīs, bet atlētiskais tēvs smaida apmierinātībā par to, ko tas var pasniegt ģimenei. Kā nu lai cilvēks, kas šo ainu uzņēmis apziņā, arī nesāktu tīkot pēc šī laimes pārdzīvojuma! Šāda veida reklāma jo iespaidīgāka tādēļ, ka to atbalsta valdošais pasaules uzskats (kas arī, var pieņemt, radies tiešā vai netiešā rūpniecības situācijas ietekmē), ka cilvēka dzīves mērķis ir labklājība un tikai tā un vairāk nekas. To apstiprina ik dienas milzīgās avīzes savos ievadrakstos, ja tādi viņām vispār ir, bet visvairāk ar visu savu saturu un toni. To apstiprina arī visas intervijas, sākot ar valsts vadītājiem un beidzot ar slaveniem bokseriem, kuru uzskatus tad uzņem līdzīgi kā orākulu pasludinājumus. Konkrētus paraugus, kas aizrauj fantāziju un ierosina jūtas, šim dzīves ideālam sniedz kino. Kino dīva, visu apbrīnota un aplaudēta, kas dzīvo pārpilnībā un greznībā, kuras rīcībā ir jachtas un auto un visdārgākie un sensacionālākie tērpi un - last būt not least - neskaitāmi pielūdzēji, no kuriem tā vienu apprec, lai pēc kāda pusgada vai gada šķirtos un precētu atkal nākošo, - kļūst pusaudžu meiteņu (un ne tikai pusaudžu) galviņās par augstāko cilvēcības sasniegumu zemes virsū. Analoģisks tad, saprotams, ir arī jaunekļu ideāls. Ar visu to un vēl daudziem citiem industriālās iekārtas noteiktiem faktoriem tiek panākta milzīga «vienādošanās" cilvēku starpā, bez čekas un bez sevišķiem spaidu līdzekļiem, bet tāpēc jo efektīvāka.
    Vēl svarīgāk, kādā virzienā šī vienādošanās notiek. To nav grūti saskatīt. Radusies it sevišķi rūpniecības attīstības ietekmē, tā ir raksturota ar pievēršanos vērtībām, ko šī rūpniecība ražo vai kas to pamato, ar pievēršanos tātad materi ālajām vērtībām, - mantai un tam, kas ar to sakarā vai no tās atkarīgs. Par cik cilvēkam ir vairāk ko redzēt, dzirdēt un tvert ārpus sevis, par tik jo vairāk tas novēršas no sevis un pievēršas lietām ārpus sevis. Modernais cilvēks tā, var teikt, kļūst ,,ekstrāvertēts", pievērsts ārienei. To veicina gan vispār vienmēr pieaugošais mākslīgo ,,priekšmetu" daudzums, kas pretendē uz viņa uzmanību un grib kļūt par viņa tiekšanās mērķiem. Nāk vēl klāt, ka milzīgā satiksmes līdzekļu attīstība dod iespēju iegūt varu par cilvēku un tā saturu pat ārkārtīgi tālu no tā normālās dzīves vietas esošiem priekšmetiem. Un kur nu vēl avīzes, kino, radio, televīzijas aparāti! Tā notiek, ka, pilnīgi pievērsies ārpasaulei, cilvēks zaudē pats sevi un viņā iestājas briesmīgs tukšums. Atkarīgs no pārmērīgas pievēršanās pasaules raibumiem, šis tukšums pats atkal vēl vairāk veicina šo pievēršanos un dara to nepieciešamu. Ko tad īsti nozīmē šī bagāto ļaužu vajadzība nemitīgi kustēties un ceļot, mazāk bagāto - ik vakaru skriet uz kino vai uz ko līdzīgu, - ja ne to, ka cilvēkus moka tukšums, ko mēdz saukt arī par garlaicību. Blakus kino viens no uni-versāllīdzekļiem pret šo tukšumu ir kļuvis sports, t.i. interesēšanās par sporta sacīkstēm un to apmeklēšana. Būdams saistīts ar saviļņojumu un uztraukumu, tas pilda tukšumu, dod it kā dzīves pilnības sajūtu, - bet, no otras puses, nozīmēdams pilnīgu sevis aizmiršanu, pilnīgi ekstātisku pievēršanos ārpasaulei un pie tam visai seklā viņas aspektā, tas šo tukšumu padara tikai vēl dziļāku. Bet ir daudzi, kas, neko nezinādami par kādu citu dzīves veidu, ir, vismaz kamēr tie jauni, ar šādu dzīvi apmierināti. Te, tāpat kā ,,austrumzemēs" un kā allaž dekadences periodos, ļaudis sāk no dzīves neko vairāk neprasīt, kā ,,panem et circenses" - maizi un cirku! Un šie ļaudis te nemēdz būt tērpti skrandās, bet gan visbiežāk ,,zīdā un samtā" un brauc limuzīnos, - un tāpēc arī ,,maize" te nozīmē cepešus un austeres un dārgus vīnus, - bet ,,cirku" rāda visos tanīs simts lokālos, ar kuru plakātiem pilni stabi lielpilsētās. Bet izšķirīga iezīme te visur ir tā, ka cilvēki visu apmierinātību resp. laimi gaida tikai no iespējami vairāku pasaulē doto lietu uzņemšanas sevī un no iespējami vairāku iespaidu ieplūduma caur acīm un ausīm.
    Ja šāda veida psīchika var izveidoties tikai jau zināmā mērā pagrimušas kultūras apstākļos, tad, reiz izveidota, tā pati atkal ārkārtīgi veicina vēl tālāku kultūras pagrimšanu. Vienādoti, pārvērsti par pelēku masu, zaudējuši garīgo pašierosmi, cilvēki liek visu cerību vienīgi uz to, ka viņu dzīvi balstīs, uzturēs un piepildīs no ārienes. Garīgā dzīve sastingst, tās vietā iestājas tukšums, jaunradīšana izbeidzas, zūd vispār jēdziens par augstākām garīgām vērtībām, jo jēga par tām iegūstama vienīgi aktīvā pieredzē un pārdzīvojumā. Mūsu laikmetam tāpēc zīmīgi, kā to atzīmē visi, kas pievērsušies tā novērošanai, ka ārkārtīgi zudusi interese par idejām, t.i. par kādiem augstākiem, entuziasma apdvestiem mērķu priekšstatiem. Agrākiem laikmetiem šādas idejas bija; piem., franču revolucionāri savā laikā veltīja savu dzīvi brīvības, brālības un vienlīdzības idejas realizēšanai, dažus gadu desmitus vēlāk vesela rinda tautu bija sajūsmināta par nacionālo tiesību iegūšanu un cīnījās par to; vēl vēlāk radās neskaitāmi ideālisti, kas nolika sev par uzdevumu atbrīvot ekspluatātoru apspiestos cilvēkus un šķiras, un bieži pilnīgi nesavtīgi upurēja šīm idejām gan savu labklājību, gan pat dzīvību, - nedz prasīdami, nedz cerēdami saņemt paši par to kādu materiālu labumu. Mūsu dienām raksturīgi, ka interese par idejām apdzisuši un līdz ar to, saprotams, vēl vairāk apdzisuši griba aktīvi darboties to vārdā un upurēt tām kaut ko. Par principiem mūsu dienās nemēdz diskutēt, pieņem, kā pašu par sevi saprotamu, ka tāds var būt tikai viens, proti - maksimālā labklājība, - un diskusijas tad tālāk ir tīri techniska un organizatoriska rakstura, kā to sasniegt. Bet intereses trūkums par idejām nav tik nenozīmīga un nevainīga lieta, kā pirmā brīdī tas varbūt izliekas. Lieta tā, ka visas mūsu augstākās garīgās vērtības - labais, skaistais, patiesais - īsti ir tikai idejas. Tās nekur nav dotas gatavas, tās ir darbības mērķi, pēc tām jātiecas un tad aktīvi jāpūlas saturēt un paturēt, - par cik kaut kas no tām realizēts. Bet ja kādam, piem., labais ir vienaldzīgs, ja tas neizjūt nekādu tieksmi darīt to, ko morāliskā apziņa atzīst par labu vai pat par nepieciešami darāmu, bet apsver vienīgi, kā kāds solis ietekmēs viņa labklājību, tad tam ir milzīgas praktikas konsekvences, un, ja tādu cilvēku ir ļoti daudz, tad visa pasaules kopaina radikāli pārveidojas.
    Un tas mūsu dienās ir noticis. Gandrīz nevienam valstsvīram nenāk prātā darīt to, ko prasa morāliskā apziņa, ko prasa, piem., kristīgā ētika, bet visi vēro vienīgi, kāds tiem būs praktisks labums vai ļaunums no kāda soļa. ,,Lielo vīru" rīcība tad ir paraugs ,,maziem vīriem", - un tā notiek, ka vispārējais morāliskais līmenis, vismaz dažos virzienos, pašreiz ir visai zems. Pagājušā gadsimteņa beigās, piem., daudz interesējās par trūcīgāko iedzīvotāju slāņu dzīves uzlabošanu. Mūsu dienās šī interese kļuvusi minimāla, tagad nereti to mēģina pat apzinīgi pasliktināt. Tā, piem., Maskavā noraida pēc vācu parauga izstrādātos strādnieku māju projektus: liek nosvītrot tanīs verandas, vannas istabas un klozetus. Bija laiks kad avīžu pirmās lappuses pildījās ar protestiem un sašutuma izpaudumiem par politisku un pat kriminālu noziedznieku notiesāšanu. Mūsu dienām ir raksturīga ledaina vienaldzība pat par milzu noziegumiem, par masu slepkavībām (piem., par boļševiku izdarīto desmit tūkstoš poļu virsnieku noslepkavošanu), par veselu tautu iznīcināšanu: to mēs, trimdinieki, esam izbaudījuši paši pie sevis. Mums draudēja un gribēja aizbāzt muti, kad mēs iedrošinājāmies kaut tikai informēt pasauli par to, kas ir noticis mūsu zemē. Ir lielvalstis, kas vēl tagad ir katru brīdi gatavas atļaut, lai boļševiki visus nekomūnistus un nekrievus, kuriem tie tiek klāt, kaut vai uz iesmiem dur un cepina, ja tikai tās par to var iegūt kādus komerciālus vai citus labumus. Un ne tikai negrib pret to neko aktīvu darīt (ko jau būtu arī grūti sagaidīt, jo tas prasītu vēl jaunus miljonus cilvēku upuru), bet negrib pat oficiāli vārdos to nosodīt un kaut tikai pieprasīt pārtraukt slepkavības, - jo, lūk, tas varētu sadusmot varenos slepkavas un tie varētu sākt boikotēt protestētāja preces. Galu galā tātad arī te valda briesmīgais princips: mērķis (valsts tirdznieciskie uzņēmumi) attaisno līdzekli (noziedznieku morālisku atbalstīšanu ar izdabāšanu tiem). Pat tādu lietu kā bēgļu uzņemšanu daudzas zemes nedara aiz kristīgas ētikas motīviem, bet meklēdamas beztiesisku darba spēku grūtiem darbiem, vai arī aiz politiskiem motīviem, piem., lai novērstu bīstamus nemierus Rietumvācijā.
    Viss tas liecina, ka visa rietumu kultūra ir satricināta pašos pamatos. Smalkjūtīgi, ģeniāli cilvēki to bija izjutuši jau sen. Pols Valerī (Paul Valerv) jau priekš trīsdesmit gadiem, tūliņ pēc pirmā pasaules kara, bija pilns nākamās katastrofas nojautu: ,,Var teikt," saka viņš, ,,ka visas mūsu pasaules būtiskās lietas ir skāris karš, vai pareizāk, kara apstākli: nolietošanās ir aprijusi kaut ko dziļāku nekā tikai atjaunojamās esmes daļas. Tāpēc šī vispārējā nospiestība, nedrošība, bažas. Bet starp šīm ievainotām lietām- ir Gars. Gars tiešām ir smagi slims; viņš sūdzas par sevi cilvēku sirdīs un tiesā sevi bēdu pilns. Viņš ir pilns smagu šaubu pats par sevi. .. Mēs esam ļoti nelaimīga paaudze, kurai liktenis ir lēmis, ka tās dzīves moments sakrīt ar to lielo un baigo notikumu iestāšanos, kuru atbalsis piepildīs visu mūsu dzīvi." Tālāk tad Valerī atzīmē, ka mūs māc bailes. Kamēr mūsu cerības ir loti nenoteiktas, mūsu baiļošanās ir visai noteikta: mums ir apziņa, ka mūsu dzīve ir smagi apdraudēta, ka tā slīd uz leju, ka viss tiecas grimt it kā kosmiskā chaosā. šis temats kopš tam ir daudzkārt ticis aizkārts, un :mūsu laikmets ir nosaukts par baiļu laikmetu; ne par velti tipiskā mūsdienu filozofija - Heidegera eksistenciālisms - māca, ka fundamentālais cilvēka pārdzīvojums ir sirds sažņaugšanās nenoteicamās bailēs draudošā tukšuma priekšā. ,,Labklājības" mītam, kas grib, lai cilvēks gaidītu visu labu un lai- mi tikai no ārienes, tātad arī mūsu laikmetā ir tikpat īss mūžs, kāds tam jau vairākkārt bijis vēsturē. Projicējies viss uz āru, atstājis novārtā savu garu, cilvēks, lai gan apgādāts ar visiem ārējiem sasniegumiem, atslīdējis atpakaļ primitīvākā stāvoklī, kļuvis atkal barbars un elementāra instinktu būtne. Līdz ar to tad arī visi viņa sasniegumi un ,,labklājība" nonākuši zem jautājuma zīmes. Starp barbariem jau valda ,,visu karš pret visiem", valda džungļu likums, - un labklājību iegūst tad arī ne tas, kas to radījis, bet tas, kam spēcīgākas ķetnas, kas gan tad šo labklājību nespēj tanīs nedz saņemt, nedz izlietot, - kā mēs to jau simtreiz esam redzējuši.
    Viss tas, bez šaubām, ir intellektuālas tuvredzības un dziļākas gudrības trūkuma sekas. Ne par velti daži domā, ka viens no zīmīgākiem cilvēka degradācijas veidiem modernās kultūras resp. nekultūras apstākļos ir viņa ,,pārdumjošanās". Tā jau var iet parallēli un pat tikt kāpināta ar jo lielāku kalkulācijas un kombinācijas spēju attīstīšanos, kas projicējas vienīgi uz ārieni: gudrība jau nepastāv, kā to jau atzīmē Platons, vienīgi virtuozā kombinēšanā un vēl mazāk asā savas peļņas aptveršanā, bet gan īsto vērtību zināšanā un izprašanā un spējā virzīties uz tām. Būdams bez nojēgas par tām, aptverdams vienīgi to, ko tas redz savā priekšā, modernais pūļa cilvēks par savu dievu iecēlis kvantitāti: ja arī kaut kas savā būtībā būtu nulle, viņš cer, ka šī nulle, pavairota tūkstoš vai miljonu reizes, būs kaut kas lielisks. No šejienes tad arī nāk mūsu dienām tik raksturīgais masu un visa kolosālā kults. Ja bezveidīgi un bezgaumīgi no betona celta māja nav nekas, tad pieņem, ka trīsdesmit šādu māju, kas uzliktas cita uz citas, ir kaut kas lielisks un apbrīnošanas cienīgs. Tāpat, ja cilvēks, kam kabatā tikai viens dolārs, ir nelga un plukata, tas kļūst par kaut ko dievam līdzīgu, ja tam, kaut mantojuma ceļā, rodas šādu dolāru kāds miljons. Glezna (vai kleita, vai cepure), par ko samaksāts piecdesmit dolāru, nav nekas, bet, ja par to samaksāti vairāki tūkstoši, tad tā ir apbrīnošanas cienīga. Tāpat kulturāla tauta, kas divi miljoni liela, nav ievērošanas cienīga, bet, ja tā simts reiz lielāka, tad, kaut arī tā būtu pilnīgi barbariska, mute atveras apbrīnošanā. Angli šādu vērtēšanas veidu nosaukuši par snobismu, - un šis vārds ļoti zīmīgs, jo cēlies no saīsinājuma s. n. (= sine nobilitate), kas nozīmē ,,bez dižciltības", t.i. - vienā no savām nozīmēm - vulgārs, ,,prasts". Intellektuāla ,,pārdumjošanās" un morāliska ,,prastība" tiešām tad, šķiet, ir visai zīmīga modernam pūlim.
    Bez šaubām, te būs simtiem un tūkstošiem izņēmumu, un ikvienam būs viegli tādus atrast. Senais ideālisms vēl nav visos izdzisis, to uztur jau arī agrāko laiku rakstniecība, - tanīs, kas to lasa. Bet ir jāspriež lielumā, skatot pasaules notikumus viņu visumā. Izšķirīga nozīme te ir vadošo personu aktiem, ko tautas atļauj tiem izdarīt. Šie akti tad nu bieži ir iezīmēti ar visām minētām negatīvām mūsu laikmeta īpatnībām, un te nelīdz, ja saka, ka masas, ko šie vadītāji pārstāv, jūt un domā citādi. Par vāciešiem kāds francūzis ir izteicies, ka tie ir tauta, kas pastāv, varbūt, no avīm, - diemžēl tikai, šīs avis izvēlas sev par vadoņiem vilkus un ļauj tiem brīvi rīkoties. Ja tādā kārtā morāle ir vāja palaikam pašā galotnē (tās vietā stājas ,,polītika"), tad vāja tā ir arī t.s. pūlī, - parīto jau arī daudz runāts. Vienīgi zināmā daļā no vidus šķiras dažās zemēs saglabājies kaut kas no seno laiku ideālisma, - bet tieši šī šķira pati ir izmirstoša, un arī tanī ,,vecmodīgo" cilvēku skaits šķiet strauji mazināmies.

4. Izejas - meklēšana

    Bet ir arī spēki, kas darbojas pretējā virzienā un cīnās pret laikmeta nelaimi un cilvēka pagrimšanu. Tie aicina neaizmirst cilvēkam vissvarīgākās vērtības un nepārdot tās par modernā ,,progresa" lēcu virumu. Galu galā visu mūsu cerība ir, ka tie varbūt galu galā arī uzvarēs, - kad pūlis pats būs konkrēti pārbaudījis, ka virziens, kurā tas ar varu laužas, ved tikai purvā un postā. Bet te tad vēl daudz darba priekšā.
    Šiem cīnītājiem tad nu bieži aizrāda, ka tiem ir kāda liela vājība, kas to uzvaru dara apšaubāmu. Aizrāda, ka kamēr, piem., komunistiem esot pilnīgi izveidota un noteikta mācība resp. sistēma ar ļoti precīziem mērķiem, kas var atstāt iespaidu uz plašām masām un atrast tanīs aktīvus atbalstītājus, tikmēr tiem, kas cīnās pret tiem, šādas sistēmas, šādas mācības nav, tiem nav, tā saka, ,,aizraut spējīgas ideoloģijas", - un tas tad jāuzlūko par lielu trūkumu un uzvaras izredžu vājinājumu. Šinīs aizrādījumos ir kaut kas patiess, bet vēl biežāk tie pamatojas pārpratumos. Ja ,,mācības" trūkumu saprot kā ideju trūkumu, tad tāds pārmetums ir aplams. Idejas tieši ir Rietumiem, bet to pilnīgi trūkst Austrumiem. Vai ir vēl kāda augstāka ideja, kā kristīgā tuvākmīlestības ideja, vai kā franču revolūcijā izceltās brīvības, brālības un vienlīdzības idejas? Un uz tām tieši, vismaz vēsturiski un teorētiski, ir dibināta visa rietumzemju kultūra. Staliniskam komunismam pašam nav nevienas idejas, kuru tas likumīgi varētu saukt par savu un kas būtu saskaņā ar tā mācību un praksi. Kāpēc īsti tas prasa, piem., visu ražošanas līdzekļu nacionalizāciju? Vai taisnības vārdā, vai, pēdējā instancē, aiz līdzjūtības pret strādniekiem, aiz vēlēšanās novērst to grūtos dzīves apstākļus? Komunisma mācībā nav nevienas vietas, ko varētu saskanot ar darbības pamatojumu līdzjūtībā. Jūtas nedz drīkst, nedz spēj ietekmēt komunista rīcību. Būdamas kaut kas nemateriāls, tās - pēc pašu komunistu mācības - nespēj pakustināt pat ne mazāko atomu; uz pilnīgi materiālo pasauli spēj iedarboties tikai matērija. Otrkārt, komunistu drīkst vadīt tikai partijas vadības nospraustā ģenerāllīnija un nevis jūtas; ja kas tāds notiktu, tad to bez žēlastības nomaitātu čeka kā hairetiķi.
    Treškārt, idejas pēc komunistu mācības vispār ir pilnīgi bezspēcīgas, tās nekad nevar būt kādu vēsturisku notikumu noteicējas, bet pašas ir tikai vēsturisku procesu produkti, to „ virsbūve". Nedrīkst pat teikt, ka komunistus vada kādas nākotnes ideālvalsts priekšstats, kurā valdīs taisnība. Grūti iedomāties, ko gan varētu atbildēt komunists, paliekot saskaņā ar savu mācību, ja tam jautātu, kāpēc tad pasaulē jāvalda taisnībai, un it sevišķi, kāpēc var prasīt, lai tagadnes cilvēki cieš un upurējas nākotnes taisnības valsts vārdā? (pieņemot, ka viņu iekārta būtu šāda taisnības realizācija, - kas gan skan pēc izsmiekla). Nākotnes taisnība taču ir kaut kas pilnīgi nemateriāls un nereāls, - un kā drīkst sagaidīt, ka tā varētu ietekmēt pasauli, kas nav nekas cits kā atomi un elektroni? Un kāpēc lai cilvēks cīnās par tālu nākošo paaudžu taisnību? Komunistiskā izpratnē cilvēks taču principiāli ne ar ko neatšķiras no dzīvnieka. Tad jau tīģeriem un lauvām arī varētu prasīt, lai tie ievērotu taisnību. Jeb lai cilvēki to dara aiz prāta aprēķina, skaidri redzot, ka, ja viņu plāni realizētos, tad tālām nākotnes paaudzēm būtu daudz laimīgāka dzīve? Bet pat ja pieņemtu, ka prāts skaidri saredzētu nākotnes paaudžu laimi (par ko var milzīgi šaubīties), tad tikpat skaidri tas rāda, ka mums nav pilnīgi nekāda pamata upurēt sevi nākotnes cilvēku labklājībai (pat ja tāda tiktu sasniegta). Cilvēks, pēc komunistu mācības, dzīvo tikai šinī brīdī, un tikai par cik tas var dzīvi šai brīdī baudīt, par tik tam arī ir laimes. Upurēt savu labklājību un pat dzīvību kādai nākotnes idejai, kā to prasa no padomju vergiem, tāpēc ir pilnīga nejēdzība, jo idejām pasaulē nav ne mazākā reālā pamata, un līdz ar to visā komunisma mācībā nav ne mazākā motīva, kādēļ tas drīkstētu prasīt cilvēku uzupurēšanos. Komunisms ar savu mācību drīkst balstīties tikai, no vienas puses, naida un skaudības afektos pret labākos apstākļos esošiem un, otrkārt, kailā egoismā un maksimālās baudas aprēķinā katram atsevišķam cilvēkam šinī brīdī. Par cik tas pretendē balstīties kādās pārpersonīgās idejās, piem., taisnībā, brālībā u.t.t., - tas to var darīt tikai kontrabandas ceļā, piesavinoties noliegtās un pulgotās kristietības (resp. platonisma) un franču revolūcijas idejas (kas arī lielā mērā balstās kristietībā), - un visa viņu balmutība par augstām idejām, kas it kā vada tos un ceļ augstu pāri Rietumiem, ir tikai tīra ļaužu muļķošana, ar kādu jau pilna visa viņu mācība un vēl vairāk prakse. Ir tāpēc nožēlojami, ja atrodas naīvi cilvēki, kas notic komunistu idejiskam pārākumam par Rietumiem.
    Zināms idejas pārākums, varbūt, varētu būt vienīgi tanīs miljonos padomju vergu, kas no visas sirds nīst šo briesmīgo verdzības zemi, kas visā spilgtumā saskata un pārdzīvo tādu ideju kā brīvības, taisnības, brālības augsto vērtību, kas smagās ciešanās tiem atklājās vispārliecinošāk, kādēļ tie arī gatavi upurēties šīm idejām cīņā pret ienīsto padomju režīmu, tiklīdz izdevība radīsies. Bet traģisms te ir tas, ka tie nedrīkst savu aizrautību ar šīm idejām izpaust un spiesti runāt pretējo. Tāpēc tā ir vislielākā vieglprātība un netaisnība mēģināt jau tagad te kūdīt vispārīgo domu pret to lielāko mūsu tautas daļu, kas ir gribējusi turēties pie dzimtenes zemes un tā glābt to arī mums. Ir visi iemesli domāt un cerēt, ka šinīs nelaimīgos un apspiestos deg daudz karstāka kvēle par brīvību, taisnību un citām idejām, nekā tiem, kas varizejiski te met jau akmeņus pret tiem.
    Ar to mēs esam tad pienākuši arī pie īstā smagākā rietumnieku defekta: tiem no pagātnes pūrā ir dotas līdz visas augstākās cilvēces idejas, bet, kā tas allaž notiek ar dārgumu īpašniekiem, tie ir pieraduši pie tām un tās nedara vairs tiem prieku, tā ka tie vairs negrib tās aizstāvēt, nedz cīnīties par to piepildīšanu. Te ir Rietumu vājākais punkts un te arī svarīgākais uzdevums: atjaunot interesi par idejām, darīt tās atkal spodras, padarīt tās atkal pievilcīgas, radīt nomāktās dvēselēs atkal vismaz nojautu un, ja iespējams, pat sajūsmu par dziļākā realitātē pamatotām augstākām vērtībām: par patieso, par labo, par skaisto. Vajadzētu panākt, lai šīs augstās lietas nebūtu vienīgi tikai vārdi, bet ka būtu gatavība arī aizstāvēt tās un cīnīties par tām. Ja tas varētu notikt, tad runām par Eiropas un vispār rietumpasaules pagrimšanu nebūtu vairs pamata. Te tad daži varbūt aizrādītu, ka, tieši lai dotu ierosinājumu šīm idejām realizēties, būtu vajadzīgs, lai tiktu radīta kāda sistematizēta mācība resp. doktrīna, kas tad varētu sekmīgi stāties pretī komunistu doktrīnai. Uz to jāsaka: lai Dievs mūs pasarga no doktrīnām! Doktrīna vienmēr ir kaut kas mākslīgs un sadomāts. Tā nekad ne-piekļaujas realitātes smalkiem un delikātiem izliekumiem, tā vienmēr neizbēgami izdara pret to varmācības un kropļo to. Sevišķi varmācīgas doktrīnas mēdz būt pret tūkstošgadīgās tradicijās izveidoto tautas dzīvi, tās dabisko pulsāciju, asinsriņķošanu un augšanu. Bet varmācība rada pretestību, un tad atkal cīņu ar šo pretestību, - rada to vienmēr pieaugošo akciju un reakciju ķēdi, ko mēs saucam par cīņas dialektiku un kas parasti, ja nav tieši ģeniālas smalkjūtības, ved pie visām tām briesmīgām netaisnībām un noziegumiem, pie kādiem ir vedušas gan komunisma, gan arī fašisma doktrīnas. Rietumu garam īpatnējs tieši ir tas, ka tas atsakās iekalt sevi doktrīnā, ka tas visaugstāk vērtē brīvību. Nāk prātā Pola Valerī vārdi, kas saka, ka divi bezdibeņi, divas briesmas nepārtraukti apdraud pasauli: kārtība un nekārtība. Bet šai brīdī, šķiet, esam tuvāk pirmajam, pārmērīgās kārtības, pārmērīgās reglamentācijas bezdibenim nekā pretējam. Visas šīs reģistrācijas, šie skrīningi, kvotas, normas, pārtikas un drēbju kartītes, šīs vīzas, muitas, atļaujas un licences pat visvienkāršākam darbam - tas viss šķiet to apliecinām, - un tieši mēs to izbaudām visasāk. Viss tas ir izpausme mēģinājumam mākslīgi regulēt visas dzīves norises, - un bieži šķiet, ka tam jānoved pie dzīves sastinguma. Mēs esam bezgala tālu no tiem laikiem, kad ikviens varēja kustēties un braukt, kurp vien tas gribēja, un darīt visu, kas tieši ar likumu nebija aizliegts. Varbūt, ka ierobežojumi ir nepieciešami, bet katrā ziņā tas ir nožēlojami. Mēs gan jau pie savām važām esam tā pieraduši, ka sākam jau uzlūkot tās par dabiskām, un brēcam tikai tad, kad tās kļūst pārāk smagas un šķiet, ka vairs neizturēsim. Reglamentācijas virzienā tiešām jau ir aiziets visai tālu, tā ka dzīvības sulu un ierosmju cirkulācija jau ir stipri aizkavēta. Visumā var teikt, ka reglamentācija rietumpasaulē, lai gan vēl diezgan tālu, bet pamazam, šķiet, tuvojas tai, kas austrumos novesta jau līdz absurdam. Neilgosimies tāpēc pēc doktrīnām, pēc sīkumos izstrādātiem plāniem, kas regulē visu dzīvi, - Rietumu cilvēks jau tāpat kļuvis par daudz nonivelēts, palicis bez iniciatīvas, bez ierosmes un līdz ar to ar panīkušu garu, un sāk kļūt līdzīgs mašīnas skritulim un attiecīgi arī justies.
    Pasaulei vajadzīgs kas cits, un tas ir, kā jau teikts, - spēja ticēt idejām, spēja aptvert ideālās vērtības un pildīt tās. Visas šīs idejas jau ir sen pazīstamas un izteiktas, bet, nekad nepiepildītas, tagad pavisam piemirstas. Ir tomēr daudz cilvēku, ir kustības, kas to apzinās un tiecas celt tās atkal gaismā. Pie tām pieder, piem., ,,morāliskās apbruņošanās" kustība, agrāk pazīstama kā t.s. Oksfordas kustība. Mācība īsti ir ļoti nekomplicēta: tā visa pastāv vienkārši atgādinājumā ņemt nopietni sen pazīstamos, jau Kalna sprediķī mācītos tikumus, - ņemt nopietni, tas ir - neatzīt tos tikai vārdos, bet piepildīt arī darbos, proti - absolūto godīgumu, tīrību, nesavtību, mīlestību. Liekas, nekas sevišķs? Vai mēs šos vārdus nelietojam jau ik dienas? Bet tieši tāpēc mēs nekad neizdomājam līdz galam, ko tie nozīmē, un mēs tos nekad nepiepildām. No šī viedokļa interesanti palasīt pazīstamā angļu žurnālista Pētera Hovarda grāmatiņu Ideas have Legs, kurā tas pastāsta, kā tam klājies, kad tas apņēmies ņemt šīs idejas, šos tikumus nopietni: tam nācās pārveidot visu savu dzīvi no augšas līdz apakšai, atstāt savu veco profesiju un sākt visu no gala, un tomēr kļūt laimīgākam, nekā viņš bija. Ja šāda vai līdzīga ievirze, par ko savā laikā domājuši gan Tolstojs, gan Bergsons, gan daudzi baznīcu cilvēki un citi, varētu kļūt vispārīga, tad nav šaubu, ka visas problēmas nokārtotos pašas no sevis, bez ,,doktrīnām", bez pātagas, bez spaidu reglamentācijām. Šādas idejas, bez šaubām, tagad kopj un sludina vēl tikai šauras grupas, bet daudzi ,,reālisti" par tām tikai pavīpsnā. Bet nav šaubu, ka visas lielās pārgrozības uz augšu cilvēcei vienmēr nākušas tikai no nedaudziem, no šaurām grupām, no atsevišķiem lieliem individiem. Tāpēc ir labi, ka šādas grupas pastāv, tās neļauj vismaz izmirt un galīgi aizmirsties visām augstākām vērtībām, un tās sagatavo zemi. Ja tad kādreiz pār cilvēci nāktu kāda dievišķīga dvesma, tad būs vismaz vairāk dvēseļu, kas jau no paša sākuma spēs tai vispilnīgāk atvērties.
    Šis rietumpasaules raksturojums apgaismo arī mūsu, trimdinieku, situāciju tanī. Mēs vismazāk drīkstam būt snobi un naīvi sajūsmināties par daudzu tanī sastopamo lietu milzīgo kvantitāti vai dimensijām, vai dārgumu, nedz arī par milzīgo technizēšanas progresu. Taisni visu šo lietu milzīgums ir šīs modernās pasaules dekadences un atsevišķā cilvēka garīgās panīkšanas cēlonis, un par to jūsmot mums nav nekāda iemesla. Vienīgi šai rietumpasaulē savāktos milzīgos garīgo vērtību krājumos, kurus paši vietējie savā lielākā vairumā jau aizmirsuši un ļauj tiem gulēt dīkā, mums ir ieteicams iedziļināties un smelties kā ierosinājumus, tā stiprinājumu. Tad mēs drīz atklāsim, ka, nākdami no vēl maz industrializētas zemes, mēs dažreiz esam šīm ,,vecām" vērtībām tuvāki nekā paši to aklie turētāji. Muļķi, snobi un boļševiki to ir saukuši par mūsu ,,nemodernitāti", par mūsu «atpalikšanu". Bet patiesībā tā ir visdrošākā mūsu samērā labākas garīgās veselības un augstvērtības iezīme. Mēs neesam vēl tik stipri aplipuši ar dažām modernām slimībām, un mums arī jāsargās, lai tas nenotiktu. Mūsos vēl tomēr ir samērā lielāka spēja aizrauties ar idejām un sajust prieku arī par kādām nepersonīgām vērtībām. Izšķirīga loma te vēl tam, ka mēs esam līdz pat mielēm izdzēruši visas tās ciešanas, kas seko, kad iznīcina brīvību, humanitāti un attiecības ar tuviem cilvēkiem, kas konstituē dzīves jēgu. Mēs tātad no pašu pieredzes zinām, ka tās tiešām ir vislielākās vērtības, un to mēr varam un to mums vajag teikt cilvēkiem, kas, būdami par ilgu pie tām pieraduši, nemana to un gatavi tās pārdot, kā saka, par ,,lēcu virumu". Darbība mūsu lietas labā tādā veidā varētu, varbūt, būt pat sekmīgāka, nekā kad mēs žēlojamies vienīgi par savu personīgo nelaimi un zaudējumiem. Ietērpdami savus pieredzējumus un savas ciešanas vispārīgākā formulējumā, mēs varam rādīt, ka tam, ko mēs esam piedzīvojuši, ir sakars ar ikviena cilvēka dzīvi, lai kur tas dzīvotu, un ka mūsu lieta īsti ir arī viņa lieta.

1. Mechaniskais ideāls
2. Organiskais veselums

1. Mechaniskais ideāls

    Viens no vissenākiem lietu šķirošanas veidiem ir sadalījums dzīvos un nedzīvos priekšmetos. Robežas starp šīm divām lietu šķirām dažādos laikmetos novilka visai dažādi, bet pati klasifikācija tomēr ir pilnīgi uzglabājusies līdz pat mūsu dienām, un nav šaubu, ka dzīves praksē tā arī vienmēr pastāvēs, jo tai ir reāls pamats. Teorētiskā sfairā turpretim cilvēka prātam dažos viņa attīstības posmos šāds duālisms nepatīk. Tam šķiet praktiskāk novest visu uz vienu kategoriju un, proti, uz to, kas vienkāršāka un prātam ērtāk apstrādājama. Nav šaubu, ka no šī viedokļa nedzīvo lietu kategorijai ir lielas priekšrocības, jo tā ir elementārāka, vieglāk schēmatizējama un vispār prātam pilnīgi padevīga, kas arī saprotams, jo tai jau pēc definīcijas nav savas iniciatīvas.
    Tādā kārtā ir noticis, ka pamazām pasaules izskaidrošanas mēģinājumos šai kategorijai tikusi piešķirta vienmēr lielāka loma, un beidzot, jaunākos laikos, tā iegūst zinātnē gandrīz monopolu un kļūst par vienīgo zinātnisko kategoriju, - jo tā dod pamatu mechanistiskai izskaidrošanas teorijai. Šī teorija tiešām vilina ar savu vienkāršību: tā māca, ka viss salikts no pilnīgi vienkāršiem nedzīviem elementiem un visi notikumi un pārmaiņas jāizskaidro ar šo sīkāko vienkāršo elementu pārvietošanos telpā, atkarībā no kādām citām ie priekšējam telpiskām pārgrozībām, sekojot pieredzē konstatētiem un matemātiski apstrādātiem fizikas likumiem. Mērķtiecība dabā tiek noliegta. Tāpat netiek atzīts, ka dabā būtu kādi īpatnēji veselumi (piem., šūniņa, dzīvs ķermenis), kuru struktūra un vienība nebūtu izskaidrojama vienīgi ar elementārāko daļiņu statiku un dinamiku, bet tiek prasīts, lai visu pasaulē izskaidrotu pilnīgi tāpat, kā izskaidro, piem., pārmaiņas uz biljarda galda atkarībā no trieciena, ko saņem kāda bumba. Tādā kārtā mechanikai kļūst padota nevien nedzīvā daba, bet arī dzīvā, - mechanistiskais dabas pētīšanas ideāls ap 19. g. s. vidu kļūst par visas zinātnes ideālu. Pēdējā laikā gan te notiek revolūcija - izrādās, ka pat jau fizikai nepietiek ar mechaniku un tai jāmeklē citas metodes, - bet šī revolūcija pagaidām plosās tikai vēl šauru speciālistu aprindās, un populāro domāšanu tā vēl neietekmē.
    Pagaidām arī vispārīgās zinātniskās metodēs valda vēl mechanistiskais izskaidrošanas princips un, ievērojot prestižu, ko tas šeit ieguvis, tas ietekmē pat praktisko dzīves sfairu - proti, tādā virzienā, ka arī šeit notiek mēģinājumi nevien spriest, bet tieši arī apieties ar dzīvo dabu līdzīgi kā ar nedzīvo, ieņemot pret to mechanistisku attiecību nevien teorētiski, bet arī praktiski.
    Tāda pozicija dzīvās dabas novadā bieži tiek ieņemta it sevišķi cilvēku kopdzīves jautājumos - nevien to izskaidrošanā, bet arī kārtošanā, un kā tipisks paraugs te var derēt lielinieciskais marksisms. Šīs mācības mechanistiskā ievirze tieši izriet no materiālistiskās filozofijas, kas ir viņas pamatā, par spīti tam, ka jaunākais marksisms grib, lai tā materiālismu sauktu nevis par mechanistisku, bet par dialektisku; tas tomēr nekā nedod, jo pati šī ,,dialektika" atkal ir tīri mechanistiskā, un līdz ar to pilnīgi mechanistiskā ir arī gan tā attiecībā vispār pret pasauli, gan tieši arī pret cilvēku. Lielinieciskajam marksismam - nevien teorijā, bet tieši rīcībā - cilvēks īsti nav dzīva būtne, jau no pašas dabas apbalvota ar visdažādākām tieksmēm un citu garīgu saturu, bet gan tikai ekonomisku faktoru mechanisks produkts un pats atkal tikai ekonomisks faktors. Cilvēcīgā sabiedrība te nav nekas vairāk kā tikai kaut kas līdzīgs sausu smilšu kāpai, kas pastāv no nesaistītiem un nesakarīgiem smilšu graudiņiem, kurus dzen uz priekšu un pārvieto vienīgi vējš - ekonomiskie spēki. Vismaz sabiedrībai tādai ir jābūt marksistīgā izpratnē, bet ja izrādītos, ka tā nav gluži tāda, ja smilšu kaudzēs atklājas arī kādi sacietējumi (biedrības, korporācijas) vai tajās aug kādi stādi (ģimene, tauta), kuru saknes apvieno graudu masas, tad tādas parādības uzskatāmas par nevēlamām, jo tās traucē ekonomisko spēku iedarbību, traucē mechanismu, un tāpēc pret tām jācīnās visiem līdzekļiem: sabiedrībai jābūt samaltai putekļos un pilnīgi vienlīdzīgai, lai nekas netraucētu ekonomisko faktoru tāda veida iedarbību, kādu to prasa teorija.
    Kad partija ieguvusi varu un noteikšanu, tad gan aina mazliet jāgroza: tad par darbīgo faktoru vairs nedrīkst palikt vējš, jo galu galā tas tomēr arī ir tikai dabas spēks, kaut arī nedzīvās dabas, - un kā tāds tas nav pilnīgi uzticams, jo tas ne vienmēr strādā stingri pēc grafika. Tagad vēja vietā stājas partijas gudrais mūrnieks - organizators. Tas tad nu ceļ jaunās sabiedrības celtni pavisam stingri pēc visiem me-chanikas likumiem. Bet te nu, lai darbs labi veiktos, tam gluži nepieciešami, lai cilvēki būtu nevis cilvēki ar visādām tieksmēm un īpatnībām, bet inerts būvmateriāls - pilnīgi vienādi un gludi ķieģeļi, kurus var likt, kur un kā vien grib. Ja izrādītos, ka šie ķieģeļi nav gluži vienādi, bet viens lielāks, otrs mazāks, viens smagāks, otrs vieglāks, viens ar trim, cits ar četrām malām un bez tam ar visādiem izliekumiem un grumbuļiem, tad šāds būvmateriāls nederīgs, tas jāsamaļ miltos un jāpārtaisa par jaunu, lai viss individuālais būtu pilnīgi iznīcināts un nolīdzināts.
    Vēl mazāk ciešamas kādas saites vai saaugumi ķieģeļu starpā: tie varētu galīgi aizkavēt visu celtniecības darbu. Tāpēc tad arī visāda veida ciešāki sakari starp cilvēkiem tiek apkaroti: biedrības tiek slēgtas, draudzības saites padarītas aizdomīgas, pat dabiskas ģimenes saites ārda un mēģina padarīt pēc iespējas vaļīgākas. Tā, piem., Padomju Krievijā ierēdņu precētam pārim jābūt ik brīdi gatavam, ka vīru aizsūta uz vairākiem gadiem darbā, piem., uz Vladivostoku, bet sievu uz Odesu, - un pie tam bez kādas sevišķas nepieciešamības, bet gan tikai, tā sakot, treniņa dēļ, jo no otra tādu pašu ierēdņu pāra atkal vīrs tiek sūtīts uz Odesu, bet sieva uz Vladivostoku. Ja pret to protestē vai žēlojas, tad vienkārši atbild - vai tad Vladivostokā nav diezgan sieviešu resp. vīriešu! Tur, kur valda mechanistiska attiecība pret sabiedrību, kur cilvēks ir tikai izolēta nedzīva būvmateriāla daļiņa, tur visiem pilsoņiem jābūt savā starpā izmaināmiem gluži kā ķieģeļiem, kurus var mechaniski šķirt un vienot, bīdīt un stumdīt no vienas vietas uz otru un kraut celtnē, kur nu katrā brīdī rodas vajadzība.
    Tādos apstākļos, saprotams, nevar tikt atzīta arī tautību dažādība un tautiskās īpatnības. Punkts slavenajā Staļina konstitūcijā par tautību tiesībām uz relatīvu patstāvību un uz īpatnēju nacionālu kultūru ir viena no vislielākām acu apmānīšanām šajā konstitūcijā, kas vispār visa ir tikai acu apmānīšana. Tauta kā dabas radīta īpatnēja vienība ar īpatnēju dzīves iekārtu un stilu ir mechanistiskai dzīves organizācijai pilnīgi nepieņemama, un savās intimākās runās un darbos lielinieku autoritātes tāpēc pilnīgi noteikti projektē visu nekrievisko tautību denacionalizāciju resp. rusifikāciju, pie tam pēc iespējas straujākā tempā un nebaidoties no visbrutālākiem līdzekļiem, starp kuriem figurē gan svešo tautu dzīves territorijas masveidīga appludināšana ar krievu elementu, gan pat veselu tautu izsūtīšana uz citām vietām, un sākumu šo metožu izlietošanā mēs jau visi pārdzīvojām.
    Bet nevien tikai pret draudzību, ģimeni, tautību - mechanistiskais lieliniecisms jūt instinktīvu naidu pret visu, kas pamatots cilvēka dabiskajās tieksmēs, pret visu, kur izpaužas dzīvās dabas īpatnība vai pat vienkārši tikai tās dzīvība. Kā no sērgas tāpēc lielinieki baidās no ikvienas dabisku tieksmju noteiktas spontānas masu kustības, no t. s. ,,pašplūsmas", pat tad, ja tā šķietami nāk tiem par labu, - jo, lūk, pats šāds pašplūsmas princips ir kaitīgs, - tas izņem vadītājiem grožus no rokām, un līdz ar to neizbēgami notiek novēršanās no ,,ģenerāllīnijas". Sabiedrības organizācijā nekas nedrīkst dibināties uz pašplūsmas, jo tas nozīmētu dabisko tieksmju respektēšanu, bet jaunceļamā pasaulē visam jābalstās tikai aprēķinā (mechanistiskais racionālisms, intellektuālisms), kalkulācijā, kurā cilvēki ir tikai bezveidīgi rēķināšanas kauliņi un vairāk nekas. Un jāsaka, ka lielinieki, tā darīdami, rīkojas gudri, - viņi tiešām arī nevar paļauties dabisko tieksmju vadībai, jo mērķis, uz kuru viņi grib vest, ir mākslotāks par mākslotu un galīgi pretīgs nevien cilvēcīgai, bet katrai dzīvai dabai. Tāpēc viņi tad arī svītro savā leksikonā īpatnējas dzīvās dabas jēdzienu un uzlūko cilvēku vienīgi kā bezdvēselisku materiālu ķermeni, ar kuru var rīkoties pilnīgi kā ar nedzīvu būvmateriālu.
    Ka dzīvai dabai varētu būt savas īpatnības, savi īpaši pastāvēšanas un zelšanas nosacījumi, kas nesakrīt ar mechanistiska intellektuālisma veidotām primitīvajām schēmām, kuru vienīgais nopelns ir tas, ka tās viegli aptveramas vāji attīstītām smadzenēm, neprasot no tām lielākas piepūles, kāda vajadzīga, rūpīgi vērojot un pielāgojoties organiskās dzīves komplicētajam ritmam, - to lielinieki ne par ko negrib atzīt, - vismaz savā sabiedrības organizācijas darbā nē. To starp citu labi ilustrē vieta kāda igauņu lielinieciska rakstnieka romānā, kur romāna varonis - architekts, vērodams kādu senlaiku pilsētu, nevar nodusmoties vien par tās irre-gulārajām un šaurajām ielām un namiem, kas novietoti, pielāgojoties vietas dabai un sava laikmeta dzīves prasībām. Šī pielāgošanās dabai bez gala kaitina lieliniecisko architektu, kuru pilnīgi aizrāvis mechanistisko schēmatizāciju drudzis un kas savā prātā redz tikai pilnīgi taisnas un platas, taisnā leņķī krustotas ielas, un viņš, beidzot, izsaucas, ka jēdziens daba īsti nav nekas cits kā tikai cilvēku kūtrības un neuzņēmības simbols un atpalikšanas pazīme, īstam šāda tipa reformatoram tāds jēdziens kā daba patiesībā nemaz nedrīkst pastāvēt, - tā ir reakcionārs izgudrojums, tā ir ienaidnieks, kam jāuzbrūk un kas bez žēlastības jāiznīcina: visam jānotiek tikai pēc sadomāta plāna, pēc grafika, un, ja daba tam nepadodas, - jo sliktāk tai! Un tā visās lietās: arī zeme jāapar un jāapsēj iepriekš noteiktā, plānā paredzētā dienā, un tāpat jāievāc arī raža, - un ja rezultāti katastrofāli, tad vainīgs tomēr nav plāns, bet kāds tautas ienaidnieks, kuru gan jau atradīs un kas saņems sodu. Tādā kārtā mechanistis-kā pasaules attiecība un no tās atkarīgā dzīvās dabas pielīdzināšana nedzīvai neizbēgami ved pie donkichotiskas cīņas ar dabu, kas būtu diezgan komiska, ja tikai tās sekas nebūtu visai traģiskas. Mechanistiskie intellektuālisti ar savām seklajām sadomātajām schēmām grib būt līdzīgi dieviem, grib pacelties pāri dabai, bet, kā jau teicis Aristotelis: tā kā tas nav iespējams, tad viņiem jākrīt vēl dziļi zem cilvēciskās dabas.
    Gandrīz visu, kas noticis pēdējos gadu desmitos Krievijā, var izskaidrot ar šo donkichotisko cīņu pret dabu. Daudzi, starp citu, nesaprot, piem., kāpēc lielinieki visur tik ātri maina savus darbiniekus, savus rīkojumus, pat savas ģenerāllīnijas un tā nemitīgi jauc nost to, ko tikko uzcēluši, posta to, ko tikko iesējuši. Bet tas viss, vismaz dažreiz, varētu būt ar gudru ziņu. Tautai vienmēr jābūt samaltai putekļos, masificētai, dabiski neorganizētai, un tāds stāvoklis jāuztur permanenti. Neviens nedrīkst nekur iesakņoties, neviens nedrīkst organiski saistīties ar savu apkārtni, nedrīkst sākt justies tur labi, ,,kā mājās", - tad tas vairs nav ideāls, viegli pārbīdāms ķieģelis sociālai celtniecībai. Tāpēc mechanizētās dzīves ideologiem pilnīgi nepanesams ir zemnieks, kas saaudzis ar savu zemi, savu māju, savu pagastu, savas tautas tradīcijām. Viņš tāpēc bez žēlastības jāizrauj no viņa vietas un no organiskas, sazarojumiem un saaugumiem bagātas butes jāpārvērš par bezsakņainu, neorganisku priekšmetu, - jo tikai tad viņu varēs iekļaut visur, kur labpatiksies ,,jaunās dzīves" cēlējiem.
    Izrādās tomēr, ka pārtaisīt dzīvu cilvēku par nedzīvu celtniecības materiālu nav tik viegli. Cilvēks tomēr pieder organiskai dabai, tas ir psīchofizioloģisks organisms, un, kur mēs to arī nomestu pēc izraušanas no viņa dzīves apkārtnes, tas - līdzīgi zemē iespraustam vītola zariņam - pamazām sāk par jaunu dzīt saknes un atvases, sāk saaugt ar jauno vietu un jauniem cilvēkiem, un tā atkal pēc kāda laika zaudē mechanizētās sociālās celtnes ideālā elementa īpašības. Lai to novērstu, viņš pēc brīža atkal jārauj ārā arī no jaunās vietas. Ar to tad arī izskaidrojams, kāpēc lielinieku režīma laikā neviens darbinieks netiek ilgi turēts vienā un tai pašā vietā, - proti, lai nerastos nevēlamie saaugumi ar dzīves apkārtni. Tā paša iemesla dēļ nemitīgi groza arī visus rīkojumus: kas šodien atļauts, tas rīt aizliegts, bet kas vakar bija aizliegts, tas šodien pavēlēts, - lai neviens nekādi nespētu pielāgoties kādiem vieniem noteiktiem apstākļiem. Te visiem jābūt bez mājas un dzimtenes, bez mantas, bez radiem, bez draugiem - lai ikviens vienmēr būtu tikai gluds izolēts akmentiņš sociālā mūrnieka grantskaudzē. Bet nu izrādās, ka cilvēks nekādā ziņā nav šāds akmentiņš, bet drīzāk gan sēkla, kas visur, kur nomesta, mēģina dzīt asnus un dīgt. Nemitīgi raustīts un aplauzīts, tas neizbēgami sāk nīkt, un līdz ar viņu nīkuļo visa dzīve. Tas tad arī ir viens no lielinieku režīma traģismiem: lai šis režīms varētu pastāvēt, dzīvei vajag kļūt mechanizētai, bet lai to mechanizētu, vajag atkal postīt visu to, kas nepieciešams vispār dzīves pastāvēšanai un it sevišķi labas un laimīgas dzīves pastāvēšanai. Šis režīms savā laikā radās dzīves organisma sabrukuma periodā un vispārējā chaosā, - un šāds sabrukums un chaoss tad arī vajadzīgs tā pastāvēšanai un tam tāds arī jāuztur kaut vai mākslīgiem līdzekļiem. Organisks dzīves uzplaukums neizbēgami nozīmē lieliniecisma apdraudējumu, - kultūra, izrādās, nav savienojama ar primitīvu mecha-nistisku attiecību pret dzīvi, jo kultūra ir kaut kas dzīvs un organisks, tā nav akmeņu salikums, bet stādam līdzīga būtne.

2. Organiskais veselums

    Šo dzīves un kultūras organisko, stādam līdzīgo raksturu tad arī izvirza centrā citas mācības, kuras var saukt par organistiskām. Šo mācību kūmās ir stāvējuši tādi domātāji kā Nikolajs Kuzietis, Paracelzs, Leibnics, jaunākos laikos Herders, Gēte, Šellings, Loce, bet mūsu dienās Berg-sons, Drīšs, Vaitheds (Whitehead), Rijē (Ruyer) un citi. Smalkjūtīgākas un dziļākas, šīs mācības atrod, ka cilvēku sabiedrība nekādā zinā nav pielīdzināma nedzīvu lie.tu sa-krāvumam, bet tā vienmēr ir vismaz divējādā ziņā iekšēji strukturēta. Pirmkārt, tā pastāv no zināmām organiskām vienībām - indivīdiem, no kuriem katrs ir īpatnējs psīcho-fizioloģisks veselums, un, otrkārt, šie individi tajā normālos apstākļos apvienojas tai plašākā dabiskā veselumā, ko sauc par tautu. Cilvēku sabiedrībai līdz ar to piemīt visas svarīgākās dabisko veselumu īpatības. Galvenā no šīm īpatībām ir tā, ka dabiskam veselumam vienmēr ir sava iekšēja struktūra, to nevar vienkārši sagraizīt daļās vai atņemt, vai pielikt tam kaut ko, līdz ar to neiznīcinot vai vismaz radikāli negrozot doto veselumu. Dabisks, organisks veselums nav vienkārša daļu summa, bet tajā starp daļām un visumu vienmēr ir iekšēja dinamiska kopsakarība, veselumā ir kaut kas jauns, kaut kas vairāk nekā visa tā saskaitījums, kas dots jau daļās. No šī viedokļa organiskā veselumā ir kaut kas savā ziņā irracionāls, kaut kas, ko ar materiālo sastāvu vien nevar izskaidrot, bet kas iespiežas jau psīchisma sfairā un līdz ar to nav vienkārši ārēji taustāms un aplūkojams. Organisks veselums, būdams tātad kaut kas dzīvs un pieskardamies psīchismam, līdz ar to ir padots laika ietekmei, tas nemitīgi mainās, nevienu mirkli tas nav tāds pats kā agrāk, katrs brīdis tajā ir vienreizīgs un neatkārtojams, kamēr akmeņu kaudzi vienmēr var salikt atpakaļ kādā bijušā stāvoklī. Tāpat arī ārējas iedarbības rezultāti uz organisku veselumu nav kalkulējami līdzīgi iedarbībai uz nedzīvu masu, bet tie izpaužas t.s. reakcijās, kas vismaz pilnīgi precīzā veidā nav iepriekš aprēķināmas, bet dažreiz ir pat pavisam neparedzamas. Beidzot, kā jau teikts, organiski veselumi ir dzīvi, bet tas nozīmē it sevišķi to, ka tie spēj paši sevi uzturēt un parasti arī atjaunot un pavairot sevi - radīt sev līdzīgus pēcnācējus.
    Šis jautājums par organisko veselumu dzīves un pastāvēšanas nosacījumiem, attiecināts uz tautu, jaunākos laikos it sevišķi interesē organistisko sabiedrības filozofiju, jo tautas jēdziens palaikam stāv šīs filozofijas centrā. Tauta, bez šaubām, ir dabisks veselums, un līdz ar to tai piemīt īpatnēja iekšēja struktūra, tā ir kaut kas dzīvs, un, būdama tāda, tā dabiskos apstākļos spēj uzturēt un vairot sevi bez kādas apzinīgas cilvēku iejaukšanās; tā pat ir stiprāka, ja nekas to netraucē, ja nekas nejauc tās dzīves dabisko ritmu. Tautas pastāvēšanai un zelšanai nāk par labu, ja tā dzīvo kā dabas būtne, sekojot savām pirmatnējām tieksmēm, pilna neapzinātu spēka rezervju, koncentrēta sevī, nevērtējot un nemērījot sevi ne pie kā cita kā pie sevis. Bet taisni to mechanisti nezina vai nesaprot, - tie dabiskās dzīves norises vietā grib likt mākslotu organizāciju, kas tautas dzīvi tikai kropļo un vājina, līdzīgi kā nemākulīga dārznieka balsti, apgriezumi un pretdabiskie izliekumi kropļo un vājina koku. Šī mecha-nistiskā pieeja tautas dzīves kārtošanas uzdevumiem ir izaugusi galvenā kārtā no tā pārmērīgā prakticisma un intellektuālisma, kas, izveidojies nedabiskajos lielpilsētas dzīves un darba apstākļos, augstprātīgi un reizē naivi domā, ka visu dzīvē var iekļaut tajās primitīvajās prāta schēmās, kuras mākslīgā pilsētas kultūrā izrādījušās derīgas dažu praktisku maiņa nav tik vienkārša lieta kā, piem., cimdu pārmainīšana, bet tā vienmēr ir kaut kas sāpīgs, tā iznīcina vairāku paaudžu pilnīgas dzīves iespējas un līdz ar to dara slimu un vājina visos dzīves virzienos to sabiedrību, kurā notiek šāda parādība.
    Organistiskā sabiedrības filozofija šo faktu labi zina un ievēro to: tā, piem., Herders bija viens no pirmajiem daudzu tautu - starp citu arī latviešu - nacionālās apziņas modinātājiem. Tāpēc šī mācība uzlūko ikvienu tautu par pilnvērtīgu radošās dabas aktivitātes veidojumu un priecājas par to kā par vienu no dabas bagātības izpausmēm, kura savukārt ir vai var būt par jaunu īpatnēju vērtību rašanās vietu un bez kuras katrā zinā pasaule būtu vienmuļīgāka, saturā nabadzīgāka un nevērtīgāka. Ikviena tauta ir kā zvaigznājs debesīs, bez kura debess jums būtu mazāk skaists - un tāpēc tad arī ikvienas tautas loceklis gluži instinktīvi cieši glabā savu tautisko īpatnību: tā, būdama viena no viņa dvēseles dziļākām sastāvdaļām, ir augsti vērtīga gan viņam pašam, gan arī citiem, jo liek pieskarties dzīves dziļajai oriģinalitātei.
    Jauno laiku organistiskā filozofija tomēr nekādā ziņā nav uzlūkojama par elementāru naturālismu. Kā zināms, šāda elementāra naturālisma briesmas ir tās, ka tas viegli var zaudēt normas jēdzienu un sankcionēt absolūti visu, kas notiek dabā, un te nu, mēs zinām, notiek arī kulturālai apziņai pilnīgi nepieņemamas lietas. Dziļāk tverdama, organis-tīga filozofija tomēr tādā veidā nevar degradēt sevi, jo galvenais princips tajā ir cieņa pret visu dzīvo un šī dzīvā attīstības īpatnībām. Līdz ar to kā ikvienas šķiras, tā ikvienas tautas tieksmes pēc iespējami pilnīgāka savu spēju un spēku uzplaukuma atrod dabiskas robežas citu grupu un tautu līdzīgās tiesībās. Organistīgā filozofija tādā kārtā atklājas kā daudz pilnīgāka un vērtīgāka par mechanistīgo. Mechanis-tīgā pasaules attiecība ved atpakaļ uz zemāku stāvokli: vērodama dzīvās dabas pašplūsmā dažādas bestiālas parādības, tā, lai apkarotu šīs parādības, neredz nekādas citas izejas, kā vest šo dzīvo dabu atpakaļ uz nedzīvo, tādā kārtā, kā saka vācu paruna, izliedama bērnu līdz ar mazgājamo ūdeni. Dzīvās dabas trūkumus tā nepūlas izlabot, ceļot šo dabu uz augšu līdz garīgumam un tā ierobežojot un vadot to, bet nolemj, šos trūkumus iznīcinot, iznīcināt arī pašu dzīvo dabu, liekot tai slīdēt pakāpi zemāk un degradējot to nedzīvās dabas stāvoklī.
    Tam pretī organistīgā filozofija balstās uz pašas dabas un tās spēku atzīšanas, taču ņem vērā arī to, ka cilvēks nav tikai dabisks spēks, bet ir arī garīga, ar normu apziņu apbalvota būtne. Organistīgā filozofija, tiklīdz tā paceļas pāri pirmajām elementārajām pakāpēm, strādā pie šo normu noskaidrošanas un tad, sekojot tām, mēģina saskaņot dažādo dzīvo būtņu (individu, tautu) intereses, nekādā ziņā nevarēdama pieļaut, ka viena no tām iznīcinātu kādu citu, jo tad šī filozofija nāktu pretrunā pati ar sevi. Šī organistīgās filozofijas spēja pacelties augstāk, līdz garīgo vērtību atzīšanai, ir viena no tās svarīgākām un vērtīgākām īpatnībām. Tā viņā ielikta jau dabiski, jo viss organiskais ir vienā vai otrā veidā saistīts ar psīchisko, kas savukārt ir garīgās pasaules izpausmes vieta. Miesa nekad nav tikai miesa vien, bet ir arī dvēseles nesēja, un tā savukārt atkal garīgās normu pasaules nesēja. Ja grib palikt saskaņā pats ar sevi, nav iespējams cienīt un atzīt miesu, neatzīstot dvēseli, un, atzīstot dvēseli, neatzīt dievišķīgo patiesības un taisnības ideālu atmirdzumu tajā.

    Daba ir cilvēku apbalvojusi ar prātu, ar ko viņš atšķiras no citiem radījumiem, un šo prātu cilvēks izlieto galvenā kārtā, lai veiktu dzīves praktiskos uzdevumus: uzturētu un pasargātu sevi un uzlabotu savu dzīvi. Tomēr, reiz iedarbināts, prāts nekad neaprobežojas vienīgi ar domāšanu tikai par visnepieciešamākiem un visšaurākiem praktiskiem uzdevumiem, - bet jau paši šie praktiskie uzdevumi visdažādākos veidos pamudina to iet tiem pāri un domāt arī plašākas domas. Agri vai vēlu neizbēgami reiz atnāk brīdis, kad cilvēks spiests jautāt sev, kas īsti ir šī pasaule, ko viņš redz, cik tā liela, kādas tai daļas, kā tā pastāv, kāda ir tās uzbūve, kas noteic notikumus tajā, vai kāds vada tos un, sakarā ar to, kā cilvēkam jāizturas, jādzīvo un jāmirst. Tā mēs tad arī redzam, ka jau visprimitīvākām tautām vissenākos laikos ir kādas atbildes uz šiem jautājumiem, - viņām tātad ir kāds pasaules uzskats. Šis pasaules uzskats pirmatnēji gandrīz vienmēr saistās ar attiecīgās tautas mitoloģiju un reliģiskiem ticējumiem, jo tie pa laikam ir šie pirmatnējie gara veidojumi, kas satur sevī atbildes uz tikko minētajiem jautājumiem.
    Kad attīstās zinātnes, tad atbildēt uz lielo daļu no jautājumiem, kas noteic pasaules uzskatu, nākas tām. Tās tad būs it sevišķi eksaktās dabas zinātnes, kas mēģinās noteikt pasaules uzbūvi, tās sastāvdaļas, elementus, norišu un notikumu veidus un cēloņus tajā. Nozarēs un esmes veidos, kuros tā mazāk kompetenta, eksakto zinātni papildinās humāni tarās zinātnes un sevišķi filozofija, kas mēģinās sintezēt, apvienot un padziļināt visu šo atziņu kopumu. Pasaules uzskats, par cik tālu tas gribēs būt racionāls, t.i. prātā pamatots, jaunākos laikos pa laikam būs reizē arī filozofisks uzskats. Vēsturiski un faktiski tas tomēr nav nepieciešami, jo uzskatus par pasauli var izteikt arī, vienkārši sekojot vai nu tradīcijai - tam, ko mācījušas vecākās paaudzes - vai arī mitoloģiskai un dzejiskai fantāzijai.
    Kādā zinā tad nu iespējams runāt par kādas tautas pasaules uzskatu? Pirmie pasaules uzskatu veidojumi patiesībā vienmēr jau paši par sevi ir lielā mērā tautiski: reliģiskie ticējumi, mitoloģija, tautas dzeja - visi tie pa laikam ir anonīmi un pauž kādus zināmā tautā vairāk vai mazāk plaši izplatītus uzskatus. Vēlāk te vēl nāk klāt atsevišķo individu uzskati. Vai pietiktu tātad visus šos kādā tautā atrodamos pasaules uzskata izpaudumus savākt kopā kādā vienā izdevumā, lai līdz ar to tad būtu jau izteikts kādas tautas pasaules uzskats? Varbūt no kāda vēsturiska, ja tā var teikt, kollekcionārisma viedokļa šāds uzdevuma atrisinājums tiešām būtu pietiekams. Citādi ir, ja mēs vēlamies noskaidrot tautisko pasaules uzskatu, lai eventuāli meklētu un rastu tur atbalstu arī savai dzīvei, - un tāda, liekas, varētu būt mūsu vēlēšanās. Tādā gadījumā vienkārša tautā atrodamā materiāla savākšana mūs neapmierinātu vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis materiāls izrādītos bieži nesakarīgs un pat pretrunīgs. Būtu tātad jāizdara kritikas un sijāšanas darbs, jāatrod būtiskais ,,īstais uzskats", - un zināma patvaļa te būs neizbēgama. Otrkārt, tautas pasaules uzskati, sevišķi anonīmie, pa laikam ir izteikti deklaratīvā formā un netiek sevišķi pamatoti. Mūsu laikmeta intellektuālizēto cilvēku, kas visu grib arī saprast, šādas deklarācijas vien nevarētu pilnīgi apmierināt, - būtu tātad jāatrod arī pamatojumi, cik tālu tas iespējams.
    Visi šie apsvērumi būtu jāņem vērā arī, ja grib runāt par latvisko pasaules uzskatu. Mēs tāpēc te nemēģināsim sevišķi operēt ar kādiem jau dotiem materiāliem un tad to apvienošanu, bet gan, pieņemot tos visumā par zināmiem un tikai pa laikam atgādinādami, pūlēsimies noteikt būtiskos un zīmīgākos uzskatus un reizē saskatīt arī to pamatojumus un, eventuāli, papildināt un turpināt iezīmēto virzienu.
    Bet kā noteikt būtisko un zīmīgāko tautas uzskatos? Te mēs sāksim ar šādiem iepriekšējiem pieņēmumiem. Svarīgākam un vērtīgākam kādā pasaules uzskatā vajadzētu būt tā patiesīgumam, t.i. tā atbilšanai īstenībai, vismaz paticamī-bai, ka tas atbilst tai, jo pilnīga drošība šais jautājumos būs gan reti sasniedzama, varbūt pat nekad. Bez tam, otrs punkts, kas jāņem vērā, ir tas, ka konkrētā īstenība ir bezgala plaša un sarežģīta, un tāpēc tā bieži var dot pamatu arī vispretējākiem konstatējumiem, - atkarībā no viedokļa un puses, no kuras tai tuvojas. No bezgala daudziem un dažādiem spriedumiem par pasauli kā tautas, tā atsevišķie cilvēki izvēlas spriedumus par tām lietām, kas tiem ir svarīgas un nozīmīgas tai vietā un brīdī, kurā tie atrodas, - tā, piemēram, kara laikā no tikumiem izcels it sevišķi vīrišķību un paklausību; miera laikā taisnību, brīvību, laipnību. Uzskatu maiņas pa laikam nenozīmē vis, ka pašas patiesības mainās, bet ka vēstures procesā pasaule pievērš cilvēkam vienmēr jaunas no savām neizsmeļami daudzām pusēm, - un cilvēki tās tad arī reģistrē, taču t.s. jaunās patiesības visai bieži neapgāž vecās, bet tikai tās kaut kādā ziņā papildina.
    Par būtiskiem un nozīmīgiem starp kādas tautas uzskatiem tāpēc uzlūkojami tie, kas veidojušies tajās viņas dzīves dotībās un situācijās, kas ir bijušas vispastāvīgākās un negrozīgākās. Bet kādas tad nu latviešu tautai ir šādas vispastāvīgākās un negrozīgākās situācijas un dotības? Par galvenam no tām, liekas, varētu uzlūkot sekojošās: 1. zināmu fifizisku un psīcholoģisku konstitūciju resp. raksturu, 2. zemkopju kultūras apstākļus, 3. dzīvi viensētās, 4. mazas un apdraudētas tautas situāciju.
    Šīs dotības atļauj jau zināmā mērā paredzēt un noteikt dažas vispārīgās latviskā pasaules uzskata īpatnības. Ja pievēršamies vispirms latvieša garīgai konstitūcijai, tad, kā mēs jau citā vietā to esam mēģinājuši rādīt, to visumā raksturo prāta pārsvars pār kaislībām. (Sk. nodaļu ,,Latviskā dvēsele" rakstu krājumā ,,Idejas un īstenība", Eslingenā, 1947.). Atkarībā jau no šī apstākļa kaislības latvietim samērā retāk liks tādā mērā aizmirst savu cilvēcīgo cieņu un krist tik zemu, ka tas pēc atmošanās jutīsies galīgi pazemots un iznīcināts, kā tas bieži notiek pie slāviem. Tāpēc tad arī latvietim nebūs raksturīga vienmēr kremtošā mazvērtības apziņa, un līdz ar to viņam svešāki arī visi tie ,,dvēseles kumēdiņi", kas raksturo slavu dvēseli, piem., Dostojevska tēlojumā, kuru vienmēr moka iekšēja mazvērtības apziņu un liek tai mētāties no vienas galējības otrā. Latvietim tāpat būs arī svešs gan tumšais slavu misticisms, gan arī viņu ar to ciešā sakarā esošais nihilisms. Latvietis vispār būs gaišs, un visumā gaišs būs arī viņa pasaules uzskats. Līdz ar to pasaulīgi, ne viņ-pasaulīgi ievirzīts. Varbūt arī tas apstāklis, ka latvieši pieder augumā lielai un spēcīgai rasei un ir apdāvināti arī ar sīkstumu un izturību, palīdz tiem nekad galīgi neizsamist un vienmēr paturēt zināmu iekšēju cieņu un lepnumu, - par spīti visiem grūtajiem pārbaudījumiem, kurus uzlikusi vēsture. Jeb, varbūt, latvieša gaišais - dažreiz gandrīz varētu teikt ,,vieglais" prāts - ir tieši pašas dabas dāvana, ir, kā saka, tās noteikta ,,defensīva reakcija", lai padarītu viņu spējīgu panest daudzos grūtos pārbaudījumus? Katrā ziņā to, ka latviskam pasaules uzskatam raksturīgs gaišums, jau rāda mūsu tautiskie priekšstati par Dievu. Tas vienmēr ir laipns, taisnīgs, humāns - īsts ,,baltais tēvs", - cik zīmīgā pretstatā greizsirdīgam un atriebīgam žīdu dusmu Dievam Jahvem! Mūsu tautiskos reliģiskos priekšstatos, liekas, pilnīgi trūkst tā ,,drebēšanas un trīcēšanas" momenta, kuru reliģijas psīchologi, šķiet, Vecās derības ietekmēti, tiecas piedēvēt vispār katram reliģiskam pārdzīvojumam.
    Šo pasaulīgo, pretstatā viņpasaulīgumam esošo ievirzi, ko noteic jau, šķiet, mūsu garīgā un miesīgā uzbūve, pastiprina vēl zemkopja dzīves apstākļi. Latvietis kā zemkopis saaug ar zemi, tā kļūst viņam par visa devēju māti, un viņš ir pilns bijības pret to. Tāpat arī visas dzīvās būtnes dabā kļūst viņam it kā par brāļiem un māsām, un viņš dzīvo un jūt tām līdz un mīlinās ar tām, ar simpātiju vērodams viņu kluso, noslēpumaino iekšējo dzīvi: mūsu tautas dziesmas ir pilnas šīs tuvības apziņas pret dabu, tā tiek izjusta kā dzīva un apgarota, kā apbalvota ar dvēseli, kas tikai ar to atšķiras no mūsējās, ka ir mēma un nespēj izteikties, bet tieši tāpēc jo vairāk cienīga saudzēšanas un līdzjūtības un pūļu uzminēt tās tumšās ilgas.
    Šo tuvību dabai tad, tālāk, veicina vēl tas, ka latvietis nemīl nostāties pārāk tuvu citiem cilvēkiem. Viņš ir pārāk liels individuālists, viņam ir savas īpatnības, no kurām tam grūti atteikties, jo tad viņš justos apspiests un neapmierināts, bet kuras tomēr viņš ciešā sabiedrībā nevarētu arī paturēt, jo tad citi justos savukārt ierobežoti. Liekas, šādi vai līdzīgi psīcholoģiski faktori ir bijuši galvenais iemesls, kāpēc latvieši dzīvojuši viensētās, - kaut gan, bez šaubām, kādiem vēsturiskiem apstākļiem te arī varēja būt loma.
    Vispār nevar būt šaubu, ka vēsturei ir bijusi nozīmīga loma latviešu pasaules uzskata izveidošanā. Kā samērā mazai tautai, kas atrodas satiksmes ceļa malā starp austrumiem un rietumiem, starp daudziem spēcīgiem kaimiņiem, latviešu tautai vēstures gaitās ir nācies daudz ciest, un tā allaž ir bijusi padota - pat gadu simteņiem ilgi - smagām netaisnībām. Zīmīgā kārtā tas tomēr nesalauza viņas garu un nepadarīja to ne pesimistīgu, ne mizantropisku. Galvenais, ko šie notikumi modināja, bija slāpes pēc taisnības, citiem vārdiem - pēc dzīves pārkārtošanas saskaņā ar ētiskiem principiem. Ar to tad arī tika likts pamats ētiski-ideālistīgam, uz progresu ievirzītam pasaules uzskatam, kas bija un lielā mērā vēl ir raksturīgs lielai mūsu intelliģences daļai, izteikdamies savā laikā it sevišķi revolūcionārismā.
    Ar šo mūsu vitāli un vēsturiski noteikto fundamentālo dzīves attiecību skicējumu ir jau iezīmētas galvenās līnijas, kurām arī sīkākā izstrādājumā vajadzētu sekot latviskam pasaules uzskatam.
    Vispirms, mums būs jāatzīst, ka mūsu pasaules skatījums varētu piekļauties tikai tam virzienam, ko sauc par organisko pasaules izpratni un kas ir opozicija mechanistiskajai.
    Kad pagājušā gadu simteņa otrā pusē ieguva popularitāti evolūcionisms, kas mācīja, ka visu augstāko dzīvnieku sugu, arī cilvēka, rašanās izskaidrojama ar to izveidošanos no viszemākām sugām, ievērojot galvenā kārtā gluži nejaušu sīku organisku pārmaiņu summēšanos šais zemākās sugās un ārējo dzīves apstākļu ietekmi, tad radās ziedu laikmets t.s. mechanistiskajam pasaules uzskatam. Pēc šī uzskata viss, kas pasaulē notiek, jāizskaidro pilnīgi mechaniski, līdzīgi kā, piem., izskaidrojas no kalna ripojoša akmens lēcieni un sānis kustības, vai biljarda bumbas komplicētās kustības uz biljarda galda. Pēc būtības, tā mūs māca, neesot nekādas izšķirības starp akmeni un dzīvu būtni - kā viens, tā otrs nav nekas cits kā atomu un molekulu kaudze - tikai pēdējā šie sagrupējumi nejaušā kārtā izveidojušies daudz komplicētāki un tā ieguvuši spēju it kā mērķtiecīgi reaģēt. Bet šī spēja un mērķtiecība nav nekas reāls un patiess, bet tikai šķitums. Patiesībā tā nav iespējama, jo tad vajadzētu pieļaut, ka dzīvās būtnēs un pat dzīvā matērijā darbojas arī vēl kādi iekšēji spēki, kaut kas līdzīgs garīgām spējām. Bet pieļaut kaut ko tādu neuzskata par iespējamu, jo tad visa pasaules izskaidrošana kļūtu pārāk sarežģīta un zinātnes formulas vairs nevarētu būt tik vienkāršas un drošas. Tāpēc arī visi vēstures notikumi īsti esot jāizskaidro vienīgi tāpat, kā izskaidro lavīnas velšanos no kalna, un tāpat arī ikviena cilvēka rīcība, vai tas būtu ģeniāls karavadonis, vai reformators, vai dzejnieks, visa viņa darbība izskaidrojama vienīgi ar molekulu savdabīgu kustību viņa smadzenēs vai citos orgānos. Ja kāds aizstāv kādu lietu kā patiesu vai apstrīd to, tad viņš to nedara tāpēc, ka tā tiešām patiesa vai nepatiesa, bet tāpēc, ka viņa smadzenēs un mēlē notiek attiecīgas molekulu kustības, kas producē attiecīgās runas.
    Šīs pēdējās absurdās konsekvences, kas sagrauj pašu apgalvojumu, mechanistiskās mācības sludinātāji tomēr sargājās izteikt, un tā varēja notikt, ka tā valdīja vairākus gadu desmitus. Tagad tomēr tā jau sen pārvarēta, un tikai dažās atpalikušās Austrumeiropas zemēs tā vienmēr vēl tiek uzsildīta un slavēta kā vislielākā gudrība, jo tā izrādās derīga zināma veida politiskai propagandai. Nopietnākie dabas zinātnieki tagad spiesti atzīt, ka zinātnei līdz šim nav izdevies mechaniski izskaidrot nedz kāda organisma rašanos, nedz arī vispār kādas kaut cik svarīgākas dzīvības funkcijas. Vēl nav uzrakstīta neviena bioloģiska grāmata, nav dots neviens kāda orgāna pastāvēšanas un darbības izskaidrojums, kas iztiktu bez mērķtiecības jēdziena atklātas vai apsegtas izlietošanas, kas, piem., runājot par sirdi, atklāti vai neatklāti neizteiktu domu, ka tās uzdevums (vai funkcija" vai ,,normāla" darbība u.t.t.) ir radīt asinsriņķošanu, kas nepieciešama, lai organisms varētu dzīvot, u. tml. (Sīkāk par šo jautājumu sk. apcerējumā ,,Mērķtiecība dabā" jau minētajā grāmatā.) Un tas arī saprotams, jo bioloģija jau vispār liekas tikai par tik iespējama kā patstāvīga zinātne, kas atšķiras no fizikas vai ķīmijas, par cik tajā ietveras īpatnējais dzīvās dabas jēdziens, kas nepieciešami ietver sevī mērķtiecības momentu. Latviešu tauta, trīs ceturtdaļas no kuras ir zemkopji un kas vienmēr ir bijusi tuvu dzīvajai dabai, nekad šo dabu nav citādi izpratusi kā kaut ko dzīvu, kā apgarotu, kā kāda brīnumaina spēka un mistērijas pilnu. Dzīve tai nekad nav bijusi tikai akla norise, bet vienmēr uzlūkota kā kādu spēku vadīta, kas nav tikai aklie fiziskie spēki, - latviešu pasaule dabīgi bija apgarota un jēgturīga. Tai līdz ar to palikusi aiztaupīta maldīšanās pa mechanistīgā pasaules uzskata svešajiem maldu ceļiem, no kuriem tagad arī zinātne novēršas.
    Bet organiskais pasaules uzskats ietver arī zināmas konsekvences nevien par dzīvo dabu, bet arī par paša cilvēka un tautu dzīvi. Ja dzīve ir apgarota un ir vadīta, ja neviens orgāns nevar pastāvēt atsevišķi, bet norāda uz kādu citu orgānu, ja neviena dzīva suga nevar pastāvēt pati par sevi, bet tās eksistence balstās veselā rindā citu sugu eksistenču, vai tad vienīgi cilvēks nebūtu iesaistīts nekādā plašākā kopsakarā, vai vienīgi viņš būtu no visa atrauts puteklītis?
    Šāda negatīva hipotēze būtu organiskajam pasaules uzskatam kaut kas pilnīgi nepieņemams. Viss cilvēkā norāda, ka viņš pastāv pasaulē tikai kā daļa no kāda lielāka veseluma. Netik vien stādi, bet arī cilvēks patiesībā ir ieaudzis zināmā vidē, un tikai tajā viņš spēj dzīvot pilnīgu dzīvi, bet kalst līdzīgi stādam, ja tā saknes tiek izrautas un tas tiek pārnests apstākļos, kas tam pilnīgi sveši. Agrāk mēs varbūt varējām to nesaprast un tas varēja likties pārspīlēts, tagad, diemžēl, mēs zinām, ka tā ir patiesība. Maldās tie, kas domā, ka mēs dzīvojam tikai kā izolēti individi, ka tautas nav nekas cits kā kaut kas līdzīgs grants kaudzēm, kur atsevišķie individi ir graudiņi. Tā tas nav. Tautas ir dzīvi organismi, un tās ir nevis atsevišķo individu vienkāršs sabērums, bet saaugums. Pietiek dziļāk novērot sevi pašu, lai redzētu, ka visa mūsu dzīve īsti pastāv attiecībās ar cilvēkiem, ar dabu, ar zemi, ar valsti, kurā dzīvojam. Mēs dzīvojam ne tikai sevī, savās sajūtās un jūtās, bet vēl vairāk pāri sev un ārpus sevis - savās domās, līdzjušanās un līdzdarbībās ar vidi, kurā atrodamies; tā īsti dod mums visu mūsu garīgo saturu un ar to dara mūsu dzīvi bagātu. Mēs jau īsti pat topam par ,,es", par personību tikai par tik, par cik mēs izteicamies mūsu vidē un par cik tā atkal iegūst attiecību pret mums, ar to īsti konstituēdama mūs. Tā mēs ar neskaitāmiem pavedieniem tiekam savienoti ar mūsu apkārtni, - pie kam vieni pavedieni nāk no mums un aptver apkārtni, bet neskaitāmi nāk atkal no tās un aptver mūs, radot savijumus un saaugumus. Ja jau visprimitīvākās būtnes - infuzorijas nav tikai vienīgi apaļas, sevī ieslēgtas protoplazmas bumbiņas, bet ir apklātas gan īsākiem, gan garākiem tausteklīšiem, ar kuriem ietveras vidē, kurā tās peld, un kas tad arī ir viņu galvenie dzīvības un dzīves orgāni, tā arī mēs neesam sevī ieslēgtas garīgas sf airas, bet visi esam izauguši un sazarojušies neskaitāmos garīgos taustekļos, neskaitāmās attiecībās, kuras mūs saista ar to, kas nav mūsu ,,es", - un tādā kārtā tieši veido šo ,,es" un padara to par visu šo attiecību krustošanās centru. Un tad arī saprotams, ka mūsu dzīve ir jo pilnīgāka un bagātāka, jo šīs mūsu attiecības ir bagātākas, intīmākas, dziļākas. Bet šāda veida attiecības cilvēkam var nodibināties tikai ar vidi, kurā viņš ieaug jau pamazām no dzimšanas, ar vidi, ar ko viņam kopēja valoda, domas, jušana, garīgā kultūra, pagātne un arī nākotne. Tas nozīmē, ka cilvēks var būt pilnīgs cilvēks tikai savā tautā un savā zemē, bet visur citur tas ir tikai no koka atrauta un vēju trenkāta lapa, kurai neizbēgami jānovīst, jo tajā vairs neieplūst dzīvinošās sulas no kopējā celma un saknēm.
    Bet organiskais pasaules uzskats neizteicas vienīgi mācībā par individa iekļaušanos plašākā tautas vidē; tas tālāk māca atzīt arī tautas kā dzīvus locekļus, kā orgānus plašajā cilvēces un kultūras kopdzīvē. Neviena kultūras tauta vairs nevar iztikt bez citām, un, no otras puses, ikvienas tautas pazušana un iznīkšana ietekmē visuma dzīvi. Katrai tautai ir it kā savs uzdevums cilvēces kopuma dzīvē, un pat ja tā būtu skaitliski maza, tās nozīme tomēr var būt liela. Organiskais pasaules uzskats tāpēc prasa saudzību pret tautām, to īpatnību ievērošanu un izkopšanu, jo tieši par tik, par cik ir vairāk īpatnēji izkoptu tautu individualitāšu, par tik arī visa cilvēces kopīgā kultūra ir bagātāka un dziļāka, jo kā tautas kultūra veidojas tās locekļu attiecībās, tā cilvēces kultūra veidojas tautu attiecībās.
    Ja nu pieņem, ka šāds organisks pasaules uzskats varētu būt latviešu gara dzīvē labi pamatots, tad līdz ar to ir iezīmēts arī tas virziens, kurā latvietis varētu meklēt savas dzī ves jēgas īstenošanos. Še atrisinājuma mēģinājumi pa laikam ir svārstījušies starp divi pretstatiem - starp individuālismu un kollektīvismu. Bet abi atrisinājumi grūti pieņemami.
    Individuālisms savā radikālā un konsekventā formā pieņem, ka visa dzīves jēga pastāv vienīgi gluži personīgo tieksmju apmierināšanā, nerēķinoties ar citiem, bet pēc iespējas izolējoties no tiem un pat, ja vajag, ejot tiem pretī, ja tie kavē individa tieksmju piepildīšanos.
    Nav ne mazāiko šaubu, ka šāds individuālisms dibinās vairākās illūzijās. Vispirms illūzijā, ka cilvēks ir vai varētu būt kaut kas līdzīgs jau pieminētai sevī ieslēgtai ,,garīgai sfairai resp. bumbai" - apaļai un gludai, bez taustekļiem, kas vienotu to ar citiem. Individuālisms ir sekls tai ziņā, ka nezina, ka viss individa saturs nāk no cilvēces kopdzīves un ka, izolējoties no tās, tam draud garīga tukšība. Individuālisms nevar dot arī laimi, jo laime un apmierinājums var nākt tikai no dzīves pilnības, no cilvēka esmes piepildīšanās, ne no sašaurināšanās, kā to grib individuālisms. Patiesībā viss jautājums par dzīves jēgu īsti tā tikai cēlies, ka individs jūt, ka viņa personīgā dzīve par šauru, par seklu, par nenozīmīgu. Viņš jūt, ka tam nepietiek dzīvot vienīgi sevī un sev. Viņš alkst pēc uzdevuma, pēc mērķa, kas būtu vēl ārpus viņa, tam šķiet, ka tikai kāda svarīga uzdevuma piepildīšana vai mērķa sasniegšana var dot viņa dzīvei jēgu, kamēr vienkārša dzīvošana no dienas dienā tam liekas izteicam radikālu dzīves tukšību un bezjēdzību. Dzīvošana tikai šim acumirklim, tikai sev un savai baudai cilvēku neapmierina un nevar apmierināt, viņš alkst dzīvot pāri sev, ne tikai sevī, bet arī ārpus sevis. Cilvēkam ir zīmīgi, tā māca jau Platons, ka viņu neapmierina īslaicīgā dzīve, bet viņš alkst pēc mūžības. Šīs cilvēka alkas pēc mūžības Platonam simbolizē mūžam neapmierinātais ilgu dievs Erots, kas spēj izpausties visai dažādos veidos, bet vienmēr tā, ka tas liek cilvēka interesēm pacelties pāri dotajam acumirklim un pāri paša šaurajai individualitātei, kaut arī līdz visai dažādām pakāpēm. Viena no tām pakāpēm, līdz kurām paceļas gandrīz visi, ir tā, ko ikdienas valodā sauc par mīlestību. Šīs mīlestības ilgas pēc Platona patiesībā arī īsti ir mūžības ilgas, ilgas dzīvot ilgāk nekā tikai īso individuālo dzīvi, ilgas pārdzīvot sevi savos bērnos un tā caur viņiem iekļauties mūžībā, jo tiešām jau ģimenes dzīve ir pirmā pakāpe individuālisma pārvarēšanā. Ķīniešiem tāpēc vissmagākais pārkāpums pret senčiem ir nenodibināt ģimeni un palikt bez pēcnācējiem, jo ar to tad arī visām iepriekšējām paaudzēm tiek laupīta viņu dzīves jēga - tie velti dzīvojuši, viņu nemirstība tiek izbeigta.
    Erota veidu ir vairāki, bet visiem tiem kopējs ir tas, ka tie tiecas nodrošināt cilvēkam dalību plašākā un ilgstošākā dzīvē nekā tikai īslaicīgajā individuālajā. Viens no mūsu laikmeta raksturīgiem visai plaši izplatītiem Erota veidiem ir tas, kur tieksmju priekšmets ir kāds kollektīvs, kāda lielāka vai mazāka cilvēku vienība, vai tā būtu valsts vai nācijas, vai šķiras, vai citas kādas grupas vienība. Pēc tā, kas tikko bija teikts par cilvēka dzīves pilnības atkarību no iesaistīšanās plašākā cilvēku vienībā, varētu likties, ka tādā gadījumā kollektīvisms varētu būt viena no vispieņemamākām dzīves formām. Viss tomēr atkarāsies no tā, kāds saturs tiek ielikts šai jēdzienā. Visbiežāk mūsu dienās ar kollektīvu saprot kādu nevis dabīgā saaugumā esošu cilvēku vienību, bet tādu, kuru saista kāda interešu kopība, un tad, gadījumos, kur virziens konsekventi izturēts līdz galam, prasa absolūtu individa pakļaušanos šīm kollektīva interesēm, neatstājot ne mazāko vietu kādai personīgai dzīvei. Paraugu šāda veida kollektīvismam jau ir devis Platons ar savu ideālās valsts projektu: individs tajā ir pilnīgi ziedots pēc iespējas perfektākai valsts organizācijai. Platona paraugam šai ziņā tad arī pilnīgi seko modernos laikos komūnistīgā valsts izpratne, vismaz savā praksē. Bet te jau Aristotelis ir devis izšķirīgo kritiku. Platons, saka viņš, grib nodibināt vislaimīgāko valsti; bet kā valsts var būt laimīga, ja neviens cilvēks tajā nav laimīgs? Kollektīvisma gadījumā spilgti atklājas viens no visizplatītākiem paradoksiem un sofismiem dzīves jēgas meklējumos. Šo dzīves jēgu meklē vienīgi kādā lietā vai uzdevumā ārpus dotās dzīves. Bet kāda jēga tad uzdevumam, pēc kura tiecas? Acīm redzot tas atkal var būt tikai priekšnosacījums kāda tālāka uzdevuma veikšanai u.t.t. Tā arī radikāla un konsekventa kollektīvisma gadījumā, piem., modernā komunistiskā iekārtā tiek prasīts, lai individs pilnīgi ziedojas nākotnes kollektīva pilnībai. Ja ne teorētiski, tad praktiski ir pilnīgi paredzams, ka šī kollektīva jēga tad atkal droši vien būtu pēc viņa nākošā kollektīva pilnībā u. 1.1. Dzīves jēga tādos gadījumos paliek it kā karājoties gaisā, tās piepildīšana tiek vienmēr atlikta, tā nekur netiek realizēta, tā ir kā banknote, kurai nekur nav seguma. Mēs beigsim tātad ar konstatējumu, ka dzīves jēgas meklēšana vienīgi ārpus dotās dzīves, - un tāda bieži notiek ne tikvien kollektīvistiskā dzīves izpratnē - ir nepieņemams so-fisms, jo tad jēga pati zaudē jēgu, jēgas meklēšana kļūst bezjēdzīga.
    Bet kur tad to meklēt, ja arī individuālistiskais viedoklis jau ir pierādījies par nepietiekamu? Kur to meklēt, uz to zināmā mērā norāda jau pati daba un instinkti, kurus tā mūsos ielikusi. Tā mēs konstatējam, ka mūsos ir pašuzturēšanās instinkts. Tas rāda, ka daba ir gribējusi - cik tālu tā iespējams runāt - lai individi pastāvētu un būtu jau pašmērķis. Un tiešām visi mēs, par cik mēs dzīvojam un turamies pie dzīves, mēs ar to atzīstam, ka dzīvība un dzīve ir vērtības. Un tā arī nepieciešami jābūt, jo, ja jau pašai dzīvošanai, pašai vienreizīgo, neatkārtojamo un neatgriežamo dažādo dzīves momentu pārdzīvošanai nebūtu vērtības, ja tā jau vismaz zināmā mērā nesaturētu pati sevī savas jēgas piepildījumu, tad vispār nekur nekādas jēgas nevarētu būt, jo kāda nozīme tad būtu, piem., pūlēties, cīnīties un upurēties citu labā, ja dzīvei un dzīvošanai vispār - tātad arī šo citu dzīvei - pašai par sevi nebūtu nekādas vērtības resp. jēgas?
    Bet, no otras puses, atkal visās dzīvās būtnēs ir arī instinkts dzīvot ne tikai sev, bet arī nākotnei, nākamām paaudzēm. Daudzi stādi un dzīvnieki pastāv tikai līdz tam brīdim, kamēr tie radījuši pēcnācējus, un tad beidz dzīvot. Katrā ziņā, kā mēs jau redzējām, mums jākonstatē fakts, ka cilvēku neapmierina vienīgi dzīves acumirkļu plūkšana. Viņš meklē tajā arī vēl kādu dziļāku saturu, viņš grib kādu attaisnojumu savai dzīvei arī ārpus paša tiešā dzīvošanas procesa, grib, lai tā būtu vērtīga ne tikai no viņa individuālā, bet arī no citu būtņu un vispār kollektīva viedokļa. Tā jau bija individuālisma kļūda, ka tas tiecās ignorēt šo cilvēka dziļāko dabu, ka tas gribēja cilvēku ieslēgt vienīgi viņā pašā un vienīgi tagadnes momentā, tā ļoti to sašaurinādams un paseklinādams. Un tāpat kollektīvisms atņēma dzīvei jēgu, ignorēdams individu un viņa dzīves izjūtu un viņa vienreizīgos pārdzīvojumus, bez kuru vērtības atzīšanas dzīves jēga nevar tikt pamatota.
    Pilnvērtīgas cilvēka dzīves nosacījumi tāpēc nepieciešami būs jāmeklē divi virzienos: reizē kā pašā dzīvē, tā arī ārpus tās.
    Un šie divi virzieni nav pretēji, kā tas var likties pirmajā brīdī, bet spēj cieši savīties un spēcināt viens otru. Ja dzīves jēga, no vienas puses, ir pašā dzīvē un dzīvošanā, tad tomēr tas nav jāizprot tā, it kā tā varētu pastāvēt tikai pasīvā dzīves procesa vērošanā un izjušanā un sevis tīksmināšanā ar to. Šāda jutekliska pasivitāte nozīmētu apstāšanos, nozīmētu stagnāciju, dzīves procesa aizturēšanu un deģenerācijas sākumu. Dzīve nepieciešami vienmēr pastāv darbībā, - un tā atkal tikpat nepieciešami dažādu mērķu likšanā, sevis tuvināšanā tiem un to sasniegšanā. Pat individuālistiskā dzīve tāpēc nekad nevarēs būt vienīgi pasīva tīksmināšanās par dzīves procesu, bet tā pa laikam būs aktīva un darbīga dzīve, - kaut arī virzīta tikai uz gluži personīgiem mērķiem. Pasīva, pilnīgi sevī ieslēgta dzīve nav jau iespējama pašas dzīves, tā sacīt, metafiziskās konstitūcijas dēļ: dzīve jau pēc savas būtības ir vienmēr it kā paliekta uz priekšu, tā ir eks centriska, vienmēr vismaz pa daļai dzīve ārpus sevis, - jo tā pastāv mērķu likšanā (un tie vienmēr ir ārpus šī momenta) un tiecībā pēc tiem. Un ja nu grib ievērot arī dzīves jušanas un apmierinājuma un tīksmes momentu, tad tas tieši realizējas šai darbības procesā, šai tieksmē pēc mērķiem un to piepildīšanā. Jo cilvēks vairāk sev sprauž dažādus mērķus un uzdevumus un jo intensīvāk tiecas pēc tiem, par tik arī viņam spilgtāka dzīves izjūta un par tik spēcīgāks arī viņa dzīves apstiprinājums.
    Bet nu gluži personīgie mērķi pēc savas būtības ir stipri ierobežoti, vienpusīgi, monotoni. Tiecoties pēc tiem, daudzas personības puses paliek neaizkārtas un to spēki neizlietoti, un tie zināmā mērā ierūs. Vienīgi laužot šaurās personīgās dzīves un tās mērķu nostatījumu ierobežotību un noliekot sev uzdevumus, kas iet pāri personīgām interesēm, cilvēks iegūst zem kājām pamatu, uz kura nostājoties, tas var cerēt iegūt dziļāku apmierinājumu un pilnīgāku jēgu savai dzīvei. Tiešām izlaušanās no šaurām personīgām interesēm uz pārpersonīgām nozīmē lielu cilvēka darba lauka paplašināšanos ar gluži citādiem jauniem uzdevumiem, kas bieži ved pie jaunu spēju un arī pie pilnīgi jauna veida pārdzīvojumu atklāšanas. Tā notiek, ka dzīve pāri sev kļūst vai var kļūt par dzīvi arī sev - jo tā vienmēr nozīmē arī lielu personīgās dzīves intensifikāciju un bagātošanos. Stāvoklis te var nonākt pat līdz paradoksam, jo var notikt, ka vismaz šķietami, daudzos gadījumos, kur dzīve veltīta kādiem pārpersonīgiem uzdevumiem, personīgā dzīve var it kā palikt gluži novārtā un sarukt līdz minimam - bet cilvēks tomēr var justies pilns dzīves enerģijas un dzīves apstiprināšanas un, ja nebaidās lietot nodrāzto vārdu, var tikt saukts par laimīgu. Ekstrēmos gadījumos paradokss var sniegties pat tik tālu, ka cilvēks upurē kādai lietai, kādam ideālam pat tieši savu dzīvi - un tomēr reizē var būt loti tāls katram pesimismam vai dzīves jēgas noliegumam. Bet te tad ir tikai viens nosacījums: šī atsacīšanās no tiešās dzīves sev nedrīkst būt uzspiesta, un tāpat nedrīkst būt uzspiesti tie mērķi un uzdevumi, kuriem jādzīvo. Dzīve, kurā viss personīgais apmierinājums izslēgts, bet citi uzdevumi ar varu uzspiesti, kļūst par verga dzīvi un ir visnelaimīgākā cilvēka dzīve. Turpretim labprātīgi un ar entuziasmu izvēlētā kalpošana pārpersonīgiem ideāliem, piem., savas tautas tiesību aizstāvēšanai var kļūt par augstāko cilvēcīgas dzīves jēgas piepildījumu.
    Tiešām, te jau nav tikai tas, ka, dzīvojot pārpersonīgiem ideāliem, cilvēks dzīvo intensīvāku dzīvi. Tas nav vēl izšķirīgais. Galvenais ir tas, ka viņš ar to milzīgi paplašina un izpleš savu esmi, - pēc kā jau cilvēks visvairāk alkst. Mēs savā esmē jūtamies vāji, mēs jūtam, ka tā mums nemitīgi un neatgriežami plūst projām, mēs meklējam savai dzīvei paliekošāku pamatu. Veltījot sevi domās un darbos savai tautai, mēs izjūtam to tā, ka mūsu dzīve it kā saplūst ar tās plašāko dzīvi, un šīs lielākās un plašākās dzīves pastāvēšana var tad kompensēt mūsu personīgās dzīves zaudējumus.
    Bet var iet vēl tālāk. Ja esam nonākuši līdz atziņai, ka dzīve nav tikai mechanisku spēku izpausme, bet ka tajā izpaužas arī kāds garīgs spēks, tad tas nozīmē, ka ir atrasts kāds punkts, kurā cilvēks pieskaras kaut kam jau pāri viņam stāvošam un kas varētu jau būt kas mūžīgs. Un tas nebūtu jāmeklē nekur tālu, bet pavisam tuvu pie mums, pat tieši mūsos pašos - tas būtu īsti visur klāt - jo mēs viņā īsti ,,esam un kustamies un dzīvojam". Bet ja tā mūsos nepieciešami vienmēr ir sakari ar absolūto, ar īsto, mūžīgo pasaules dzīvi - jo kā gan mēs spētu būt ārpus tās - vai tad nav iespējams arī apzinīgāk ar to saistīties, pilnīgāk pievienot savu dzīvi šai mūžīgai dzīvei un tā apmierināt savas mūžības ilgas? Bet kā tas varētu notikt? īsti ir tikai viens veids pievienoties kādai realitātei - tas ir būt tās līdzdarbinie-kam, justies kā tās mandāta nesējam un veikt tās uzdevumus. Un šie uzdevumi nevar būt mums neuzminami, jo, ja jau mēs patiesībā vienmēr - pat ja nezinām to - esam ie gremdēti arī absolūtā dzīvē un esam mūžības spēku caurstrāvoti, tad tas, ko cilvēce vienmēr ir jutusi kā savu dziļāko ilgu priekšmetu, pēc kā tā vienmēr ir tiekusies un ilgojusies, un ko darīt tā jutusi par savu pienākumu, nevar būt tikai kāda subjektīva mūsu iedoma, bet tas jāuzlūko it kā par mūžības atbalsi mūsos - un tas ir tas, pēc kā mums liek tiekties un ko liek mums darīt mūsu ētiskā sirdsapziņa. Un ko tā mums liek, to mēs labi zinām - tas ir pūlēties visur veicināt labo un apkarot ļauno, visur cīnīties par taisnību un novērst netaisnību, sēt visur mīlestību un deldēt naidu. Cilvēka dzīves uzdevumam tātad vajadzētu būt zināma ētiska ideāla īstenošanai. Tā kā šī īstenošana prasa daudzu un dažādu, bieži ļoti grūtu šķēršļu pārvarēšanu, tad arī viņa aktuālā dzīve līdz ar to varēs būt ļoti intensīva, un tas savā esmē jutīsies lielā mērā gan padziļināts, gan arī paplašināts. Tam par savu dzīvi nebūs ko skumt, un nebūs pamata pesimismam, pat ja tā beigtos traģiski, pat ja tam nāktos zaudēt dzīvību šai cīņā, - apziņa, ka tas ar savu darbību, vismaz ar tās virzienu, ir noenkurojies absolūtās dzīves dziļumā, pietiekami kompensēs to par visu.
    Bet no kāda viedokļa varētu pieņemt, ka šāds pasaules uzskats varētu būt arī latviskais pasaules uzskats? Vispirms no tā, ka, kā mēs mēģinājām rādīt, tas loģiski izriet no dažām mūsu gara dzīves pamatievirzēm - mūsu spontānās dabas apgarotības izjūtas, kas izpaužas gan mūsu tautas dziesmās, gan mūsu vislatviskākos dzejniekos, piem., Skalbes un daudzu citu darbos, un kam savā tālākā attīstībā neizbēgami jāved pie mēchanisma noliegšanas un garīgā principa vadītāja lomas atzīšanas.
    Otrkārt, tāds varētu būt mūsu pasaules uzskats arī no tā viedokļa, ka mēs, latvieši, vienmēr esam jutušies kā stāvētāji pasaules reformētāju pusē, kā cīnītāji par tās progresu, par lielāku brīvību, par taisnību, kas nozīmē, ka apzinīgi vai neapzinīgi mūs vienmēr līdz šim ir iedvesmojis it sevišķi ētiskais ideāls, - lai arī cik bieži atkal citā ziņā būtu konstatējama novēršanās no tā un tā aizmiršana.
    Beidzot, šis pasaules uzskats, šķiet, varētu atbilst arī mūsu aktuālajai situācijai. Mēs nevaram samierināties un nekad nesamierināsimies ar mūsu pašreizējo stāvokli. Ja vispār kad, tad tagad mēs jūtam, ka mums pilnīga dzīve var būt tikai kopā ar mūsu tautu un darbībā, kas pievērsta tās uzplaukšanai un celšanai. Kā ētiski ievirzīti cīnītāji par taisnību mēs nekad negribēsim piekrist tam, ka mūsu tautai jācieš vissmagākā netaisnība, ka tai grib pret viņas gribu varmācīgi kropļot tās dzīvi un iznīcināt to. Mēs jūtam kā savas dzīves jēgu un savu neatvairāmo pienākumu cīnīties pret to visiem spēkiem: panākt, cik tas mūsu varā, mūsu tautas atbrīvošanu, neļaut līdz tam tautas locekļiem zaudēt sakarus savā starpā, neļaut izdzist tautas dzīvajam spēkam un pārtauto-ties tās jaunajai paaudzei. Mūsu dzīves jēgas vārdā mēs cīnāmies pret to un darām to labā apziņā, ka mēs ar to esam saskaņā gan ar mūžīgiem ētiskiem principiem, gan arī ar kultūras interesēm, jo mēs apzināmies, ka esam un gribam būt pozitīvs vispārcilvēcīgas kultūras faktors, kura iznīkšana būtu zaudējums gan vispārīgai cilvēces kultūrai, gan visas pasaules esmes pilnskanībai. Un šai cīņā mums nav pamata izsamist. Par cik šai pasaulē nevalda tikai mechanisms, bet mēs redzam tajā arī gara izpausmi, mēs varam būt labā cerībā, ka netaisnība tomēr ir tikai slimība, kas agri vai vēlu tiks pārvarēta un par mums uzlēks reiz atkal taisnības un brīvības saule.

1. Apzinīgā gara cieņa
2. Izglītības nozīme
3. Brīvības cieņa
a. Iekšējā brīvība
b. Pilsoniskā un nacionālā brīvība
4. Individuālisma vērtība
5. Modernās kultūras ietekme
6. Kultūra kā cilvēka degradētajā
7. Brutālo filozofiju ietekme
8. Ceļi uz cilvēka cieņu

1. Apzinīgā gara cieņa

    Jautājumu par cilvēka cieņu izvirzu jau Aristotelis, kad viņš meklē to cilvēka īpatnību, ar kuru tas atšķiras no citām dzīvām būtnēm. Kaut kas cilvēkam ir kopējs jau ar stādiem, proti, elementārie fizioloģiskie procesi: augšana, elpošana, barības uzņemšana, sulu plūsma. Aristotelis saka, ka cilvēkā vispirms ir jau ,,stādu dvēsele", - princips, kas vada un noteic viņā fizioloģiskos procesus. Ar citiem dzīvniekiem cilvēkam ir kopēji sajūtu, jūtu un kustību pārdzīvojumi, - viņā tātad blakus veģetatīvai, t. i., stādu dvēselei ir arī vēl animālā, t.i., dzīvnieciskā dvēsele. Bet šīs divi dvēseles vēl nerada visu cilvēku, bet gan tikai viņa elementārāko dabu. Pāri tai kā pamatam paceļas specifiski cilvēciskais - un tā ir viņa domāšanas spēja. Prāts, domāšana, lūk, tas ir tas, ar ko cilvēks atšķiras no dzīvnieka un ar ko tas tuvojas dieviem. Tā īstais uzdevums tāpēc, tā māca Aristotelis, ir dzīvot prāta apskaidrotu dzīvi, tiecoties kļūt dievišķam, - cik tālu tas viņam iespējams. Ja cilvēks no šādas dzīves atteiktos, aizbildinādamies, ka tās ideāls viņam par augstu, un dzīvotu vienīgi fizioloģisko procesu, ārpasaules uztvērumu un kustību dzīvi, - tad viņš nebūtu nekas vairāk kā tikai kustonis. Viņa cilvēciskā izcilība pastāv viņa domāšanā, viņa gara dzīvē.
    Gluži līdzīgi 2000 gadus vēlāk izsakās Paskals kādā slavenā aforismā: ,,Cilvēks ir tikai niedrīte, visvājākā visā dabā; bet tas ir domājoša niedrīte. Nemaz visai pasaulei nav jāsaceļas, lai to samītu; drusku tvana, viena ūdens piliena pietiek, lai nogalinātu to. Bet kad pasaule to māc nost, cilvēks tomēr ir cēlāks nekā tas, kas viņu nāvē, jo viņš zina, ka viņš mirst un ka pasaule stiprāka par viņu; bet pasaule par to nekā nezina. Visa mūsu cieņa tātad pastāv mūsu domā. Tanī mums jābalstās, nevis telpā un laikā, kurus mēs nevaram piepildīt. Pūlēsimies tātad labi domāt, lūk, morāles princips."
    Prāts un domāšana, ne sajūtas, arī ne jūtas, ir tas, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka un rada tā izcilību. Bet kas te ir jāsaprot ar prātu? Šis jēdziens tradicijā ir bagāts ar saturu. Vispirms tā ir loģiskas domāšanas spēja, - tātad patiesības meklēšanas un atrašanas spēja un reizē arī tieši pašu pirmo teorētisko patiesību avots. Bet tas ir arī zinātājs par labo un ļauno, tātad ētisko principu nesējs un noteicējs. Prāta balss, sirdsapziņa ir tikai cits nosaukums tam šai funkcijā, un filozofi tad viņu sauc par praktisko prātu. Platons šīs abas prāta funkcijas apvieno: augstākais cilvēka uzdevums ir likt darbā prātu, lai aptvertu labā ideju - kas viņam reizē ir kā augstāko patiesību, tā visu ētisko normu avots. Tikai par tik, par cik cilvēks dzīvo prāta, mēs teiktu, garīgo dzīvi, tas atšķiras no kustoņa. Kustonis visu dara neapzinīgi, mechaniski, zināmā mērā kā automāts: tas akli seko savām dziņām un jutekļu ietekmējumiem, un nekādi apsvērumi to nespēj atturēt, jo tam nav tādu un tas nav uz tiem spējīgs. Tāpēc kustonis vienmēr ir nevainīgs; - arī kad tas izdara visasiņainākās lietas: arī tad tas īsti ir tikai akls dabas spēks un nezina, ko tas dara. Cilvēkā turpretim ir zināšana par ļaunu un par labu, tam ir spēja klausīt prāta balsij, nesekot instinktam, nepadoties kārdinājumam, nepadoties ārējo apstākļu spiedienam, neklausīt dziņu un iegribu un kaislību diktātam. Viņš tātad vairs nav akls dabas spēks, viņš tāpēc ir atbildīgs par to, ko viņš dara, jo viņš ir brīvs zinātājs, viņš var darīt, ko viņš grib, - viņš tātad paceļas pāri aklām dabas norisēm, - un tieši tāpēc un tikai tāpēc viņš ir reizē gan augstākais dabas sasniegums, gan tās kungs un valdnieks.
    Cilvēka cieņa tātad ir viņa spējā atzīt un skatīt patiesību, viņa spējā dzirdēt sirdsapziņas balsi un klausīt tai, nebūt aklam dziņu vergam, bet būt brīvam, t. i., spējīgam sekot idejām un ideāliem pat tad, kad tas ir pretī viņa dziņām. Kad viņš, novērsies no visiem meliem, būs atzinis patiesību un saskaņā ar to izšķīries par īsto, pareizo ceļu, par to, ko tam noteic viņa sirdsapziņa, noraidot visu citu tumšāko dvēseles spēku suģestijas, tad viņš ar to un tikai ar to būs pierādījis savu augstāko pilno cilvēcību un līdz ar to arī ieguvis un apstiprinājis savu augstāko cilvēcīgo cieņu.
    Kants saka, ka cilvēka augstākā cieņa ir tā, ka viņš ir ētisko principu nesējs, t. i., ka viņš spēj brīvi, t. i., labprātīgi darboties saskaņā ar ētiskām normām, ko nosaka tam viņa iekšējā prāta balss. Šis apstāklis tad arī liek Kantam atzīt cilvēku kā ētisko normu nesēju (viņš tad to sauks par personu) par augstāko starp visām reālām būtnēm un viņš prasīs vislielāko cieņu pret to. Savā otrā kategoriskā imperatīva formulējumā viņš tāpēc saka: „Apejies ar cilvēcību savā un cita personā kā ar pašmērķi, bet nekad ne tikai kā ar līdzekli."
    Cilvēka cieņa viņam tātad tik augsta, ka cilvēks viņam kļūst pašmērķis, ko nekur un nekad nedrīkst izlietot kā līdzekli, nekad nedrīkst upurēt kādiem citiem mērķiem, - ja to dara, tad tas viņam ir nelabojams un nepiedodams noziegums pret garu.
    Tiešām, ja cilvēkā kaut kas ir cienījams, tad tas ir šis viņā pamodies gars. Dabā tas ir vēl tumšā neapziņā. Tur valda tikai akla nepieciešamība. Cilvēkā šis gars, var teikt arī, ja grib, šī pasaules dvēsele pirmo reiz ir nākusi pie apziņas. Tas vēro pasauli un spēj to aptvert kā viņas tālā pagātnē, tā arī minēt tās nākotni. Par cik cilvēkā ir pamodies gars, tas nevirzās vairs uz priekšu ar ,,stūmieniem no mugurpuses", bet pats izvēlas sev ceļu, vismaz ir spējīgs sev to izvēlēties, - kaut arī bieži tas atļauj nest sevi straumei. Par cik viņu šai izvēlē vada zināmi priekšstati par labo un ļauno, tas nozīmē, ka viņš seko zināmiem ideāliem, un līdz ar to viņš paceļas jaunā dimensijā - gara pasaules dimensijā. Iekļaudamies šai jaunajā dimensijā, viņš kļūst par tās normu nesēju un piepildītāju un tikai tā iegūst pilna cilvēka resp. personības cieņu.
    Katrā ziņā, ja tautas balss ir Dieva balss, tad šāda veida cilvēka cieņai ir dota augstākā sankcija. Tautas vienmēr ir uzlūkojušas ar vislielāko cieņu cilvēku, kas, brīvi sekodams zināmam krietnības un goda ideālam, valda par sevi un savām dziņām un kaislībām, ir tālu no visām pārmērībām un izlaidībām, ir taisns un nepiekukuļojams, ir stingrs vārda turētājs un tāds, par kuru nav šaubu, ka viņš nekad ļaunu nesauks par labu un otrādi, kaut arī par to viņam būtu jānes upuri. Visos laikos un visās vietās līdz šim šāds cilvēks uzlūkots par vērtīgu cilvēka cieņas iemiesojumu.

2. Izglītības nozīme

    Mēs sakām līdz šim, bet kā tas ir tagad? Par to mēs runāsim drusku vēlāk, bet pagaidām pakavēsimies pie mēģinājuma noskaidrot, kādi ir šāda cilvēka veidošanās un pastāvēšanas nosacījumi.
    Par vienu no svarīgākām cilvēciskās cieņas rašanās veicinātājām uzlūkojama izglītība. Tas nenozīmē, ka tā ir absolūti nepieciešams priekšnosacījums. Vienmēr ir bijuši un ir goda vīri pilnā nozīmē, kas nav pratuši pat rakstīt un lasīt (viduslaikos visai bieži bruņinieki un pat ķēniņi to neprata). Bet tad vajadzīgas sevišķi laimīgas dabas dāvanas un tāpat laimīga dažādu ārēju apstākļu un ietekmju sagadīšanās. Parasti tumšais neizglītotais cilvēks, neaptverdams un nesaprazdams visā viņu sarežģītībā apkārtnes notikumus, nespēj arī tos novērtēt un ieņemt pret tiem pareizo stāvokli un aizstāvēt savu ideālu, jo vairāk tāpēc, ka tas parasti tādu nav nemaz spējīgs izveidot, bet labākā gadījumā, neapzinīgi pārņēmis to no pagātnes, nespēj to pietiekami aptvert visās tā sakarībās un uzturēt to spēkā, kad tas kļūst apdraudēts.
    Izglītība, un šeit svarīga tieši vispārīgā un nevis arodnieciskā izglītība, apmierinādama, vispirms, atziņas un patiesības tieksmi, dod orientāciju pasaulē, un tad, atklājot un vedot cilvēku sakarā ar augstākām cilvēcīgām vērtībām, spēj likt iemīļot tās. No šī viedokļa vislielākā nozīme ir humanitārai izglītībai, jo tās uzdevums jau tieši ir atklāt augstākās cilvēciskās vērtības. Tā ka tas praktiski notiek galvenā kārtā iedziļinoties rakstnieku darbos, tad laimīgas ir tās tautas, kurām ir lieli rakstnieki ar augstiem ideāliem. Liekot jaunatnei pastāvīgi kavēties pie šiem ideāliem, aplūkojot un komentējot tos, tā vienmēr vairāk vai mazāk tiek padota to ietekmei un līdz ar to pastāv izredzes, ka kādreiz var notikt, ka tā arī pilnīgi tiek ar tiem aizrauta. Vēsturiski aplūkojot, cilvēces uz augšu celšana notikusi tieši šādā ceļā, un tālredzīgi tautas dzīves kārtotāji šim momentam vienmēr piegriež vislielāko vērību, jo zina, ka ,,nepraktiskai" humanitārai izglītībai patiesībā ir vienmēr bijušas vissvarīgākās praktiskās sekas. Tāpēc ir ļoti sekli novērtēt izglītību no šauri praktiska viedokļa, aizmirstot, ka tā ir vissvarīgākais mūsu dzīves cieņas un jēgas iegūšanas priekšnosacījums. Tie cilvēki, kas, ilgstoši uzkavēdamies cilvēces lielo garu un viņu ideju sabiedrībā, beidzot iemīl augstos ideālus un spēj tiem sekot un pildīt tos, līdz ar to iegūst savai dzīvei lielāku jēgu un cieņu un kļūst arī nesalīdzināmi vērtīgi savas tautas un tās dzīves celšanai un uzturēšanai, jo nekas tā neuztur un neceļ tautu, kā augsta morāliska stāja tanī, - kas tad arī ir visas cilvēciskās cieņas pamats.
    Bet, kā jau teikts, neviens cilvēks nav no šīs cilvēciskās cieņas un dzīves jēgas sasniegšanas izslēgts, - jo vairāk tāpēc, ka neviens neatrodas pilnīgi ārpus humanitāro ideju ietekmes loka, bet tieši vai netieši, vairāk vai mazāk tai ir padots, - jo, piem., pat arodskolās palaikam ir kādi humanitāras izglītības elementi, nemaz nerunājot par visiem obligāto tautskolu, kur tā īsti ir centrā, un nerunājot arī nemaz par visiem doto grāmatu lasīšanas iespēju.
    Katrā ziņā tautas, un it sevišķi latviešu tauta, ir instinktīvi vienmēr šo izglītības lielo nozīmi apzinājušās. Izglītotais cilvēks palaikam visur ir cieņā un nevien tikai tāpēc, ka tas ar savu gudrību spēj vairāk labuma panākt kā sev, tā citiem, bet arī tāpēc, ka instinktīvi tic, ka tas ir arī ētiski labāks, ka viņa ideāli ir augstāki nekā neizglītotai masai. Augsti izglītotais tāpēc vienmēr, pat ja viņš no zemas kārtas, ticis uzņemts kā līdzvērtīgs arī visaugstākās aprindās, nereti kļūdams pat par ķēniņu draugu un padomnieku. Vispārējais uzskats tātad ir, ka laba izglītība dod iemeslu cerēt (gan ne garantiju), ka tās uzņēmējs būs arī pilnīgāks ētisko vērtību nesējs nekā neizglītotais, tumšais cilvēks.
    Tikai jāievēro, ka te ir runa par pilnīgu un īstu izglītību resp. par visas dvēseles ,,glītošanu" resp. kultūru, nevis tikai par galvas piebāšanu ar grāmatu gudrībām. Tāpat nepietiek augstāko cilvēcīgo ideālu vērošanas tikai no ārienes, nepiedaloties tanīs dvēseliski un neuzņemot tos sevī. Augsti vērtējot izglītību cilvēciskās cieņas iegūšanai, te tiek pieņemts, ka ar to tiek iegūts arī zināms augsts ,,etoss" resp. notiek zināma piesātināšanās ar ētiskām vērtībām.
    Un tad vēl viena lieta, - un ne visnenozīmīgākā, bet gluži otrādi: nepietiek pat tikai iemīlēt vērtības, uzņemt tās savā dvēselē, bet jābūt arī gribai un spējai tās piepildīt, aizstāvēt, nenodot. Bet var pieņemt, ka tāpat kā ilgstoša tuvu stāvēšana augstām vērtībām un to aplūkošana un nodarbošanās ar tām parasti ved pie to iemīlēšanas, ka tāpat gadījumu vairumā, normāli, viņu iemīlēšana atkal panāk, ka mostas arī griba un spējas sekot viņu aicinājumam, kalpot tām un redzēt dzīvē tās piepildītas. Bez šaubām, te jau būs arī izņēmumi, - un par tiem jau bieži ir runāts - kur ideāli palikuši tikai galvā un ir nedzīvi un nespēj vadīt darbību, - bet izņēmumi neapgāž vispārējo normu.
    Katrā ziņā jāliek uzsvars uz to, ka nepietiek tikai jūsmot par ideāliem, bet jāspēj arī darboties to vārdā un cīnīties par tiem. Galu galā tas jau ir arī pilnīgas viņu aptveršanas un izprašanas nosacījums. Tikai pildot ideālus, strādājot un cīnoties par tiem, tie pilnīgi atklājas visā dziļumā; tikai darbībā un pārbaudījumā tie var tikt pilnīgi aptverti. Paliekot pasīvs, vērojot tos tikai teorijā, cilvēks tos nekad pilnīgi neuzņem sevī, pat nekad pilnīgi neizprot tos visā viņu saturā un komplikācijās.

3. Brīvības cieņa

    Galvenais cilvēka cieņas pamats tātad ir viņa prāts, - aizrādītā plašā nozīmē, vai kā Paskals saka, ,,doma rada cilvēka cēlumu". Lai šī doma, lai šis prāts spētu vadīt cilvēku, ir labi, kā mēs redzējām, ja tas tiek stiprināts ar attiecīgu izglītību. Bet vai tās jau pietiek? Prāts var būt ļoti attīstīts un bagāts ar vispareizākiem un vissvarīgākiem atzinumiem un lēmumiem, bet tam maz nozīmes, ja tas ir kavēts izteikties, ja tam liegts ar šiem atzinumiem vadīt cilvēku. Prāts prasa brīvību. Ja prāts un tā attīstība ir pirmais cilvēka cieņas nosacījums, tad otrs ir brīvība, - prāta tiesības izteikt un piepildīt savas vadītāja spējas. Šī brīvība ir padota dažādiem traucējumiem, kas līdz ar to ir šķēršļi cilvēka cieņas iegūšanai.

  a. Iekšējā brīvība

    Šķēršļus cilvēka brīvībai var radīt gan cilvēks pats, gan ārējie apstākļi, kuros tas dzīvo. Senatnē sevišķu uzsvaru lika uz šķēršļiem, kas var nākt no cilvēka paša. Tiešām, ne jau katrs, kas saka - es daru, ko es gribu un kas man ienāk prātā, jau tāpēc tiešām ir brīvs. Aristotelis saka gluži otrādi: tikai vergs dara to, kas viņam ienāk prātā, bet brīvais to, kas viņam jādara. Jau šie vārdi vien varētu likt ko padomāt.
    Tiešām, cilvēkam nav viengabalaina daba. Viņš ir reizē garīga būtne un dzīvnieks. Zem saules apstarotiem virsējiem dvēseles slāņiem, kur peld un saulē rotājas prāta zelta zivtiņas, ir tumšas instinktu un tieksmju dzelmes, nereti pilnas velnu un visādu ķēmīgu nezvēru, kas viegli var uzpeldēt un aprīt zelta zivtiņas. Cilvēkā ir tumši spēki, kas bieži piespiež viņu darīt to, ko viņš īsti nemaz negrib, ko viņa prāts, viņa sirdsapziņa neatzīst. Tādā gadījumā viņš nav brīvs, tas galu galā ir pats savas dzīvnieciskās neprātīgās dabas vergs. Senie filozofi, kas visi dzīvoja starp karstasinīgiem dienvidniekiem, redzēja lielo postu, kādu viņu tautu dzīvē radīja neprātīgas iekāres un kaislības, radīdamas noziegumus, nodevības, šķelšanās, pat karus. Tāpēc cilvēkus, kas nevaldīja par sevi, kas bija padoti dziņām un kaislībām - dusmām, atriebībai, skaudībai, godkārībai, mantkārībai, erotikai - viņi sauca par kaislību vergiem un liedza tiem brīvu cilvēku godu un līdz ar to arī pilnu cilvēka cieņu. Tiešām, cilvēks, kas iekāres un kaislības pārņemts, nezina, ko viņš dara, vai dara tieši to, ko viņš ar prātu atzīst par ļaunu, ir it kā noslīdējis zem cilvēka cieņas, jo tas, kā viņš rīkojas, ir raksturīgi ne cilvēkam, bet kustonim. Seno filozofu domas un pūles tāpēc bija lielā mērā vērstas uz kustoņa, zvēra savaldīšanu cilvēkā, un te gan Platons, gan it sevišķi stoiķi veidoja veselas pat sīkumos izdomātas un izstrādātas līdzekļu un metožu sistēmas šī kustoņa savaldīšanai un piejaucēšanai, lai cilvēks tā no savu dzīvniecisko instinktu verga kļūtu par pilnu cilvēku un iegūtu atkal arī pilnu cilvēka cieņu.
    Vai mūsu dienās mēs būtu tikuši tālāk, vai mēs jau valdītu par savām dzīvnieciskām tieksmēm, kas aptumšo mūsu cilvēcisko dabu un degradē mūsu cieņu? Neviens gan, kam spēja redzēt un saprast, nedrīkstēs to apgalvot. Cilvēkus tāpat kā agrāk lielā mērā vada viņu irracionālie instinkti, ie kāres un kaislības. Tikai tagad ziemeļos tās, varbūt, citādas nekā dienvidos. Vai baudkāre, varas kāre, mantkārība, kas visas ir pamatā mūsu gan kapitālistiskām, gan nekapitālistiskām dzīves iekārtām, nav bez kritikas pieņemti tumši irracionāli spēki un vai tieši tie bieži nerada vislielākos noziegumus pasaulē, tik lielus, ka daudzi nedrīkst tanīs nemaz atzīties? Vai, piemēram, miljonu žīdu slepkavošanu lielā mērā nenoteica arī mantkārība - tieksme iedzīvoties upuru bagātībās? Un ka tas ir zvēru un ne cilvēku darbs, to apzinājās paši darītāji un tāpēc slēpa to. Bet vai tāpat vistumšākie varas un mantas kāres instinkti nav dziļākais un pēdējais cēlonis arī neskaitāmām koncentrācijas nometnēm ziemeļu apgabalos, kur visnežēlīgākā kārtā tiek ekspluatēti un katorgas darbā mocīti nost miljoni par vergiem pārvērstu nevainīgu, nelaimīgu cilvēku? Bet ja šeit šīs pamatā esošās tumšās dziņas, kas sastingušas jau veselā dzīves iekārtā un institūtos, nav vairs tik skaidri saredzamas, jo tās aizsedz un it kā depersonālizē visa līdzekļu un organizācijas mašinērija, tad spilgtus anarchistīgu kaislību un iekāru radītus dzīves postījumus mēs varam redzēt ikdienas privātā dzīvē. Tādus gadījumus mēs redzam, piemēram, tādās erotisku tieksmju izpausmēs, kas izjauc ģimenes dzīvi, kas samaitā dzīvi jaunietim uz visu mūžu, kas apdraud tautas ar pagrimšanu un iznīkšanu. Un tad viens no visuzskatāmākiem veidiem, kā mūsu dienās cilvēks noslīkst dzīvnieka kārtā, ir alkoholisms. Individs, kas streipuļo, šļupst, aplami runā, nevalda par sevi, jau ir gan vismazāk spējīgs būt brīvs un darīt to, ko "viņa prāts normālā stāvoklī atzīst par pareizu un par pienākumu. Un tāpat nav ko runāt par tādām parādībām kā par morfinismu, kokainismu un tamlīdzīgām lietām, kur cilvēks ir tik pilnīgi nonācis savas kaislības verdzībā, ka viņa prāts un griba ir kļuvuši pilnīgi bezspēcīgi. Kā nebrīvo cilvēku paraugi šai ziņā var derēt visi tā sauktie cilvēki bez gribas, visi tie, par kuriem saka, ka tie izsisti no sliedēm, ka tie palaidušies vai nolaidušies, aizmirsuši savus pienākumus, nestrādā savu pienācīgo darbu, bet, padevušies slinkumam un uzdzīvei, kā pasīvas skaidas peld pa dzīves straumi uz leju, paši vairs nespēdami vadīt savu dzīvi. Agrāk šādus tipus varēja sastapt t. s. mūžīgo studentu vidū, - droši vien arī tagad tādu netrūkst visdažādākās šķirās. Visos šais gadījumos cilvēka brīvībai ir likti smagi šķēršļi, - tas nespēj darīt to, ko tam liek prāts un sirdsapziņa; viņš ir kļuvis savu iekāru un kaislību vergs. Modernā literatūra, sākot ar Dostojevski, kas šai žanrā ir specializējies, ir pilna šādu tipu. Cilvēka brīvību un līdz ar to cieņu tātad arī vēl mūsu dienās apdraud viņa paša zemākā daba, un seno filozofu meditācijas arī mūsu dienās varētu būt pilnā mērā derīgas.

  b. Pilsoniskā un nacionālā brīvība

    Visumā tomēr mūsu laikmetā šīm rūpēm par iekšējo cilvēka brīvību mazāka loma. Toties jo vairāk rūpju mums dara cilvēka brīvības ierobežošana ar ārējiem līdzekļiem, - un tas mums šķiet galvenais cilvēciskās cieņas laupīšanas veids. Tiešām, ja cilvēka cieņa pastāv zināmā garīgā autonomijā, spējā pašam ar savu ierosmi pildīt augstvērtīgus ētiskus aktus, tad pirmais nosacījums šīs cieņas iegūšanai ir, lai viņš tad tiešām netiktu ārējiem līdzekļiem kavēts darīt to, ko viņš uzskata par pareizu, ko viņam liek viņa prāts un sirdsapziņa. Tas nozīmē, ka cilvēka cieņa prasa, lai pastāvētu zināma pilsoniska brīvība - pārliecības, runas un rīcības brīvība, ar vienīgo ierobežojumu, ka jātiek respektētām pilnīgi līdzīgām citu tiesībām: nevienam nevar, piemēram, atļaut izlietot brīvību, lai tas ar šīs savas brīvības palīdzību mēģinātu iznīcināt vai ierobežot citu brīvību. Cilvēks, kam nav elementāras rīcības un runas brīvības, kas drīkst darīt tikai to, ko tam citi atļauj vai pat pavēl, ir vergs - un verdzība ir viens no smagākiem cilvēka cieņas laupījumiem un smagākais noziegums pret to. Tāpēc no laika gala, un tā it sevišķi senā Grieķijā, ir vienmēr pastāvējis ass naids pret tiranniem kā pret cilvēka cieņas laupītājiem.
    Bet tāpat cilvēka cieņa nevar realizēties bez politiskas un nacionālas brīvības. Bez brīvas darbības savas brīvās tautas vidū cilvēks nespēj realizēt tieši savas labākās cilvēciskās dotības un tātad nespēj realizēt arī savu cilvēcisko cieņu. Po-lītiski nebrīvās tautas vienmēr tuvojas vergu stāvoklim. Tauta, kurai neļauj veidot savu dzīvi pēc tās pašas labākās sirdsapziņas, kurai neļauj veltīt visas savas spējas un savu degsmi savas dzīves celšanai tādā veidā, kā tas atbilst viņas pašas dabai un garam, - tai ir laupītas cilvēciskās tiesības, un tās locekļi nespēj realizēt savu cilvēcisko cieņu, 'kas neatvairāmi prasa politisku brīvību.
    Politiski nebrīvas tautas tāpēc smagi degradējas savā cilvēcībā. Tās nedrīkst darboties tieši cēlākā, īsti cilvēciskā virzienā - pārpersonīgo tautas interešu virzienā, tās nedrīkst realizēt to sirdij vistuvākos nacionālos ideālus, to locekļi spiesti dzīvot vienīgi elementārāko dzīvniecisko vajadzību apmierināšanai, bet īsti cilvēcīgā dzīve, kas nav iespējama bez dzīves pāri elementārām interesēm, tiem ir liegta, un liegta līdz ar to arī cilvēcīga cieņa.
    Cik šāds stāvoklis neciešams un nepanesams, to mēs zinām no pašu pieredzes. Daudzi, kuriem jautā, kāpēc tie negrib tūliņ, tagad atgriezties Latvijā, palaikam atbild šādi: ,,Mēs atsakāmies atgriezties pie boļševikiem ne tāpēc, ka tie mums ir atņēmuši vai samazinājuši mūsu mantu, ka tie pazeminājuši mūsu dzīves standartu, pat varbūt ne tāpēc, ka tie grib ievest mūsu zemē to, ko viņi sauc par sociālismu, resp. komunismu, bet tāpēc, ka mēs negribam otrreiz pārdzīvot, ka mūs visnejēdzīgākā kārtā pazemo, ka mums visciniskākā un pretīgākā veidā laupa mūsu cilvēcisko cieņu, ka spiež mūs nepārtraukti melot, runāt tieši pretējo tam, ko mēs domājam, redzam un dzirdam, liek saukt melnu par baltu un otrādi, liek mums publiski apspļaut mūsu pagātni, kuru mēs mīlam, liek slavēt apstākļus, kas mums šķiet riebigi un nepanesami, liek darīt to, kas nes nāvi mums un mūsu tautai. Mēs visu to izjutām jau reiz kā briesmīgu noziegumu pret mūsu cilvēcīgo cieņu, un tas ir galvenais, kāpēc mēs ne par kādu cenu vairs negribam iet uz šo morāliskās inkvizīcijas moku bedri, nemaz nerunājot par fizisko inkvizīciju un nāves draudiem. Mūsu zemē tagad ir tādi apstākļi, ka tur par gribu saglabāt savu cilvēcisko cieņu ir neizbēgami jāsamaksā ar dzīvību."
    Ja kāda patiesība mums tagad ir neapšaubāma, tad tā tagad ir tā, ka bez brīvības, bez pilsoniskas un bez nacionālas brīvības, cilvēka cienīga dzīve nav iespējama. Šī patiesība tagad mums ir neapšaubāma, jo mēs par to esam paši ar savām asinīm samaksājuši. Un tikpat droši mēs zinām, ka tā ir iznīcināta austrumnieciskā kollektīvisma iekārtā.

4. Individuālisma vērtība

    Bet ja tā, ja brīvība ir cilvēka cieņas priekšnoteikums, vai tad individuālisms nav tā mācība, kurai nedalīti jāpievēršas? Tiešām, individuālismam ir sava liela vērtība. Pirmā un lielākā vērtība jau ir viņa centrālai mācībai, ka individs, ka cilvēks ir vienīgā īstā konkrētā realitāte, kas nedrīkst tikt apspiesta abstrakcijas - kāda kollektīva vārdā. Indivīdam tāpēc piešķirama brīvība, lai viņš cīnās un cenšas pats par savu laimi, kā viņš to izprot, - tas tad nāks par labu kā viņam, tā visai cilvēku kopībai. Šī individa brīvības tiesību atzīšana ir sevišķi zīmīga, - jo ar to tiek atzītas arī individa tiesības uz autonomiju, uz vadīšanos pēc paša prātā un sirdsapziņā atrodamām idejām, - un līdz ar to tiek uzglabāta iespēja orientēties uz ētiskas personības izveidošanos. Pats individuālisms tomēr tik tālu netiek. Tas apstājas naturālismā: tas nevērtē un nešķiro individa tieksmes un spējas un gatavs atzīt visas tās, tātad nevien cilvēku tanī, bet arī dzīvnieku un plēsoni. Un tā kā dzīvnieciskā daba cilvēkā masas ziņā ieņem daudz vairāk vietas nekā cilvēcīgā, tad individuālisms galu galā ved pie tās uzvaras. Par faktisko individuālisma ideālu kļūst pārcilvēks, egoistīgais citu ekspluatētājs, vienīgi sevis piepildīšanas, savas baudas panākšanai pievērstais varas vīrs, kaut arī citi pie tam būtu kājām jāmin. Realizēts bez kādas ētiskas mērauklas, novests līdz savām konsekvencēm, individuālisms viegli top vienpusīgs, deģenerē - kļūst par smagi negatīvu parādību - un tā spilgtākie sasniegumi šai virzienā ir tādi tipi kā kāds Cezars Bordža.
    Šīs individuālisma pārmērības tad ir bijušas par iemeslu reakcijai pret to un ir devušas pamatu kollektīvisma mācībām, kas tad apspiež nevien negatīvās, bet arī pozitīvās individuālisma puses.
    Galvenā individuālisma kļūda bija tā, ka tas iedomājās, it kā individs kā tāds spētu viens pats patstāvīgi eksistēt un ka tam tā dzīve būtu iespējama bez visintimākās atkarības no ļaužu grupām. Jau Aristotelis aizrādīja, ka cilvēks īsti ir sabiedriska būtne un ka, ja tas grib atdalīties no sabiedrības, tad tam jākļūst vai nu dievam vai dzīvniekam. Tā kā par dievu viņš nespēj kļūt, tad no cilvēces kopības atdalījies cilvēks ātri kļūst atkal par dzīvnieku. Cilvēks nespēj piepildīt pats uz savu roku savas dzīves jēgu. Individuālisma nepietiek, tas ir kļūdains, tas neatļauj cilvēkam pilnīgi uzplaukt un likt uzziedēt tieši viņa vērtīgākām dabas pusēm - spējai strādāt līdz kopējam darbam un, strādājot to, atklāt sevī jaunas īpašības un talantus, it sevišķi augstas ētiskas īpašības, - simpātijas spējas, pienākuma apziņu, līdz pat spējai ziedoties pārpersonīgiem ideāliem, un tā iegūt visaugstāko cilvēcīgo cieņu. Dzīvojot vienīgi sev, cilvēks nokaltē sevi, tanī panīkst tieši visvērtīgākais, un tas zaudē savu cieņu.
    Individuālisms tāpēc nepieciešami jāpapildina un jāierobežo. Individam jāsaistās ar augstākām cilvēciskām tradici-jām, kuru nesējas, pirmā kārtā, ir tās cilvēku vienības, ko saucam par tautām. Galvenā kārtā caur savu tautu, smeļot tās gadu simteņiem uzkrātās atziņas un citas vērtības, individs spēj pacelties sev pāri, spēj tikt klāt mūžīgo ideju pasaulei un, kļūstot par tās kopēju un draugu - līdz ar to kļūt no vienkārša individa par ētisku personību.
    Bet vai tā atkal netiek ierobežota cilvēka brīvība? Bez šaubām, - jo katra saistība un kopdarbība ierobežo to. Bet ja cilvēks kļūst ētiska personība, tad viņa brīvība pārvietojas it kā kādā augstākā pakāpē. Tas kļūst autonoms, tas seko sevī pašā saskatītiem likumiem, un, ja tas ierobežo sevi, savu brīvību, tad tieši šo ierobežošanu viņš dara brīvi un labprātīgi, - un tieši tā ir augstākā brīvības izpausme un augstākais cilvēka cieņas iegūšanas pamats.

5. Modernās kultūras ietekme

    Var jautāt, kā cilvēka cieņu ir ietekmējis kultūras progress modernos laikos. Tā kā kultūra īsti nozīmē izkopšanu, uzlabošanu visos virzienos, tad liekas pats par sevi saprotams, ka, izkopjot cilvēka dzīves nosacījumus, izkopjot pašu cilvēku, tā var tikai būt cēlusi cilvēka cienu. Tā arī, tiešām līdz šim visu laiku ir bijis.
    Kultūras progress vienmēr nozīmēja izglītības progresu. Bet izglītība, kā mēģināts rādīt, ir jau pats svarīgākais cilvēka cieņas celšanas līdzeklis. Izglītodamies cilvēks no tumšas, instinktiem padotas dabas būtnes nāk pie apziņas, nāk pie augstāko vērtību atzīšanas, nāk pie idejām un pie spējas vadīties ar tām, - un tas jau tieši nozīmē augstāko cilvēka cieņas iegūšanu.
    Netieši, ar izglītību cilvēks nāk pie zinātnēm, caur tām pie technikas, un ar pēdējām - pie atbrīvošanās no verdzības dabai. Un par cik brīvam cilvēkam lielāka cieņa kā vergam, par tik arī ar techniku, kas cilvēku atbrīvo no daudziem grūtiem un smagiem darbiem, viņš iegūst lielāku cieņu. Sevišķa nozīme te tam, ka technikas progress samazina darba laiku, tā ka cilvēks var atliekt līdz tam vienmēr pie zemes pieliekto muguru un, tā iegūstot brīvus brīžus, var tos veltīt sevis izkopšanai. Cik lielā mērā tas tiešām tā ir, to norāda jau tas, ka vārds skola cēlies no grieķu vārda ,,scholē" t. i. brīvs laiks, - jo agrākos laikos garīgam darbam drīkstēja veltīties tikai, kad visi citi darbi bija jau paveikti.
    Bet izglītība ne tikai tieši un ne tikai ar techniku, bet arī vēl trešā veidā veicināja cilvēka cieņas pieaugumu. Izglītība dara tautas masas apzinīgas, liek tām redzēt viņu īstās intereses un arī šo interešu pretiniekus. Tā dod tiem spēju arī saprasties un biedroties ar sev līdzīgiem un tā cīnīties pret apspiedējiem. Kultūras progress un izglītība tādā kārtā ir veduši pie apspiesto grupu atbrīvošanas gan revolūciju, gan evolūciju ceļā. Angļu un franču lielās revolūcijas, kas bija signāli visas pasaules apspiestiem cilvēkiem, bija tiešās kultūras un izglītības progresa sekas. Šo un vēlāko revolūciju vai evolūciju rezultātā tika iegūtas un nostiprinātas galvenās pilsoniskās brīvības: līdzdalība valdīšanā, personīga neaizkaramība (habeas corpus), tiesas neatkarība, reliģisku pārliecību, runas un preses brīvības. Balstoties uz iegūtām pilsoniskām brīvībām, varēja sākties cīņa arī par ekonomisku brīvību, un tā līdz tam smagi ekspluatētās zemnieku un strādnieku šķiras tagad ir ieguvušas šai virzienā lielus panākumus. Beidzot, tāpat kā atsevišķie apspiestie individi, tā arī apspiestās tautas līdz ar kultūras progresu un humānāku ideju izplatīšanos uzlabo savu stāvokli, iegūst lielākas tiesības, un, beidzot, daudzas nokrata visas važas, kļūst brīvas un neatkarīgas. Viss tas tad pēdējā gadu simteņa otrā pusē un šī gadsimteņa sākumā ārkārtīgi pacēla cilvēka personības respektu. Ja tik kaut kur kādā pasaules malā draudēja kaut atsevišķam cilvēkam kāda smagāka netaisnība, tad visa pasaule cēlās kājās, un uztraukums, protesti un pretsoļi bija skali un enerģiski. Nerunājot nemaz par slaveno Dreifusa prāvu, kas Francijā gandrīz radīja apvērsumu, kad šī gadsimteņa sākumā Ķījevā tiesāja žīdu Beilisu, tendenciozi apvainotu rituālā slepkavībā, tad visa pasaules prese par to rakstīja mēnešiem ilgi un ļaudis aiz uztraukuma pat naktīs negulēja, un tāds pats uztraukums radās par diviem itāliešu anarchistiem, kas Amerikā šķietami nepareizi bija par slepkavību notiesāti uz nāvi. Netaisnība pret cilvēka personību, tās netaisna vajāšana un apspiešana, likās kaut kas sen pārdzīvots un tik barbarisks, ka to pat nedrīkstēja iedomāties. Par nākotni tāpēc arī šai ziņā pastāvēja visrožainākās cerības.
    Par nelaimi tomēr šinī gadu simtenī, un sevišķi pēdējā laikā, viss ir strauji grozījies. Vispirms jau pati izglītības izplatīšanās, lai gan strauji turpinās, tomēr, šķiet, vairs nedod tik laimīgus rezultātus kā agrāk. Moderno laiku izglītība ir ieguvusi lielā mērā praktisku raksturu, tā tiecas dot cilvēkam dažādas derīgas mākas, bet mazāk veido viņa iekšējo dabu. Priekšmetu skaits programmās ļoti pieaudzis, bet tieši tāpēc tos var izņemt tikai pavirši, sevišķi humanitāros priekšmetus, kuru vieta ir stipri sašaurināta, kaut gan tieši tie agrāk bija galvenie personību veidotāji. Līdz ar to, kaut gan ar visādiem diplomiem tagad apgādātas lielas masas, īsti izglītotu cilvēku šķiet kļuvis mazāk un vēl mazāka viņu ietekme.
    Vai nu līdz ar to, vai neatkarīgi no tā, mēs tad arī redzam, ka cilvēka personības vērtība un cieņa ir strauji kritusi. No dabas verdzības atbrīvotais cilvēks atkal kļuvis vergs, - pats savas kultūras dzīves organizācijai. Ka, piemēram, industriālā kultūra ir padarījusi cilvēku par mašīnu vergu, par to ir daudz rakstīts un mēs to te neatkārtosim,- un līdzīgi ir noticis daudzos citos virzienos. Cilvēks savā kultūras gribā, savā tieksmē uzlabot savu dzīvi, gribēja to racionalizēt un organizēt, bet šai virzienā, liekas, ir gājis par tālu un pārvērtis visu savu dzīves iekārtu par mechanismu, kurā viņš vairs ir tikai savā vietā ieslēgts skritulītis, tātad pat ne vergs, bet nedzīva lieta.
    Cilvēka cieņa līdz ar to, saprotams, milzīgi kritusi, un visas iegūtās brīvības tad arī strauji slīd atpakaļ. Pilsoniskās brīvības gandrīz visur ir sašaurinājušās, bet ļoti daudzās vietās tās ir gandrīz jau izzudušas, pilsoņi ir atkal līdzīgā stāvoklī kā viduslaiku dzimtcilvēki. Tāpat ar lielām pūlēm iegūtās strādnieku tiesības dažās vietās ir gandrīz iznīcinātas, un tieši zemēs, kas pacēlušas karogu it kā strādnieku atbrīvošanai! Samītas kājām ir arī atsevišķo tautu tiesības; imperiālistiskos nolūkos to zemes tiek pievienotas spēcīgākiem kaimiņiem, bet pašas tautas vestas prom verdzībā vai apkautas, gluži kā barbariskos senlaikos. Cilvēka personības cieņa ir katastrofāli kritusi un, šķiet, nekad nav bijusi tik zemu. To tad arī dažādos veidos konstatē visi, kas spēj redzēt un dzirdēt, un tātad it sevišķi arī lielie rakstnieki.
    Ar dziļu uztraukumu un, var teikt, pat izmisumu sirmais franču rakstnieks akadēmiķis Fransua Moriaks (Mauriac) kādā franču laikrakstā tēlo savus iespaidus kādā Unesco sēdē, kur slavenākie pasaules zinātnieki sprieduši par cilvēces likteņiem. Viņu uztrauc šo cienījamo zinātnes vīru realitātei tālais optimisms un ne uz ko nedibinātās cerības uz tālāku progresu: tie, liekas, saka viņš, nemaz nemanot dīvaino sakrišanu, ka zinātņu progress šķiet esam tiešā attiecībā ar cilvēcības regresu. Un tad, cik nožēlojami esot viņu ieteiktie cīņas un ārstniecības līdzekļi cilvēcei, kurai draud iznīcināšana: anketas, izdevumu izmaiņa, informācijas, tulkojumi, skolu grāmatu kontrole, cīņa pret analfabētismu u. tml. Viss tas ir pilnīgi nepietiekami tagadnes traģiskiem apstākļiem.
    ,,Cilvēks," saka viņš, ,,nekad nav vairāk bijis vilks otram cilvēkam kā mūsu dienās - bet pie tam mācīts vilks, vilks, kas spējīgs iznīcināt dažās sekundēs simtiem tūkstošu dzīvību, kas spējīgs plānot un uzņemties veselu rasu iznīcināšanu un organizēt pēc pārbaudītām metodēm cilvēka cieņas degradāciju. Tāpēc zinātnisko ģēniju klātbūtne pie cilvēka slimības gultas, pie cilvēka, kas vēl viss klāts asinīm un nes vēl mocību sola zīmes, pie cilvēka, kas ne vienā vien mūsu planētas vietā ir padots neģēlīgam policijas režīmam, - šī klātbūtne netik vien mani nenomierina, bet rada bažas un uztrauc.
    Visapbrīnojamākie pētnieku atklājumi matērijas un dzīves nozarē sakrīt ar tādu cilvēka personas vērtības devalvāciju, ka jāatiet atpakaļ tālu aiz kristīgās ēras, lai atrastu laikmetu, kad ar individu ir apgājušies tā kā mūsu dienās, - pat ne kā ar dzīvnieku, bet kā ar lietu, - kā ar lietu, ko pārvieto, ko transportē no vienas zemes uz otru, šķir no sievas un bērniem, ko pielīdzina nemontētas mašīnas daļai. Kad pirmā pasaules savstarpējās slepkavošanās laikā vācieši sāk runāt par ,,cilvēku materiālu", viņi atrada īsto vārdu, vārdu - atslēgu divdesmitam gadu simtenim, kas izteic sugas likteni." Tik biezās tumšās krāsās franču rakstnieks tēlo cilvēka un cilvēces stāvokli mūsu dienās. Un mēs no savas pieredzes zinām, ka šis tēlojums nav par tumšu.

6. Kultūra kā cilvēka degradētajā

    Var jautāt, cik par šādu apstākļu izveidošanos vainojama tieši kultūra. Lai to noskaidrotu, būtu jāšķir divējāda veida negatīvas kultūras ietekmes uz cilvēku, kā šīs kultūras radītāju un nesēju: būtiskās un laikmetīgās. Pie būtiskām un līdz ar to zināmā mērā fatālām un traģiskām kultūras negatīvām ietekmēm būtu pieskaitāms tas fakts, ka kultūra, kad tā sasniegusi zināmas robežas, gandrīz neizbēgami izsmalcina un līdz ar to vājina tās radītājus un nesējus. Kultūra, ļaujot cilvēkiem dzīvot labvēlīgākos apstākļos, dara tos mazāk spējīgus panest grūtības; sniedzot visu bez sevišķas piepūles, dara tos gļēvākus; dodot tiem bagātīgi visādas tīkamas lietas, dara tos baudkārus. Nespējīgi panest grūtības, gļēvi, baudkāri, - kultūras cilvēki nespēj pretoties zināma veida iekārēm un tāpat tie nespēj arī pietiekami enerģiski aizstāvēt savas kultūras galvenās vadītājas idejas un cīnīties pret ļaunumu. Nākdams tādā kārtā atkal savas zemākas dabas varā un kļūdams morāliski gļēvs, kultūras cilvēks jau pats zināmā mērā degradē savu cieņu un veicina arī citos tās nerespektēšanu.
    Otrs svarīgs moments ir tas, ka kultūra pastāv nevien aktivitātē, bet arī tās rezultātu realitātē: tā ir nevien subjektivitāte, bet arī, kā Hēgels saka, «objektīvs gars". Šī objektīvā gara izpaudumi ir viss tas, ko cilvēki rada un veido, arī it sevišķi sabiedriskie institūti un dzīves organizācija. Šie objektīvie veidojumi vecās kultūrās milzīgi pāraug aktīvo radīšanas spēju un tieši lielā mērā to nomāc. Gadu simteņiem vecā kultūrā individa dzīvi pilnīgi noteic jau izveidotie kultūras dzīves apstākļi. Tam vairs pašam nekas nav jāizgudro - viss jau ir padarīts, viss ir zināms un gatavs - pat viss tas, kas tam zināmos dzīves apstākļos jādara, jārunā un pat jādomā. Cilvēks tā zaudē spontānitāti, iniciatīvu, tas mechanizējas un schēmatizējas. Persona šādos apstākļos šķiet niecīga, salīdzinot ar tūkstošgadīgo institūtu svaru un nozīmi, - un tā jau, pa laikam, ir vairāk vai mazāk panīkusi, notrulinājusies, vienaldzīga pret brīvību un vairāk pievērsta komfortam un tīksmīgai dzīvei. Respekts pret cilvēka personību līdz ar to neizbēgami atkal zūd.
    Beidzot, sakarā ar šo pašu objektīvā gara veidojumu - kas vienmēr ir pagātnes produkti - pastāvīgi pieaugošo varu par tagadni, rodas tāds moments, kur dzīves spontānie radošie spēki vairs šos žņaugus nespēj panest un, beidzot tomēr, līdzīgi kā upe pavasarī salauž ledus važas, lauž ar varu šos viņai smagi uzgulušos pagātnes veidojumus. Ja tas notiek varmācīgi - un tā tas parasti notiek - tad rodas tā sauktās revolūcijas. Šīs sociālās revolūcijas vienmēr ir saistītas ar cīņu un līdz ar to ar varmācībām, t. i., ar cilvēcīgo personību apspiešanu resp. iznīcināšanu. Un tiešām, revolūcijas (blakus kariem), ar tanīs atraisītām elementārām kaislībām, arī mūsu dienās ir bijušas galvenās skolas brutalitātei pret cilvēcīgo personību, un šīs skolas mācība diemžēl arī tagad ir vēl loti dzīva un iedvesmīga.
    Bet bez šīm būtiskām un zināmā mērā fatālām kultūras dzīves traģēdijām ir arī vēl gluži laikmetīgi faktori, kas šo traģēdiju vēl padziļina. Tie visi gandrīz stāv ciešā sakarā ar zinātnes un technikas progresu mūsu dienās. Šis progress vispirms ir ļoti radikāli pārveidojis valsts valdītāju un pār» valdāmo attiecības.
    To visai spilgti raksturo angļu rakstnieks Oldess Hakslijs (Aldous Huxley), citēdams vispirms šādus Ļ. Tolstoja vārdus: , Ja kādas sabiedrības organizācija ir slikta (un tāda ir mūsējā), ja nelielai ļaužu grupai ir vara par majoritāti, kuru tā apspiež, tad katra uzvara par dabu tikai palielinās šo varu un apspiešanu." Un tālāk viņš raksta: ,,Ir pagājis, apmēram, pusgadusimts, kopš Tolstojs uzrakstīja šos vārdus, un tas, ko viņš atzīmēja savā laikā, ir tagad gājis tālāk. Zinātne un technika ir pagājušos gados ievērojami progresējusi, - bet tai pašā laikā arī oligarchijas un despotisma politiskā un ekonomiskā vara ir centrālizējusies. Bez šaubām, zinātne nav vienīgā atbildīga. Nevienam sociālam ļaunumam nav tikai viens cēlonis, - tāpēc jau arī grūti tam atrast pilnīgu pretlīdzekli. Mēs varam tāpēc tikai teikt, ka progresējoša zinātne ir viens no faktoriem, kas noteic pakāpenisko brīvības no-ziedēšanu un varas progresīvo centrālizēšanos divdesmitā gadsimtenī.
    Tiešām, pēdējās 2-3 paaudzēs zinātne un technika ir apgādājušas politiskos vadoņus, kas pārvalda atsevišķas nacionālas valstis, ar tik iespaidīgiem savaldīšanas instrumentiem, kādiem agrāk nebija nekā līdzīga. Tanks, liesmu metējs, bumbvedējs - nemaz nerunājot par citiem ieročiem - ir noveduši līdz nullei agrākās tautu sacelšanās metodes. Tai pašā laikā arī visjaunākie revolucionārie uzlabojumi transportā ir ārkārtīgi stiprinājuši policijas varu. Savā nozarē Napoleona policijas ministrs Fušē (Fouche) bija pirmās šķiras galva. Tomēr, salīdzinot ar apslēpto policijas varu, kas ir kādas modernās diktatūras vai pat modernās demokrātijas rīcībā, apspiešanas instruments, ko tas spēja radīt Napole onam, bija absurdi rupjš mechanisms. Pagātnē personīgā un politiskā brīvība lielā mērā balstījās valdības nespēkā. Ti-rannijas gars jau vienmēr atradās uzbrukuma gatavībā, bet viņa organizācija un materiālā apgāde parasti bija vāja. Progresā esošā zinātne un technika ir visu to pilnīgi grozījusi. Mūsu dienās, kad centrālā izpildu vara grib savaldīt, tās rīcībā ir savaldīšanas mechanisms ar gandrīz pasakainu iedarbības spēku, kas spējīgs katru mirkli stāties darbā. Izmantojot fiziķu, ķīmiķu, metallurģistu un ārkārtīgi ievingrinātu mechaniķu-izgudrotāju talantu un kopdarbību, tiranni spēj ar vienmēr lielākiem panākumiem savaldīt vienmēr lielākas masas un stratēģi spēj nopostīt un graut vienmēr plašākos apmēros un lielākā attālumā kā nekad līdz šim. Daudz frontēs daba ir tikusi uzvarēta, bet, kā Tolstojs paredzēja, cilvēks un viņa brīvība ir cietuši veselu rindu zaudējumu."
    Bet šai varas pieaugšanai valdību rokās ir vēl citas konsekvences. Šī vara nepieaug visos gadījumos vienādi, bet pēc principa: kur ir, tur tiek dots. Modernās technikas ietekmē it sevišķi nesamērīgi ir pieaugusi lielo valstu vara. Agrāk lielām valstīm to lielums un plašums bija lielā mērā kavēkļi: tām nebija līdzekļu koncentrēt savu lielo potenciālo spēku kādā noteiktā vietā un tur uzturēt to. Modernā technika tām tagad šos līdzekļus ir devusi. Ar lidmašīnām, auto transportiem, moderniem tankiem, ātrlaivām u.t.t. tās var īsā laikā pārvietot visus savus spēkus izšķirīgā vietā. Bez tam vispār tikai milzīgas valstis ar milzīgām rezervēm un milzīgiem dabisko bagātību krājumiem var uzņemties moderno ilgstošo karu. Franču akadēmiķis Andrē Sigfrīds (Siegfried) domā, ka turpmāk īsti neatkarīgas, t.i., ar patstāvīgu polītiku varēs būt tikai valstis vismaz ar 100 miljoniem iedzīvotāju. Mazāko tautu brīvība un tāpat drošības apziņa ar to neizbēgami samazinās, - cilvēka cieņas ideālam rodas smagi draudi.
    Bet arī neatkarīgi no varmācības līdzekļiem, ko technika ir devusi rokās varas turētājiem un kurus tie var izlietot pret mdividu un tautu brīvību, arī pats techniskās produkcijas veids ir radījis apstākļus, kas smagi iespaido cilvēka cieņu. Tās milzīgā pieauguma un milzīgās nozīmes dēļ dažādos virzienos technisko produkciju nav bijis iespējams atstāt brīvā atsevišķo individu dispozicijā. To ir bijis vajadzīgs organizēt un reglamentēt, - un sevišķi kara apstākļi šo procesu paātrināja. Bet tā kā techniskā produkcija, t. i., rūpniecība ir sakarā ar absolūti visām dzīves nozarēm, tad rūpniecības organizācija, un reglamentācija nozīmē arī visas modernās dzīves līdz pat sīkumiem ejošu organizāciju un reglamentāciju. Tikko minētais franču autors raksta (Revue de Paris, 1946, 11). ,,Individuālistīgie dzīves problēmu atrisinājumi, kas bija normālais gadījums vēl deviņpadsmitā gadu simtenī, tagad vairs nav pietiekami: visam vajadzīgi valstiski atrisinājumi, kas izteicas likumos, dekrētos, teiksim pat ukazos. Higiēna, dzīvokļu jautājums, apgāde, sociālā aprūpe, attiecības starp darba devējiem un ņēmējiem, rūpnieciskā produkcija - viss tagad ir problēmas, kas jāatrisina kollektīvitātei, jo individuālā iniciatīva vairs nav spējīga tās atrisināt. Dzīves stundas, kas mums jāveltī administratīvai rīcībai, vienmēr vairojas, un ražotājiem liela viņu ak-tīvitātes daļa paiet kārtojot birokrātiskas prasības. Neveselīga rakstura administratīvais laikmets, ko vajadzētu racionalizēt, to tā grib." Bez šaubām, individs šajos apstākļos ir arī daudz ko ieguvis - par to liecina modernās sociālās reformas un strādnieku kustības attīstība - bet paliek tomēr, ka viņa iniciatīvas iespēja, viņa faktiskā brīvība ir tikušas sašaurinātas tā, ka, ja individa brīvības darbības loks netiek atkal paplašināts, tad visai sabiedrībai draud skleroze. Beidzot, kā jau pa daļai minēts, pats techniskās ražošanas process modernos laikos veicina individa garīgo apspiestību. Kamēr pastāvēja amatnieciskais ražošanas veids ar vienkāršiem darba rīkiem, amatnieks vienmēr zināmā mērā bija kā mākslinieks; viņš varēja darbā daudz ko ielikt no sevis, redzēt tanī ko no savas personības un just apmierinājumu par saviem sasniegumiem un tādā kārtā augt kā personība. Tagad darba rīka vietā stājusies mašīna. Tā ir kollektīva, tā nepielaiž individuālu rīcību, tai ir savs ritms, kas nav cilvēka ritms, un līdz ar to visa produkcijas struktūra ir pārveidota. Te vairs nav runas par personīgu īpatnību izteiksmi, par amatnieka goda uzturēšanu un atbildību par savu īpatnējo veikumu. Te uzdevums ir gluži otrāds: iesaistīties, pazust kopējā darbā, tapt par anonimu skrituli lielā mechanismā. Strādājot pēc kādas Tailora sistēmas pie slīdošas lentas, strādniekam dažreiz jāizpilda tikai dažas, vienmēr vienas un tās pašas kustības. Personības apziņu un cieņu šāds darbs gan nevar celt un vispār popularizēt to sabiedrībā; - par dievu kļūst anonīmais kollektīvs, un tad saprotams, ka atsevišķo individu tam var upurēt katrā brīdī.

7. Brutālo filozofiju ietekme

    Kā pēdējais, bet ne nenozīmīgākais - last būt not least - un tieši izšķirīgais cēlonis cilvēka cieņas pagrimšanai mūsu laikos minams tas apstāklis, ka nākušas pie vārda un noteikšanas rupji materiālistiskas un brutālas, cilvēka personībai naidīgas filozofijas un vispār dzīves attiecības. Patiesībā tās ir tikai noslēgums attīstībai, kuras sākumi meklējami jau t.s. renesanses laikmetā, kad, atkarībā no pir-miem modernās zinātnes soliem, jauniem izgudrojumiem un jaunu pasaules daļu atklājumiem, pirmo reiz cilvēci sāka nopietni valdzināt ideāls dibināt savu likteni uz dabas uzvarēšanu un kalpināšanu un visu iespējamo dzīves labumu baudīšanu. Dabīgs, viegli saprotams, šķietami neapstrīdams, šis ideāls kopš šī laika ir vadījis rietumu civilizāciju gadu simteņiem ilgi līdz pat šai dienai. Sekas tam izrādījās ne gluži tādas, kā sākumā iedomājās. Principiem jau ir sava loģika, tanīs nepieciešami jau implicēti, ietverti konkrētie soļi, kādus tie prasa savai piepildīšanai, un šajos soļos atkal jaunas nepieciešamas prasības. Tā soli pa solim, no vienas konsekvences uz otru var paiet gadu simteņi, kamēr izrisinās viss, kas ielikts kādā principā. Bet konsekvenču galā, kā saka teologi, vienmēr ir velns. Kamēr pievēršanās materiālām vērtībām vēl aiz tradīcijas turējās kopā ar kristietību, jaunā principa rezultāti varēja likties pozitīvi un iepriecinoši - zinātņu panākumi, dabas uzveikšana, sabiedriskās iekārtas progress, liekas, lika cerēt vislabāko. Bet diemžēl ieturēt īsto samēru, noteikt pareizo pretstatu sajaukumu ir pa spēkam tikai gluži izciliem tautu vadītājiem. Nesalīdzināmi vieglāk ir padoties vienpusības kārdinājumam un sekot kādām šķietami daudzsološām, ārēji spīdošām izredzēm. Attīstību šai virzienā veicināja jau tas, ka iekošana saldajā kultūras ābolā fatālā kārtā vājināja zināmas cilvēka puses, padarīja tos gļēvākus pretoties dažādām savām iekārēm un dziņām - kā mantkārībai, varas kārei, baudu kārei. Un kā vārdā lai to darītu? Kamēr kristīgai reliģijai bija vara, tā regulēja šīs dziņas, tiekdamās tās pakārtot kādiem augstākiem principiem. Bet tās iespaids ar katru gadu simteni jaunos laikos kļuva vienmēr mazāks. Jau tas pats par sevi nozīmēja apdraudējumu cilvēka cieņai, - jo kristietībai cilvēks bija pašvērtība, viņa dvēsele un tās labklājība bija kaut kas, ko nedrīkstēja upurēt nekam citam, bet gan visu citu tai. Pastāvēja visas izredzes, ka, emancipējoties no kristietības ietekmes, emancipēsies arī no šīs cieņas pret cilvēku, - ka līdz ar peldes ūdeni izlies arī pašu bērnu. Un tā arī tiešām ir noticis. Dabas uzvarēšanai, mantu ražošanai, saimnieciskai darbībai īsti vajadzēja būt tikai līdzekļiem cilvēka, viņa specifiskās dzīves un cieņas veidošanai. Bet ir noticis tieši otrādi. Akli risinot konsekvences, kādas prasīja pievēršanās pasaulīgai dzīvei, aizklājot acis uz cilvēka dabas daudzpusību, mūsu dzīve visus šos gadsimteņus ir slīkusi vienmēr lielākā materiālismā, - bauda, vara, nauda - vispār materiālas vērtības un to ražošanas organizācija ir padarīta par pašmērķi un cilvēks tikai par līdzekli tam. Un tas jau ir noticis sen, - tieši kapitālisma ziedu laikos. Tas tieši visne-maskētākā veidā par vadošo principu izvirzīja individuālistīgo egoismu, neapvaldītu mantas un varas kāri - un sekoja šiem saviem dzinuļiem lielā mērā bez kādas domāšanas un pūlēm paredzēt, kādas neizbēgami šai rīcībai būs sekas. Tā, piem., tika vākti kopā strādnieki un ap rūpnīcām radīti plaši viņu sakopojumi, kur tie tika nežēlīgi ekspluatēti, dzīvoja nožēlojamu dzīvi, - bet visas šīs rīcības noteicēji domāja, ka tas tā varēs turpināties neierobežoti ilgi! Strādnieku kustība bija atbilde uz šo rīcību, bet no tās izkūņojās slavenā marksisma filozofija. Ja jautā, kādas ir pēdējās vērtības, kuras šī filozofija pielūdz, tad izrādās, ka tās ir tieši tās pašas, kuras pielūdz kapitālisms un visi jaunie laiki, proti, materiālās vērtības un to ražošanas organizācija. Marksisms tā īsti nav nekas cits kā dumpīgais kapitālisma dēls, - tēva ideāli arī viņam palikuši tie paši, - tikai viņš par šo materiālo vērtību saņēmēju grib padarīt plašo masu kollek-tīvu, - tā tad īsti abstrakciju, bet ne kādā ziņā ne atsevišķo cilvēku. Atsevišķais cilvēks tam ir tikai līdzeklis kollektīva bagātības un varenības sasniegšanai,- viņš cīnās par ,,strādnieku šķiru", ne par atsevišķo strādnieku - Pēteri vai Jāni. Tie viņam ir pilnīgi nenozīmīgi lielumi, - sevišķi, ja tas tiek realizēts iedzīvotājiem bagātā un vaislīgā zemē, - tad tas ir nieks upurēt kaut kādam absurdam industriālam un vispār saimnieciskam eksperimentam tūkstošus un simts tūkstošus un pat miljonus atsevišķu cilvēku. Kā to spilgti rāda Kestlers savā tagad jau pasaulē slavenā romānā ,,Tumsa pusdienā" - sociālisma zemē valda princips, ka ,,mērķis attaisno līdzekli", bet atsevišķā cilvēka dvēsele, kā viņa varoņi, - marksisma lielkungi - izsakās, ir tikai ,,gramatiska fikcija". ,,Brīvība", raksta Ļeņins, ,,ir tikai buržujisks aizspriedums", - par kādu cilvēka cieņu tātad nevar būt runas, un ar to tad arī izskaidrojami tie rūgtie augstāk citētie Moriaka vārdi, ar kuriem viņš raksturo atsevišķā cilvēka un tautu degradāciju mūsu laikos. Viss tas tātad ir īsti pilnīgi apzinīgas brutālas dzīves filozofijas piepildīšana, - un šai ziņā Hitlers jau bija tikai komunisma skolnieks un viņa nicināšanai un nevērībai pret atsevišķā cilvēka cieņu bija gluži tie paši cēloņi, kā to aizrādu itāliešu rakstnieks Malaparte (kas arī nacionālsociālismu apzīmē par komunisma veidu), - proti: modernā morāle, technikas kults, zinātņu pārvēršana par elku, materiālisms, - un, beidzot, arī tieši Marksa mācība, Freuda dziļumu psīches tumšie spēki u.c.
    Katrā ziņā ir skaidrs, ka cilvēka cieņas un vērtības pagrimšana mūsu laikos ir tikai noslēgums ilgai attīstībai šai virzienā. Rietumu civilizācija te it kā izdarījusi eksperimentu, izmēģinājusi, cik tālu var noiet, atsakoties sekot sirdsapziņai un tās nesējam prātam un pārdodot sevi varas un mantas iegūšanai. Tā ir nonākusi līdz punktam, kur tai draud pašiznīcināšanās. Tā ka no otras puses tai netrūkst vēl arī dzīves spējīgu elementu un vēl neizsmeltu iekšēju enerģijas avotu, jo tieši līdzšinējā vienpusība tos atstāja neaizkārtus, tad ir iemesls domāt, ka drīz sāksies reakcija pretējā virzienā. Katrā ziņā tāda jau ir vispārējā cilvēces attīstības gaita, ka tā vienmēr kustas no viena ekstrēma otrā, tā ka franču filozofs Bergsons ir varējis teikt, ka cilvēci pārvalda ,,divkāršā neprāta likums", t.i., cilvēce it kā svārstās no viena ekstrēma otrā. Katrā ziņā varētu jau saskatīt zīmes, kas norāda, ka ir jau pamodusies apziņa, par kursa grozīšanas nepieciešamību, jo no strupceļa, kurā cilvēce nonākusi, citādi nav izejas. Uz to mums tad arī jācer, un nav šaubu, ka agrāk vai vēlāk šis moments arī pienāks, - un varbūt pat ātrāk, nekā to gaidām. Mūsu uzdevums ir - saglabāt sevi līdz šim momentam, un saglabāt sevi kā pilnus cilvēkus, ar savu cilvēcīgo cieņu.

8. Ceļi uz cilvēka cieņu

    Kā to panākt, kā mēs, nabaga trimdinieki, varētu uzturēt savu cilvēcīgo cieņu? Nav tomēr gandrīz tādas cilvēcīgas situācijas, kur tas nemaz nebūtu iespējams, - un mums jau pavisam vēl nav ņemtas visas iespējas.
    Mums vispirms atkal jāpievēršas tikai tiem avotiem, uz kuriem lielie cilvēces skolotāji jau vienmēr norādījuši. Mūsu cieņa ir mūsu garā un gara dzīvē, un, ja ieliekam sevi tanī, tad mēs vienmēr tāpat kā Paskala domājošā niedrīte - pa-celsimies pāri apstākļiem, kas mūs apspiež. Vajag pūlēties, kā saka Paskals, labi domāt, vajag mēģināt vispirms saprast visu, kas notiek, saredzēt, cik tas viss ir nepieciešams un neizbēgams, ja ņem vērā cilvēkus un cilvēci, kāda viņa nu reiz ir. Tā jau stoiķi mācīja, ka visus pasaules notikumus, arī cilvēku dzīvi, noteic stingra iekšēja likumība. Aptverta, saprasta, vismaz nojausta šī likumība līdz ar to zināmā mērā pārstāj būt mums sveša un ārēji uzspiesta, bet tā kā mūsu prāts sakrīt ar universālo prātu, tā zināmā mērā dabū arī mūsu sankciju. Līdz ar to tad mēs pārstājam būt likteņa vergi, pārstājam būt tikai pasīvi cietēji, bet kļūstam it kā līdzīgi sportistiem un cīkstoņiem, kas labprātīgi uzņemas grūtu treniņu un pārbaudi, zinādami, ka tas tā vajadzīgs un ir nepieciešams. Tas nenozīmē atsacīšanos no cīņas un samierināšanos ar acumirklīgo stāvokli un netaisnību. Netaisnība paliek netaisnība arī tad, ja tās rašanās saprotama. Cīņa pret to vienmēr paliek pienākums, jo arī to diktē universālais prāts, kura rēķinos, ja pieņem ka tādi ir, arī mūsu pretestība un cīņa ir viena no neiznīcināmām un nepieciešamām dotībām. Tā pilnīga pasaules atziņa, nevājinādama mūs, tomēr spēj atņemt mums ciešanu un, sevišķi, pazemojumu asumu un atjauno atkal mūsos mūsu cilvēcīgās cieņas apziņu un pat paceļ mūs pāri mūsu ienaidniekiem, kuri, palikdami neapzinīgas marionetes likteņa rokās, noslīd mechanismu pakāpē.
    Bet pacelšanās līdz universālā prāta aptveršanai un sabiedrībai ar to saistīta ar zināmiem priekšnoteikumiem. Galvenais no tiem, kā jau agrāk aizrādīts, ir sava prāta, sava gara izkopšana, sava garīgā skata paplašināšana un padziļināšana. Izglītība jau vienmēr ir bijusi viena no galvenam cilvēka cieņas cēlējām, jo katra jauna atziņa ir it kā vienas cilvēku saistītājas važas pārciršana un valdības tiesību iegūšana par kādu realitātes dalu. Un tāda loma jau tieši pat gluži praktiskas, arodnieciskas izglītības iegūšanai: katrs amats, kuru kāds iemācās, dara to patstāvīgāku, neatkarīgāku, tātad attālina no verga stāvokļa un tuvina brīvībai un līdz ar to ceļ viņa cieņu. Kas pats spēj, kā saka, sev maizi nopelnīt, tam mazāk jālokās citu priekšā, tam tātad līdz ar to lielāka cieņa. Te tad it sevišķi mūsu jaunatnei atveras plašas iespējas, un par cik tai būs savs iekšējais cilvēka lepnums un patstāvības tieksmes, tā arī tad nekavēsies iet šo ceļu un nezaudēs nelietderīgi nevienu stundu, kas to varētu tuvināt šim mērķim. Jo vairāk tāpēc, ka viņa vienmēr var savu speciālo izglītību papildināt ar vispārizglītojošo un tā iegūt arī plašu un padziļinātu skatu uz pasauli. Bet katrā ziņā vienmēr te ir vajadzīga, vispirms, laba griba, un tad arī izturība, tātad raksturs.
    Ar to tad mēs nonākam pie nākošā darbības virziena, kas mums ir pieejams mūsu tieksmē pēc iespējami lielākas cilvēcīgas pilnības. Un var būt, ka šis virziens vissvarīgākais un visizšķirīgākais: mums vajadzīgi ētiski ideāli un sevis izkopšana saskaņā ar šiem ideāliem. Tas vispirms jau ir priekšnosacījums cieņas iegūšanai arī citos virzienos: cilvēkam, kā nupat pieminējām, nepieciešama zināma rakstura nosvērtība, kaut jau tāpēc, lai tas tik tālu valdītu par sevi, ka varētu piespiesties uz sistemātisku sevis izglītošanas darbu. Antīkā gudrība, ka cilvēkam, pirms viņš grib iegūt pasauli, vispirms jāiegūst pašam sevi, izrādās atkal neapejama. Cilvēks varēs kaut ko panākt tikai, ja tas valdīs par savām dziņām un kaislībām, neļaus novērst sevi no saviem uzdevumiem ne ar erotiskām avantūrām, ne ar pieķeršanos apreibināšanās līdzekļiem, ne ar slinkuma un tīksmīgas bezdarbības kārdinājumu. Galvenais tomēr, lai tas vispār būtu nolicis sev kādus uzdevumus un lai šie uzdevumi būtu ētiska rakstura, t. i., pastāvētu sekošanā zināmām idejām, kas neizteic tikai prasību par kādu mūsu dzīvnieciskās dabas vajadzību apmierināšanu, bet reprezentē kādus pārpersonīgus mērķus, kas varētu un kam vajadzētu būt kopējiem visiem domājošiem cilvēkiem un kas tā varētu izveidot visos cilvēkos garīgo kopību ar kalpošanu vienām un tām pašām pārpersonī-gām ētiskām idejām. Katrā zinā pilnā mērā ētiska būtne būs tikai tas cilvēks, kas apzināsies sevi kā zināma pārpersonīga mandāta nesēju un kas visu savu dzīvi uzlūkos tikai kā kalpošanu, lai tuvinātu pasauli to augstāko vērtību valstij, ko tas var atrast ierakstītas savā prātā un sirdī.
    Konkrēti šī dzīves ievirze tomēr vienmēr izpaudīsies tādā kārtā, ka cilvēks iesaistīsies kādā darbā: fantazēšanas un jūsmošanas vien nepietiek. Kāds ir darbs, ko kāds dara, nav vissvarīgākais, bet tas, kādā apziņā viņš to dara. Ja viņš ar savu, kaut arī ļoti vienkāršo darbu apzinās darbojamies līdz kāda svarīga mandāta pildīšanai, kāda liela kopēja uzdevuma veikšanai, tad šis darbs tūliņ iegūst īpašu mirdzumu un darītājs līdz ar to lielāku cieņu. Bet vispār jau katrs darbs ir ētiskas cieņas cēlējs, jo ar katru darbu darītājs iezīmē sevi kā aktīvu, kā radošu būtni, - un par cik īsti tikai cilvēks spēj apzinīgi darīt darbu (dzīvnieki klausa tikai instinktam un pātagai), tas līdz ar to paceļas pāri animālitātei.
    Bet mums bez tam ir viens sevišķi augsts un reizē cēlējs darbs, - tas ir darbs mūsu nelaimīgās, izkaisītās tautas labā. Mums šai ziņā varbūt tieši pat vieglāk iegūt un uzturēt savu cieņu nekā citos apstākļos - jo mums šis darbs ir vienmēr acu priekšā un to mums diktē mūsu jūtas, bet mūsu prāts un sirdsapziņa to var tikai akceptēt. Pildot to smagos un grūtos nosacījumos, mēs ar to vienmēr varam uzturēt augstu savu cilvēcisko cieņu, - tā ka mums vismaz šai ziņā liktenis nav pāri darījis.
    Bez tam vēl pastāv iespēja, ka kādreiz no mums, droši vien, tiks prasīts vēl vairāk. Nāks reiz diena, kad, varbūt, atkal vajadzēs visu sevi ziedot mūsu lietai, lai piepildītu to taisnības ideālu, pēc kura alkst mūsu tauta. Un arī no tiem tiks daudz prasīts, kas paliks dzīvi un kurus tēvzeme aicinās savos gruvešos - novākt tos un visgrūtākos apstākļos celt jaunu dzīvi. Vai visi tad gribēs turp iet? To mēs tad redzēsim. Te būs tad atkal jāizšķiras, pa kādu ceļu iet, un šī izšķiršanās sakritīs ar izšķiršanos starp dzīvi ar lielāku vai mazāku cilvēcisku cieņu. Mēs varam cerēt, ka latvieši, vismaz lielais viņu vairums, kas nekad nav uzlūkojuši sevi par tādiem, kas nebūtu pietiekoši lieli, lai sniegtos arī pēc visaugstākām un visgrūtākām lietām, arī tad izvēlēs to ceļu, kas būs viscienīgākais. Vismaz tā tad mūsu cilvēcīgās cieņas liktenis ir pilnīgi mūsu pašu rokās.

1. Lielpilsētas māns
2. Derīguma nederīgums
3. Abstrakciju vara
4. Ērtību cena
5. Pesimisma slogs
6. Technokrātijās izredzes
7. Laikmetīgās filozofijas
8. Nelaimes mācība

1. Lielpilsētas māns

    Runāt par moderno cilvēku ir diezgan grūts uzdevums jau tāpēc vien, ka var jautāt, kas īsti ir jāuzlūko par modernu, t.i. par jaunajam laikmetam raksturīgu. Man būs jāsāk ar tēzi, ka pilnīgi moderna cilvēka īsti nemaz nav, vai, vismaz, eksemplāru skaits, kas to pilnīgi izteic un iemieso, ir ļoti mazs. Ir galvenā kārtā tikai spēki un faktori, kas to veido un liek tam tuvoties it kā kādam paraugam. Mēs tad galvenā kārtā arī raksturosim šos spēkus un faktorus. Tie mēģinās radīt it kā kādu jaunu cilvēku, bet reti to pilnīgi paveiks, un vecā rauga vienmēr paliks daudz.
    Kas būs šie spēki? Atbilde vispārīgā veidā nav grūta. Tos izteic jaunlaiku lielpilsēta. To atkal rada rūpniecība, jo tā prasa organizāciju, bet organizācija prasa pilsētu. Te visa pirmiesākums. Bet pirmais cēlonis rada tikai pirmās sekas, kas atkal kļūst par cēloņiem un rada jaunas sekas, tā ka beidzot rodas milzīgs, grūti atšķetināms seku un cēloņu sablīvējums.
    Modernais cilvēks būs modernās rūpnieciskās lielpilsētas un tās produktu produkts. Vēl tas nav nobriedis līdz galam, bet, par cik tas jau paspējis parādīt sevi, tas daudzus ierosinājis izteikt vispesimistīgākos paredzējumus. Ir pat pazīstami rakstnieki, kas domā, ka pasaules bojā eja ir tuvu un ka to piedzīvos daudzi vēl tagad dzīvojošie cilvēki.
    Bet vai viss tas nav tikai daudzkārt dzirdētā tipiskā vecākās paaudzes neapmierinātība ar jaunāko? Būtu labi, ja tā. Bet tad aizrāda, ka tie ir fakti, kas dod liecību, un faktiem tikt pāri ir grūti. Mūsu pašu atrašanās tālās zemēs ir viens šāds fakts, - modernā cilvēka sasniegumu paraugs. Desmitiem miljonu lēnām mirstošu cilvēku mocekļu nometnēs Sibirijā ir otrs paraugs. Teiks, tas viss ir taču tikai komunistu darbs, - nebūtu to, nebūtu arī šādu briesmu darbu. Tas tomēr būtu par daudz vientiesīgi teikts, jo tieši komunisti ir viens no tipiskākiem modernā cilvēka paraugiem, kas pats prasa izskaidrojumu. Un tad, komunisma briesmu darbi nav vienīgie lietišķie pierādījumi par modernā cilvēka baigumu. Miljoniem krāsnīs sadedzinātu cilvēku kauli ir cits pierādījums, un simtiem izpostītās, nobombardētās un nodedzinātās pilsētas no Maskavas līdz Parīzei un Londonai ir atkal cits. Un Hirošima un Nagasaki vēl cits. Un tas galu galā bija Hitlers, Rietumu pasaules pārstāvis, kas pirmais izkustināja lielo akmeni, kurš lika sākt velties lavīnai. Un vēl šī lavīna nav novēlusies līdz lejai, bet tikai aizķērušies un draud katru brīdi velties vēl tālāk un aizraut bezdibenī varbūt visu pasauli. Miers jau pagaidām turas tikai uz savstarpējas šantāžas un iebaidīšanas, - bet nav vēl pieredzēts, ka tā tas varētu turpināties neierobežotu laiku. Pasaule šķiet bezdibeņa malā, taču cēlonis tam nav kādi dabas spēki, bet cilvēks pats, un proti mūsdienu cilvēks, citiem vārdiem - modernais cilvēks. Ka ar šo cilvēku kaut kas nav labi, tātad nav šaubu. Bet kas īsti nav labi, un kādi tam cēloņi?
    Cilvēkos, kas spēj pastrādāt tik baigus darbus, jābūt, acīm redzot, kādam īpašam jušanas un domāšanas veidam. Vispirms, saprotams, vadoņos, bet tad arī ,,mazos cilvēkos", kas bieži tieši atbalsta un vēlas vadoņu baigo rīcību. Kādām jābūt šo cilvēku garīgām īpašībām, var secināt no viņu darbiem. Ir skaidrs, piemēram, ka tie ir atraisījušies no tā, ko sauc par ,,kristīgo garu", vārds ,,tuvākais" tiem ir tukša skaņa, tiem nav līdzcietības pret cilvēku ciešanām, ko var izteikt arī sakot, ka tiem nav jūtu saišu ar tiem. Ar šo lun vēl citu dvēselisko pārmaiņu aplūkojumu un izskaidrojumu mēs tad arī gribam sākt savu modernā cilvēka raksturojumu.
    Nav šaubu, ka mūsdienu ,,modernā cilvēka" izveidošanās ir ilgstoša vēsturiska procesa rezultāts. Tomēr izšķirīgais moments mums tuvākā vēsturiskā posmā ir bijusi tautu garīgās vienības sairšana, kas līdz tam bija pastāvējusi gadsimteņiem ilgi: tautām vienmēr bija kāda vēsturiski izveidota reliģija, morāle, noteikti uzskati par to, kas labs, kas ļauns, kas skaists, kas neglīts, kam jābūt, kam nav jābūt. Ikviens tautas loceklis no dzimšanas brīža atradās savas tuvākās apkārtnes ietekmē, audzināšanā un uzraudzībā. Visi ieauga zināmā pasaules uzskatā un morāliskās pārliecības, - un tā tas bija gadsimteņiem ilgi. Bet līdz ar rūpniecisko revolūciju pag. gadsimteņa sākumā viss tas strauji grozījās. Ļaudis no laukiem saplūda lielpilsētās, tika izrauti no savas dabiskās vides, kļuva izolēti un nebija vairs padoti nekādai iedzimtās vides ietekmei un audzināšanai.
    Mēs jau paši labi pazīstam šos apstākļus. Lauku vecāki allaž izvairījās atstāt savus bērnus vienus lielpilsētā, baidīdamies, ka tie tur, kā saka, varētu noiet no ceļa. Un tiešām, rūpniecības pilsētās šādas ,,noiešanas no ceļa" arī notika miljonu gadījumos, - gan ne tikdaudz vienmēr tieši palaidnību virzienā - cik tai ziņā, ka atsevišķie individi tika atrauti no savas pagātnes un apkārtnes, tā zaudēdami atbalstu un ietekmi, kas veidotu tanīs garīgo saturu un uzturētu to.
    Bet te varbūt varētu jautāt, vai šādā aplūkojumā lielpilsētas ietekme nav tverta pārāk vienpusīgi, - vai lielpilsētā, no otras puses, nav arī tieši visvairāk iespēju attīstīt sevi garīgā zinā? Vai tur nav teātri, koncerti, muzeji, lasītavas? Bez šaubām, mazai izlasei šie kultūras institūti paver ceļu augšup, bet lielā masa tiem pilnīgi paiet garām. Ja lasa mākslas laikrakstus, tad par to vien tur jādzird, ka, piem., teātris, opera visur pārdzīvo smagu krizi un nevar pastāvēt.
    Daudzas lielpilsētas tagad ir bez teātra un operas, un personas, kas tur valsts grožus un naudas maku, jau ir uz tāda modernitātes līmeņa, ka netur par vajadzīgu izdot sabiedrības naudu tādiem niekiem, - un pēc paraugiem nav tālu jāmeklē. Ar koncertiem, proti - ar slavenību koncertiem, ja tie skali izreklamēti, ir labāk. Tie bieži salasa pilnas vai gandrīz pilnas zāles. Bet šo koncertu apmeklētāju skaits tomēr ir ārkārtīgi niecīgs, salīdzinot ar vispārējo iedzīvotāju skaitu, un arī no tiem, var puslīdz droši pieņemt, lielā puse nāk reklāmas pievilkti, nāk, lai parādītu sevi, lai varētu pateikt, ka ir bijuši slavenības koncertā. Nopietnas mūzikas uzņemšanas un saprašanas spēja ir ārkārtīgi pazeminājusies, un tā ir ikdienas parādība, ka kārtīgais modernais pilsonis, tiklīdz tas dzird savā radioaparātā ieskanamies kādu Bēthovena vai Bacha koncertu, steidzīgi vai nu noslēdz savu aparātu, vai mēģina pārslēgt to uz kādu citu staciju, kur skan viņam pielāgotā dzēsa mūzika.
    Nekas nav zīmīgāks un nekas vairāk neatklāj moderno dvēseli, kā šis dzēsa mūzikas uzvaras gājiens plašajās masās. Mūzika jau, kā allaž ir mācīts un atzīts, nav nekas cits kā intimākā dvēseles valoda un īstākā tās kustību atklājēja. Ja milzums mūsdienu cilvēku ciena dzēsa mūziku un tikai to, tad tas nozīmē, ka tā atbilst viņu dvēselei un vispilnīgāk izteic to. Bet, no otras puses, mēs zinām, ka dabīgi šī mūzika ir veidota nēģeru kopdzīvē un ka tā izteic tieši šo primitīvo cilvēku dvēseles satversmi. Modernais cilvēks, pārņemdams šo mūziku un jūsmodams par to, ar to pazemīgi atzīst, ka viņa dvēsele atkal nonākusi uz tās pašas pakāpes, kā Āfrikas iedzimto dvēseles. Cik tad daudzreiz labākas bija dažkārt pie mums kā bezgaumīgas un sentimentālas zākātās mūsu lauku puišu un meitu dziedātās ,,ziņģes"! Tās tomēr bija autentisku īstu dvēseles kustību izpausme, lai arī varbūt ne pārāk izsmalcinātu, bet tur tomēr juta iekšēju garīgu pārdzīvojumu, un tās arī palīdzēja uzturēt garīgu dzīvību. Bet modernā dzēsa mūzika ir pilnīgi negarīga, tā vairāk atspo guļo, šķiet, tīri fizioloģisku satraukumu un trakošanu, un tad arī tikai veicina to virskundzību, bet garu, cik nu tā vēl palicis, tieši nomāc. Atzīmētā augstvērtīgās mūzikas ignorēšana un izvairīšanās no tās lielā mērā atgādina stāvokli Romā ķeizaru laikā, kad jau sākās sairšanas process un kad lielais pūlis, kad tam mēģināja sniegt grieķu traģēdiju uzvedumus vai grieķu dzejnieku recitāciju, pārtrauca tos ar svilpšanu un kliegšanu, prasot to vietā asiņainās gladiatoru cīņās!
    Bet atgriezīsimies pēc šīs ekskursijas sānus pie tā, par ko iesākām runāt, - pie lielpilsētas ietekmes un kā tā pārveido, ,,modernizē" cilvēku. Pozitīvās iespējas lielpilsētā lielāko tiesu paliks neizmantotas, bet tās negatīvajai ietekmei būs grūti izbēgt, jo pirmā brīdī tā būs grūti saskatāma, un daudziem, kas ienāk lielā pilsētā no mazpilsētas vai no laukiem, tā liksies tieši pievilcīgākā un patīkamākā lielpilsētas puse.
    Tiešām, cilvēki, dzīvodami mazpilsētā, bieži sodās par ,,nebrīvu" jušanos tanī: visi kaimiņi zina, ko kāds ēd pusdienā un vakarā, cik tam veļas un kāda tā, kas nāk pie tā un kurp tas iet. Nonākot lielpilsētā, tie jūtas atbrīvoti no šī apkārtnes līdzdalības spiediena. Te var gadiem nodzīvot kādā lielā mājā un nezināt, kas jums dzīvo blakām un kas tur notiek. Te neviens par jums neinteresējas, nevienam nav daļas gar jums, un arī jums ne gar vienu nav daļas. Šķiet, nekas labāks nevar būt. Tomēr tieši te ir viens no pirmiem faktoriem, kas ievada modernā cilvēka vēlāko nelaimi. Lielpilsētas dzīves kļūmīgākās sekas ir: saišu saraušana ar citiem cilvēkiem, iemācīšanās nedzīvot tiem līdz, spējas zaudēšana iejusties tanīs, iekapselēšanās sevī. Bet tas nozīmē daudzu lielu un vērtīgu pārdzīvojumu pamazītnēju panīkšanu, proti - tuvāku starpcilvēcisko attiecību panīkšanu. Tas nozīmē, ka daudzi dziļāki pārdzīvojumi dvēselei paliks sveši un daudzas tās spējas neizlietotas, - tieši tās, varbūt, kas varētu cilvēku padarīt bagātāku un vērtīgāku un likt tam, varbūt, atklāt arī sevī to, kas visvērtīgākais. Bet lielpilsēta var novērst no tā, jo tiešām nekur cilvēks nav vientulīgāks kā lielpilsētā. Viņš te ir tikai smilšu grauds starp citiem smilšu graudiem. Līdz ar citu cilvēku apgrūtinošo uzmanību aptrūkst arī saistības, kas ierosina garu un dod dzīvei siltumu, un ar laiku cilvēks neizbēgami kļūst savā dvēselē aukstāks un līdz ar to nabadzīgāks. Atstātam pašam sev, tam nav citas mērauklas dzīvei, kā apmierināt savas gluži personīgās tieksmes, jo neviens to neredz, neviens to nepazīst, neviens neizdara spiedienu uz to. Viņš dzīvo tikai sev, vēro tikai savas intereses, un citi interesē to vienmēr mazāk. Citi cilvēki tam pamazām pielīdzinās ārējiem priekšmetiem, kļūst par lietām, ko vēro tikai no ārienes, kam nedzīvo līdz. Tā lielpilsēta paradoksālā kārtā, tieši lielā ļaužu sablīvējuma dēļ, kļūst par lielo cilvēku atsvešinātāju, par tautas iekšējā saauguma iznīcinātāju un tā par lielu tās vājinātāju. Modernā cilvēka pirmā un līdz ar to fundamentālā iezīme būs tā, ka tas ir izolētais cilvēks, bez iekšēja saauguma ar citiem cilvēkiem: nedz viņam kāda daļa gar tiem, nedz tiem gar viņu. Vistālāk šis atsvešināšanās process, šķiet, ir nogājis anglosakšu zemēs, un tas nav nekāds brīnums, - viņu zemes jau ir vecākās rūpniecības, tirdzniecības un lielpilsētu zemes. Tā man reiz gadījās dzirdēt, kā kāds anglis atstāstīja mazu piedzīvojumu kādā vācu pilsētā. Kādreiz uz ielas tam esot bezkaunīgā kārtā pienācis kāds vācietis un smaidot pateicis, ka tam mētelī poga taisoties izkrist. Viņš tad arī attiecīgi asi reaģējis uz šādu bezkaunību. Angļu sabiedrībā notiek, ka cilvēks nostaigā veselu vakaru ar neglīti notraipītu uzvalku, ko būtu viegli novērst, bet neviens viņam uz to neaizrāda, jo nevienam gar to nav daļas un pat nedrīkst būt daļas. Zināmas attiecības, un pat visai intensīvas, saprotams, paliek, bet tikai pilnīgi praktiska, ,,lietišķa" resp. veikalnieciska rakstura. Ja šādu attiecību nav, tad vienīgā lieta, par ko drīkst interesēties un runāt, ir laiks, - un sarunas par šo tematu tad arī ir galvenais īstenības novads, kur izpaužas britu starpcilvēciskās attiecības. Bet lai Dievs pasarga ikvienu, kas sāktu anglim, kā saka, izkratīt savu sirdi, - tas tūliņ ārkārtīgi krīt savas apkārtnes cieņā. Tā kāds austrāliešu rakstnieks apraksta ārstu, kas nevar beigt dusmoties par pacientiem, kas tam stāsta savas bēdas!

2. Derīguma nederīgums

    Bet lielpilsēta nav vienīgais faktors, kas noteic modernā cilvēka izolētību un atsalšanu pret citiem un kas veicina tīru ,,lietišķību", kurā tad ietilpst arī citu cilvēku uzlūkošana par lietām. Modernā lielpilsēta jau pati nav īstais visa pirmcēlonis. Šis īstais visa pirmcēlonis ir rūpniecība, kuras pamatā atkal ir technika. Tā ir tad it sevišķi technika un rūpnieciskā attiecība pret pasauli - tālāk tad vienmēr saistīta arī ar tirdzniecisko, kas māca ,,lietišķību", jo tās vadītājs princips ir ,,derīgums". Nekas nav vieglāk un dabī-gāk, kā sākt uzlūkot cilvēkus, - no kuriem jau notikusi atsvešināšanās, gar kuriem nav daļas, - vienīgi no viņu derīguma resp. ienesīguma viedokļa. Ar to tad tie pielīdzināti lietām, bieži tieši precei, ko vēro tikai no maksas, lietderības un peļņas viedokļa. Tāpēc tad Amerikā esot ļoti parasta lieta dzirdēt par kādu cilvēku, ka tas esot vērts tik un tik daudz dolāru, un amerikāņi paši, šķiet, nemaz nemana, ka ar to notiek smaga šādi vērtēta cilvēka pazemošana, bet eiropieti tas vēl satrauc. Tā franču rakstnieks Moriss Sakss kādā savā grāmatā pastāsta, kā Amerikā reiz kādā sieviešu klubā, kurā tas gatavojies noturēt lekciju, kluba priekšniece stādījusi viņu priekšā auditorijai apmēram šādiem vārdiem: ,,Cienī-tās dāmas, es esmu ļoti apmierināta, ka savā laikā esmu varējusi sagādāt jums iespēju noklausīties dažus no mūsu laikmeta lielākiem lektoriem, pirms tie kļuva par daudz bagāti un sāka maksāt pārāk dārgi. Mums, piem., lasīja lekciju Sinklers Ljuiss, kura vērtība tagad ir 1000 dolāru par lekciju, bet tad mēs viņu dabūjām par 100 dolāriem. Un tāpat ar Dreizeru .. . Šodien es pagodinos stādīt jums priekšā Sakša kungu, kura lekcijas tagad maksā tikai 100 dol., bet es ceru viņa labā, ka drīz tas būs dabūjams tikai par 1000 dol. Es saku - viņa labā, jo mēs tad nebūsim pietiekoši bagātas, lai dabūtu viņu." Sakss piebilst: ,,Es nejutos vairs kā publikā, bet kā uzlikts bodē uz letes."
    Ka cilvēki var tikt uzlūkoti kā preces, to pārdzīvoja visi DP attiecīgās komisijās pie izceļošanas, kad tur spaidīja viņu muskuļus un skatījās zobos, kā pārdodamiem zirgiem, vērtējot tos vienīgi kā darba spēku. Visai zīmīgas šai ziņā ir arī vēstules no ASV, kurās to rakstītāji neieteic gados vecākiem braukt uz turieni, jo vecāki cilvēki tur ,,neesot cenā", - visi darba devēji meklējot tikai jaunus, un tiklīdz kāds kļūstot vecāks, tā atlaižot to pie pirmās izdevības. No vēstuļu izteicieniem un toņa bieži redzams, ka paši par preci degradētie cilvēki jau tā pieraduši pie tā, ka uzskata to par gluži normālu lietu un arī paši sāk sevi uzlūkot tikai par darba automātiem, kam nav nekāda iekšēja uzdevuma sakarā ar to, ko viņš dara, nedz arī kādas morāliskas saistības ar to. Tā tagad notiek, ka, piem., dažās zemēs slimnieku kopējas atstāj savu darba vietu, tiklīdz viņu darba stundas beigušās, kaut arī kāds slimnieks atrastos kritiskā stāvoklī, kur tam palīdzība varētu kļūt nepieciešama, un nepaliek neviena cilvēka, kas varētu viņam to sniegt. Austrālijā kādreiz notiekot, ka pat ugunsdzēsēji pārtraucot uguns dzēšanu, kad darba stundas beigušās.
    Kādreiz agrāk bija citādi. Cilvēki tik spilgti juta savu specifisko cilvēcīgo īpatnību un cieņu, ka nepieļāva piemērot sev nekādas metodes, kas tos kaut attāli tuvinātu lietām. Tā ir vairākkārt aprakstīti gadījumi, kad, piem., kādi aristokrāti, pasūtinot drēbes, neļāva drēbniekam mērīt sevi - kā kādu lādi vai skapi, un tam bija jāstrādā pēc acumēra. Tagad šī apziņa par cilvēciskās personas īpatnējo pašvērtību un cieņu ir dažreiz jau pilnīgi izzudusi. Zemi šādai attiecības maiņai pret cilvēku ir sagatavojis technikas veidotais modernais industriālisms, kas līdz ar to ir bijis baiga necil-vēcīguma skola modernam cilvēkam. Tomēr atkarībā no tā, ka visās industriālisma zemēs vēl vairāk vai mazāk pastāvēja kristīgā tradīcija un līdz ar to arī kaut kas no tās garīgās atmosfairas, tad šie necilvēcīguma dīgli uzplauka un deva augļus tikai tur, kur kristietība un tās gars tika pilnīgi sagrauti, kā mēs to redzam komunismā, bet tāpat vērojām arī Hitlera nacionālsociālismā. Neuzkavējoties šeit pie pārāk labi pazīstamiem komunisma varas darbiem, atgādināsim, ka pat tādā Rietumeiropas kultūras zemē kā Vācijā veco un darba nespējīgo cilvēku likvidēšana Hitlera režīma pēdējā posmā bija tik vispār pazīstama lieta, ka vecāki cilvēki slēpa savus gadus un slimnieki savu slimību un darba nespēju, - citādi varēja viegli notikt, ka patversmēs ievietotos vecos cilvēkus un nespējniekus ,,salda kafija" vakarā iemidzināja uz neatmošanos. Garīgi slimo varmācīga un brutāla iznīcināšana jau notika gluži oficiāli un atklāti visā Vācijā un okupētās zemēs, un attaisnojums bija, ka tie neesot vairs derīgi izlietojami cilvēki un tikai sabiedrībai par nastu. Bija jau izgatavoti projekti arī par visu citu smagāk slimo un ,,nederīgo" iznīcināšanu, tā it sevišķi par tbc un sirds slimnieku nomaitāšanu. Un tiešām, ja cilvēka vienīgā vērtība ir viņa rūpnieciskais ,,derīgums", tad nav nekāda iemesla apieties ar to citādi kā ar kaut kuru mašīnu, kas vai nu novecojusies vai tā nolietojusies, ka ,,neatmaksājas" to labot resp. ārstēt, bet vienkāršāk izmest to lūžņu kaudzē. Derīguma principā dibinātā industriālisma un technicisma dehumani-zējošā, t.i. ,,atcilvēciskojošā" ietekme te ir tieši rokām taustāma, proti, tiklīdz šo principu no techniskās sf airas pārnes uz visu dzīvi un cilvēciskām attiecībām, un no šādas pārnešanas diezgan grūti izvairīties cilvēkiem, kas dzīvo šī industriālisma un technicisma gaisā un nav izkopuši sevī dziļākas refleksijas un jušanas spējas.

3. Abstrakciju vara

    Bet praktiskajam derīguma principam, ja tas reiz izvirzīts par galveno visa mērauklu, ir arī vēl tālākas konsekvences. Nostāšanās uz derīguma viedokļa - un šāda nostāja zināmā mērā ir normāla un dabiska - liek vispār vērot visās lietās tikai to, kas ir svarīgs un nozīmīgs vai nu vispār dzīvē vai it sevišķi kādā noteiktā situācijā. Viss cits tiek sistemātiski ignorēts resp. no vērā ņemšanas izslēgts. Koktir-gotājs, ienācis mežā, ko tas grib pirkt, vēros tikai koku resnumu, augstumu, varbūt arī taisnumu, aprēķinās koksnes masu, bet pilnīgi ignorēs visu citu, - nedomās par to nedz kā par īpatnēja skaistuma izteicēju, nedz kā par valgmes uzturētāju zemē, nedz kā par patvēruma devēju kustoņiem, nedz kā par smilšu aizturētāju, - viss tas būs ārpus viņa interešu aploka, un tas vienkārši to neredzēs. Praktiskais cilvēks it kā atvelk resp. izvelk no lietām tās īpašības, kas to interesē, un tikai tās; viņa lietu uztvere neatspoguļo visu viņu īpašību bagātību, bet izdara tikai izlasi no šīs bagātības, ,,atvelk" to prom, un latīņu vārdā to sauks par ,,ab strakciju". Pretim parastam uzskatam - tas ir tieši praktiskais cilvēks, kas ir vislielākais abstrakciju cienītājs un visvairāk dzīvo tanīs, kamēr dzejnieks un arī bieži filozofs pūlas uztvert lietas visā viņu esmes bagātībā un pilnībā. Viskļūmīgākais te ir tas, ka praktiķis neaprobežojas ar abstrakciju darināšanu no lietām, bet pilnīgi spontāni piemēro šo paņēmienu arī cilvēkiem. Fabrikants parasti neinteresējas par strādnieku kā par konkrētu, ar domāšanu un jušanu apbalvotu būti, bet tikai kā par darba spēku, līdzīgu mašīnai, un tāpat kā no mašīnas, tā arī no viņa prasīs, lai tas ražotu pēc iespējas vairāk un pēc iespējas lētāk. (Traģiskā kārtā arī marksisms ir pilnīgi pārņēmis šo attiecību pret strādnieku un uzlūko to tikai kā rūpniecisku faktoru, - un tas ir viņa pirmais grēks, no kā tad izriet un kļūst saprotamas visas tās necilvēcības, pie kādām tas komunismā novedis.) Tāpat tad arī komunismam ikviena persona, kuras ienākumi tuvojas minimālai iztikas normai citās zemēs vai pat pārsniedz to, ir ,,buržujs", un ikviens ar šo etiķeti tad ir izdeldējams no zemes virsus, un nav vairs nekādas vajadzības interesēties, kas zem šīs etiķetes slēpjas. Tāpat citās zemēs atkal redz ikvienā cilvēkā tikai kādas klases (vai pat kastas, kā Indijā) pārstāvi, un tad saskaņā ar to, bet nevis ar tā cilvēciskām īpašībām, veido attiecības ar to. Līdzīgi dažreiz nākas dzirdēt, ka ,,maigrants" ir tikai ,,maigrants" un vairāk nekas, un visi tie vienādi. Viss tas ir abstrakciju paraugi, konkrētai realitātei uzlipināta etiķete, kas izceļ tikai kādu vienu īpašību, aiz kuras tad vairāk neko neredz. Tādai cilvēka neredzēšanai aiz abstrakcijas var būt baigas sekas. Saistoties ar fantāzijas nabadzību un nespēju iejusties citos cilvēkos, šī abstrakā attiecība allaž ir bijusi par cēloni vislielākiem briesmu darbiem: kristīgie ar etiķeti ,,valsts ienaidnieki" tika mesti priekšā zvēriem saplosīšanai, cilvēki, kas mazliet citādi skaitīja savas lūgšanas, apzīmogoti kā ,,ķeceri", dedzināti sārtos, un tā tagad zem ,,darba tautas ienaidnieku" etiķetes iznīcina soda nometnēs miljoniem cilvēku. Turot acu priekšā etiķeti ,,traucēkļi vēstures progresam", radikāli intelliģenti dažās zemēs, kaut paši nebūdami tieši komunisti, ar to aizsedz un attaisno miljoniem cilvēku iznīcināšanu šī progresa vārdā, - jo kas gan esot daži miljoni cilvēku vēstures un progresa perspektīvā: neesot taču iespējams izcept omleti, nesasitot olas! Dzīvi cilvēki te pielīdzināti olu čaulām, kas jāsadauza, lai varētu iztaisīt kaut ko, kas iedomāts, kā pilnīgāks, proti - sociālisma omleti. Šāda moderna veida abstrakciju kultu sekmē it sevišķi tie radikāļi, kas tālu aizgājuši no kristīgā humānisma, domā un jūt pilnīgi tikai techniski-rūpnieciski-komerciālos terminos. Tāpēc tad arī lielkapitālistīgie spriedēji bieži neatzīst mazākās nacionālās valstis, jo neredz un nespēj iedomāties dzīvos cilvēkus un to aspirācijas aiz abstraktās etiķetes ,,traucēkļi komerciālai ekspansijai".
    Sevišķi tipisks modernam cilvēkam ir tas abstraktās attiecības veids, ko sauc par snobismu. Te visā spilgtumā atklājas, ka lielas īpatnējas vērtības var aizsegt kaut kas gluži abstrakts, proti - naudas vērtība, lielums, skaits. Tā saucamais snobs gleznā cienī nevis glezniecisko sasniegumu (par to viņam bieži nav jēgas), bet gleznas lielo cenu, dziedātājā vai filmas zvaigznē nevis to īpatnējo talantu, bet avīžu milzīgo reklāmu, kas tiem veltīta, un viņu grandiozos ienākumus. Grāmatas tas nelasa, bet cienī skaistos, dārgos iesējumus lepnā grāmatu skapī.
    Snobismam diemžēl ir traģiski rezultāti, kad tas vēršas uz dzīviem cilvēkiem vai pat tautām un kad šīs gara ievirzes nesēji ir lielu tautu ministri, parlamenta locekļi vai sabiedriski darbinieki, kas tad neatrod par vajadzīgu interesēties par kādas tautas likteni, ja tās locekļu skaits nesasniedz pietiekami daudzus miljonus. Zīmīgā kārtā šādam snobismam padots pat modernais ,,mazais vīrs", - arī tam aizraujas elpa tikai lielo skaitļu vai dimensiju priekšā, bet kvalitāti tas nespēj nedz aptvert, nedz novērtēt.

4. Ērtību cena

    Šī kvalitātes aizstāšana ar kvantitāti tad ir ārkārtīgi raksturīga modernā cilvēka apziņai. Tuvākās sekas tam ir, ka tas vispār kļūst spējīgs aptvert tikai to, kas iet veras kvantitatīvās schēmās un jēdzienos, un tās, proti, ir tīri materiālās dotības. Materiālisms, t.i. vienīgi materiālās realitātes aptveršana un atzīšana, tad arī ir visai moderna parādība. Pievērsties tam ierosina daudzas parādības, kas cieši atkarīgas no modernās dzīves struktūras, ko veidojusi technika un rūpniecība. Technikas veidotās materiālās labierīcības tagad tā pārpludinājušas visu mūsu dzīvi, ka tā vairs nemaz nav domājama bez tām. Lai pārvietotos, lai dabūtu gaismu vai siltumu, vai lai sarunātos ar tālumā esošām personām, vai lai dzirdētu mūziku, vai lai izklaidētos ar ,,kustīgām bildēm" - visas šīs mūsu vēlēšanās, kā uz burvja mājienu, bieži pagriežot tikai kādu podziņu, apmierina technikas radītās materiālās ierīces. Šo ierīču prestižam neizbēgami jākļūst lielam, un tas iegulstas apziņā tīri neapzinīgi. Vēl milzīgāks šis prestižs kļūst tanīs cilvēkos, kam, kā lielai lielpilsētu iedzīvotāju daļai, ik dienas darīšana ar milzīgām mašīnām, kas rūc un dūc un spīguļo un kustas kā dzīvas un tur atkarībā no sevis visu mūsu dzīvi. Nāk prātā kādreiz lasīts kāda moderna rakstnieka stāsts par kādu primitīvu dabas cilvēku, kas pieņemts darbā, lai spodrinātu un uzturētu tīru kādu milzīgu dinamo mašīnu. Grandiozā mašīna, ar milzīgā spēkrata dūkoņu, ar dīvaino un baigo dažādo tās daļu kustēšanos un kluso vizuļošanu, ar savu šķietami nepārvaramo spēku, kas atklājas ik brīdi, ārkārtīgi ietekmē mežoni un beidzot pilnīgi fascinē to. Tas sāk pielūgt to kā visvarenu dievu. Savā aizgrābtībā beidzot tas jūt vajadzību upurēties lielajam dievam, iemetas lielajā spēkratā un tiek sašķaidīts gabalos. Vai kaut kas līdzīgs nenotiek arī modernā cilvēka dvēselē?
    Bet vēl izšķirīgāka nozīme ir tām milzīgām bagātībām, ko ražo šīs mašīnas. Mēs esam apbērti ar šiem ražojumiem. Visi skatlogi, visas ielas, visi dzīvokļi, visas noliktavas ir pilnas ar tiem, - un daudzi no tiem ir tik skaisti, tik interesanti, tik kārdinoši, ka mēs pilnīgi it kā pārvietojam savas dvēseles tanīs un izejam ārā paši no sevis. Katrā ziņā visa mūsu dzīve tik pilna technikas ražotu lietu, kas visas pievērš mūs sev, ka mūsu apziņa tiešām ir pilnīgi to varā un atkal gluži neapzinīgi piepildās ar pārliecību, ka, ja vispār kaut kas ir reāls, tad tās ir šīs lietas, kas it kā sauktin sauc un pievelk mūs.
    Par ik dienas tūkstošreiz dzirdamo naudas lielās nozīmes daudzināšanu nemaz nerunāsim, - tā ir jau kļuvusi pārāk banāla lieta, bet tāpēc ne mazāk nozīmīga. Viss tas noteic it kā neatvairāmu materiālās pasaules atzīšanu par vienīgo realitāti un panāk, ka katrs mēģinājums rādīt, ka tā nepavisam negarantē cilvēka dzīves pilnības sasniegšanu, bet, ja ieņem aplamu attiecību pret to, pat garantē tieši pretējo, šķiet kaut kas pilnīgi nepaticams, nesaprotams un pat komisks, - tik spilgta šķiet tieši pretējā uzskata pašsaprotamība. Tā ir gandrīz neizbēgami, ka modernais cilvēks izteikti vai neizteikti kļūst matērijas pielūdzējs, t.i. tā viņam šķiet vienīgā īstā realitāte, un tas lāgā nesaprot, kā vispār var runāt vēl par kaut ko citu.
    To jo vairāk veicina tas, ka no savas dvēseles dzīves, kuras vērošana varētu modināt kādas šaubas par materiālās īstenības vienvaldību (nemaz nerunājot par iespēju atzīt to, varbūt, pat par kādas zemākas pakāpes realitāti), viņš tiek vienmēr vairāk novērsts ar jau minēto technikas ražoto materiālo vērtību daudzumu un uzmācību, un gala rezultātā šī cita veida realitāte, kas ir viņā pašā, pareizāk - kas ir viņš pats, kā bute, kas domā un jūt, arī tiešām vienmēr vairāk sašaurinās un panīkst. Tā modernam cilvēkam kļūst raksturīgi, ka tas top vienmēr vairāk, mēs varam teikt, ekstravertēts, pievērsts ārējai pasaulei un novērsts pats no sevis, tā ka galu galā sevi pašu, kā būti ar iekšēju dvēseles dzīvi, viņš vairs nemaz arī neredz.
    Ar to mēs esam pienākuši pie izšķirīga momenta, proti - pie tās modernam cilvēkam zīmīgās īpatnības, ka tas, novērsts pats no sevis, savā gara dzīvē kļūst vienmēr neizkoptāks un tukšāks. Viņa jūtu dzīve zaudē spilgtumu un dzīvumu, zaudē niansējumus un pamazām panīkst, - jūtu vietā stājas jutekļu kairinājumi, kas ir gluži kas cits. Līdz ar to arī visa dzīve un daba ap viņu kļūst bez rezonances, bez atbalss; nejuzdams dvēseles kustības sevī, tas nespēj saredzēt tādas arī ārpus sevis; dzīve kļūst pliekana, bezgala proziska un pauž tukšumu, kas žņaudz sirdi: kā krāšņa upe, kad tanī pēkšņi nolaists viss ūdens un skaistās debess atspulgas un vilinošo dzelmju vietā palicis tikai netīrais un bedrainais māls, apdrupuši akmeņi, satrunējušas siekstas un nožēlojami sakaltušu zāļu kušķi. Tādā dzīvē cilvēks tad nevar vairs elpot, tam jābēg no tās un jāmeklē ,,izklaidēšanās".
    Tas tam vajadzīgs jo vairāk tādēļ, ka modernās fabrikās darba apstākļi bieži ir tādi, ka tie cilvēku arī garīgi stipri nogurdina, proti, ar savu vienmuļību, ar steigu, ar šķietamu bezjēdzību, - jo, izpildot darbu pie slīdošas lentas ar pāris, vienmēr tām pašām kustībām, tas nedabū to apmierinājumu, ko dod kāda vesela jēgturīga priekšmeta radīšana. Vienmuļīgā darba apdullināts un notrulināts, tas meklēs tādu izklaidēšanos, kas no tā neko neprasītu, ko tas varētu uzņemt pasīvi, t.i. izklaidēšanos, kas kairinātu vienīgi jutekļus, bet neprasītu nekādu gara piepūli. Bet tā kā šie jutekļi arī ir notrulināti, tad vajadzēs diezgan stipru līdzekļu: degvīna glāze te vienmēr stipri iecienīta, - bet kas to nevarēs labi panest, tas, kā daži autori apraksta, bieži pat nākot no nakts maiņas agrā rīta stundā iegriezīsies vismaz kino un ļaus iedarboties uz sevi kādai briesmīgu noziegumu pilnai detektīvu filmai, vai liks dzēsa mūzikai plēst sev ausis un pats kratīsies tai līdz, - tas viss atbildīs viņa garastāvoklim. Arī sporta sacīkšu saspīlējums un satraukums būs īstā barība viņa nerviem.
    Bet kāpēc tas nevarētu lasīt dziļas un gudras grāmatas, kas palīdzētu tam uzturēt možu garu? Vienkārt, viņš nekad nav mācīts to darīt, un tam tas nepatīk, jo prasa piepūles veidu, uz ko tas nav spējīgs. Refleksiju tas tāpēc nīdīs, - un kino, radio un populārā prese arī vēl mācīs viņu nīst šādu veltīgu smadzeņu piepūlēšanu. Viņa dzīve ir tik bagātīgi piepildīta visādiem techniskiem palīglīdzekļiem, ka tam nav daudz jāvingrina prāts (kā tas, piem., bija jādara mūsu lauku cilvēkam), lai atrisinātu kādu praktiskās dzīves uzdevumu: to viņš jau saņem gatavu visādu technisku labierīcību veidā. Tā notiks, ka parallēli materiālai dzīves uzlabošanai un pārpildīšanai ar visādām mantām, ies intellektuālā un morāliskā līmeņa pazemināšanās. Technika mācīs aizstāt garīgo apmierinājumu, t.i. tādu, kas rodas vai nu aktivizējot prātu vai atveroties tiem pārdzīvojumiem, ko var ierosināt mākslas, literatūra vai reliģija, vienkārši ar materiālu t.i. fizisku apmierinājumu, ko dod kādi jutekļu kairinājumi. Bet technikas sniegtās baudas visas standartizētas, t.i. tās neatbilst atsevišķa cilvēka dvēseles prasībām, bet domātas visiem un līdz ar to īsti nevienam. Dvēsele nesaņem gaidīto ierosmi un apmierinājumu, un, nekļūdama nekad dziļāk izkustināta, tās dzīve pāriet stingumā. Cilvēku māc iekšēja nabadzība un no tās atkarīgā dzīves tukšība.

5. Pesimisma slogs

    Gala rezultāts ir, ka mūsdienu cilvēks nemīl dzīvi. Par to ir simts liecību gan literatūrā, gan filozofijā, gan avīžu rindās, gan mācītāju un ārstu savāktos materiālos. Tas šķiet dīvaini. Vai mūsdienās dzīve pat vienkāršam strādniekam nav desmit reiz ērtāka kā kādam viduslaiku baronam? Vismaz Zviedrijā vai Amerikā strādniekam ir jauks dzīvoklis ar visām ērtībām - ar mīkstām mēbelēm, ar ledus skapi, ar veļas mazgājamo mašīnu, ar putekļu sūcēju, ar radio aparātu, ar automašīnu garāžā un ar kino pāri ielai. Vai kaut ko labāku var iedomāties? Dīvainā kārtā cilvēki tomēr nav priecīgi. Vispirms jau jāsaka, ka par spītr tā saucamām lielām ērtībām vai, pareizāk, taisni tāpēc, dzīve tomēr nav viegla. Visas minētās ērtības un vēl daudzas citas, ko komerciālā propaganda kaļ visiem galvā kā absolūti nepieciešamas ikvienam pilsonim, kas sevi cienī, ir dārgi jāsamaksā un par to tad jāstrādā kā pātagas dzītam, lielā steigā un pilnīgi izsmeļot sevi. Tā notiek, ka galu galā t.s. «augstais dzīves standarts" dod visu ko, tikai ne īstu laimi. Modernais cilvēks nemīl dzīvi. To starp citu tad arī drastiski izteic izplatītais ciniskais izteiciens, ka dzīve ir dirty joke, t.i. netīrs joks. Tā var teikt, ka pat neatkarīgi no ik vienā snaudošām bailēm par atomkaru un citām iespējamām katastrofām, kas šķiet gaidām pasauli ,,tepat aiz stūra", mūsdienu tipiskā dzīves attiecība ir pesimisms, kā visos laikmetos, kad dzīve bijusi centrēta jutekļu kairinājumos resp. baudās. Un tas arī saprotams pēc visa tā, kas jau agrāk teikts par modernā cilvēka dvēseles satversmi. Izolēts kā smilšu grauds, bez saitēm un dziļākiem sakariem ar citiem cilvēkiem, ar dabu, nemaz nerunājot par sakariem ar kādiem dziļākiem esmes slāņiem, tas nespēj neko īsti iemīlēt, un, kas nespēj iemīlēt, nespēj arī nekad būt laimīgs.
    Bet iemīlēt kaut ko var tikai, par cik tas ir kaut kas individuāls, tātad dots zināmā vietā un laikā. Modernā dzīve turpretim tiecas ar technikas palīdzību izlīdzināt un iznīcināt visu individuālo un tāpat saistības ar visu lokālo; tā tiecas visu uniformēt, pārvērst ļaudis par bezpersonīgu masu, atrautu no saistības ar kādu noteiktu vietu. Franču rakstnieks Sent-Eksiperī tāpēc vēro ar sažņaugtu sirdi amerikāņu karavīrus lidotāju kazarmās Āfrikā, kā tie pulcējas kā aitas un cik vienaldzīgi tie visu uzņem, kā tie katru brīdi ar mieru gan aiziet, gan arī palikt te uz visiem laikiem, jo nav nevienas vietas un nevienas laužu grupas, ar ko tie justos saistīti. Tie ir it kā notrulināti, un tiem ir visur vienādi labi resp. visur vienādi slikti, tie visur jūtas līdzīgi, jo tiem nekur vairs nav māju, - bet līdz ar to ir spilgti jūtams, cik viņu dzīve ir pazemināta un bez jēgas, tieši tāpēc, ka tiem nekas nav sevišķi mīļš, kam jau nepieciešami vajadzētu būt kaut kam individualizētam. Jo tiešām, jāatkārto vēlreiz, iemīlēt kaut ko var tikai, kas ir noteiktā vietā un laikā, kas ir individuāls. Bet nekas nav nožēlojamāks par cilvēku, kas nespēj neko iemīlēt, jo galu galā mīlestība ir vienīgais ceļš pie dziļākas esmes, un kam šis ceļš ir aizaudzis, tas vienmēr jutīs esmes badu un nebūs nekad apmierināts. Bet modernam cilvēkam viņa esmes sakari pārtraukti nevien ar dabu un cilvēkiem, bet it sevišķi arī ar pašu dziļāko esmes pamatu. To jau pasludināja savā laikā Nīcše ar savu teicienu ,,Dievs ir miris", ko tad arī vēl tagad dažreiz ciniski atkārto daži moderno uzskatu paudēji. Bet toties citi aizrāda, ka šim saucienam, ko Nīcše izkliedza Šveices kalnos Engadinā, tagad pienākusi arī atbalss: ,,Un cilvēks ir nāves agonijā". Kā tas jau dažreiz aizrādīts, šie divi saukļi ir cieši saistīti: cilvēku nevar atraut no lielā, mūžībā ieaugušā un tur saknes gremdējošā dzīvības koka, lai viņš neizbēgami nesāktu vīst un nīkt kā ikviena no koka atrauta lapa. Bet visas šīs cilvēka panīkšanas pirmie cēloņi meklējami tai industriālā revolūcijā, kas, technikas ievadīta, notika priekš kāda pusotra simta gadu. Modernais cilvēks ir pilnā mērā industrijas un tās produktu produkts.
    Bet te varbūt var rasties jautājums, vai šeit sniegtais tēlojums nav pārāk vienpusīgs un vai krāsas nav pārāk sabiezinātas. Vai tiešām technika uzlūkojama tikai par nelaimju cēloni, - vai no cita viedokļa tā atkal nav īstā cilvēces labdare? Šāds jautājums nav nepamatots, un tas var palīdzēt noskaidrot dažus iespējamus pārpratumus. Nav jau šaubu, ka technika ir atnesusi daudziem cilvēkiem lielus labumus un padarījusi dzīvi, kā saka, vieglāku, - kaut gan nebūt ne visās vietās, jo ir vēl palikuši ļoti daudzi ļoti grūti un bīstami darbi, un to skaits pat palielinājies. Katrā ziņā tomēr mūsu dzīve tagad bez technikas ir pilnīgi neiedomājama un sabruktu vienā mirklī. Kas būtu, piem., mūsu dzīve bez elektrības vai dzelzceļa, vai mašīnu dzītiem kuģiem? Nevar tātad būt runas par atsacīšanos no technikas, vismaz kamēr tā pati neiznīcina sevi ar kādu savu produktu: ar kādu atoma vai superatoma bumbu, vai ar kādu briesmīgi indīgu ķīmisku vai bioķīmisku produktu, vai arī vienkārši ar vismaz pagaidām neaizstājamo izejvielu pārāk strauju izšķērdēšanu. Dziļi filozofi jau ir teikuši, ka technika īsti ir cilvēces galvenā cerība: tā ir vienīgā, kas ir atrāvusi cilvēku no verdzības dabai, kas ļāvusi tam atliekt muguru un ieraudzīt arī debesis un ar to atbrīvojusi, viņa garu. Bet tad ir noticis kaut kas kļūmīgs. No verdzības dabai technika cilvēku gan pa daļai atbrīvojusi, bet no otras puses tā viņu padarījusi par savu vergu, un šī verdzība dažkārt vēl grūtāka, nemaz nerunājot par to, ka tā ir saistīta ar smagām strukturālām pārmaiņām visā cilvēces kopdzīvē, tāpat ar visāda veida revolūcijām un pretrevolūcijām, kariem un pretkariem, kuru rezultātā mēs tad arī esam šeit, bet miljoniem cilvēku mirst koncentrācijas nometnēs.
    Katrā ziņā tagad gan vairs nekur nav dzirdamas tās naīvās optimistīgās slavas dziesmas cilvēces ,,progresam" technizācijas virzienā, kādas vēl priekš 50-60 gadiem tam tika veltītas. Kas gribētu tādas vēl turpināt, tam vajadzētu nākt no tik tālas garīgas provinces, ka tas nebūtu varējis vērot, ka nav neviena technikas veidojuma, kas atkarībā no paredzēšanas spēju un vadības trūkuma, vai nemākulīgas un ne-morālas lietošanas dēļ nebūtu radījis arī kādu ļaunumu, kas lielā mērā anullē tā radīto labumu.
    Visa lieta patiesībā ļoti vienkārša. Technika īsti ir tikai līdzeklis. Kā katru līdzekli to var izlietot gan vai nu par labu, vai par ļaunu cilvēkiem. Bet vadīt to vajadzētu tam, ko sauc par ,,etosu", t.i. morāliskai apziņai. Bet mēs esam tālu no tā. Mūsu laikmeta etoss, t.i. morāliskā apziņa ir tālu no atrašanās vajadzīgos augstumos. Daudzi domā, ka tieši technizētās un industrializētās dzīves dēļ tā noslīdējusi pat zemāk, nekā tā kādreiz bijusi. Bet tā kā to būtu grūti neapšaubāmi pierādīt, tad nepastāvēsim uz to un pieņemsim, ka visumā mūsu laikmeta cilvēku morāle daudz neatšķiras no tā, kāda tā bija agrāk. Bet te mēs tad pienākam pie mūsu laikmetam īpatnējās situācijas: mūsu laikmetam vairs nepietiek ar agrāko laiku morālisko līmeni, bet nepieciešams daudz augstāks, jo technikas radīto briesmīgo ieroču dēļ kārdinājumi ir nesalīdzināmi lielāki, bet iekārotā sasniegšana dažreiz daudz vieglāka (piem., kamēr pretiniekiem nav attiecīgo ieroču). Bet tas nu ir neapšaubāmi, ka mūsdienu morāle vismaz nav augstāka kā agrāk, un tas nozīmē, ka tā mūsu laikmetam ir pilnīgi nepietiekama. Kā šādos apstākļos dot technikas un rūpniecības attīstībai tādu virzienu, lai tā nevis nomāktu un varbūt pat draudētu iznīcināt cilvēku, bet veicinātu tā dzīves pilnību? Kur atrast tādu vadību?

6. Technokrātijas izredzes

    Pēdējos gados allaž ir bijusi runa, ka turpmāk visas dzīves vadība un valdīšana varētu nonākt lielo technikas speciālistu rokās, un tā varētu nodibināties tas, ko sauc par technokratiju. Pilnīgi iespējams, ka kaut kas tāds arī notiek. Vai tas būs īstais atrisinājums, tas ir cits jautājums. Viss atkarāsies no tā, kas būs šie technokrati. Ja tie būs tikai techniķi un vairāk nekas, tad cilvēces nākotnei var draudēt lielas briesmās. Tiešām technikas pamatprincips ir vienīgi lietderība, derīgums. Kurp tas var vest, pa daļai jau rādīts. Ja tikai materiālais praktiskais derīgums - un nevis visas cilvēka psīchofiziskās butes labklājība ir augstākais mērķis, tad nav redzams, kādēļ nevarētu realizēt Oldesa Hakslija satirisko nākotnes viziju, ko tas uzmet savā grāmatā ,,Jaunā priekšzīmīgā pasaule" (Brave New World). Technikai vajadzīgi augstvērtīgāki cilvēki tikai pašās galotnēs. Darbu vairumam, it sevišķi trulajam darbam pie slīdošās lentas, idioti ir labāk pielāgoti nekā normāli cilvēki, - tas ir labi pazīstams, jau oficiāli fiksēts atzinums, un citiem darbiem atkal labāki ir pusidioti, ceturtdaļidioti u.t.t. Hakslijs tad pieņem, ka zinātne atradusi iespēju izoperēt tām sievietēm - kas par labu maksu tam piekrīt (Hitlers vai Staļins šādu piekrišanu nemaz neprasītu) - viņu dzemdes un uzturēt tās īpašos serumos gadiem ilgi dzīvas, un tad, mākslīgi tās apaugļojot, likt tanīs attīstīties cilvēciskiem embrijiem ārpus organisma. Ar to, cik embrijiem pieplūdina skābekli, var regulēt tā smadzeņu attīstību. Pieplūdinot to sevišķi skopi, var radīt visaprobežotākos cilvēkus, kurus pēc piektā grieķu alfabēta burta nosauks par ,,epsiloniem". Šo piektās šķiras cilvēku uzdevums tad būs izpildīt cilvēku kopdzīvē visnepatīkamākos darbus, pie kam atkal ar gluži mechanisku suģestiju miegā tiks panākts, ka tie vienmēr jutīsies ļoti pacilāti, ar savu darbu apmierināti un pat lepni ar savu likteni, uzlūkojot to par izcilu laimi. Sodot ar elektrisku triecienu ikvienu, kas tuvojas grāmatai, tos jau agrā bērnībā atradinās no lasīšanas. Nodzīvojuši bez slimībām līdz 60 gadiem, tie pēkšņi sabruks pāris nedēļās. Tos aizvedīs tad īpašās mājās, ar stiprām ķīmikālijām uzturēs viņos pacilātu garastāvokli, reizē paātrinot ar to sabrukšanas procesu, un tā tie itin priecīgi beigs savu dzīvi. Drusku smalkākiem darbiem tiks saražoti ,,deltas" cilvēki, vēl pakāpi augstāk būs ,,gam-mas" un ,,bētas", bet ,,alfu" būs ļoti maz, - tikai galveno direktoru posteņiem. Vai tā nav īsti ideāla iekārta, un ko gan cilvēks ar ,,skaidru praktisku galvu" varētu pret to iebilst? Var tomēr paredzēt, ka cilvēkus, kas paši nav brieduši retortē, šādi realizētā ,,kārtība pasaulē" tomēr pārāk nesajūsminās, bez tam, paldies Dievam, tās realizācijas nosacījumi, vismaz vēl pagaidām, pilnīgi fantastiski un neizpildāmi. Bet nav šaubu, ka jau pati dzīve, par cik tā būtu vērsta vienīgi uz vienmēr sekmīgāku ražošanu un vienmēr racionālāku organizāciju, varētu veidot cilvēku tai virzienā, kura noslēgumā būtu ,,epsiloni" un ,,deltas".
    Bet ja Hakslija grāmata vairāk satīra un joks, tad jau daudz baigāku iespaidu atstāj Orvela, arī latviski tulkotais, fantastiskais romāns ,,1984. gads". Es saku baigāku, jo nav nekāda principiāla iemesla, kāpēc viņa uzmestā utopija nevarētu piepildīties. Tiešām, panākt pasaulē ,,kārtību" un pārveidot, resp. ,,pāraudzināt" cilvēkus tā, lai tie būtu vispilnīgāk pielāgoti ražošanas nosacījumiem, var arī nemaz neapellējot pie bioloģijas, bet ņemot cilvēkus, kādi tie dabā doti, un nepārtraukti apstrādājot tos ar visos sīkumos ejošu propagandu, uzraudzību un terroru. Orvels paredz uzraudzību, kas ar attiecīgu aparātu palīdzību (kas principiāli pilnīgi iespējams) iet cilvēkam līdz katrā viņa mājas stūrī un panāk, ka viņš dara vienīgi to, kas pavēlēts, un tā, piem., tiek aizkavēts pat pastrādāt tādu noziegumu, kā dienas grāmatas rakstīšanu, - un mēs zinām, ka ir vietas, kur šī Orvela utopija jau pavisam tuva realizācijai un dažos gadījumos, varbūt, pat jau pilnīgi realizēta. Tā jau tagad ir pienācis brīdis, kādu paredzēja N. Berdjajevs, ka nāks laiks, kad garīgākie kādas sabiedrības locekļi cīnīsies, nevis lai realizētu kādu utopiju kā agrāk, bet cīnīsies pret utopijas realizācijas briesmām, kas tagad, ievērojot technikas sniegtos varas līdzekļus, ir kļuvušas augstākā mērā akūtas. Kam tech-nika, kam varas līdzekļi, tas tagad var realizēt visārprātīgāko kārtību, kādu tam suģestē tā fantāzija, kaut arī tā būtu īsti murgaina kārtība.
    Ja notiktu kādreiz, ka nodibinātos ,,tīrasinīga" technokratija, kas rūpētos galvenā kārtā tikai par vienmēr racionālāku technikas uzdevumu veikšanu, tad neizbēgami notiktu, ka ar cilvēkiem apietos gluži kā ar mašīnām, tātad kā ar lietām un nevis kā ar īpatnējām psīchofiziskām butēm (,,slīdošā lenta" jau ir solis šai virzienā). Šāda technokratija mēģinātu totālu visas dzīves izplānošanu, aizmirstot, ka tai nav galvenā priekšnosacījuma šādam uzdevumam, proti, totālās zināšanas nedz par pasauli, nedz par cilvēku, kurā ir arī tik netechniska lieta kā dvēsele. Par cik tā šo savu nekompetenci neapzinātos un ķertos pie uzdevumiem, kas tai nav pa spēkam, tā būtu tikai racionāls barbarisms.
    Bet nav šaubu, ka modernā dzīve tomēr iet šinī virzienā un šī fakta izpausme ir birokrātisma pieaugšana tanī. Dzīve tiek vienmēr vairāk ,,organizēta" resp. ieslēgta žņaugos, cilvēka brīvā izšķiršanās vienmēr vairāk sašaurināta un tās vietā likts rīkojums un jau gatava rīcības schēma. Cilvēka garīgā spontānitāte un aktivitāte ar to tiek vienmēr vairāk samazināta, un viņš vienmēr vairāk tiek tuvināts pasīvai lietai, kas pasīvi ļaujas stumties un novietoties, kur un kā birokrātu kungi liek. Tā arī birokrātisms ir viens no mūs dienu cilvēka dvēseles modernizētajiem, un tas jau arī īsti ir darināts pēc mašīnu parauga un pats ir kā mašīna. Bet nu ir tā, ka teehnizētā rūpnieciskā dzīve dara birokrātiju nepieciešamu: lielā rūpniecība, lai varētu pastāvēt, prasa visas dzīves organizāciju, un te ikviena birokrātija jau tuvojas technokrātijai.
    Bet te varbūt kāds aizrādītu, ka, ja šāda technokratija nodibinātos, tad tā paveiktu, varbūt, vismaz vienu labu lietu, proti, pasaules apvienošanu. Ir jau allaž aizrādīts, ka tieši šai virzienā technika veicot svētīgu darbu: tā palīdzot pārvarēt lielos attālumus un darot cilvēkus tuvākus, otrkārt, tā visur veidojot līdzīgus dzīves apstākļus, un tam, šķiet, vajadzētu cilvēkus padarīt spējīgākus saprasties. Te jāsaka, ka cilvēku tuvināšanās ir diezgan divdomīga lieta, piem., lielās valstis pašreiz ļoti cītīgi ceļ milzīgus lidaparātus, lai varētu tuvoties cita citai, proti, - lai, eventuāli, uzmestu atombumbas. Tuvināšanās tātad nevienmēr būs labums. Kas attiecas uz cerību panākt vienību ar to, ka padara cilvēkus līdzīgus, tad var bažīties, vai te vārds vienība netiek aplam un velti lietots. Vispirms ievērosim, ka līdzība resp. identitāte vēl nepavisam nenozīmē saprašanos. Ja divām valstīm ir vienādas vēlēšanās, piem., tās grib iekarot vienu un to pašu zemi vai pat tikai tirgu, tad šī vienādība nenozīmē vis saprašanos, bet kaušanos. Otrkārt, kāda veida būtu līdzība, ko radītu modernie dzīves apstākļi? Ņemot vērā to, kas jau teikts, tā varētu būt īsti tikai līdzība izolācijā no dabas un cilvēkiem, līdzība visu pozitīvo ticējumu sabrukumā, līdzība dvēseles tukšībā, līdzība citu cilvēku uzlūkošanā par lietām, tātad īsti - līdzība necilvēcīgumā. Ja uz šādiem pamatiem varētu rasties kāda vienība, tad tā īsti būtu, kā saka Gabriēls Marsels, vienība starp zemcilvēkiem.
    Bet te varbūt atkal kāds gribētu aizrādīt, ka, ja ar to ir gribēts tēlot aktuālo realitāti, tad varētu šaubīties, vai tēlojums ir izsmeļošs un vai nav daudzas parādības, kas tam runātu pretim. Uz to būtu jāatgādina, ka te, kā jau teikts, īsti nemaz nav gribēts dot kādas realitātes, kas vienmēr ļoti komplicēta, izsmeļošu attēlojumu, bet gan vairāk zīmēt tendences, kas tanī, šķiet, ir visaktīvākās un visietekmīgākās, tā ka tās veido cilvēku zināmā virzienā. Bet nav šaubu, ka šīs tendences vēl nav piepildījušas sevi, ka vēl ir loti daudzi cilvēki, kas nepavisam vēl nav moderni, ka lielākā daļa ,,modernizēta" arī tikai visdažādākās pakāpēs, un tikai samērā reti ir ideāli ,,modernie" cilvēki.

7. Laikmetīgās filozofijas

    Ka ir arī gluži citādi cilvēki, to jau rāda tas, ka šis modernais, technikas veidotais cilvēks un visa šī modernā pasaule bieži ir kritikas objekts. Ja milzīgais vairums cilvēku padodas modernajām ietekmēm gluži neapzinīgi, jo tie nespējīgi uz refleksiju un tiem nav ne mērauklas, ne salīdzināšanas iespējas ar kaut ko citu, un tāpēc ir nevarīgi šo tendenču priekšā un viegli kļūst to upuri, tad ir arī citādi cilvēki, kas spējīgi reflektēt un neļaut straumei nevarīgi nest sevi uz priekšu, kas spēj piestāties un pat izkāpt krastā no straumes, un tad aplūkot to un izteikt savus vērojumus. Par šādiem vērotājiem tad it sevišķi ir jāuzlūko filozofi. Te tad nu varētu jautāt, vai ir mūsu dienās kāda filozofija, kas visvairāk izteic moderno dzīves izjūtu? Šķiet, ka par tādu varētu uzlūkot to, ko mēdz saukt par eksistenciālo, kaut gan ir ļoti atšķirīgi tās veidi. Kaut kas kopējs tiem visiem tomēr būs. Par cik vai nu paši autori vai citi, dažreiz pret viņu gribu, ir nosaukuši šīs filozofijas par eksistenciālām, visām tām būs zīmīgi, ka tās izjūt, ka modernam cilvēkam zūd viņa esme, ka tam draud briesmas, paliekot šķietami dzīvam un kustīgam, tomēr kļūt reizē it kā neesošam. Redzams, ka te īsti pacelts tikai apzinības pakāpē tas, ko mēs jau apzīmējām kā vispārīgo modernā cilvēka apdraudējumu. Uz jautājumu, kas to apdraud, tāds scholastiskās valodas cienītājs kā Heidegers atbild loti vispārīgi: neīstenums, nepatiesīgums pret sevi un citiem, ļaužu banālo valodu un aizspriedumu pieņemšana, neiedziļināšanās sevī, negribēšana skatīties īstenībai acīs. Bet kas ir šī īstenība? Cilvēkam vissvarīgākā patiesība ir tā, ka tas, kā Heidegers saka, ,,iemests dzīvē" - iemests, neprasot viņa piekrišanu, un ka šai dzīvē tas lemts nāvei un tam jādzīvo baigā nojautā, vienmēr jūtot neesamības apdraudējumu. Ko cilvēks lai dara? Tas atbild, ka nav citas izejas, kā tikai skatīties īstenībai acīs un rezolūti pieņemt nolemtību nāvei kā īsto cilvēcīgo likteni un dzīvot neizklaidējoties, nenovēršot skatu ne uz ko citu, nicinot mierinājumus un tieši pūloties turēties draudošās un neizbēgamās neesamības baiguma apziņā, - tā ir dzīves īstenība, un kas to dzīvo, tas dzīvo īsto dzīvi, un tas tad ir augstākais sasniegums, un tālāk iet nav iespējams. Tāda būtu ārkārtīgi pavienkāršotā veidā tverta un īsos, pārāk īsos vārdos izteikta, šī eksistenciālisma šefa mācība. Viņa sekotāja, francūža Ž. P. Sartra filozofija ir visai līdzīga. Tikai tanī ateistīgā pozicija ir izteikta pilnīgi skaidri un atklāti, un tas par pamatizjūtu attiecībā pret dzīvi neuzlūko vis baiguma izjūtu, bet riebumu, ,,vēmiena nākšanu". Nedz grūti sagremojamo Heidegera filozofiju, nedz šo tās tālākveidojumu par pārāk atspirdzinošām un iepriecinošām parādībām tomēr nevar uzlūkot. Abas šīs filozofijas grūti pieņemamas, tās neizsmel visas cilvēcīgās dzīves iespējas un šķiet jau pašas modernizēto, t.i. sašaurināto un dzīvos sakarus zaudējušo dvēseļu izpausme.
    Bet vismaz šīs dvēseles ir nelaimīgas un neapmierinātas ar situāciju, kurā cilvēks nokļuvis. Bet ir citas, kas ar to ir apmierinātas xm kas tad arī radījušas savu īpatnēju filozofiju. Par šādu vispilnīgākā nozīmē modernu filozofiju uzlūkojama tā, ko tagad pauž galvenie filozofijas pārstāvji Oksfordā un Kembridžā, kur tad sabrauc jauni cilvēki no visas angļu pasaules mācīties tur pasniegto gudrību un tad izplata to tālāk, tā ka tā tagad ir galvenā filozofija, šķiet, visās angļu zemju universitātēs. Tās pirmsākums ir t.s. Vīnes skola, kuras pārstāvis profesors Vitgenšteins ilgus gadus mācīja Kembridžā un izsēja tur sēklu, kas tagad tik bagātīgi sazēlusi angļu zemēs, kurām radikāls empīrisms vienmēr ir bijis zīmīgs- Šis jaunais virziens, ko parasti dēvē par jaunpozitīvismu, tad arī nav nekas cits kā radikāls empīrisms, savienots vēl ar īsti scholastisku ievirzi uz loģisku un lingvistisku ana-lizi. Tam ir zīmīgi, ka tas vēršas pret visu, kas nav tverams ārējā novērojumā, noliegdams vispār katras citādas esmes iespēju. Tāpēc katra runa par dvēseli, par domāšanu, par jušanu kā par kaut ko atšķirīgu no tā, kas dots ārējā novērojumā, tiek deklarēta par pārpratumu un aplamu vārdu lietošanu. Ar to tā tad, šķiet, tiešām kļūst par visīstāko laikmetīgo filozofiju, kas modernai degradētai dvēselei var dot pašapmierinājumu un pat lielību. Par nelaimi tomēr rodas vienmēr vairāk cilvēku arī angļu zemēs, kas labi negrib tai ticēt, jo paiešana garām daudzām fundamentālām dotībām te tomēr par daudz viegli saskatāma.
    Tāpēc šķiet, ka mēs nonākam tuvāk patiesībai, ja pievēršamies vienai no vissenākām tradīcijām, kas reprezentēta gan filozofijā, gan reliģijā un kurai pienāk tuvu arī K. Jaspersa un it sevišķi G. Marsela eksistenciālās filozofijas, proti, kas māca, ka visu nelaimju sākums cilvēkiem rodas, kad tie izolē sevi no dziļākas simpātijas kopības ar citām dzīvām butēm un visuma esmi. Tā jau bija šī izolācija, kas kļuva par sākumu modernā cilvēka deģenerācijai, tā garīgai panīkšanai un visam tam sekojošam tālākajam postam. Kas modernam cilvēkam visvairāk vajadzīgs - ir atrast atkal pieeju radītājiem dzīves dziļumiem, atrast pieeju plašajai kosma dzīvei, kas visos virzienos, cik tālu tā ir ietverta konkrētās formās, norāda uz turpinājumu pāri tām un uz noslēpumu. Un par visām lietām cilvēkam ir nepieciešami ieslēgties kādā reālā cilvēku kopībā - kopībā, kas ir vienota pūlēs veikt kādu lielu uzdevumu, sekojot patiesībai un taisnībai un neuzlūkojot mīlestību par tukšu vārdu. Nepietiek tomēr teikt, ka jākalpo augstiem mērķiem un idejām. Augstas idejas, allaž kļūdamas par tukšiem vārdiem vai elkiem, kas atrauti no realitātes un nesaista vairs mīlestībā ne ar ko konkrētu, top nevis par cēlējām, bet dzīves gremdētājām, par cilvēku vajātājām un iznīcinātājām, un piemēru šādai baigai metamorfozai mūsu dienās netrūkst. Idejas nekad nedrīkstētu palikt tikai galvas lietas, vēl mazāk tikai kaislības lietas, bet tām vienmēr vajadzētu būt mīlestības nestām un saistītām ar cilvēcības etosu.

8. Nelaimes mācība

    To, saprotams, visu vieglāk pateikt nekā panākt. Bet tieši mēs atrodamies tādā privileģētā stāvoklī, ka mūsu gadījumā tas varētu būt iespējams. Cilvēkam, kam svešs viss tas, ko mēs pārdzīvojuši, viss līdz šim teiktais varētu likties kaut kas ļoti nereāls, abstrakts, sadomāts, preparēts subtilā domu analizē. Kāds austrālietis, bet varbūt arī kāds starp mums pašiem, varētu jautāt, kur gan aprakstītā ,,cilvēka izolētība lielpilsētā" redzama, kas tā par ,,saišu pārtrūkšanu ar citiem cilvēkiem", kur atklājas viņa garīgais tukšums, viņa ,,dzīves nemīlēšana", u.t.t.? Tas, ko mēs redzam, šķiet gluži kas cits: mēs redzam cilvēkus, kas meklē darbu vai dzīvokli, redzam, kas pārdomā, vai nepirkt māju vai automobili, kas stāv bārā un dzer glāzi alus, vai kratās dansingā; - lūk, tas ir reāli dots, nevis tikko> minētas abstrakcijas! Austrālieši tiešām tā varētu runāt, jo tie nav piedzīvojuši, ka vienu dienu tas, kas -likās abstrakcija, pēkšņi kļūst dzīvs. Mūsu vecākā paaudze to piedzīvojusi vairākas reizes - 1905. gadā, 1914. un 1940. Pie mums ilgu laiku rakstīja par komunistu apmātību, brutalitāti, melīgumu, cilvēcīgo īpašību zaudēšanu. Rakstīja daudz, līdz pierada, līdz viss tas likās abstrakcijas, kas īstenībā nav dotas (un Rietumpasaulē daudzi vēl tā domā). Bet tad pēkšņi vienā dienā, mēs varam minēt pat datumu: tas bija 17. jūnijā 1940. g., - vēsture, kā to saka Toinbijs, mūs ,,sagrāba pie rīkles", abstrakcija kļuva dzīva, sarkanā armija maršēja iekšā, un tad sākās un vēl turpinās pierādīšana, ka dvēseles trulība un cilvēcisko īpašību zaudējums ir briesmīga realitāte. Teiks varbūt, nu jā, tie ir komunisti, no tiem visu ko var sagaidīt, bet mēs esam tālu no tiem. Bet te tad jāatgādina, kā jau teikts, ka komunists arī ir viens no svarīgākiem modernā cilvēka variantiem un ir īsts dvīņu brālis Rietumu industriālajam cilvēkam. Ka arī ārpus komunistu varas robežām cilvēki var uzrādīt gluži analoģiskas īpašības kā komunisti, par to mēs pārliecinājāmies, vērojot savā laikā Hitlera ļaudis. Bez šaubām, starp austrumniecisko un rietumniecisko ,,modernismu" būs izšķirības, bet tās nebūs principiāla rakstura. Dabīgo cilvēcīgo saišu saraušana, individualitāšu nonivelēšana un visu novešana uz viena šablona, tradicionālo uzskatu iznīdēšana, vispār dvēseles iztukšošana, garīgā aizstāšana ar materiālo un fizioloģisko ir notikusi kā vienā, tā otrā gadījumā, saprotams, ar stiprām lokālām īpatnībām un papildinājumiem. Galvenā starpība tomēr būs metodē, kā rezultāts panākts, - vienā gadījumā, komunismā, process bija mākslīgs un apzinīgi izpildīts ar propagandu, terroru un karu, pēc rietumos izgudrotās receptes - marksisma. Bet tā kā šī apzinīgā ,,pāraudzināšana" modernismam austrumos ir notikusi gandrīz vienīgi lauksaimniecības zemēs, kur cilvēki iekšēji tam nav bijuši sagatavoti, tad iespējams, ka tur šis ,,modernisms" ir seklāks nekā vecās industrijas zemēs, kur dehumānizācijas process izkristalizējies, tā sacīt, dabīgi, cauri jau vairākām paaudzēm un tāpēc, var pieņemt, daudz pilnīgāk un dziļāk. Tā varētu notikt, ja nāk kādas katastrofas un rietumu markas industriālais cilvēks sāk trakot, ka tad šī trakošana var kļūt vēl baigāka nekā austrumu zemēs. Laime tikai, kā jau teikts, ka šis pilnīgi dehumānizētais cilvēks - ja tas vispār eksistē - ir maza minoritāte, bet galvenā kārtā ir tikai tuvošanās tam visādās pakāpēs. Rie-tumzemēs kā pretinde tam pastāv arī vēl, kā jau teikts, kristietība, kaut gan daudzās vietās, atkarībā no sastinguma dogmatismā, stipri vājinātā veidā. Katrā ziņā tomēr nekur nav rakstīts, ka šai cilvēka dehumānizācijai nepieciešami jānoiet līdz galam un nepieciešami jābeidzas ar katastrofu. Tas ir viens no groteskākiem komunistu blefiem, ka tie gluži pirmziemnieciskā veidā piesavinās sev viszināšanas prestižu un pasludina, ka vēstures gaita tiem skaidra kā diena un ka tie, tāpat kā Hitlers, spēj ar ,,matēmatisku eksaktību" nosacīt notikumu norisi un zina, ka Rietumu katastrofai neizbēgami jānāk un jāiespēlē uzvara viņu rokās. Tas tiek sludināts kā tāda absolūta pašsaprotamība, ka zobgaļi pieņem, ka gluži tāpat, kā citās zemēs neviens tiesas priekšā nevar atrunāties ar likuma nezināšanu, tā komunistu zemēs tiesās neviens nevar atrunāties ar vēstures gaitas nezināšanu, un tiešām čeka arī likvidē ikvienu, kas izrāda kādu nedrošību šī katķisma punkta zināšanā.
    Visur citur gan par šo pašgudrību tikai pasmaida, tāpat kā smaidīja par Hitlera muļķībām. Cilvēces liktenis vēl ir viņas pašas rokās, tomēr, lai tā spētu pati noteikt to, pirmais nosacījums ir, ka tai labi jāapzinās draudošās briesmas un jādara viss iespējamais, lai tās novērstu. Mēs, latvieši, šai ziņā esam izcilā stāvoklī, jo mēs visumā esam vismazāk moderni cilvēki. Mēs nākam no lauksaimniecības zemes, mums gandrīz visiem vismaz mūsu vectēvi, augstākais vecvectēvi, k bijuši vēl zemnieki. Mūsu dzīve vēl bija maz industrializēta un vēl samērā tuvu zemei. Apziņa par cilvēcīgās kopdzīves radītām vērtībām mums līdz šim vēl bijusi dzīva. Mūsu raksturs ir ticis norūdīts cīņā ar ārkārtīgi smagiem vēstures un dabas apstākļiem, kurus tomēr mēs pārvarējām. Mēs varētu būt viens no spilgtākiem paraugiem Toinbija izvirzītam likumam, ka tas vienmēr ir bijis vai nu smagu dabas vai vēsturisko apstākļu izaicinājums (challenge), kas tautas darījis lielas un izveidojis par kultūras pionieriem.
    Mūsu galvenais uzdevums tagad ir - nezaudēt pašiem sevi, palikt, kas mēs esam, nemēģināt par varu iegūt ,,modernību", neaizrauties ar lielpilsētu zeltīto papīru greznību, bet starp mums svešzemēs sniegtām vērtībām rūpīgi izvēlēties tās, kas mūsu cilvēcību var celt, nevis gremdēt.
    Mums arī visvieglāk, tieši atkarībā no mūsu smagā likteņa piemeklējuma, izpildīt to nosacījumu, kas tika minēts kā līdzēt atjaunot un restaurēt zaudētās vērtības, proti - iesaistīties kādā reālā kopībā pozitīvam darbam simpātijas atmosfairā. Mums šāda kopība ir dota - tā ir mūsu trimdas saime. Ja vispār kaut kur, tad visdrīzāk te var pastāvēt savstarpēju simpātiju attiecības. Mūs saista likteņkopība, pasaules vienaldzība un reizēm pat tās opozīcija pret mums. Mūs saista mūsu pagātne, kas mums bija īpatnēja un kas jau kā tāda varēja radīt starp mums ciešākas saites nekā tās, kas vienīgais, kas var apturēt vispārīgo dehumānizāciju un var pastāv tā saucamo lielo tautu locekļu starpā. Tiešām, šai ziņā mums loti nāk par labu rnūsu zemes un mūsu tautas relatīvais mazums. Tieši šī apstākļa dēļ mums mūsu zeme nav tikai abstrakcija, bet ir kaut kas visai konkrēts un individuāls, jo ir pārskatāma un labi pazīstama, un tāpat mūsu cilvēki mums tuvāki, jo arī tie vairāk pārskatāmi un konkrēti aptverami. Ja ciešāku saišu nosacījums ir, kā jau rādīts, lai kāda realitāte tiktu intimi aptverta kā individualitāte telpā un laikā, tad mūsu zeme un mūsu tauta mums ir šāda realitāte un var būt īstas iemīlēšanas un intimu cilvēcisku attiecību priekšmets, kamēr t.s. lielās nācijas, būdamas mākslīgas konglomerācijas, ir lielā mērā kaut kas abstrakts un nereāls un tāpēc dara neiespējamas tik intimas attiecības, kādas var pastāvēt tikai mazāku tautu locekļu starpā. Ar tādu savu stāju mēs varētu būt kā bastioni cīņai pret negatīvo modernizācijas procesu, kas, ja tam nekas nestājas ceļā, draud ar cilvēces garīgās substances bīstamu samazināšanos vai pat iznīkšanu. Tie starp mums, kas to apzinās, varētu kļūt par pozitīviem faktoriem kā mūsu pašu, tā arī apkārtējā sabiedrībā, - un tā varētu būt kā mūsu, tā citu mums līdzīgo mazo tautu grupu svētīgā misija, kuru veicināt būtu arī tieši mūsu uzņēmēju sabiedrību interesēs.

1. Modernā opozīcija pret tradīciju
2. Modernās tēzes variācijas un konsekvences
3. Tradīcija pret modernītāti
4. Nemodernitātes nenovecošanās

1. Modernā opozīcija pret tradīciju

    Kopš cilvēce ir izgājusi uz kultūras ceļa, vienmēr ir bijis tā, ka jaunākā paaudze ir vairāk vai mazāk daudzos jautājumos turējusies pie citādiem uzskatiem nekā vecākā. Dažreiz šī atšķirība bijusi samērā niecīga un pat grūti saskatāma, citreiz tā kāpinājusies līdz asai opozīcijai. Šādu opoziciju ieskatos starp jauno un veco paaudzi Grieķijā jau vairāk nekā priekš 2000 gadiem tēlo Aristofans ar lielu humoru un pat pārgalvīgu klaunismu - kā viņš to mēdza - savā komēdijā ,,Mākoņi": sofistu izskolotais dēls te pārliecina savu pavieglo tēvu, ka viņam kā dēlam ir tiesības to izpērt, un arī izdara tā. Līdzīgu konfliktu, konfliktu starp tradicionālo ētiku un nihilisma skarto jaunatni, tēlo Turge-ņevs romānā ,,Tēvi un dēli". Tāpat mūsu rakstnieki allaž ir aprakstījuši un bieži kāpinājuši līdz traģismam šādus konfliktus starp tēviem un dēliem.
    Nav šaubu, ka šie konflikti ir dabīgi un neizbēgami: notikumi pārveido pasauli, jaunatne redz to citādu nekā iepriekšējā paaudze un saskaņā ar novēroto veido arī citādus uzskatus, kas atbilst jauniem apstākļiem. Šie pārveidotie uzskati allaž (bet diemžēl ne vienmēr) izpauž dzīves progresu, tie ir faktori, kas to virza uz priekšu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka arī mūsdienās ir opozicija uzskatos starp jauno un veco paaudzi. Tieši mūsdienās, varbūt, plaisa starp abām pa audzēm dažreiz ir sevišķi dziļa - tieši atkarībā no dziļām pārmaiņām pašā modernajā dzīvē. Patiesībā te nav tikai, tā sacīt, regulārā opozīcija starp secīgām paaudzēm, bet īsti jau starp divām dažādām dzīves attiecībām un dažādiem pasaules uzskatiem. Un tā ir nobriedusi pamazām, - jauno uzskatu pārstāvji jau sen ir bijuši atrodami sabiedrībā, bet, ja līdz šim tie ir bijuši minoritāte, tad tagad, tā šķiet, tie jau ir majoritāte, vai vismaz visai drīz var kļūt par tādu.
    Uzskatu, kuros varētu atrast izšķirības starp jauniem un veciem, droši vien ir daudz, bet mēs formulēsim situāciju vispirms tādā veidā, ka teiksim, ka vecākā paaudze savā vairumā, sekojot loti senai tradicijai, mēdza atzīt vismaz teorētiski un principiāli, ka garīgam faktoram ir izšķirīga nozīme gan atsevišķa cilvēka, gan tautu liktenī un līdz ar to tad tāda pati nozīme ir arī dvēseles izglītībai un izkoptībai, resp. garīgu bagātību iegūšanai - gan zinātniskā, gan ētiskā, gan aistētiskā un reliģiskā laukā - kas, saprotams, neizslēdza arī materiālo vērtību atzīšanu. Vismaz agrāko laiku ģimnāziju sniegtā izglītība Eiropā bija dibināta šādā vēl no Platona akadēmijas mantotā uzskatā, ko vēlāk pārņēma un atbalstīja arī it sevišķi kristīgā baznīca. Bija vispār atzīts, ka, ja jāceļ labāka dzīve, tad vispirms jāpadara labāks pats cilvēks: tad tas, tā domāja, veidos dzīvi, sekojot tiem augstajiem principiem, ko tas ieguvis audzināšanā un izglītībā.
    Šis uzskats jau sen ir ticis vājināts, var teikt, vismaz kopš klasiskās izglītības panīkšanas un tās sagraušanas. Tagad mēs esam nonākuši pie gandrīz diametrāli pretēja uzskata: par galvenam dzīves noteicējām atzītas gandrīz vienīgi materiālas vērtības un ne tikai, tā sacīt, de facto (tādas jau tiešām tās allaž ir bijušas), bet tiek proklamēts, ka tām arī de jure, t.i. pēc tiesībām šāds stāvoklis ir jāieņem.
    Šai uzskatu maiņā lieli nopelni ir marksismam: tā jau ir šīs mācības centrālā tēze, ka dzīves veidotāji un regulētāji faktori ir materiālie, proti, rūpniecības ražotās vērtības un to sadalīšana, turpretim viss t.s. garīgais ir tikai pasīvs piedēklis šīm materiālām vērtībām un to noteiktai dzīves iekārtai - tas īsti ir tikai to produkts.
    Bet ne tikai marksisti, - pie gluži līdzīga uzskata turas arī priekšgalā esošās kapitālistiskās sabiedrības it sevišķi anglosakšu zemēs un visvairāk Amerikā. Kā komunistiskie, tā kapitālistiskie ideologi domā, ka visas cilvēku problēmas var atrisināt ar kāpinātu materiālo vērtību producēšanu un tad arī, ko it sevišķi uzsver marksisms, ar to attiecīgu ,,taisnīgu" sadalījumu starp visiem. Pie šī visai optimistiskā jauno laiku uzskata, kas ir kopējs abām pretējām nometnēm, mēs tad arī gribam pakavēties un aplūkot to no dažādiem viedokļiem.

2. Modernās tēzes variācijas un konsekvences

    Viens no veidiem attaisnot šādu optimismu varētu būt nostāšanās uz viedokļa, ko varētu saukt par formāli pozitīvistisku. Varētu teikt, ka viss pasaulē ir tā, kā tas ir un kā tam arī jābūt atkarībā no dažādiem dabas likumiem. Visas tagad parastās runas par dažādām krizēm un sarežģījumiem tautu iekšējā dzīvē īsti ir bez pamata un dibinās uz «vecmodīgu" pieeju tām. Pie šāda vai visai līdzīga uzskata turas īsti gandrīz visa modernā amerikāņu socioloģija, - tā domā, ka socioloģijai nedz jāizstrādā, nedz jāizlieto kādas vērtību mērauklas un nav arī nekas jāpareģo par nākotni, bet tikai jākonstatē un jāapraksta fakti, kas tad arī vienkārši jāpieņem zināšanai, un praktiski tas nozīmēs, ka arī eventuāli izpildīšanai. Vērtības dekretē pati sabiedrība, zinātne tikai atklāj tās, un jāsaka, ka no formāla viedokļa tiem taisnība: tīrā zinātne vienmēr visur ierobežojas tikai ar faktu aprakstiem un tad, ja ir pamats to darīt, ar izdarīto aprakstu vispārināšanu par likumiem. Praktiski tomēr bieži notiek tā, ka konstatējumi tiek izdarīti tādā ietērpā, ka tie suģestē arī zināmas izturēšanās normas.
    Pie šādiem uzskatiem, šķiet, lielā mērā turas arī amerikāņu sociologs Dāvids Rīsmanis (Riesman), profesors Čikāgas universitātes koledžā, kura grāmata ,,Vientuļais pūlis" (The Lonelv Crowd) ir radījusi ievērību un daudzas pārrunas. No viņa grāmatas var spriest, ka arī viņš ir tuvs uzskatam, ka katra runāšana par kādām morālām vai sabiedriskām problēmām no kāda, kā mēs teiktu, ,,aksioloģiska" (vērtību) viedokļa ir novecojies paradums: viņš pats grib vienīgi konstatēt, kādas pašreiz ir tipiskā amerikāņa uzvedības un rīcības normas, un tad eventuāli noskaidrot, kā tās radušās. Pēc viņa domām kultūras vēsturē var izšķirt trīs periodus atkarībā no sabiedrības pieaugšanas tempa un ražoto produktu daudzuma. Pirmo periodu raksturo kā augsts dzimstības, tā arī augsts mirstības procents, - pēdējais atkarībā no slimībām, pārtikas sagādāšanas grūtībām u.t.t. Šinī periodā ļaužu izturēšanos un uzskatus noteic no ārienes tradi-cija, kas allaž vēl tur savā rīcībā arī piespiedu līdzekļus (tādi bija, piem., valstij, baznīcai, muižai). Otrā periodā notiek strauja attīstība ražošanā un līdz ar to arī iedzīvotāju pieaugums ir liels. Te cilvēku uzskatus noteic respekts pret darbu un morāles kodeks, ko cilvēks iekšēji izjūt kā obligātu (Kanta ,,katēgorisko imperatīvu" tad vajadzētu uzlūkot par tipisku šāda perioda produktu) un pats identificējas ar to, - te cilvēki tātad ir ,,iekšēji vadīti" (inner-directed). Trešo periodu raksturo vēl augstāka techniska attīstība, rūpniecisko produktu pārpilnība, liela visādu baudu iespēja, tiekšanās pēc brīva laika un prom no darba u.c., bet līdz ar to arī jau iedzīvotāju skaita pieauguma samazināšanās un pat apstāšanās. Amerikas Sav. Valstis, šķiet, patlaban pienākušas tuvu šādiem apstākļiem. Šinī stadijā ļaužu izturēšanos vairs nenoteic ne tradicija, ne iekšēji izjustas morāles pavēles, bet ,,citu" spriedumi un uzskati - un, proti, nevis vecākās paaudzes, bet tai pašā vecumā un līdzīgā sociālā stāvoklī esošās; tātad jauniešu uzskatus un dzīves veidu noteic tikai citu jauniešu uzskati un paraugs. (Sacelšanās pret vecākiem cilvēkiem te ir gājusi tik tālu, ka pat rakstnieki vairs nedrīkstot ņemt par romānu varoņiem cilvēkus, vecākus par trīsdesmit gadiem, - izņemot, saprotams, Hemingveju, kas var atļauties pat šādu pārdrošību!). Pats par sevi tas nav nekāds jauns atklājums: apkārtējās sabiedrības ietekme uz individa personības veidošanos ir jau labi pazīstams un pat banāls fakts sociālai psīcholoģijai. Tāpat skolotāji zina, ka skolēnus vienmēr vairāk ietekmē klases biedru un nevis vecāku vai skolotāju spriedumi. Oriģināls moments modernā šī fakta traktējumā ir tikai tas, ka tanī implicēts, ka līdz ar šāda sabiedrības psīcholoģijas fakta konstatējumu tas ar to arī tūliņ it kā legalizēts, tas 'kļūst par normu, un ir aplami kritizēt un mēģināt grozīt to ar ,,morālizēšanu". (Te varam mērīt to distanci, kas moderno amerikāni atdala no kāda Heidegera: pirmais bezproblēmātiski tieši elpo ,,ļaužu čalošanas" atmosfairu, pēdējam atkarība no tās ir spilgtākā īstās cilvēcīgās dzīves pagrimšanas iezīme!). Ja, piem., statistika konstatē, ka laulības ir nestabilas, ka šķiršanās gadījumi vienmēr pieaug, tad tas nozīmē, ka nevar vairs pretendēt, lai laulības institūts pastāvētu agrākā veidā, bet šis institūts ir jāpārveido, piem., kaut vai ievedot ,,izmēģinājuma laulības". Tāpat, ja konstatē, ka amerikāņu farmeri ik 6-7 gadus pārdod savas vecās farmas un pērk jaunas, tad ir jāatmet visa sentimentālā runāšana par dzimto māju, par turēšanos pie sava apgabala, par sakņošanos zemē u.t.t. un jāpielāgo savi uzskati faktiskiem apstākļiem. Patstāvīgas domāšanas un spriešanas vietā te tiek likta atsacīšanās no savas domas un plūšana pa straumei, tātad pilnīgs konformisms, pielāgošanās un piekļaušanās tam, ko citi, ko vairums runā un dara. Jautājums par vērtību patstāvību vai relativitāti nemaz netiek diskutēts, pat ne izvirzīts - visa relativitāte tiek, acīm redzot, pieņemta kā pati par sevi saprotama, bez kāda mēģinājuma parādīt, kā tiek pārvarētas grūtības, kas tad neiz bēgami rodas. Ka praktiski tā apmēram Amerikā notiek, proti, ka gandrīz visi tiecas peldēt līdzi straumei, par to ir vienprātīgi gandrīz visi amerikāniskās dzīves novērotāji, bet parasti tie nemēģina pārdēvēt šo netikumu par tikumu. Gluži otrādi, daudzi te ar pilnīgu tiesību saskata lielas briesmas amerikāniskai sabiedrībai un valstij.
    Tiešām, visi kādā sabiedrībā pastāvoši uzskati var būt tikai vai nu kaut kā pamatoti vai nepamatoti. Ja tie ir pamatoti, tad šos pamatus var pārbaudīt un izteikt spriedumu par izvirzīto uzskatu vērtību. Bet ja tie nav nekādi pamatoti, ja tie ir pilnīgi patvaļīgi, tad tie nemaz nav diskutējami, un jau pavisam nav ieteicams tos akli pieņemt, jo varētu jau būt, ka tie ir tikai kādas kollektīvas mānijas resp. neprāta lēkmes izpausme, kādas jau allaž ir konstatētas un ko vēlāk attiecīgā sabiedrība pati bieži rūgti nožēlo: vēsture sniedz bagātīgu rindu šādiem gadījumiem, sākot ar gandrīz neticamiem gadījumiem sengrieķu vēsturē un beidzot ar lielā mērā kollektīvo vācu nācijas neprātu Hitlera vadībā.
    Dažreiz radikāla konformisma pārstāvji tiecas pielīdzināt personīgās un sabiedriskās ētikas normas modei, - tāpat kā pēdējā mainoties tuvāk nepamatojamā veidā, tā arī šīs normas. Bet te ir liela atšķirība: mode nav domāta individuālās un sabiedriskās dzīves integritātes saglabāšanai, - tā tāpēc var atļauties sekot arī irracionālai fantāzijai un iedomai, - kaut arī te ir robežas un īstenība te var dažkārt baigi iejaukties, kā, piem., kad savā laikā pārāk šauro svārku valkātājas dāmas nereti krita par upuri satiksmes nelaimēm. Un nemaz neievadot vērtību relātīvisma principiālu kritiku un nerādot, ka tas vispār nav uzturams spēkā, ir skaidrs, ka, piem., ētiskās normas ir arī it sevišķi izturēšanās normas, ar kurām mums jāiekļaujas dzīvē un kuras tāpēc nevar tikt veidotas bez pamatojuma tanī. Tātad ētiskās un citas dzīves normas tikpat maz drīkst pielīdzināt fantāzijas vadītai modei, kā, piem., medicīnas priekšrakstus, - izprotot pēdējos stingri zinātniski, un zināmu to atkarību no dzīves atzīst jau arī Rīsmanis. Bet tādā gadījumā ētiskās normas ir arī pārbaudāmas un eventuāli kritizējamas, un novērojumi par to ietekmi uz dzīvi var dot arī pamatojumu zināmiem paredzējumiem, jo paredzēšana jau ir pēc dažiem autoriem viens no zinātnes uzdevumiem, kaut arī socioloģijā tā dažādu iemeslu dēļ, saprotams, ne tuvu nevar būt tik droša kā, piem., kādā astronomijā.
    Bet vispirms mēģināsim precizēt, kas īsti ir tas galvenais fakts, no kura izriet visa šī prasība pēc visu normu revidē-šanas atkarībā, kā saka, no ,,jauniem apstākļiem". Atcerēsimies, ka pats Rīsmanis to izskaidro ar ieiešanu jaunā vēstures posmā, kad dzīve pārpludināta ar materiālām vērtībām, ko ražojusi technika, un mēs te varam viņam piekrist. Tiešām, tā ir materiālo vērtību ražošana, iegūšana un tad to izlietošana dzīves baudīšanai, kas liek grozīt daudzas agrākās ētiskās normas. Tas jau allaž ir ticis agrāk diskutēts, un te es tikai piemēra dēļ aizrādīšu, ka, tā kā bērnu audzināšana pamazina iespēju pelnīt naudu un samazina arī - ar pūlēm, ko tā prasa - dzīves baudīšanu, tad to ierobežo, un tautas vairs nepieaug. Intimas saites ar otru cilvēku, kas neizbēgami uzliek kādus ierobežojumus abiem partneriem, arī bieži var kļūt par traucējumu modernās iekārtas sniegto gan peļņas, gan baudas iespēju izmantošanai, un tas - nereti saistīts ar sievas pastāvīgu darbu ārpus mājas -ir vismaz viens no galveniem iemesliem pieaugošiem laulību šķiršanās gadījumiem. Farmerim, sakarā ar labām cenām viņa produktiem, galvenā vērtība nav vairs viņa māja un zeme, bet nauda, ko tas nopelna. Tāpēc tas bez žēlastības upurē sentimentālās saistības ar dzimto vietu lielākai peļņas iespējai vai nu citā vietā uz laukiem vai pilsētā, kas to pievelk arī ar savām lielākām baudas iespējām, un viss tas, kā redzams, ir zīmīgā pretstatā agrākai daudzu mūsu lauku cilvēku attiecībai pret savu dzimto māju un zemi. Cik tālu mūsdienās pat krietni skolotāji ir no garīgās dzīves izkoptības ideāla, to atklāj amerikāņu filozofs Ljuiss Mamfords (Mumford), pastāsti dams piedzīvojumu kādā viņa vadītā universitātes seminārā, kura dalībnieki bija izcili skolotāji. ,,Es jautāju tiem," viņš raksta, ,,cik daudzi no viņiem pavada vismaz tikdaudz kā vienu pusstundu dienā vieni paši ar sevi bez kādiem traucējumiem no ārienes. Vairums no tiem atzinās, ka tie pat nekad nav domājuši par to. Vai tie mēdz patstāvīgi domāt? Nē. Vērot jūtu dzīvi? Nē. Sapņot un fantazēt? Tūkstošreiz nē! Tad es jautāju tiem, kādu dienas daļu tie pavada tādās subjektīvās nodarbībās kā dzejas lasīšanā, muzicēšanā, gleznošanā vai gleznu vērošanā, vai lūgšanā. Tikai viens no visas grupas - pēc visu atzinuma gan visizcilākais no visiem - atzinās, ka viņš ļoti paviršā un pasīvā veidā darot kaut ko līdzīgu; nosarkdams tas atzinās arī, ka dažus brīžus tas pavadot lūgšanā." (The Conduct of Life.) Kā redzams, arī šai gadījumā novēršanās no garīgās dzīves ir ciešā atkarībā no Amerikai zīmīgās pārmērīgās pievēršanās ārējai aktivitātei, kas palaikam būs kaut kādā veidā saistīta ar dzīves materiālās puses veidošanu, kopšanu un organizēšanu. Un tā ar vēl daudziem citiem piemēriem būtu iespējams rādīt, ka mēs atkal esam novesti atpakaļ pie mūsu sākumā izvirzītās tēzes, proti, ka mūsu dienām ir zīmīgi, ka tanīs vairāk kā agrākos laikos ir atklāti izvirzīts materiālo vērtību primāts, - ir pieņemts, ka garīgām vērtībām, ētiskām un citām normām ir jāpakļaujas šim primātam un nevis otrādi, - jo cer, ka visas cilvēces problēmas var tikt atrisinātas ar šo materiālo vērtību, vēl bagātīgāku sviešanu tirgū un ka vairāk nekā nevajag: to iegūšana un izlietošana ir cilvēka dzīves galvenā lieta. Šis uzskats ir atradis plašu piekrišanu gan valstsvīros, kas tur pilnos naudas makus un domā, ka ar tiem var panākt visu, kas vajadzīgs, gan arī visplašākās masās: man nesen nācās dzirdēt, kā kāds farmeris sodījās, ka vidusskolās mācot tādus nevajadzīgus priekšmetus kā vēsturi un literatūru, ar kuriem nevarot nopelnīt ne peniju.

3. Tradīcija pret modernītāti

    Mēģināsim tagad drusku pārbaudīt šo tēzi par materiālo vērtību spēju atrisināt visas problēmas, kurai tik optimistiski tic kā komunisti, tā kapitālisti. Vai tiešām mūsu dzīvei nekā vairāk nevajag, lai kļūtu par paradīzi zemes virsū, kā tikai vēl vairāk visādu preču saražošanas? Ja ņemam zemi, kas tuvojas stāvoklim, kur tā būs maksimāli piesātināta ar visādām iespējamām precēm, un tā, saprotams, ir Amerika, tad pēc tās jaunās paaudzes domām, vismaz kā to attēlo Dāvids Rīsmanis, tur tiešām vairs it kā nav problēmu šai virzienā, par kurām būtu jālauza galva. Vismaz šī jaunatne atsakoties to darīt, negrib arī, ka kādas ,,autoritātes", kurām tā vispār vairs netic, te darītu kaut ko, bet domā, ka pienācis laiks, kad lietām un notikumiem var atļaut, tā sacīt, iet ,,pašplūsmē".
    Nav tomēr šaubu, ka šī atsacīšanās domāt par problēmām vēl ir pāragra un dibinās illūzijā. Arī bagātai Amerikai ir vēl vai cik problēmu, ko nevar cerēt atrisināt vienkārši par tām nedomājot. Tur tāpat vēl ir vietas, kur valda sūra nabadzība, kur pastāv netaisnība (piem., pret nēģeriem, pret indiāņiem), kur plaukst korupcija un nodevība, - tur ir arī skaitā vienmēr pieaugošās pusaudžu noziedzības, tur sūdzas par masu brutālizēšanos, tur ir streiku, tur ir bezdarba, tur ir augošā komunisma problēmas, tur vienmēr pastāv latentas bailes, ka pēkšņi atkal var uzbrukt saimnieciska krīze, un jau vairāk nekā latentas ir kara un it sevišķi atombumbu bailes. Bet ka vispār mūsdienu dzīvē viss nav tā, kā tam vajadzētu būt, tam mēs, trimdinieki, esam pirmie liecinieki. Vēl pasaulē ir daudz varmācību (visās zemēs viņpus dzelzs priekškara un daudzos gadījumos arī šai pusē), vēl vairāk tanī melu un nepatiesību un bezgala daudz vienaldzības pret cilvēku ciešanām. Cieņa pret cilvēku ir sagrauta: uz iespējami zemākās pakāpes tā novesta komunistu zemēs, bet arī citās, sevišķi lielkapitālistiskās, viņu neuzskata ne par ko daudz vairāk kā tikai par ražotāju un patērētāju dzīvnieku. Tā gars tiek degradēts it sevišķi industriālās zemēs (gan komunistiskās, gan nekomūnistiskās) gan ar tiešu vai netiešu vismazāk patiesības kalpībā esošu propagandu, gan ar dzīves un darba apstākļiem, kas to padara par mašīnu vergu un nevis otrādi. Tas ir kļuvis gandrīz tikai mašīnas skritulis un nožēlojama nulle pārdaudz organizētajā dzīvē. Tas nespēj vairs ne īsti domāt, ne cilvēcīgi just, - tas pat negrib to. Tas nespēj saprast garīgās vērtības, kas varētu padarīt tā dzīvi iekšēji bagātāku un dziļāku, - ne tās, ko atklāj reliģija, ne tās, ko sniedz māksla, vai zinātne, vai filozofija. To māc nost dzīves tukšums, ko velti tas tiecas piepildīt ar drudžainu ,,šiverēšanos", un pesimisms visur glūn uz to par spīti oficiālajam optimismam, kas dažreiz iegūst pat iedomības un lielības raksturu, kā tas nereti ir zīmīgi gan krieviem, gan amerikāņiem.
    Vai iespējams iedomāties, ka visas šīs problēmas jo viegli var novērst, vienkārši tikai vēl vairāk pievēršoties visādu preču vēl intensīvākai ražošanai, iegūšanai un izlietošanai, ignorējot kā novecojušās prasības pēc cilvēka garīgās resp. ētiskās izkopšanas, noliedzot garīgās un citas autoritātes (kā tas, pēc Rīsmaņa, esot norma amerikāņu jaunatnē) un ļaujot iet visām norisēm ,,pašplūsmē"? Tuvākā konsekvence šādai pozicijai būtu tā, ka, piemēram, arī ,,lielā polītikā" visam jāiet tālāk pa vecam, ka turēšanās pie ētiskiem principiem te ir lieka, ka pret varas un varmācības politiku te nav ko iebilst un imperiālisms resp. citu tautu apspiešana ir pat nepieciešama, jo jāiegūst taču tirgi, kur novietot par daudz saražotās preces. Te tad nu varbūt aizrādītu, ka ir vēl daudzas t.s. atpalikušās zemes, kur visa kā vēl trūkst, un te tad nu ar kāpinātu preču ražošanu varētu novērst nabadzību, kāpināt ,,dzīves standartu" u.t.t. Bet arī te, pirmkārt, vajadzētu morālu principu, kas ierosinātu šādu darbību un dotu tai ētiski vērtīgu formu (jo vairāk tādēļ, ka nabadzīgās zemes nav pirktspējīgas), otrkārt, tikko šī problēma būtu atrisināta, rastos desmit jaunas: kur likt atkarībā no uzlabotiem dzīves apstākļiem pieaugošo pusbarbarisko zemju cilvēku pārprodukciju, kā izturēties pret vēl apspiesto un izmantoto zemju brīvības prasībām u.t.t. Ka visām minētām problēmām varētu cerēt tikt pāri bez liekas domāšanas, bez racionāli un ētiski ievirzītas vadības (resp. bez ,,idejām" un ,,ideāliem"), bet vienīgi ,,ražojot preces", izklausās gluži neticami. Drīzāk gan šķiet, ir visi iemesli jautāt, vai drīzāk nav otrādi: vai tieši šī pārmērīgā modernam laikmetam raksturīgā ekskluzīvā pievēršanās materiālajām vērtībām ar visu, ko tā velk sev līdz un ko tā prasa, nav radījusi galvenos mūsu dzīves sarežģījumus un ciešanas kā lielā, tā mazā polītikā un privātā dzīvē.
    Tā vismaz domā arī laba tiesa pašu amerikāņu. Tā, piemēram, prof. P. L. Ralfs (Ralph) savā grāmatā ,,Mūsu kultūras vēsture" (The Story of our Civilization) raksta: piedauzīšanās akmens modernam cilvēkam ir parastais, pie kura jau ir klupušas kultūras, proti, apmāta aizraušanās ar materiālo vērtību raušanu. Un tā kā līdz šim tā ir bijusi šī aizraušanās, kas visas mums zināmās kultūras ir vedusi pie sabrukuma, tad ir visi iemesli domāt, ka tas var notikt arī tagad." Līdzīgi izsakās arī jau minētais Mamfords: ,,Mūsu morālais sabrukums ir briedis jau sen. Nodevušies vienīgi mašīnu fabrikācijai un dabas izmantošanai, mēs esam atstājuši novārtā cilvēka audzināšanu. Tagad mēs nevaram vairs naīvi ticēt, ka cilvēces stāvokļa uzlabošanās tieši izrietēs no cilvēka uzvaras pār dabu." Visspilgtāk varbūt tomēr - vismaz vienā aspektā - tīri materiālās kultūras nepietiekamību spēcīgi rāda senās klasiskās kultūras pārstāvis itālietis profesors Enriko Kastelli savā grāmatā La tempo esaurito (Izsmeltais laiks).
    Par raksturīgāko iezīmi, ko technika ir uzspiedusi mūsu dzīvei (technika jau, bez šaubām, ir galvenais cēlonis visām modernām problēmām), Kastelli uzlūko ātrumu un nesamērīgu visa mūsu dzīves tempa sasteidzināšanu. Brīvi viņu interpretējot, varam teikt, ka šis ātrums un steiga izpaužas trijos virzienos. Pirmkārt, tieši telpisko distanču tā saucamā pārvarēšanā. Laižoties ar lidmašīnu, mēs nedaudz stundās spējam pārlidot no aukstiem ziemeļiem tropiskā joslā un otrādi. Ainavas un pilsētas tikai pazib mums garām, mēs nevienā iespaidā neiedziļināmies. Jaunā, pilnīgi citādā vietā mēs nenonākam, kā agrāk, pamazām un tā sagatavoti tās aptveršanai, bet pēkšņi un strauji, un tā nespējam tanī iejusties, un rezultātā ceļojums mūs nepadara iekšēji bagātākus. Otrkārt, technika ir milzīgi paātrinājusi produkciju. Priekšgalā ejošās rūpniecības zemēs mēs burtiski tiekam strauji apbērti ar rūpniecības produktiem, kas visi tiek deklarēti kā cilvēkam pilnīgi nepieciešami, un kas strauji nomainās ar jauniem, tikpat ,,nepieciešamiem". Rezultāts atkal tas pats, ka mūsu intereses tiek saraustītas starp ārkārtīgi daudzām lietām, mēs nespējam nevienā iedziļināties, un tā mēs nonākam līdzīgā stāvoklī, kā tie neurasteniskie bērni, kurus turīgie, bet neprātīgie vecāki apber ar rotaļlietām, bet kas taisni to daudzuma dēļ ne par vienu no tām ilgāk nespēj interesēties un priecāties, bet ir allaž saīguši un ne ar ko neapmierināmi, kamēr trūcīgākie ir laimīgi, spēlējoties ar saviem pašu salasītiem klucīšiem, kas ierosina to fantāziju un domas. Bez tam - nemaz nerunājot par pārmērīgu darbu un pūlēm, ko prasa visu ,,nepieciešamo" modes priekšmetu iegādāšana - jau pati viņu manipulēšana un kārtībā uzturēšana prasa daudz rūpju un laika un jau ar to uzliek dzīvei steigas zīmogu. Vēl vairāk to paasina technikas veidotās izpriecas: steidzīgi mainīgās programmas radiofonos, zibošās ainas kinematogrāfos un televīzijas aparātos, drudžainā skriešana no vienas izpriecas vietas uz otru. Viss tas atkal sarausta modernā cilvēka dvēseli, un tā kļūst par chaotisku ārēju iespaidu masu, kas paliek nekoordinēta, neizjusta, neizdomāta.
    Kastelli to formulē tā, ka saka, ka modernais cilvēks ,,zaudē" laiku, pareizāk, laika izjūtu, - viņš it kā sastāv no nesakarīgiem ārēji dotiem tagadnes momentiem. Viņš paliek bez pagātnes: tam ,,nav laika" atcerēties to, saistīt to, kas bijis, ar tagadnes impresijām, interpretēt jauno ar pagājušo. Bet laiks, laika pārdzīvojums, kā to it sevišķi ir uzsvēris Bergsons, īsti konstituē cilvēka konkrēto eksistenci, - laiks, var teikt, tieši ir pati šī eksistence. Kas zaudē laiku, tas zaudē savu pagātni, savas atmiņas, - bet tās īsti veido mūsu intimāko garīgo dzīvi. Zaudējot atminas, mēs īsti zaudējam, iznīcinām paši sevi, mums vairs nav iekšējas konsistences. Būdami bez iekšējas konsistences, izkaisīti gaistošajos, vairs nekad atpakaļ neatsauktos momentos, mēs vairs neesam īsti cilvēcīgi, neesam vairs cilvēki, kas ņemami kā ,,pilni". Šādi cilvēki kļūst nespējīgi turēt dotos solījumus, jo kas lai viņos tos tur, ja tie pastāv galvenā kārtā no nesakarīgiem ārējiem laikā aizplūstošiem iespaidiem, kamēr spēja turēt solījumu nozīmē valdīt par laiku. Līdz ar to arī zūd tiesību jēga, kā to pašreiz arī pārdzīvojam kā īpatnēju momentu mūsdienu vispārējā krizē. Laicīgās sakarības un vienības zaudēšana ir arī cēlonis tam, ka mūsu dienās cilvēki ir zaudējuši poēziju - kaut arī Bodlers domāja, ka cilvēki var iztikt bez visa, tikai ne bez poēzijas, - acīm redzot gan, kamēr tie vēl ir pilni cilvēki. Un tas ir saprotams, jo poēzija prasa iespaidu saistīšanu ar pagātnes, ar fantāzijas tēliem, prasa atbrīvošanos no skaļiem, uzmācīgiem ārējiem iespaidiem, prasa kaut kā ,,pielikšanu" no sevis, - bet ja nu šī sevis vairs īsti nemaz nav? Tāpat zudis arī mistērijas pārdzīvojums, jo tas arī ir saistīts ar spēju gan iejusties dabā, gan citās situācijās, citiem vārdiem, saistīts ar intuicijas spēju, kas pašreizējos apstākļos šķiet galīgi iznīkstam.
    Saraustīti, bez iekšēja satura, cilvēki gan ļoti kustīgi un ,,šiverīgi" šai pilnīgi atgarotā pasaulē, bet patiesībā tie ne par ko vairs īsti neinteresējas, jo nopietna interesēšanās nozīmētu nepārtrauktās iespaidu plūsmas apturēšanu un pievēršanos kaut kam vienam, nozīmētu sevis saistīšanu ar kaut ko, prasītu tātad nopietnību, - bet tā īsti modernam jaunietim, kā atzīmē Rīsmanis, ir komiska. Modernais cilvēks nav vairs intimi sasaistīts ne ar ko - ne ar savu pagātni, ne ar savu zemi, ne tautu, ne ģimeni (jo tanī katrs iet uz savu pusi, pakal savas personīgās dzīves kairinājumiem), ne vispār ar citiem cilvēkiem.
    Te varbūt iebildīs, ka tā gluži nav, un kā uz pierādījumu norādīs, ka tanī tomēr pastāv arī vēl labdarība, ,,caritas", pat varbūt vēl daudz plašākos apmēros nekā agrāk, - un uz ko gan citu tā varētu būt dibināta, ja ne uz līdzjūtību, uz simpātiju pret citiem cilvēkiem? Bet te tieši mēs uzduramies uz to īpatnību, ka šī modernā žēlsirdība īsti ir bez sirds, un tā nav nejaušība, bet Amerikā izgudrota pat speciāla teorija (kuras saknes gan ir visai senas) šī fakta attaisnošanai un pat propagandēšanai: simpātija pret cietējiem neesot pareizā attiecība, - tās vietā esot jāstājas ,,empatijai" (jaunizgudrots termins šim nolūkam), proti - cietēju stāvokļa aptveršanai ar prātu un tad palīdzēšanai tiem, bet izvairoties no jūtām. Modernā žēlsirdība tātad ir tikai organizācija (paraugi: mums labi pazīstamā Unra, Iro u.c.), ir labi atalgotu cilvēku ,,džobs", un tās pamatā palaikam ir kāds aprēķins: vai nu nemieru vai vismaz neglītu skatu novēršana, kas sava neaistētiskuma dēļ traucētu citiem dzīves baudīšanu, vai pat vienkārši nākamo klientu ,,piejaucēšana" un tml. Bet no morālā viedokļa visam tam nav lielas vērtības, un tā mēs redzam, ka apustulis Jānis jau savā laikā izteica pārmetumu efesiešiem, ka tie gan darot labus darbus, bet mīlestības tiem neesot. Katrā ziņā modernā ,,empatija" cilvēkus netuvina, un, kaut gan tie fiziski būtu kopā ar citiem, tie paliek vientuli, jo garīgi tiem nav nekā kopēja, kas arī saprotams, jo nav vairs paša gara. Tāpēc, kā esmu jau to atzīmējis citā vietā, mūsu dienām ir visai raksturīga dažu jaunpozitīvistu mācība, kas noliedz tādu ,,spoku" kā garu un māca, ka tas tā ir normāli un tam tā jābūt, ka visa cilvēka ,,iekšējā dzīve" (ja vispār drīkst par tādu runāt) īsti pastāv tikai no impresijām un nevar arī ne no kā cita pastāvēt.
    Ar garīgu tukšumu tātad var, ja grib, pat lepoties, tā it kā būtu pati modernitātes pilnība. Tā notiek, ka mūsu modernā sabiedrība īsti veidojas par ,,vientuļo pūli" (lonelv crowd), ko kā raksturīgu mūsdienām atzīmē arī Dāvids Rīsmanis. Bet vientulības jušana īsti ir nelaimes iezīme, - mūsu dzīvei ir nepieciešama kopība ar citiem. Ja tās nav, tad nevar būt, piemēram, draudzības, šīs vienas no galvenajām oāzēm senklasiskā laikmetā, - kas tagad šķiet atkal ir tuksneša aprīta. Tiešām mūsu dzīves steiga ir tāda, ka tā neļauj mums iedzīvoties ne citos cilvēkos, ne citos apstākļos, it sevišķi, ja tie pieder jau pagātnei. Mēs kļūstam atrauti no savas pagātnes. Bet kas sarauj saites ar pagātni, tas sarauj saites arī ar kultūru, jo pagātne nozīmē kultūru. Tāpēc, šķiet, kā tas jau atzīmēts, Amerikai ir raksturīgi, ka tur neciena vecākus cilvēkus, bet jaunie klausās tikai uz citu jauno spriedumiem: te, šķiet, izpaužas varbūt kāds apslēpts pašu mazvērtības apziņas komplekss, kas liek novērsties no visa, kas varētu atgādināt pašu seklību, un tiecas nomierināt sevi ar pasvītrotu dižošanos kopībā ar sev līdzīgiem. Te, šķiet, cilvēkus moka it kā slepena apziņa, ka, atraujoties no tā, kas ir vecāks par šodienu, mēs īsti, kā jau teikts, atraujamies arī no kultūras un kļūstam atkal mežoņi. Tā arī Kastelli saka: ,,Technika ir tuva mežonībai, tā īsti ir mežoņa perfekcionējums." Domāts tas, acīm redzot, ir tā, ka visas technikas radītās mašīnas un citas ierīces nav nekas cits, kā augsti izsmalcināti darba rīki, ir tātad būtiski tā paša veida parādība kā primitīvais šķautnainais cirvis vai šķēps. To izgudrošana gan mūsu dienās prasa augstu intellektuālu attīstību, bet morālisku neprasa. To lietošana lielāko tiesu neprasa ne vienu, ne otru (piem., radioaparātu, televīzijas, automašīnu u.c. lietošanu). Ar ko gan tad modernais cilvēks, kas lieto techniskās labierīcības un tās produktus, par kuru radīšanu, ražošanu un darbību tam bieži nav nekādas jēgas, un kurš garīgā ziņā ir ticis aizkavēts attīstīties tieši šo technisko produktu pārmērīgas lietošanas dēļ, - ar ko gan šis cilvēks, ja tas atraujas no pagātnes, resp. no kultūras, būtiski īsti atšķiras no sava primitīvā senča, kas dzīvoja priekš simtstūkstoš gadiem? Atšķirība, acīm redzot, būs tikai par tik, par cik šī atraušanās parasti nebūs pilnīga, par spīti visām tieksmēm šai virzienā. No šī viedokļa mūsdienās dažreiz cilātais ,,tech-niskās kultūras" jēdziens īsti ir bez satura. Ja tā pastāv tikai technicitātē, tad tā nav nekāda kultūra. Ja tā izpaužas arī gara izkoptībā, tad tā ir garīga kultūra, bet nevis techniska. Ja ar to saprot garīgo kultūru technizētās dzīves iekārtā, tad jautājumu var diskutēt, un mēs vēlāk tam vēl pieskarsimies.

4. Nemodernitātes nenovecošanās

    Pievēršoties atkal tai galvēnai tēzei, ko mēs gribējām diskutēt un kas tiek izvirzīta kā specifiskais modernās pasaules uzskats pretstatā vecmodīgiem agrākiem uzskatiem, proti, tēzei, ka laimīgu cilvēcīgu dzīvi iespējams izveidot, rūpējoties vienīgi tikai par materiālo vērtību radīšanu un baudīšanu, tad jāsaka, ka viss, kas noskaidrots ar līdzšinējo diskusiju, šķiet pavisam maz apstiprinām šo tēzi, bet gan graujam to, un liekas puslīdz droši, ka, ejot šinī virzienā, nekāda īsta laime gan nav sasniedzama. Te gan, varbūt kāds iebildīs, teikdams: Man pavisam maz bēdas par jūsu ,,īsto" laimi - ja mani šī modernā technizētā dzīve apmierina, tad man ar to pietiek un man ne prātā nenāk grozīt kaut ko savā dzīves veidā. Bet te tad jāņem vērā divi lietas. Pirmkārt, vai paredzams, ka apmierinājums, ko acumirklī pārdzīvo, būs pastāvīgs vai vismaz ilgstošs, jeb tas katru brīdi var apsviesties otrādi un vest pie lielas neapmierinātības (piem., apreibināšanās ar alkoholu zināmā brīdī, varbūt, ir patīkama, bet kad tā beidzot sagandē organismu, tad iestājas liela nepatikšana). Otrkārt, mēs tomēr esam paraduši arī kvalitatīvi šķirot apmierinājumus. Tā es domāju, ka vairums no mums, ja tiem liktu izvēlēties, vai kļūt par laimīgām cūkām jeb nelaimīgiem cilvēkiem, laikam gan izšķirtos par pēdējo alternatīvu. Vairumam, var pieņemt, būtu pretīgi pat vulgārie krogus prieki, kā mēs to redzam Ģētes ,,Faustā", kad drāmas varonis ar īgnumu un nicināšanu novēršas no žūpām un to priekiem Auerbacha pagrabā.
    Tā kā esmu pieminējis Ģētes Fausta vārdu, tad te, varbūt, ir īstā vieta atzīmēt, ka pēc būtības visa ,,Fausta" pamatideja īsti ir tieši ši opozicija starp materiālajām un garīgām vērtībām. Mefistofela resp. velna tēze te pilnīgi sakrīt ar moderno materiālistisko pārliecību, ka materiālās vērtības ir vienīgās īstās vērtības un ka ar tām cilvēkam arī pilnīgi pietiek. Mefistofelis, kā viņš pats saka, reizē ienīst un nicina cilvēkus. Pausta neapmierinātība un viņa cenšanās pēc visu aptverošas un izprotošas gudrības, t.i. pēc augstām garīgām vērtībām, viņam liekas tukša blēņošanās, kuras īstais cēlonis ir tikai tas, ka Pausts, dzīvodams kā askētisks pētnieks, īsti nemaz nepazīst visus dzīves jaukumus un baudas. Prologā debesīs viņš tāpēc ir droši pārliecināts, ka tā būs viegla lieta novērst Paustu no viņa pārspīlētās un cilvēkam ,,nedabīgās" tiekšanās kļūt pēc iespējas līdzīgam dievībai. Viņš tad arī ved Paustu visos elementāros kārdinājumos, kas varētu likt tam novērsties no viņa augstām idejām un likt tam atzīt sevi tikai par dzīvnieku un ar to samierināties, - kā tas lielā mērā ir noticis ar moderno cilvēku. Viņš ved to uz krogu pie dzērājiem, bet Paustam, kā jau atzīmēts, tie iedveš tikai riebumu. Tad viņš ved to jutekliskās mīlestības kārdinājumos un vēlāk, otrā daļā, arī vēl citos, jau augstāka rakstura, bet nekad viņš nepanāk, ka Pausts teiktu liktenīgos vārdus, ka tagad viņš ir apmierināts un gribētu, lai elementārās baudas mirklis ilgtu mūžīgi. Viņš šos vārdus saka tikai tad, kad viņš izdarījis lielu labu darbu cilvēkiem, tātad piepildījis augstu ētisku ideālu, - un tad arī mirst, bet viņa dvēsele ir glābta, jo viņš ir pierādījis, ka cilvēks tomēr ir kaut kas vairāk nekā tikai dzīvnieks. Skeptiķi un ciniķi gan tam, šķiet, neticēs. Tā arī pie mums kādreiz kāds valstsvīrs palaida iz teicienu, ka cilvēkiem pietiek kā zirgiem iebērt silē auzas, t.i. kādus materiālus labumus, lai tie tad tūliņ ,,tāpat kā zirgi iebāztu purnu šais auzās un apkārt vairs neskatītos", t.i. ar visu samierinātos. Vēl daudzi modernās dzīves noteicēji, šķiet, turas pie līdzīgiem uzskatiem, bet liekas, ka tie, tāpat kā Mefistofelis, savas derības vismaz dažos gadījumos tomēr varētu arī zaudēt: cilvēkos tomēr, šķiet, ir arī vēl kāda ,,faustiska" tieksme, kas neļauj tiem samierināties ar tīri dzīvniecisku dzīvi. Cilvēkiem galu galā tomēr nepietiek ar sevis apbēršanu ar materiālajām ērtībām un vērtībām. Kultūras pastāvēšanai un tās plaukšanai vajadzīga arī vēl ticība kādiem ideāliem. Cilvēka dzīve, patiesībā, ir dzīve domās un jūtās, ne tikai vien sajūtās, kā dzīvniekam. Tam, bez šaubām, gribas dzīvot turībā, bet tā vien vēl nepietiek. Tas grib arī būt vēl brīvs, nebūt viens, grib dzīvot tādā sabiedrībā, kas to dziļi ierosina, bagātīgā domu un jūtu izmaiņā ar sev simpātiskiem cilvēkiem, tas grib uzņemt sevī arī aistē-tiskās vērtības un tāpat tas grib pārdzīvot tuvības apziņu ar visdziļākiem kosma pamatiem, t.i. tam gribas būt apmierinātam arī savās reliģiskās tieksmēs. Rietumu cilvēkiem ir gadu tūkstošos izkristallizējušies - un vistīrākā veidā kristietībā - zināmi ideāli, tādi, pēc kuriem tie nejūtas spējīgi neilgoties, un tie ir: cilvēkmīlestība, līdzcietība, ticība cilvēka vērtībai un individa personībai.
    Ka cilvēki - vismaz Eiropā - negrib dzīvot tikai gluži praktisku un animālu dzīvi, rāda starp citu kāda amerikāņa amizants piedzīvojums Šveicē, kā to atzīmē kāda Šveices avīze. Amerikānis, saprotams, bijis tur veikala darīšanās un vedis kādu dienu svarīgas sarunas ar kādu šveiciešu grupu. Bet kad pienācis pusdienas laiks, šveicieši aicinājuši viņu pie pusdienas galda, un tur nosēdēts vairāk nekā stundu. Bet ar to nav pieticis: pēc tam dzerta kafija un tērzēts atkal vairāk nekā stundu. Amerikānietis bijis ļoti sašutis par šo gandrīz trīs stundu zaudējumu, - jo ,,laiks taču ir nauda"! Kāpēc gan šveicieši nav varējuši, viņš jautājis, apmierināties, kā tas parasts tādos gadījumos Amerikā, - vienkārši ar kādu sviestmaižu ,,iekošanu", kas neaizņemtu vairāk kā 5-10 minūtes, - un pēc tam tūliņ atkal būtu varēts turpināt veikala sarunas! Šī amerikāņa izpratnē cilvēks eksistē tikai, lai veiktu ,,businesses", šveicieši turpretim, acīm redzot, domā drusku citādi, - varbūt atceroties Ģētes vecumdienu izteicienu, ka ,,jo ilgāk viņš dzīvojot, jo vairāk viņš domājot, ka dzīves jēga tomēr esot pati dzīve" un nevis, mēs piebilstu, pēc iespējas lielāks skaits drudžaini ražotu rūpniecības produktu, - ar ko cilvēks tiek padarīts par mašīnas vergu.
    Mēs, latvieši, šai ziņā esam vai, pareizāk, savā laikā bijām tuvāki šveiciešiem nekā amerikāņiem. Bet nekaunēsimies par to. Nāk prātā saruna priekš 20 gadiem ar kādu Amerikas latvieti, kas bija iebraucis Rīgā. Kad tas dzirdēja, ka dažs labs vēl bija ar dzīvi nemierā, viņš noteica: ,,Jūs paši nezināt, cik jums ir labi un cik jūs esat laimīgi - pie mums ir sliktāk." Neļausim tāpēc apmulsināt sevi ar modernās dzīves steigu, ar milzīgo rūpniecības ražojumu birumu, ar milzīgajām reklāmām, ar samaksātiem avīžu ,,artiķeļiem", ar izpriecu lokālu skaļiem aicinājumiem. Ja paliekam nemoderni, viegli var notikt, ka taisni tāpēc vienu dienu mēs kļūstam vismodernākie un esam visiem priekšā. Tas jau ne vienu reiz vien ir noticis, un tagad ik dienas var novērot, ka cilvēki atkal allaž sāk atgriezties pie tā, kas kādreiz ar nicināšanu tika atmests kā vecmodīgs. Tā arī amerikāņi ir atkal atraduši, ka ar cilvēku un tā garastāvokli tomēr jārēķinās, - notiek pētījumi šai virzienā, un tie tiek arī jau izlietoti, - pagaidām gan vēl galvenā kārtā, lai veicinātu ražošanu un veikalus. Bet no šejienes tad viegli var nākt cilvēka kā pašvērtības jaunatrašana. Zīmīgi arī, ka Amerikā audzinātāji pūlas atkal atjaunot klasisko izglītību, kas savā laikā tika atmesta kā nepraktiska, - un te ir pilnīga analoģija ar Krieviju, kur arī atkal sāk celt godā šo izglītību pēc tam, kad tā bija bijusi padzīta. Nenoliegsim tāpēc savu vakardienu ar tās ideāliem, jo tā atkal viegli var kļūt rītdiena.
    Tāpat vēl zīmīgāka kāda tendence, kas sāk izpausties angļu sabiedrībā. Mums, kas esam iebraukuši angļu zemē, šad tad ir ticis likts manīt, ka mēs esam par daudz emocionāli, ka izrādām arī savas jūtas: īstam džentlmenim īsti jābūt, vismaz izpausmē, it kā bez jūtām, ,,kā klucim". Bet nupat var lasīt jau pat populāros žurnālos, ka neesot tomēr jākaunas no jūtām un to izpausmes!
    Bet teiks, kā lai mēs paliekam mēs paši, kad esam, kā Heidegers teiktu, iemesti šai industriālā pasaulē, kur viss - gan ārējā iekārtā, gan dzīves uzskatos - ir pretstatā tam, pie kā mēs bijām pieraduši. Uz to jāsaka, ka automātiski, pati no sevis šī pasaule mūs tomēr nepārveido un nedegradē. Par cik mēs apzināmies sevi kā brīvus cilvēkus, mēs neesam spiesti ņemt pretī visu, ko apkārtne mums piesola, mēs varam arī nekļūt par visu to elku pielūdzējiem, pie kuriem dzīves straume mūs pieskalo. Mēs varam izvēlēties starp lietām, ko mums sniedz, un ņemt tikai to un tik daudz, cik mums vajadzīgs un kas mums nāk par labu, to, kas mūs nedegradē un neapdraud mūsu garīgo eksistenci. Nav jau šaubu, ka pašas par sevi techniskās labierīcības, ja tās, kā saka, ,,lieto ar prātu", var arī veicināt garīgās dzīves uzplaukumu, - un tādai īsti vajadzētu būt tās eksistences jēgai. Vienīgi šādā virzienā varētu izprast runas, ko dažreiz dzird, par ,,technisko kultūru", - tā varētu būt kultūra, kurā technikas palīglīdzekļi tiktu izlietoti cilvēka un tā garīgās dzīves celšanai un nevis nokaušanai. Bet te tad nepietiek tās Dāvida Rīsmaņa tēlotās modernās mentalitātes, kas izpaužas gatavībā atsacīties no patstāvīgas domāšanas un grib sekot bez kritikas citu ,,valdošiem" uzskatiem. Tā pasīvi plūstot līdzi straumei, neizjūtot un nesaredzot nekur nevienas nopietnas problēmas, pārvēršot visu tikai par čalošanas priekšmetu, gan nekad nevar cerēt nonākt pie kāda laba gala. Paturēt sirdi īstā vietā un neļaut aptumšot gaišo prātu, būs gan arī modernā dzīvē, - tāpat kā tas bija ,,nemodernā" - vienīgais līdzeklis tikt galā ar tās problēmām.

1. Apsēstās dvēseles
2. Kristīgā dvēseles kāpšana
3. Kristīgās kultūras augļi
4. Dabiskā cilvēka emancipācija
5. Modernās bestijas izveidošanās un tās savaldīšana

1. Apsēstās dvēseles

    Nav šaubu, ka mēs dzīvojam milzīga kultūras lūzuma resp. kultūras nomaiņas laikmetā un ka rītdien nekas vairs nebūs tā, kā tas bija vakar. Kultūras lūzums, kas nobriest jau kopš daudziem gadu desmitiem, ir tik dziļš, ka tas salīdzināms vienīgi ar to lūzumu, kas notika gandrīz priekš divi tūkstoš gadiem, kad kristīgā kultūra nomainīja antīko - pagānisko. Šai sakarā tad dažkārt mēdz teikt, ka tagad savukārt notiekot kristīgās kultūras bojā eja resp. nomaiņa ar kādu citu. Šādam apgalvojumam tomēr jāpieiet diezgan kritiski. Iespējams, ka notiek arī gluži kas cits, iespējams, ka varbūt tur, kur notiek bojā eja, patiesībā kristīgā kultūra sen jau zudusi un ka tieši tāpēc notiek bojā eja. Iepriekš tāpēc būtu jānoskaidro, ko vispār nozīmē kristīgā kultūra. Visā pilnībā šāda uzdevuma izpildīšana tomēr prasītu vismaz vairākus grāmatu sējumus, un mēs par to, saprotams, ir domāt nevaram. Mums pietiktu, ja izdotos izcelt dažas mums nozīmīgas šīs kultūras iezīmes. Visvieglāk, varbūt, to panākt, nostādot to pretī tai kultūrai, kuru tā nomainīja, proti antīkai - pagāniskai.
    Antīkai pasaulei bija raksturīgi, ka tā visumā bija tīri pasaulīgi ievirzīta, tā pazina tikai šo zemes dzīvi un tikai par to arī gribēja rūpēties, - ja neņem vērā dažas samērā šaurās aprindās izplatītās tendences beigu laikmetā. Viņa cēla savu kultūras celtni paļāvībā uz cilvēku un viņa dabīgām dotībām. Viņa tiecās izkopt tikai to, kas cilvēkā bija jau ielikts no dabas, visumā uzticēdamās dabai un netiekdamās iet tai pāri. Ja nu beigās šī antīkā pasaule tomēr nonāca strupceļā un bija spiesta atzīt savu bankrotu, tad tas nozīmēja, ka pamati, uz kuriem tā bija celta, nebija bijuši droši, ka tā bija maldījusies to izvēlē. Citiem vārdiem, tas nozīmēja, ka mēģinājums celt kultūru paļāvībā uz dabisko cilvēku bija cietis neveiksmi. Dabiskais cilvēks, atstāts pats sev un savām dziņām un tieksmēm, ar savu nesavaldību, savu netaisnību un savu varmācību pamazām it kā nenovēršami pārvērta pasauli bēdu lejā - vismaz Romas ķeizarvalsts pēdējo gadsimteņu rakstnieki sniedz mums drūmas ainas par sava laikmeta dzīvi.
    Kristietība tad arī tieši nozīmēja mēģinājumu iet jaunus ceļus šinī kultūras pamata izvēlē. Tas bija arī saprotams, jo pirmās tās draudzes nāca tieši no to ļaužu vidus, kas cieta Romas ķeizarvalsts apstākļos. Tie tad arī izturējās pret to pilnīgi noraidoši un slāpa tikt ārā no tās apstākļiem. Līdz ar to tad arī pirmo kristiešu noskaņojums pret pasauli vispār un pret pasaulīgo cilvēku bija noteikti negatīvs un pe-simistīgs. Arī labākie un gudrākie no pasaules vareniem, pirmie kristieši sprieda, bija izrādījušies nespējīgi ar saviem pasaulīgiem līdzekļiem izvest pasauli uz labā ceļa un bija cietuši neveiksmi savos nodomos. Un par galveno cēloni šai neveiksmei uzlūkoja to, ka tie bija bijuši par daudz iedomīgi un paļāvīgi uz cilvēcīgo, par daudz optimistīgi cilvēka dabas novērtējumā. Savā aklībā tie nebija redzējuši, cik cilvēks ir vājš, cik viņa daba ir pilna ļaunu iedīgļu, cik viņš gatavs ik brīdi krist visos kārdinājumos un grēkos. Romas pilsonis bija visu pilsonisko tikumu paraugs, kamēr Roma bija maza valsts un ikviens tās loceklis atradās pastāvīgā visu citu uzraudzībā, vārdu sakot, dzīvoja zem nepārtraukta sabiedrības morāliskā un, vajadzības gadījumā, arī tieši fiziskā spiediena. Apstākļi strauji grozījās, kad Roma kļuva par miljonu lielpilsētu, kurā īstie pilsoņi pazuda svešinieku masa, bet it sevišķi, kad kāds Romas pilsonis nokļuva Romai pakļautā svešas tautas apdzīvotā provincē kā administrators vai arī zemāks pārvaldes ierēdnis. Tad viņš bieži uzstājās gluži kā Platona ,,Gorgijā" aprakstītais spēka vīrs, ,,jaunais lauva", kas, sarāvis visas aizspriedumu važas, parāda savu īsto dabu. Nekādu sabiedrības morālisku spaidu te vairs nebija, arī fizisku ne - jo ,,jaunā lauvas" rīcībā jau bija leģioni, - un tad var teikt tik vienu, ka provinces iedzīvotāju liktenis bija iespējami tāli no apskaužama: netaisnības, patvarības, varmācības, visāda veida izspiešanas, nereti tieši laupīšanas piederēja pie parastām lietām. Ar laiku tad tas tieši arī lielā mērā nogurdināja provinces, paralizēja katru uzņēmību tanīs, radīja nabadzību, nemieru - un tā beidzot sagatavoja lielās impērijas sagrūšanu. Bet cēlonis bija tas, ka cilvēkiem, kuru rokās atradās vara, bija iespēja parādīt savu dabu, jo ārēja spiediena vairs nebija un visi iekšējie tika viegli pārvarēti kā īsta prātā apgaismota vīra necienīgi aizspriedumi. Ikvienam, kam acis bija vaļā un kas neatradās kādā privileģētā aizsargātā stāvoklī, bija nepieciešami jānāk pie atzinuma, ka cilvēks pēc savas dabas tiešām ir ,,lauva", ka tas ir plēsīgs, ir netaisns, ir ļauns resp. ir gatavs katru brīdi piepildīt savas iekāres un iegribas arī uz citu rēķina, tiklīdz sabrūk traucējošie šķēršļi. Pie šīs dzīves gudrības visi pirmie kristieši varēja nākt jau personīgas dzīves pieredzes ceļā, bet bez tam tā jau bija ielikta pašā mācībā, jo pasaules, t.i, cilvēku ļaunums jau bija arī īstais cēlonis visai Kristus traģēdijai, ciešanām un nāvei, kā to attēlo evaņģēliji. Un vēlāk, kad sākās kristīgo vajāšanas, kad ikvienam draudzes loceklim vajadzēja ik brīdi būt gatavam kļūt par asins liecinieku, šīs patiesības atziņa varēja kļūt tikai vēl spilgtāka. Šis spriedums par pasaules un cilvēka dabas ļaunumu tad arī kļūst par vienu no kristīgās pasaules uzskata pamatdogmām. Velti vēlāk ir pūlējušies daži interpretētāji iztulkot kristietību kā dzīves apstiprināšanas, dzīves prieka, gandrīz dzīves omu lības mācību. Ja šādi momenti bijuši un arī varētu evaņģēlijos paspīdēt, tad tomēr nav šaubu, ka savā būtībā kristietība ir pasaulīgās dzīves noliedzēja, ir orientēta prom no tās, ir visa koncentrēta rūpēs par dvēseli un tās likteni. Kalpošana pasaulei un reliģiskam ideālam nav labi savienojama. Gribēt paļauties tikai uz sevi un saviem spēkiem ir, no kristīgā viedokļa, liela augstprātība un iedomība un tāpēc smaga apgrēcība. Tā ir arī aplamība, jo aizmirst, ka cilvēks ir bezgala vājš un samaitāts, un, gribēdams iet viens pats bez pārdabīga atbalsta, tas var nākt tikai pazušanā. Šo savu attiecību pret cilvēku, savu atzinumu par cilvēku morālisko mazvērtību, kristietība fiksējusi jau savā svarīgā dogmā par iedzimto grēku, - var pieņemt, ka ar to gribēts reliģiski izskaidrot visur konstatējamo cilvēka dabas samaitātību un ļaunumu. Sava pirmsenča Ādama pārkāpuma dēļ, tā tiek izskaidrots, ikviens cilvēks piedzimst jau grēcīgs, ir neizbēgami padots grēka kārdinājumam un neizbēgami krīt tanī, - un dažās konfesijās, piem., kalvinismā šis moments iegūst dominējošu nozīmi visā dogmatikā.
    Katrā ziņā ar šo cilvēka grēcīguma un morāliskās vājības uzsvēršanu kristīgā mācība izpauda lielu dzīves gudrību un dziļu cilvēku pazīšanu un radīja sev svarīgu negatīvu bāzi savas pozitīvās mācības ierosmei un motīvēšanai. Šīs negatīvās bāzes nostiprināšanai kā svarīgi priekšteči un palīgi bija liela daļa grieķu filozofu un vispār senatnes rakstnieku, kas te sniedza jo bagātu materiālu. It sevišķa nozīme te, bez šaubām, bija Platonam, viņa lielās autoritātes dēļ. Dziļš cilvēku vājību un trūkumu pazinējs, viņš savos darbos dod vairākas līdzības cilvēku dvēselei, no kurām par visnozīmīgāko varētu uzlūkot to, ko viņš dod savā dialogā Valsts. Viņš te pielīdzina cilvēka dvēseli komplicētam veidojumam, ko rada trīs kopā saaugušas būtnes. Tur atrodams, vispirms, mazs cilvēciņš - tas ir prāts, tad ar to saaudzis lielāks lauva - tie ir jūtu saviļņojumi, kurus iespējams izlietot arī labiem nolūkiem, piem., sašutums, sirdība, kauns u. c., bet tad, beidzot, milzīgs simtgalvains pūķis, kura galvas te metas uz priekšu, te saplok un iznīkst, te atkal rodas par jaunu pavairotā skaitā. Tās ir cilvēka dvēseles dziļumos mītošās neskaitāmās iekāres un kaislības. Audzinātāju un valstsvīru uzdevums tad ir, tā māca Platons, visiem līdzekļiem stiprināt dvēselē cilvēku un vājināt pūķi, bet lauvu mācīt palīdzēt cilvēkam un nevis pūķim. Audzināšana nav galu galā nekas cits kā šī zvēra piejaucēšana. Šī piejaucēšana notiek tādā kārtā, ka cilvēkiem liek dzīvot tādu dzīvi, kur kaislībām netiek dota nekāda vaļa, nedz vispār kāda ierosme un barība sevis spēcināšanai, - galu galā tātad Platons jau 400 gadus agrāk deva šai ziņā gluži līdzīgus priekšrakstus, kā vēlāk kristietība, kas tad arī ir viens no iemesliem kāpēc kristīgā baznīca no visiem grieķu filozofiem visvairāk cienīja Platonu un to tad arī visā pilnībā saglabāja līdz mūsu dienām. Bet Platons šai ziņā ir saskaņā nevien ar kristīgo mācību, bet tieši arī ar moderno t. s. dziļumu psīcholoģiju, kura tad arī uzlūko Platonu par savu pirmo priekšteci un nodibinātāju.
    Šī dziļuma psīcholoģija - pie kuras pārstāvjiem pieder tādi slaveni psīchologi kā Freuds, Ādlers, Jungs u. c. - uzlūko cilvēka apzinīgo dvēseli par niecīgu saliņu bezgalīga okeāna - neapzinīgās psīches vidū. Bet ,,šis okeāns," saka Jungs savā grāmatā Psīcholoģija un reliģija (152.-156. Ipp.) ,,īsti gan ir tikai salīdzinājums, bet tas allegorizē apziņas brīvību ierobežotājas un apziņas apdraudētājas zemapziņas varu. .. Bet nebrīvība un apsēstība ir sinonimi. Dvēselē vienmēr atrodas kaut kas, kas saņem varu un ierobežo morālisko brīvību vai iznīcina to... Neredzamu Dievu vai dēmonu pieņēmums zemapziņā tāpēc būtu psīcholoģiski vispareizākais izteiksmes veids, kaut arī tā būtu jau antropo-morfiska projekcija... Jo tiešām, kur valda zemapziņa, tur vienmēr ir nebrīvība, jā, tieši pat apsēstība."
    Varbūt priekš šī pēdējā kara daudzi no mums būtu protestējuši pret šo cilvēka dziļākās dabas izpratni, kas pazemo viņa lepnumu. Bet tagad laikam gan tikai rets gribēs to darīt. Mūsu laikmets, kas dēvē sevi par kulturālu, kas ir izvirzījis dažādus rekordus, ir ieguvis arī mežonības rekordu. Mums pietiek tikai iedomāties 14. jūniju, no gultām izrautos bērnus un sievietes, karstā saules tveicē cieši saspiestus aizslēgtos vagonos, bez ūdens, bez pārtikas, bez guļas iespējas. Un tādus vārdus kā Aušvica, Dachava un cik vēl to, laikam gan vēsture vairs neaizmirsīs. Un neaizmirsīs arī to, kas 1945. gada pavasarī norisinājās Rītprūsijā un Berlīnē. Nīcšes blondās bestijas trakošanas apraksts te nobāl. Bet Dostojevskis savējos pazina, - un visi viņa romāni nav nekas cits, kā stāsti par dēmoniem, kas apsēž cilvēka, it sevišķi slaviskā cilvēka dvēseli. Viņa cilvēki ir kā zāļu un sūnu segu aizauguši mežezeri, un pāri tiem nereti plandās skaisti ziedi. Bet līgojošā sega ir nedroša, un tanī ir neaizaugoši akači virs atvariem. Šīs acis ir vienmēr vaļā, un pa tām katru brīdi velns var izbāzt savu ragaino galvu.

2. Kristīgā dvēseles kāpšana

    Jā, cilvēka dvēseles kultūra ir trausla un nedroša lieta. Tā ir kā puķu dārzs valgā tropu zemē, kur dažās stundās var izšauties gaisā briesmīgas indīgas nezāles un nomākt ar pūlēm izaudzētās puķītes. Te vajadzīga nemitīga rūpīga kopšana - tikai tā var kaut cik pasargāties no pārsteigumiem un no pēkšņa posta. Bet pietiek mazas izklaidības, pietiek novērst uzmanību, atļaut dabai savu vaļu - un puķu dārza vietā drīz atkal iestājas džungļi.
    Kristīgās baznīcas lielā gudrība bija tā, ka tā šo patiesību nekad neizlaida no acīm un nekad nezaudēja modrību. Tās milzīgais civīlizātoriskais nopelns bija tas, ka tā piejaucēja cilvēku, - pārvērta viņu no mežaina par koptu būtni, pūloties, cik iespējams, tuvināt primitīvo džungļu dvēseli kopta dārza stāvoklim. No tīri reliģiskās puses kristīgās mācības smaguma punkts droši vien ir meklējams citur kur, bet no garīgās kultūras attīstības viedokļa tas ir tieši šeit. Kristietības sludinātāji un mācītāji īsti ir pirmie dvēseļu kopēji plašākās tautu masās. Grieķu un romiešu filozofi (galvenā kārtā stoiķi) ap Kristus dzimšanas laiku gan arī veica līdzīgu darbu, bet galvenā kārtā tikai augstākās sabiedrības šķirās, - viņu aristokrātiskā, jūtām naidīgā mācība bija tautai grūti pieejama. Bet tauta tomēr pēc garīgas barības slāpa. Senā pagānisma daudzdievu reliģija bija savu laiku jau pārdzīvojusi un nevarēja vairs nevienu apmierināt - ne no prāta, ne no jūtu viedokļa. Sākās masveidīga pievienošanās dažādiem noslēpumainībā tītiem kultiem, kas lielā skaitā nāca no austrumiem. Bet tie visi pa laikam izsīka sarežģītā ārējā rituālā un formalitātēs, neskardami sirdi un neprasīdami visas garīgās dzīves pārveidošanu un padziļināšanu. Kristīgā mācība turpretim tieši to veica. Kamēr pagāniskās reliģijas prasīja tikai zināma ārēja rituāla vai zināmu ārēju darbību izpildīšanu, nepiegriežot vērību cilvēka iekšējam noskaņojumam, tikmēr kristīgā mācība visas rūpes pievērsa tieši šim noskaņojumam. Ar to tā iedarbojās tā, it kā būtu pirmā dvēseles, it sevišķi tās jūtu dzīves atklājēja. Tas arī saprotams. Vispirms, dvēsele un tās liktenis, ne miesa un tās labklājība, bija tai galvenais rūpju priekšmets. Otrkārt, šis dvēseles liktenis tika darīts atkarīgs tieši no tās noskaņojuma un jūtām. Dvēsele tā tad neizbēgami kļuva par galveno rūpju un līdz ar to novērošanas priekšmetu, - un tādā kārtā pirmo reiz, vismaz plašāko cilvēku masu dzīvē, iznira no neapzinības apzinības gaismā. Te tad arī pirmo reiz ar lielu jo lielu uzsvaru tika griezta vērība uz to, ka materiālā eksistence nav vienīgā, ka ir arī vēl cita veida, kas ir augstāka, nozīmīgāka, svarīgāka. Tā cilvēki tika raisīti vaļā no rupjā naīvā materiālisma, un pirmo reiz atklājās vesela jauna pasaule - garīgā pasaule, lai arī cik nepilnīgi to sākumā izprata. Un tam vien jau bija ne tikai teorētiska, bet jau arī svarīga morāliska nozīme: ja bez materiālām vērtībām tiek ieraudzītas arī vēl kādas citas, kas īsti ir augstākas par tām, tad tas vien jau spēj remdināt pieķeršanos šīm materiālām vērtībām un padarīt mazāk asu un mežonīgu cīņu ap tām. Ja tā jau pats dvēseles dzīves atklāšanas un tās nozīmes izcelšanas fakts varēja iedarboties kā pozitīvs kultivētajā faktors, tad šāda ietekme tika vēl nesalīdzināmi pastiprināta ar to, kādos nolūkos šai dvēseles dzīvei piegrieza vērību. Kā jau teikts, kristīgās mācības, tā sakot, negatīvā bāze bija kritiska, var teikt pat tieši negatīva attiecībā pret dabiskām cilvēka dotībām. Bet pie šī negatīvā konstatējuma vien jau kristīgā mācība nepalika: tas īsti bija tikai programmas nozīmējums pozitīvam darbam. Šis pozitīvais darbs bija burtiski kultūras, t.i., kopšanas darbs un tas bija zināmā mērā līdzīgs dārznieka darbam: tas reizē bija ravēšanas un dēstīšanas darbs. Tas, kam vajadzēja tikt izravētam barbariskās dvēselēs, ir viegli iedomājams. Tas pa daļai sakrita ar to, pret ko jau cīnījās grieķu filozofi, it sevišķi Platons: tā bija nesavaldība, netaisnīgums, dusmība, varmācība, uzbrukšanas kāre, vienaldzība pret citu ciešanām un dzīvību, naids, atriebība, reizēm tieši asinskārība u. c., un tad parastās, tikko minēto netikumu ierosinātājas - baudkāre, mantkārība, goda un varas kāre. Kristīgās mācības īpatnība tomēr visvairāk izpaudās pozitīvā darbā - stādos, ko tā gribēja dēstīt dvēselēs. Tie bija: mīlestība pret visiem tuvākiem, līdzcietība pret cietējiem, lēnprātība, pazemība, apziņa par visu vienlīdzību Dieva priekšā, par visa pasaulīgā niecību un mazvērtību u. c. Patiesībā runa par dēstīšanu te, varbūt, nav gluži pareizais izteiksmes veids. Tāpat kā fiziskajā dabā ir jau atrodami arī visi vērtīgie stādi, tikai izkaisīti, nomākti un pazuduši starp nevērtīgiem, tā arī dabiskajā dvēselē ir jau arī visu īsto un augsto vērtību iedīgļi, tikai nomākti, panīkuši un pazuduši: kristietības sludinātājiem te kā rūpīgiem dārzniekiem vajadzēja šos dīgļus atrast, modināt tos uz dzīvību - ļaut pietikt tiem klāt gaismai, siltumam, valgumam.
    Bet ja tie pēc dabas, salīdzinot ar nezālēm, kas tos apdraudēja, bija pārāk vāji, lai izturētu cīņu, sevišķi kamēr dvēseles vēl robustas un tumsas pilnas, tad vajadzēja meklēt, vai tos nevar pieokulēt kādiem citiem spēcīgākiem stādiem, kas tad uzturētu tos un dotu tiem spēku pastāvēt un nest augļus. Runājot bez salīdzinājumiem, jautājums te grozās ap to, uz ko īsti lai balstās kristīgie tikumi? Vai lai tie turas tikai sevī kā pašvērtības - kādu pamatu tagad daži teorētiķi grib piedēvēt visiem īstiem tikumiem - jeb tiem ir vēl kāds cits atbalsts. Nav šaubu, ka kristīgā mācībā, gluži dabīgi, tās mācītiem tikumiem pamats ir tieši reliģijā - tie balstās Dieva resp. Kristus pavēlē, vai aicinājumā un piemērā. Tikai mūsu salīdzinājums nav jāsaprot pārāk burtiski, proti, ka zināmas tikumiskas atziņas resp. prasības būtu it kā mākslīgi pieokulētas reliģijai vai otrādi. Sistemātiski aplūkojot ir tā, ka pa priekšu ir dota reliģiskā mācība, un no tās tad izaug attiecīgās ētiskās prasības. Bet mums šeit šīs fineses nav pārāk svarīgas, mums galvenais ir konstatēt, ka kristīgā mācībā ētiskās prasības ir saistītas ar reliģiskām un atrod tur savu visstiprāko atbalstu.
    Šis apstāklis tad nu rada reizē kā kristīgās ētikas lielāko spēku, tā arī tās lielāko risku. No vienas puses, ja vēro cilvēcīgās būtnes tumšo zemapziņas strāvojumu milzīgo un neatlaidīgo spēku, to gatavību ik brīdi un negaidot izlauzties un uzbrukt, tad ir pilnīgi pamats šaubīties, vai bez saistīšanās ar spēcīgākiem reliģiskiem priekšstatiem primitīvā cilvēka dziļākai dabai netīkamās ētiskās normas var pastāvēt pret tās pārspēku. Katrā ziņā mēs zinām, ka savā laikā kristīgā baznīca, gan atkarībā no viņas toreizējo sludinātāju vairāk vai mazāk elementārās struktūras, gan it sevišķi atkarībā no kopjamo dvēseļu tumsas biezuma, ir reizēm izlietojusi visai stiprus un uz primitīvo fantāziju iedarbīgus reliģisko priekšstatu pavienkāršojumus, kā par to liecina, piemēram, viduslaiku katedrāļu skulptūru vidū atrodamie elles scēnu attēli, kuros velni grēciniekus vāra katlos u. t.t. Ir skaidrs, ka šāda veida līdzekļi nav nekas cits kā neizbēgamā pielāgošanās zemiem kultūras apstākļiem, lai darītu pieejamas augstas patiesības arī primitīvām dvēselēm vienīgi viņām saprotamā valodā. Bet tāpat ir skaidrs, ka šādi līdzekļi top nederīgi, ceļoties kultūras līmenim, un tā mēs redzam, ka tagad tādi vairs netiek lietoti, jo, ja tiktu, tad pavisam vairs neatstātu vēlamo iespaidu. Un tie nav vairs arī vajadzīgi, jo dvēseles jau tik tālu izsmalcinājušās un kultivējušās, ka pieejamas arī smalkākai ietekmei. Paliek tomēr jautājums, cik tālu reliģiskās simbolikas līdzekļi vispār var iet šinī vienmēr tālākās izsmalcināšanās virzienā. Vai tomēr nebūs robeža, par kuru tālāk tā nevar iet, sevišķi ja attiecīļgā mācība grib palikt vēsturiski pamatota atklāsmes reliģija un, tāpat, ja tā grib palikt iespaidīga arī plašākās masās, kas, liekas, nespēj iztikt bez vairāk vai mazāk konkrētiem simboliem? Bet tādā gadījumā atkal neizbēgami atradīsies daudzi, kuriem arī šī līdz minimam reducētā un izsmalcinātā simbolika tomēr vēl liksies par daudz cilvēciski iezīmogota un līdz ar to savā absolūtā nozīmē apšaubāma. Vārdu sakot, mēs nonākam pie ļoti aktuālā un ļoti nopietni ņemamā gan ne tik daudz īsti reliģijas, cik reliģisko konkretizē jumu un modernās apziņas konflikta, kas, bez šaubām, ir viens no svarīgākiem vispārīgās jauno laiku reliģiskās krizes cēloņiem. Mēs nedomājam, ka šis konflikts būtu pilnīgi neatrisināms, bet skaidrs, ka tas padara reliģijas atbalstu tikumu izkopšanā nenoteiktāku. Zīmīgi šai ziņā, ka Kants pieiet problēmai pat otrādi, - mēģina balstīt reliģiju ētikā. Nav tomēr šaubu, ka, no vienas puses, ētisko normu sakņošanās transcendentā resp. reliģiskā sfairā vienmēr tiks izjusta kā liels atbalsts un stiprinājums tām un tātad kā vēlama un vajadzīga, un, no otras puses, reliģiskā simbolika un tās interpretācija spēj arī tik tāli izsmalcināties, ka lielo cilvēku vairumu tā varētu apmierināt, - ja tikai atrastu pietiekami pārliecinošus pieejas veidus, - citiem vārdiem, ja būtu pietiekami daudz īsti kristīga gara iedvesmētu ceļa rādītāju uz šīm jaunlaiku garam pielāgotām pieejām. Principiāli katrā ziņā arī vismodernākam cilvēkam - ja tikai viņš atsakās no visiem gataviem aizspriedumiem - vajadzētu atzīt, ka, ja ir kāda īstāka un dziļāka realitāte (un tādu gan būs grūti noliegt), ka tad mūsu izturēšanās veidi nepieciešamā kārtā ir arī kādā attiecībā ar to un nav šai ziņā visi vienvērtīgi!. Bet tam, kas jau ticis līdz šādam visas problemātikas izsmalcinājumam, tam jau ar to tad, varbūt, arī pietiks, - bet kas nebūs gribējis un jutis vajadzību iet tik tālās abstrakcijās, tā rīcībā vienmēr paliks daudzās konkrētās formas.

3. Kristīgās kultūras augļi

    Bet šoreiz nav mūsu uzdevums iedziļināties šinī vispārīgā fundamentālā problemātikā, bet īsumā, cik iespējams, noskaidrot vēsturiskās Kristus mācības ietekmi uz cilvēcīgā gara izkopšanu resp. uz tā kultūru. Šai ziņā mēs tad varam rezumēt līdz šim teikto, sakot, ka kristietība, balstoties uz atzinuma, ka cilvēka daba ir morāliski vāja un viegli krīt grēkā un noziegumā, ir visiem līdzekļiem kopusi cilvēcīgo dvēseli, lai atbrīvotu to no primitīvās mežonības un lai iedēstītu resp. izkoptu tanī visus augstākos cilvēcīgos tikumus. Šī skola rietumu tautām ir ilgusi daudzus gadu simteņus, bet visintensīvākā tā bija viduslaikos, kad liturģiju ritms noteica arī dzīves ritumu un kad milzīgās katedrāles, simbolizēdamas garīgā pārsvaru par visām citām interesēm, pacēlās kā pārdabiskas vizijas pāri kā būdiņām, tā pilīm, atstādamas tās varenā atstatumā zem sevis. Kāds milzīgs un zīmīgs pretstats ar moderno lielpilsētu, kur dominē vai nu kāda dzelzceļa stacija, vai preču nams, vai banku kantori debesskrāpjos! Kristietības skolā īsti viss bija koncentrēts uz to, lai vestu tautas pie atzinuma, ka bez materiālām un laicīgām vērtībām ir arī vēl garīgas un mūžīgas vērtības un ka pēdējās ir nesalīdzināmi augstākas par pirmajām. Un lai cik rupjas un neaptēstas un neuzņēmīgas arī bija primitīvo Eiropas tautu dvēseles, kaut kas no šīs mācības viņām tomēr pielipa, un tās iznāca no šīs skolas izkoptākas, garīgākas, maigākas. Tām te pirmo reiz atklājās dažas līdz tam pilnīgi nepazīstamas vērtības, kas bija bijušas svešas pat augstākiem senatnes kultūras pārstāvjiem. Pie tādām, pat kādam Platonam svešām vērtībām, pieder, piem., līdzcietība pret vājiem un cietējiem. Sakarā ar to tagad pirmo reiz parādās tādas iestādes kā slimnīcas, patversmes veciem cilvēkiem, bāriņu nami, - nemaz nerunājot par vesela skolu tīkla rašanos, - lai arī cik rets tas būtu no mūsu viedokļa. Izšķirīga loma te bija it sevišķi klosteriem, kas ar savu garīgo darbību, ar savām skolām, ar labdarības darbu un dzīvo, pasaulīgām interesēm svešās kristīgās dzīves paraugu bija īstie, galvenie, bieži pat vienīgie garīgie gaismas izstarotāji šajos tumšos, sākumā vēl tālu no barbarisma netikušos laikos. Kristīgie ideāli, lai arī varbūt reizēm pielāgoti apstākļiem, stipri sašaurināti un pavājināti, pamazām iespiežas visos dzīves izpaudumos un, pārveidodami tos, padara cildenākus.
    Tā grozās, piem., ne tikai attiecība pret nelaimīgiem un cietējiem, bet pat pret ienaidniekiem. Tas ir šinī laikā, kad rodas kristīgā bruņinieka tips, kas vairs necīnās tikai cīņas prieka resp. asinsizliešanas dēļ, bet par zināmu ētisku ideālu, kas uzskata par savu pienākumu aizstāvēt vājos un tos, kas cieš netaisnību, kā arī vispār apkarot negantības, kur un kādā veidā tās arī parādītos. Ja arī tas no mūsu viedokļa bieži notika vēl visai nepilnīgi un nekonsekventi, - jāņem tomēr vērā pati ideja un jāspriež pēc tās pilnīgākiem iemiesojumiem un nevis tās neveiksmēm, 'kas visai saprotamas, jo šķēršļi bija milzīgi. Ir žēl, ka pie mums par šo vēstures periodu - un tā it sevišķi par klosteriem un kristīgās bruņniecības ideju - informāciju visbiežāk iegūst tikai pēc, palaikam, vienpusīgiem materiāliem, kurus parasti izvēlējusi un ietekmējusi jau zināma nelabvēlīga nostāja, kas, kaut arī pati par sevi bieži, diemžēl, visai pamatota, tāpēc tomēr nav mazāk vienpusīga. Ja šai ziņa nav jau gatavu aizspriedumu, tad būtu viegli konstatēt, ka vesela rinda pat mūsu labāko ikdienas paradumu un dzīves attiecību formu bieži ir izkopti tieši šai laikā kristīgās mācības ietekmē. Tā, piem., cieņa pret sievieti un zināmu priekšrocību došana tai nāk no viduslaiku dāmas kulta, kas savukārt nebija nekas cits, kā Madonnas kulta imitācija un pārnešana konkrētajos dzīves apstākļos. Ciešā sakarā ar to tad stāv vīrieša un sievietes attiecību pacelšana cēlākā plāksnē un mīlestības romantikas attīstīšanās senāko pilnīgi elementāro attiecību vietā. Tas tad starp citu deva ierosmi visai viduslaiku lirikai un citiem literāriem žanriem, kurus mēs vēl tagad kultivējam. Ja Ser-vantesa Don Kichots ir viens no lielākiem Rietumeiropas literatūras sasniegumiem, kam ir dziļa jēga un plaša ietekme, tad tāpēc, ka cauri traģiskam komismam tanī spilgti izceļas arī augstie bruņniecības ideāli. Un ja vēl mūsu dienās cīņā ar pretiniekiem mēs neuzskatām par iespējamu izlietot visus iespējamos līdzekļus, bet asi šķiram atļautos un neatļautos, lojālos un nelojālos, cienīgos un necienīgos un prasām pat šeit zināmu noblesi, tad arī tas vēl ir tāla atbalss no kristīgā bruņinieka ideāla, un var droši teikt, ka, ja liktenis mums būtu bijis labvēlīgāks un mēs arī paši būtu varējuši vairāk piedalīties pūlēs realizēt šo ideālu, tad arī vēl tagad mūsu iekšējie konflikti, varbūt, dažreiz risinātos mazāk vulgārās formās.
    Bet vēl vairāk kā literārie žanri - citas mākslas visā savā kopumā dažreiz ir vēl lielākā atkarībā no kristīgās baznīcas kultūras pūra. Tā, piem., visa modernā mūzika ir pilnā mērā attīstījusies no baznīcas mūzikas - un tās ilgi uzglabātais cēlums un pacilāšanas spēja tad arī īsti nāk vēl no šī avota. Un ja mūzika, kā vispār atzīts, ir liela dvēseļu cietumu kausētāja un maiguma ienesēja tanīs, tad var pieņemt, ka baznīca ar mūzikas burvības līdzekļiem ir lielā mērā veidojusi Eiropas tautu ētosu, sevišķi ja ņem vērā daudzu tās dziesmu motīvu pāriešanu tautas dziesmās un ļoti tālo iz plātīšanos. Kas attiecas uz glezniecību, tad pietiek pašķirstīt kādu renesanses laikmeta gleznu reprodukciju albumu, lai redzētu, ka tā šai laikā ir pilnīgi kristīgās baznīcas inspirēta un uzturēta. Tā arī mūsu skaistuma ideāls vēl lielā mērā līdz pat šim laikam - pieminēsim kaut vai tikai daudzinātās Rafaela Madonnas - ir baznīcas ietekmēts un noteikts. Un to pašu, kā viegli pārbaudīt, varētu teikt arī par skulptūru un architektūru. Lai gan mēs ar visu teikto neesam vēl nemaz pieskārusies visām dzīves nozarēm, kurām kristīgā kultūra uzlika savu neizdzēšamo zīmogu (tā, piem., tiesību nozari mēs nemaz neesam pieminējuši), bet par skolām ierunājāmies tikai garām ejot, - kaut gan vēl tagad visa mūsu skolu sistēma savā saknē īsti ir baznīcas darbs, teiktā pietiks, lai atļautu neapšaubāmi konstatēt, ka kristīgā mācība gadu simteņos, pat gadu tūkstošos ir veidojusi visu rietumu kultūru un ka tās kultūras kristīgais raksturs nav tikai vārds, bet vistiešākā realitāte vēl līdz mūsu dienām. Bet kāda bija tās ierosme un mērķi, to mēs esam jau vairākkārt minējuši: to vadīja atzinums par cilvēka iedzimtās dabas morālisko mazvērtību, un tā tāpēc gribēja to izkopt un pārveidot, lai darītu to spējīgu uzņemt kristīgos ideālus un censties tiem tuvoties.

4. Dabiskā cilvēka emancipācija

    Rezultāts šai gadu simteņu ilgai kristietības skolai bija tas, ka cilvēks tiešām kļuva koptāks, zaudēja savu primitīvo mežonību, kļuva apvaldītāks, kļuva spējīgs aptvert daudzas garīgas vērtības un izjust tieksmi atzīt, cienīt un realizēt tās. Bet kad tas bija noticis, tad iestājās ikvienā kultūras darbā gandrīz neizbēgamā traģēdija: kultūra ir pārveidojusi cilvēku, kā tēvs vai māte izaudzējusi to, bet tad pienāk brīdis, kad izaudzinātam sāk likties, ka vecāki un audzinātāji tam vairs nav vajadzīgi un viņš raisās no tiem vaļā un izjūt to tālāko iedarbību kā savas brīvības ierobežojumu. Šis Eiropas cilvēka jaunekļa gadu sākums sakrīt ar renesanses laikmetu. Kā motīvi atbrīvoties no baznīcas ietekmes tiek izvirzīti dažādi tās noteiktās dzīves trūkumi - bet visi tie galu galā saistās ar vienu - ar ierobežošanu, ar apspiešanu. Bez šaubām, kristīgos ideālus tiecās realizēt cilvēki un kā viss cilvēcīgais darbs, tā arī šis bija trūkumiem bagāts. Baznīcas cilvēki, kuru uzdevums bija apkarot un novērst dabīgā cilvēka netikumus, paši bieži bija padoti šiem netikumiem. Grūti atvairāmā mērķu un līdzekļu fatālā dialektika bieži panāca, ka līdzekļi kļuva par pašmērķiem, bet mērķi paši aizmirsti. Tāpat gandrīz neizbēgamais atkārtoto darbību mechanizēšanās likums panāca, ka mācība, kurai bija jēga tikai tad, kad tā tika mācīta ar dvēseles degsmi un pilnīgu iekšēju un ārēju atdošanos tai, pārvērtās par paradumu, kas materializējās mechaniski izpildītos aktos un sastinga tanīs. Un tā vēl daudz ko varētu teikt, un visam tam būtu kāds pamats, bet tas nav galvenais. Viens, kas bija patiesība, bija tas, ka ierobežošana un apspiešana šais laikos tiešām notika - tāda pati apspiešana un ierobežošana, kāda ir katra audzināšana un veidošana pēc kāda ideāla. Kristietība jau apzinīgi bija uzņēmusies apspiest un ierobežot, proti - primitīvās tieksmes un dziņas, kas uzplaukstot varēja vest pie tā, ka cilvēks atkal pārvēršas bestijā un ka viņa dvēsele no kopta dārza kļūst atkal par džungļiem.
    Bet, tāpat kā pusaudžiem un jaunekļiem apnīkst vecāku autoritāte, tā arī tautām baznīcas prasītā sevis ierobežošana un apspiešana ar laiku kļuva nepatīkama - un šķietami arī lieka, jo cilvēks jau pa daļai bija kļuvis kultivētāks. No otras puses, audzinātāju un arī pašas sistēmas trūkumu dēļ, kā ari vēsturisku apstākļu dēļ, daudzi palika bez šīs audzināšanas, palika ar instinktiem bagāti primitīvi mežoņi - daži pat uz pāvesta troņa - un tie sāka kontrofensīvu pret baznīcas ietekmi. Varēja jau bez tam atrast arī citus visai res pektējamus motīvus reformu prasībām. Katrā ziņā jauneklīgā renesanses sabiedrībā šī kustība dabīgi gūst panākumus - un kopš šī laika kristīgo ideju ietekme rietumu pasaulē pamazām sāk pavājināties, un jo tālāk, jo straujāk. Izšķirīga loma te bija it sevišķi franču revolūcijai, kas pa daļai norisinājās tieši pēc Voltēra izmestā saukļa: ecrasez l'infame - saminiet nekrietno, - ar ko tieši bija domāta baznīca. Pilnīgi samīta gan viņa tad netika, bet tās noteicēja ietekme uz dzīvi gan tika likvidēta, - tagad to varēja noteikt un vadīt pilnīgi pasaulīgas resp. cilvēciskās dabas un tās tieksmju intereses. Dabīgais cilvēks tagad tika pilnīgi emancipēts no katras aizbildniecības, un visas tā tiesības un pretenzijas restaurētas pilnā apmērā. Izšķirīga nozīme šinī restaurācijas procesā piederēja Ruso. Viņš tiešām ārkārtīgi zīmīgs tai ziņā, ka pilnīgi skaidri izteica tos pamatus, uz kuriem balstījās visa šī cilvēka emancipācija jaunos laikos. Tā bija tiešais pretstats mūsu augstāk atzīmētai kristietības negatīvai bāzei, t. i., tās uzskatam par cilvēka dabas morālisko mazvērtību, padotību vājībām un apgrēcībām. Pretim šim kristīgajam pesimismam Ruso proklamēja vislielāko optimismu: izvirzīja mācību, ka cilvēks, tāds, kādu viņu daba radījusi, ir labs, ka tikai kultūra resp. kopšana to samaitājusi, un ka tam nekā cita nevajag, kā tikai atgriezties pie dabas, kļūt atkal tai tuvam, atmest grāmatas, atmest sabiedriskās kopdzīves izveidotās viltus vērtības u.t.t. Ruso paradoksālie uzskati var tomēr samērā viegli tikt saprasti: cilvēks, par kuru viņš spriež un ir optimistīgos uzskatos, īsti nav vairs primitīvais mežonis - lai gan Ruso tā iedomājās - bet tieši jau vairāk nekā tūkstoš gadus kristīgās kultūras ietekmē augušais un veidotais cilvēks. Viņa illūzija bija tā, ka viņš jau savā dabā izkopto, piejaucēto cilvēku iedomājās kā dabas dotību, - un tāpēc bija pārliecināts, ka vislabākais ir dot pilnu vaļu visām viņa tieksmēm un instinktiem.
    Ar šo savu recepti viņš tad arī kļuva par jauno laiku pravieti, kas viņam pilnīgi sekoja, - gan politikā, kur viņa mācības izpausme ir modernā liberālā demokrātija, gan paidagoģijā, kur tā noveda pie absolūti liberālās audzināšanas. Tā kā Rietumeiropas cilvēks tomēr bija dabūjis labu kristietības skolu un daudz kas no tās mācībām tam bija jau pārgājis, kā saka, miesās un asinīs un izpaudies arī institūtos, un tā ka kristīgā mācība arī turpināja vēl iedarboties, kaut arī pavājinātā veidā, tad ilgu laiku varēja likties, ka viss būs labi un pat daudz labāk nekā agrāk. Atbrīvoto instinktu un tieksmju enerģija, mezdamās aktivitātē, šķietami radīja milzīgu dzīves uzplaukumu. Deviņpadsmito gadsimteni tiešām raksturo milzīgs progress materiālo vērtību ražošanā un izplatīšanā, un līdz ar to milzīgs dzīves ērtību un baudu iespēju pieaugums. Tāpat konstatējams liels progress mākslās, bet it sevišķi zinātnēs, kuru panākumi, praktiski realizēti technikā, lika rasties vienam jaunizgudrojumam pēc otra un tā pārveidot dzīvi šķietami līdz nepazīšanai. Agri gan jau arī parādījās daži simptomi, kas būtu varējuši radīt bažas. Cīņa par materiālām vērtībām, tieksme radīt un iegūt no tām pēc iespējas vairāk, drīz jau lika atkal izpausties dažām plēsoņas pazīmēm cilvēkā. Tā, no vienas puses, rūpniecībā no sākuma tika nežēlīgi ekspluatēti strādnieki, - ekspluatētajiem nenāca prātā, ka tie vēlāk par to viņiem atmaksās desmitkārtīgi. No otras puses, sacensība par tirgiem un svarīgu izejvielu iegūšanu izraisīja veselu rindu laupīšanas karu. Kamēr kristietība mācīja, ka cilvēks un cilvēka dvēsele ir augstākā vērtība un pašmērķis, tikmēr modernā dzīve vienmēr vairāk tiecās padarīt to tikai par līdzekli bagātību vai varas līdzekļu iegūšanai. Tas bija arī saprotams - ja jau instinktiem un dziņām tiesība valdīt, tad nav vietas nekādiem sentimentāliem motīviem, kādus mācīja kristietība, jo ir jau notikusi principiāla pievēršanās citām vērtībām - praktiskām, utilitārām. Tām tad arī tiesības būt noteicējām.

5. Modernās bestijas izveidošanās un tās savaldīšana

    Tā pamazām vienmēr vairāk aizmirsās reiz saņemtā kristīgā ideālisma skola un, par spīti ārējam šķitumam, cilvēks vienmēr vairāk sāka atkal tuvoties pirmatnējai bestijai, ko jau arī daži, piem., Nīdē apzinīgi nostādīja, izsmalcinātā un reibinošiem vārdiem segtā veidā, par ideālu un kura pievilcību tāpat visādos poētizētos un aistētizētos veidos popularizēja vesela rinda ievērojamu rakstnieku. Tā ir noticis, ka moderno laiku cilvēks ir atkal stipri tuvojies savam tālajam sencim mežonim, it sevišķi zemēs, kur jau ilgus gadus kristīgā mācība ir oficiāli tikusi vajāta, tā ka pat Eiropā atkal ir cilvēki, kas Kristus vārdu vai nu nemaz pat nav dzirdējuši, vai pazīst tikai pēc karikatūrām, un kuru galvās stingri jau iekalts, ka, piem., mācība, ka jāmīl visi cilvēki un pat ienaidnieki, ir tikai neģēlīgs tautas un progresa ienaidnieku izgudrojums. Bet arī zemēs, kas iedomājas sevi par progresa priekšgalā esošām, ir neskaitāms daudzums cilvēku, kas pazīst tikai vienu likumu - savu interešu apmierināšanu, kaut vai, kā saka, kāpjot pāri līķiem. Šī modernā bestija no sava priekšteča tad atšķiras vispirms, saprotams, ārēji, jo nereti mēdz būt eleganti ģērbusies, bet galvenā kārtā ar to, ka ir apgādāta ar nesalīdzināmi spēcīgākiem darba rīkiem un it sevišķi ieročiem - tātad milzīgi pieaugusi savā fiziskā spēkā; ētiskā ziņā turpretim tā nereti ir saglabājusi savu džungļu dvēseli, ir palikusi pilnīgi neizkopta, ir palikusi nemācīta un tai nav nekāda balsta - izņemot paradumu, - bet tas ir vājš un nedrošs balsts un, palaikam, sabrūk pirmā nopietnākā pārbaudījumā. Šinī ārkārtīgā nesamērībā starp milzīgo ārējo spēku un niecīgo morālisko attīstību, tad arī pastāv viss mūsu laikmeta traģisms un tās ārkārtīgās, ar nāvi draudošās briesmas, ko tas nes sevī. Mūsu rokās ir nākuši briesmīgi ieroči, tik briesmīgi, ka ar tiem var nedaudzās dienās iznīcināt kaut vai pusi no cilvēces, - katrā ziņā visu pilsētās dzīvojošo civilizēto cilvēci, - bet mūsu dvēseles ir palikušas nelaimīgu apsēstu cilvēku dvēseles, kā tās raksturo modernā dziļumu psīcholoģija. Mūsu dvēseļu šķietami puķēm aizaugušo ezeru vaļējos akačos no dziļumiem atkal ir izniruši ragainie velni un gozējas tur un kļūst vienmēr drošāki, jo aizmirsti vārdi, ar kuriem tos varētu aizdzīt, un daudzi jau notur tos par dieviem un ceļ tiem altārus. Bet lielais ļaužu morāliskās vājības pazinējs Dostojevskis - jo viņš pats bija vājš un bieži krita - jau sen, jau gandrīz priekš simts gadiem, bija manījis šo velnu uznirša-nu un viņu varas nodibināšanos par tiem cilvēkiem, kas jau tad gribēja gāzt drupās veco pasauli, lai celtu jaunu - mēs tagad zinām kādu. Viņš jau tad savā romānā ,,Velni" tos bija raksturojis kā velnu apsēstos, - un lūk šādu velnu apsēstu laužu rokās, kādu ir daudz visās zemēs, tagad var nonākt vara par mūsu dzīvību un nāvi. Paredzēdams šādu iespēju, Čerčils jau sen izteica jautājumu, vai tad gan varēsim nakti mierīgi gulēt? Tas ir tikpat, kā jautāt, vai varēsim mierīgi gulēt, ja zināsim, ka tepat uz mūsu salmu jumta vājprātīgi cilvēki rotaļājas ar uguni.
    Bet cēlonis visam ir, ka aizmirsa dvēseļu kopšanu, ka kristīgās kultūras ietekmē izkoptam dvēseles dārzam ļāva atkal pārvērsties džungļos. Džungļos nelielās grupās dzīvojošiem mežoņiem viņu džungļu dvēseles nevar nodarīt lielu ļaunumu, - jo mazāk tāpēc, ka tās ietekmīgi savalda viņu primitīvās reliģiskās un citas tradicijas, kas tieši šim uzdevumam radītas. Kultūras cilvēcei turpretim, kas sakopota milzīgās pilsētās, džungļu dvēseles nākšana pie varas nozīmē nāves briesmas. Tikai naīvā no Ruso nākošā ideoloģija, sveša katrai dzīves pieredzei un senai gudrībai, ko tagad apstiprina modernā psīcholoģija, varēja seklā optimismā priecāties, ka tiek nozāģēti viens pēc otra zari, uz kuriem turējās visa mūsu kultūra pāri chaosa bezdibenim.
    Boļševikiem šai ziņā ir nesalīdzināmi spilgtāka realitātes apziņa - jo tie jau gluži instinktīvi novērtē cilvēkus paši pēc sevis - un tiem nav ne mazākās illūzijas par to, kādi spēki valda cilvēku masās. Tie tāpēc, kā saka, netaisa nekādas lielas ceremonijas un pēc Krievijā kopš gadu simteņiem pārbaudītās metodes uzņemas savaldīt pašu pamodinātos un pat godā celtos velnus, ar vienkāršu fizisku varu - ar policiju, ar GPU, ar revolveriem, ložmetējiem, tankiem un lidmašīnām. Pilnīgi paļaudamies uz tiem, radījuši nekad nekur pasaulē nepieredzētu lielu iekšējās drošības armiju, tie tad arī nebaidās palaist vaļā masās - kad tas tiem vajadzīgs - visbīstamākos pekles dēmonus, pārliecināti, ka tie ar saviem «pārbaudītiem līdzekļiem" tiks atkal, kad būs vajadzīgs, ar tiem galā. Bet droši tas tomēr nav, eksperiments vēl nav galā, un nevar zināt, vai kādreiz palaistie velni nepāraug arī pašus pekles meistarus. Katrā ziņā šāds stāvoklis Krievijai ir zīmīgs kopš laika gala. Krievu cilvēku masa nekad nav pilnīgi tikusi vaļā no savas džungļu dvēseles, - tā nekad nav bijusi pārvērsta dārzā, - labi, ja kāds mazs stūrītis tanī (salīdz, parunu: pakasi krievu un tu atradīsi apakšā tatāru). Krievija ar savu džungļu dvēseli - kuru tik spilgti attēlojis Dostojevskis - tāpēc vienmēr ir bijusi apdraudējums Eiropai, jo tā vienmēr bijusi tikai ārēji apvaldīta - vai nu ar tatāru vai pašu kņazu pātagām, virsū sēdināmiem iesmiem un bendes cirvjiem senatnē, vai ar durkļiem, ložmetējiem un tankiem jaunākos laikos. Nīcše ar savu ārprātīgā instinktu to vienmēr nojauta, ka Krievijā ir galvenais irra-cionālo tumšo instinktīvo spēku rezervuārs, kas ir spējīgs iznīcināt Eiropas puķu dārzu, un tāpēc tas lika uz to vislielākās cerības savā naidā pret kristīgo kultūru. Ar savu slaveno nākotnes blondo bestiju un tās trakošanu Eiropā viņš esot domājis tieši krievus.
    Katrā ziņā krievi sevi pazīst un pēc sevis spriež arī par citiem. Neuzticībā cilvēka dvēselei tie iet daudz tālāk kā rietumu kristīgā kultūra, jo kamēr rietumi atzīst, ka cilvēka dvēselē ir arī dievišķīgi dīgļi, kas tikai nomākti, bet kristīgā kultūrā var tikt atkal izkopti, tikmēr boļševiki redz cilvēka dvēselē tikai velnus un tic tikai tiem, bet kultūrai neveltī ne mazāko uzticību. Ar to izskaidrojama viņu absolūtā neuzticība pret visām rietumu valstīm, un šī neuzticība ir īsta un patiesa, un tāpēc jo nelabojamāka un bīstamāka. Tie tic tikai tiešai materiālai, fiziskai varai un tāpēc spiesti visur prasīt atbalsta punktus, savas partijas valdību, savus komisārus. Tie nekad neielaidīsies uz to, ka ticēs vienīgi kādiem solījumiem, parakstiem u.t.t., ja tie nav nodrošināti arī ar viņu lielgabalu resp. viņu partijas ļaužu pārsvaru. No tā var spriest, cik dziļa un principiāla un nelabojama ir plaisa starp austrumiem un rietumiem, kas mācījušies vismaz līdz zināmam mēram uzticēties kristietībā koptai dvēselei.

    Mūsu dzīves lielais kungs ir laiks. Tas neļauj nekam apstāties, liek visam slīdēt garām mūžīgā pārveidībā un .tad, mulsinot prātu, pazust - arī vispilnīgākam, arī tam, kas bija visdārgākais, visvērtīgākais, vissvētākais. Par to zina un runā vecā testamenta pravieši, un tas ir arī pastāvīgais lielo sengrieķu traģiku temats. Sofokls saka: „ Vienīgi dievi ir pasargāti no vecuma, un tiem nav jāmirst, visu citu samaļ visa valdnieks laiks. Dilst zemes spēks, dilst miesas stiprums, mirst uzticība, dīgst nodevība, un nekad nevalda vienmēr tas pats prāts nedz starp draugiem, nedz tautai pret tautu." Visa nepastāvība un iznīcība jau kopš vissenākiem laikiem ir bijis dziļākais pamats visam pesimismam.
    Tam pretī laimīgākos vēsturiskos apstākļos optimistiskāki spriedēji ir izteikušies citādi. Likdami akcentu ne uz visa pazušanu, bet uz jaunrašanos, saredzēdami pasaulē un cilvēku kopdzīvē progresu, t.i. virzīšanos uz lielāku pilnību, tie apsveic maiņu un pārgrozības. Ticība progresam arī pie mums allaž ir bijusi stipra, un mēs esam bijuši paraduši apsveikt vecā, ,,sapuvušā" sagrūšanu un jaunā stāšanos tā vietā. Par nožēlošanu šī naīvā ticība visa neizbēgamam un nemitīgam progresam mūsu dienās ir dabūjusi smagus belzienus. Tam labi vairs netic pat ierindas pilsonis, jo tas izjūt uz saviem pleciem, ka laiki kļūst nevis labāki, bet drīzāk sliktāki, nemaz nerunājot par vēsturniekiem, kas tam nekad nav ticējuši. Tie vienmēr ir labi zinājuši, ka cilvēci līdz šim vienmēr pēc augšanas brīžiem ir piemeklējuši laikmeti, kas ir bijuši sabrukuma un vērtību iznīcināšanas periodi.
    Bet ja nu šādi laikmeti, kuros ir ļodzījušās un draudējušas sabrukt tūkstoš gadus pastāvējušas vērtības un cilvēce jau sākusi iet nevis uz priekšu, bet atpakaļ, vispār ir bijuši, tad ir daudz iemeslu domāt, ka arī mūsu laikmets varētu piederēt pie tādiem. Tāpēc būtu labi, ja tie ,,progresa" entuziasti pie mums, kas deg nepacietībā atmest visu ,,veco" un nokratīt pīšļus no savām kājām, lai pielāgotos visās lietās ,,tautu priekšgalā maršējošām nācijām", drusku pārdomātu, kas īsti ir tas, ko tie grib aizmest, vai tie maz spēj dzīvot kaut cik cilvēcisku dzīvi bez tā un vai tur nav pa starpu, varbūt, tieši visaugstākās vērtības, kas nekad nevar novecoties un pie kurām cilvēce vienmēr atkal atgriezīsies par jaunu, jo tā nevar bez tām iztikt. Bez šaubām, starp bojā ejošām lietām būs tādas, par kurām varēs teikt, ka ir labi, ka tās pazūd. Bet vai to pašu varēs teikt par visām? Vai varēs slavēt visu jauno, kas stājas vecā vietā? Nemaz nerunājot par deportācijām, cilvēku slepkavošanām un tamlīdzīgām lietām, kas atkal nākušas modē, bet pievēršoties vienīgi ,,jauniem uzskatiem", vai, piemēram, varēs slavēt to jauninājumu, ka bērni savus vecākus nevis cienī un mīl, bet nodod tos politiskās policijas rokās, kāda pārmaiņa tiek slavēta komunisma zemēs? Vai mēs teiksim, ka ir labs tāds ,,pēdējais modes kliedziens", ka par to, ka aizstāv savu zemi un sev tuvos cilvēkus pret necilvēcīgiem kakla kungiem un slepkavām,- ka par to diskvalificē un vajā, kā tas ir noticis ar mūsu karavīriem? Jeb vai labi būtu tas, ka brīvas izšķiršanās vietā par vissvarīgākām lietām stājas policijas pavēle un draudi un ka jāslavē tas, ko nicina, ka jāzaimo tas, ko cienī un mīl? Morāliski nenotrulinātā apzina gan nekad nevarēs atzīt par labām šādas pārmaiņas, - tā vienmēr iekšēji neatvairāmi paliks pārliecināta, ka te tiek grautas vērtības, ko nedrīkst iznīcināt un ko arī nevar iznīcināt, jo tās nes sevī mūžīguma iezīmi, - pat ja uz brīžiem to izpausme varētu tikt apslāpēta.
    Un te nu mums ir jāatrod, ka viena no augstajām garīgajām vērtībām, ja ne pati visaugstākā, tad katrā zinā starp visaugstākajām, ir mūsu laikmetā visvairāk apdraudēta. Tā ir tā vērtība, ko mēs te sauksim par kristīgo garu un kas izpaužas cilvēcības, labvēlības, tuvāku mīlestības tikumos. Bez šaubām, atsevišķas šo tikumu izpausmes notikušas visos laikos un visās vietās, un kā instinktīvas reakcijas tās atrodamas pat dzīvniekos. Bet nekur - izņemot vēl vienīgi budismu - sekošana šiem tikumiem nav tikusi pacelta vispārīga principa pakāpē un padarīta par pienākumu, vismaz savā konkrētajā izpausmē. Tāpat nekur tā nav pārgājusi, vismaz pa daļai, tautu dzīves praksē un tur, lai arī nekad pilnīgi nerealizēta, tomēr radikāli humanizējusi cilvēcīgās attiecības vispār, piem., gan pacēlusi sievietes stāvokli, gan likusi radīt veselu rindu labdarības institūtu, kas agrāk nebija pazīstami, - bāriņu un veco ļaužu patversmes, slimnīcas, skolas. Zīmīgākais vēl tas, ka, ja arī agrāk vienas tautas locekļi kritiskos brīžos instinktīvi palīdzēja viens otram, tad tikai šaurās cilts robežās, - pāri tām nebija vairs nekādu morālisku pienākumu un, vismazāk, tuvākmīlestības pienākuma. Visas morāles pirms kristietības bija ,,slēgtas morāles" (izņemot, varbūt, pa daļai vienīgi ciniķu un stoiķu morāli), vienīgi kristietība izveidoja pilnīgu ,,atvērtu morāli", ietverot tanī visu cilvēci un pat dzīvo dabu, kā to redzam Asīzes Franča gadījumā.
    Senajiem grieķiem, arī morāliski visaugstāk stāvošajiem, tuvākmīlestības tikums bija svešs, nemaz jau nerunājot par ienaidnieku mīlestību. Platons savos ideālās valsts projektos ir skarbs, ciets un bargs. Ar individa tieksmēm un ar tā patikšanu vai nepatikšanu tas nepavisam nerēķinās. Viņš grib tikai, lai valsts tās kopumā būtu iespējami stabila un spēcīga, un tāpēc tanī jāvalda īsti militārai disciplīnai, kas nepazīst nekāda maiguma, un tās gars būs kara nometnes gars.
    Zīmīga un augsti raksturīga šai ziņā ir viņa prasība, ka viņa ideālajā valstī nedrīkst ilgi slimot, - kas vājš un slims, tam vai nu īsā laikā jātop atkal veselam un stipram, vai tam jāļauj nomirt. Pirms kristietības tiešām kristīgais gars cilvēkiem bija svešs. Ka tas tiešām ir tā, ka tuvākmīlestības un humanitātes tikumi tiešām ir kristietības veidojumi, to rāda, starp citu tas, ka tie zūd tur, kur iet bojā kristietība.
    Visiem zināms un zīmīgs šai ziņā ir komunisma piemērs. Sākumā, kamēr vairums komunistisko darbinieku vēl bija auguši kristīgās kultūras gaisā un vēl pret pašu gribu atradās tās neapzinātā ietekmē, cilvēku iznīcināšanas nebija vēl sistemātiskas, bet notika vairāk tikai ekscesu veidā. Tagad, kad daudzi tur vairs nav pat dzirdējuši Kristus vārdu vai dzirdējuši to tikai kā ķengāšanās priekšmetu, nav vairs nekādu šķēršļu apieties ar cilvēkiem kā ar vienkāršu materiālu «sociālistiskai celtniecībai". Nežēlība un cietsirdība līdz ar to ir kļuvusi par apzinātu priekšrakstu, katra tuvākmīlestības izpausme pret režīmā cietušajiem ir pasludināta par noziegumu. Ka komunismam pret cilvēcīgo personību nav ne mazākās cieņas, tas jau tagad tikdaudz reižu konstatēts, ka arī ārpus dzelzs priekškara pie tā jau pieraduši un vairs pat neuztraucas. Un kā gan varētu iedomāties, ka komunismam varētu būt kāda cieņa pret personību, t.i. pret garīgo cilvēku un pret viņa garīguma nesēju - dvēseli, ja tas nemaz neatzīst, ka cilvēkam varētu būt kāda dvēsele! Cilvēks tam nav vairāk nekas, kā tikai komplicēts mechanisms, materiālu atomu kopums. Cilvēku sabiedrība principiāli ir gluži tāda paša rakstura kā dzīvnieku sabiedrība, un tanī valda tas pats ,,konkurences cīņas" likums, cīņas uz dzīvību un nāvi, ko Darvins atzina par galveno dzīvnieku valsts likumu. Tuvākmīlestības mācību komunisms tāpēc pasludina par valdītājas buržuistiskās kliķes un tās kalpu - mācītāju viltību, lai apslāpētu proletariāta naidu un vājinātu tā aso gribu iznīcināt šo valdītāju kliķi ar visiem tās kalpiem. Labākā gadījumā šī tuvākmīlestība ir tikai nožēlojams sīkpil sonisks aizspriedums, sen pārdzīvota sentimentalitāte, kas steidzīgi izravējama vispirms ar izsmieklu, bet ja tas nelīdz - ar čekas līdzekļiem.
    Ka šie mežonīgie uzskati izveidojušies tieši atkarībā no atkrišanas no kristietības, to apstiprina otrs analoģiskais - nacionālsociālisma gadījums. Kā komunistiem viņu augstākais elks, kuram var un vajag visu upurēt, ir viņu neparedzamā nākotnē iedomātā visu aptvērēja Komūna, - tā vācu nacionālsociālistiem šāds elks bija vācu tautas virsvaldība pār visām citām tautām un jaunas iekārtas radīšana, kas atbilstu diletantiski safantazētajam vācu tautas pārākumam pār šīm tautām. Abos gadījumos par augstāko visa mērauklu pieņemts kāds pēdējos pamatos tīri materiāls labums, un tam tad upurē dzīvo cilvēku, nerēķinoties ne ar kādām viņa ciešanām. Kristīgo mācību un tās garu arī vācu nacionālsociālisms uzlūkoja par sev dziļi naidīgu un kaitīgu parādību, jo tā traucēja tos ,,cilvēcīgā materiāla" pilnīgi brīvā izlietošanā saviem mērķiem. Pilnīgi atklāti parādīt savu kristietības noliegumu arī praksē tie tomēr neuzdrošinājās, jo kristīgā gara ,,sīkpilsoniskais aizspriedums" vācu tautā tomēr bija daudz dziļāks nekā austrumu skitos. Tie tāpēc gan kāva un indēja, un dedzināja gan dzīvus un nedzīvus cilvēkus simt tūkstošiem un miljoniem sava iedomātā ideāla vārdā, bet darīja to paslepen, tā ka lielais vācu tautas vairums par to nekā nezināja, un daudzi pat vēl tagad atsakās tam ticēt kā kaut kam, kas ir morāliski pilnīgi nepieņemams un tāpēc - neiespējams! Tā arī nacionālsociālistus kristīgā gara no-kratīšana atkal padarīja par primitīvām butēm, par zvēriem, kas sekoja tikai instinkta diktētai varas kārei un tikpat maz domāja par līdzjūtību saviem upuriem kā tīģeris, kas plosa antilopi.
    Bez šaubām, arī tautas, kas saucas vai ir saukušās kristīgas, allaž ir pastrādājušas smagus varas darbus un maitājušas daudz cilvēku, bet tad tas, pirmkārt, vienmēr saistījies vai nu ar kristietības seklumu vai ķēmīgu sakropļojumu un pārpratumu attiecīgās, palaikam primitīvitātei vēl tuvu stāvošās tautās, un, otrkārt, tie vienmēr ir bijuši ekscesi un nevis sistēma, un gaišākie vadītāji pret tiem ir cīnījušies. Katrā ziņā kristietībai tuvākmīlestības prasība ir būtiska, un tā ir centrāla, izteikta tēze Jēzus mācībā. Tā izriet arī no Dievbērnības mācības, jo tad visi cilvēki ir brāļi savā starpā un tajos jāvalda brālības garam. Kristīgā mācībā cilvēks, viņa dvēsele, ir pēc Dieva sejas, tam ir uzdevums Dieva priekšā un neviens nedrīkst, uzlūkojot viņu tikai par līdzekli kaut kam citam, eventuāli būt par cēloni, ka viņa dvēseles liktenis mūžības perspektīvā tiek sakropļots.
    Teologi varbūt tomēr iebilstu, ka še sniegtā kristīgā gara izpratne par šauru, jo kristīgā garā ietilpst vēl kaut kas vairāk nekā atzīmēts. Tam var piekrist. Bet tikai te nav bijis nolikts par uzdevumu noskaidrot kristīgo garu visā tā daudzpusībā, bet gan tikai rādīt, ka aplūkotie tikumi ir kristīgā gara izpausme un ka kristīgais gars nav domājams bez tiem. Mēs tā tad te viscaur izprotam kristīgo garu zināmā sašaurinātā nozīmē. Bet nebūtu gan arī varbūt pārāk pārdroši teikt, ka mīlestības mācība varētu tikt uzlūkota par kristietības centrālo kodolu, un arī lielie mistiķi ir teikuši, ka Dievs ir mīlestība. Un tāpat ir teikts: ama et fac quod vis - mīlē un dari, ko gribi - citas pilnības tad nāks klāt pašas no sevis.
    Katrā ziņā man šķiet, ka kristīgās mīlestības mācība varētu būt tā mūžīgā patiesība, ko kristietība izvirzījusi un ar kuru tā apveltījusi cilvēci. Neteiksim, ka kristietība šo vērtību radījusi, bet gan, ka tā to atklājusi uii ievirzījusi morāliskās dzīves centrā, radot ar to kristīgo morāli, kas radikāli atšķiras no natūrālistiskās grieķu ētikas. Kristīgai mācībai varbūt kādreiz nāksies grozīt vienu otru savu dogmu, atsacīties varbūt no vienas otras leģendas, bet, ja kas tanī varētu būt nemirstīgs, tad tas varētu būt šis kristīgais gars, izprasts kā tuvākmīlestības, labvēlības, cilvēcīgas draudzības skola.
    Te tad svarīgi vēl ir sevišķi tas, ka kāda liela patiesība reiz ieskatīta un atklāta spēj, šķiet, arī atrauties no tās zemes, kurā tā izaugusi un pastāvēt pati par sevi: mirdzums, kas to apstaro, pievelk dvēseles un liek pielūgt to, jo, kā teikts - veritas ēst index sui et falši - patiesība ir pati sevis un nepatiesības atklājēja.
    Šāda vitalitāte, šāda spēja pastāvēt arī pašam par sevi, par spīti augstāk minētiem gadījumiem, šķiet, piemīt arī kristīgam garam. Tiešām, ne vienu reiz vien jau ir noticis, ka tā ietekmē ir atradušies un darbojušies pat cilvēki, kas bijuši atklāti kristietības noliedzēji. Kā pirmo piemēru mēs varam ņemt Nīcši. Neviens nav ar tādu kaislību un asumu uzbrucis kristietībai kā viņš. Viņam, filoloģijas profesoram, smalku dāmu audzinātam, mātes un māsas gādības aptecētam, kas dzīvoja ieslēdzies kabinetā - mākslas, literatūras un filozofijas interesēs, - likās, ka pasaulē par daudz humanitātes, par daudz līdzjūtības, par daudz žēlsirdības pret vājiem un vārgiem: viņš te redzēja pagrimšanas veicināšanu un tāpēc meta zibeņus pret šīs ,,dekadences" ievadītāju, pret kristietību, un prasīja, lai pasaulē atkal sāktu valdīt cietība, bardzība, pat nežēlība! Bet kāds kontrasts starp šo baigo runāšanu un runātāja personīgo dzīvi: tanī viņš bija tik rāms un maigs, un humāns, ka, kā saka, pat mušu nevarēja aizdzīt. Bet izskaidrojums tam šķiet diezgan vienkāršs: savā jaunībā tas bija uzņēmis tik daudz kristīgā gara, ka tas viņa praktiskajā dzīvē bija spēcīgāks nekā tie zaimu vārdi, ko viņš rakstīja.
    Līdzīgi arī franču revolūcijas vadītāji bija ateisti. Bet viņu sauklis: brīvība, vienlīdzība, brālība, ir kristīgā gara veidojums un izpausme, it sevišķi tā pēdējais moments - brālības prasība, un avotu analizē šo franču revolūcijas ideoloģijas kristīgo sākotni arī pierāda. Tas, saprotams, neizslēdza, ka cīņas saasinājumā tā drīz novērsās tālu no tās gara.
    No šiem piemēriem - un tos varētu pavairot pēc patikas - ir iespējams secināt, ka kristīgais gars zināmos apstākļos var būt tik spēcīgs, ka var pastāvēt un darīt brīnumus pat, ja tas atrauts no tās vēsturiskās tradicijas, no kuras tas izaudzis. Šo viņa vismaz relatīvo neatkarību no tradicijas, šķiet, apstiprina arī vēl pretēja veida konstatējumi, proti, tie, kas rāda, ka kristīgais gars var būt vājš vai pat pilnīgi trūkt tur, kur tradicija, vismaz šķietami, ir spēcīga.
    Tiešām, tas ir viens no konstatējumiem, kas smagi satriec, kad jāredz, cik savā garā dziļi nekristīga bieži vien ir tā sabiedrība, kas saucas kristīga. Kristietībai dažreiz pārmet, ka tā ir bankrotējusi, savu laiku pārdzīvojusi, ka tai jādod vieta kaut kam citam. Bet vai nav tā, ka kristīgais gars vēl nekur kaut cik plašākos apmēros nav ticis realizēts? Kristietība kā kristīgā gara realizācija ne tikai nav pārdzīvota, bet gan ir vēl kaut kas pilnīgi revolucionārs: tā īsti ir vēl tikai nākotnes uzdevums.
    Tiešām, mēs bieži redzam savā jaunajā apkārtnē cilvēkus, kas regulāri katru svētdienu iet baznīcā, bieži arī pie svētā vakarēdiena, kas dzied garīgās dziesmas un skaita lūgšanas un savas ticības apliecinājumus, bet kas par spīti tam savā dzīvē bieži ir pilnīgi pagāniski. Jau savā ģimenē tie dzīvo savstarpējā iekšējā svešībā, noslēgušies cits no cita, bieži nesaticībā, nereti pārkāpdami visus ģimenes cieņas uzturēšanai paredzētos baušļus, pret savu tautu tie ir vienaldzīgi un mēģina tikai, cik iespējams, iedzīvoties uz tās rēķina, ekspluatējot vājākos. Mantkārība, baudkāre, varas kāre ir mūsu modernās sabiedrības gara noteicējas, un, kaut gan tā saucas kristīga, tā patiesībā ir kristīgas sabiedrības pretstats. Tāpat kā modernā valstī reliģija nošķirta no valsts dzīves (un viens no rezultātiem tad tas, ka valsts nejūtas vairs saistīta ne ar kādām reliģiskām nedz ētiskām normām), tāpat modernā cilvēkā, ja viņš arī formāli skaitās pie kādas kristīgas baznīcas, viņa kristietība ir ievietota it kā kādā vienā šaurā dvēseles atvilktnītē un ne mazākā mērā neietekmē to, kas atrodas citās atvilktnēs. Var tāpēc teikt, ka kristīgais gars pasaulē ir apdraudēts ne tikai ar tam atklāti naidīgām kuš tībām, kā, piem., ar komunismu, bet vēl lielākā mērā ar pašas kristīgās sabiedrības iekšējo sastingumu, ar mācības dzīvā gara aizmiršanu un nepildīšanu un apmierināšanos ar ārējo formalitāti.
    Tomēr nav šaubu, ka mūsu situācijā kristīgā gara saglabāšanai vai, pareizāk, atjaunošanai, būtu sevišķa nozīme. Tiešām ir skaidrs, ka tikai tad ir cerības, ka Latvija atkal atjaunosies un varēs pastāvēt, ja pasaule pārvarēs vēl valdošo haizivju garu un tā vietā stāsies kristīgais gars. Tikai par tik, par cik pasaulē valdīs īsts humanitātes un kristīguma gars, mums ir cerības atkal dzīvot kā tautai un kā indivi-diem pilnīgu, cilvēka cienīgu dzīvi. ,,Demokratisma" gara vien nepietiek: ir jau pietiekami pieredzēts, ka demokrātijas, kurām ir svešs kristīguma gars, ir tikpat bīstamas un naidīgas taisnības nodibināšanai kā despotijas.
    Ja kristīgā gara valdīšana mums ir vajadzīga jau, lai varētu ārēji pastāvēt, tad tā mums vēl vairāk nepieciešama, lai mēs iekšēji neizirtu. Tikai par tik, par cik mūsu iekšējās attieksmēs valdīs laipnība, draudzīgums, tuvākmīlestība un par cik mēs izjutīsim, ka šīs attiecības, kas cilvēku spēj visvairāk aplaimot un darīt viņa dzīvi siltuma un gaismas pilnu, ir iespējamas un atrodamas galvenā kārtā vai pat vienīgi pašu tautas locekļu vidū, - par tik mēs varētu būt droši, ka mūsu kokam daudzi zari neatlūzīs un tas būs dzīvs tik ilgi, cik tas būs vajadzīgs. Mūsu liktenis ir cieši saistīts, iekšēji un ārēji, ar kristīgā gara likteni - mūsos un pasaulē. Lai cik liels kungs laiks arī būtu, neļausim viņam tomēr aizslidināt projām šo augsto kultūras veidojumu - šo garu. Un, lai kā mēs cienītu progresu, neuzlūkosim kristīgā gara izzušanu par progresu, bet gan par dziļu regresu barbarismā un smagu apdraudējumu kā mūsu, tā visas cilvēces liktenim.

1. Atziņas momenti reliģijā
2. Reliģiskās tradīcijas šķērslis
3. Vai zinātne pierāda, ka Dieva nav?
4. Zinātnes un tas veidoto paradumu imperiālisms
5. Garīgās dzīves realitāte
6. Garīgās dzīves plašums un vara
7. Garīgie spēki dabā
8. Transcendentā esme
9. Ļaunuma, šķērslis

1. Atziņas momenti reliģijā

    Viena no visbiežāk izteiktām domām, kad pārrunā mūsu rietumu kultūras likteņus, ir uzskats, ka tieši šīs kultūras dziļākais pamats, proti, kristīgā ticība, mūsu dienās pārdzīvo dziļu krizi, un tās iespaids tik strauji samazinās, ka daži jau runā par kristīgās kultūras agoniju. Sakarā ar to tad arī tiek izteiktas nopietnas bažas kā par atsevišķo indi-vidu, tā it sevišķi arī tautu turpmākām gan garīgās, gan materiālās labklājības iespējām.
    Tiešām, modernā psīcholoģija un medicīna ir jau pietiekami noskaidrojušas, ka Dievu atstājuša cilvēka miesīgās un garīgās veselības prognoze ir tālu no iepriecinošas. Vispirms viņš ir jau morāliskā ziņā nesalīdzināmi nestabilāks kā dievticīgais cilvēks, kuram kārdinājumus palīdz pārvarēt vai nu dievišķīgās pilnības atspīduma pievilcība, vai vismaz Dieva pavēlu autoritāte. Neticīgais, palicis bez ideāla un arī bez autoritātes atbalsta, paslīd daudz vieglāk, biežāk un daudz dziļāk, un bez kādas cerības reiz atkal celties. Otrkārt, izrādās, ka vairums cilvēku vispār nav spējīgi panest dzīvi bezdvēselīgā, visu garīgo saturu un jēgu zaudējušā pasaulē, bez kāda pāri pasaulei stāvoša atbalsta un bez saitēm ar dziļāko esmes avotu; neticīgais cilvēks, izrādās, ir pirmais nervu un garīgo slimību kandidāts, tam dzenas pakaļ dažādi spoki, to vajā visādas bailes, un tā gaitas tiecas noslēgties vājprātīgo namā.
    Vēl bagātīgāka pieredze ir sakrājusies par reliģisko ticējumu zaudējuma ietekmi uz tautu likteņiem. Visās tautās, kas gājušas bojā un sairušas, sākumu garīgai un tai sekojošai fiziskai pagrimšanai ir iezīmējis tradicionālo reliģisko ticējumu zaudējums. Tiešām, līdz šim tā ir bijusi vienmēr galvenā kārtā reliģija, kas tautām regulējusi to dzīves veidu un noteikusi tām, kas labs, kas ļauns, ko tās drīkst darīt, ko nedrīkst, par ko tām jādzīvo, un par ko tām, ja vajadzīgs, jākrīt.
    Kad reliģiskie ticējumi izļodzās, līdz ar tiem tad izļodzās arī kopējās normas: katrs sāk rīkoties pēc saviem personīgiem ieskatiem, ko palaikam noteic personīgas egoistīgas intereses, un tas neizbēgami rada chaosu un anarchiju un tautiskās un valstiskās kopības vājināšanu un, beidzot, sairšanu. Šāda veida procesi vēsturē norisinājušies tik daudzas reizes, ka to uzrādīšana kļuvusi zināmā mērā par banālu patiesību. To tad arī allaž izlieto reliģijas aizstāvji, norādot uz kļūmīgām sekām, kādas rada reliģijas atstāšana. Viņu argumentācija tad pieņem šādu veidu: reliģijas neievērošana un atstāšana vājina un ved nelaimē kā atsevišķos cilvēkus, tā it sevišķi tautas. Jūs gribat būt spēcīgi un laimīgi? Tātad turieties stingri pie reliģijas un turiet to godā! Šāda argumentācija ir ļoti bieži dzirdama, un tā, bez šaubām, ir labi domāta. Ir jau arī, tiešām, gadījumi, kuros imperātīvistīgais secinājums ir pilnīgi vietā, pieņi., kad cilvēki, kas uzlūko sevi par patriotiem un cilvēku labdariem, vai nu aiz vieglprātības (piem., žurnālisti, kas efekta sasniegšanas dēļ kariķē reliģiskas lietas), vai aiz politiska partijas aprēķina tiecas ļodzīt un ārdīt reliģiskos ticējumus. Tiem tad arī būtu ļoti derīgi skaidri apzināties, ko viņi īsti dara un kādu atbildību uzņemas.
    Bet vispār, šī reliģijas apoloģija ar savu imperātīvistīgo secinājumu ir vāja un nepietiekama: ar norādījumu uz kļūmīgām praktiskām sekām nevar stiprināt ticību cilvēkos, kuros tā jau sākusi šķobīties. Ticība, pie kuras turētos tikai aiz praktiska aprēķina, piem., tās sociālā derīguma dēļ, nebūtu īsta ticība, jo īstai ticībai jānāk no īstās pārliecības, no apziņas, ka tas, kam tic, pie kā turas, ir patiesība, pilnīgi ignorējot, kādas tam varētu būt praktiskas sekas (pirmiem kristīgiem viņu turēšanās pie ticības bija saistīta ar ļoti kļūmīgām sekām). Ja mūsdienu cilvēki sāk šaubīties savos reliģiskajos ticējumos, tad, liekas, galvenais cēlonis tam ir, ka tiem liekas, ka tas, kam viņiem jātic, nevar būt patiesība, ka tas ir kaut kas pārdzīvots un novecojis, grūti attaisnojams pārpalikums no seniem primitīviem laikiem, kas ir pretrunā ar visu modernās kultūras garu, it sevišķi ar to, ko māca skolas, ko pauž rakstnieki un mākslinieki, - pie kam pēdējais avots visām šīm noliedzošām instancēm ir jaunlaiku zinātne un filozofija. Tam pretī tad nu dažreiz aizrāda, ka šāda pieeja reliģijas problēmai principiāli noraidāma, jo reliģija neesot ne atziņas produkts, nedz tās nolūks ir dot atziņu, bet ka tā dibinās citās dvēseles funkcijās un tāpēc no atziņas pareizības vai nepareizības viedokļa nav vērtējama. Šādā iebildumā ir kaut kas pareizs, proti, ka reliģija nav tikai atziņa, bet kaut kas vairāk, vismaz vēl kaut kas cits un citādāks. Bet nav šaubu, ka tanī ietveras arī atziņas moments un katrā ziņā spriedumi, kas izteic, ka kaut kas ir un pastāv, un proti, ja ņemam pašu galveno un centrālo tēzi, kas visa pamatā, ka ir Dievs, pie kam ar Dievu saprot pārdabīgu esmi, kas ir visas realitātes pēdējais avots un noteicēja.
    Bet ja tā - tad ir pilnīgas tiesības pieiet reliģiskai problēmai arī no atziņas viedokļa, jo vairāk, ka tieši no šī viedokļa mūsdienu cilvēks atrod reliģijā galvenos piedauzības akmeņus. Precizēsim tikai, ka reliģijas problēmu, kas ir visai plaša, mēs šeit aplūkosim noteiktā sašaurinājumā, proti - kā dievticības problēmu. Mēs mēģināsim noskaidrot, ko no filozofijas vai vispār no prāta viedokļa var teikt par vai pret dievticību, un it sevišķi, kas sakāms par iebildumiem, ko parasti pret to vērš no šī viedokļa.
    Šos iebildumus var sadalīt trijās grupās. Pirmkārt, iebil dumos, kas vēršas pret dievticību, kritizējot tās izpausmi senos reliģiskos rakstos, dogmās, kultā, rītos. Otrkārt, iebildumos, kas vēršas no prāta viedokļa jau tieši abstraktā veidā pret pašu dievticības ideju. Beidzot, var celt iebildumus, izejot no pasaules nepilnības fakta.
    Varam jau iepriekš aizrādīt, ka samērā visvieglāk tikt pāri pirmiem iebildumiem, vairāk pūles jau prasa otri, bet samērā visgrūtāk tikt pāri trešajiem.

2. Reliģiskās tradīcijas šķērslis

    Pievēršoties pirmajiem iebildumiem, var teikt, ka tie ir vispopulārākie. Savā laikā jau lauku puiši vingrināja savu asprātību, mēģinādami mulsināt ticīgus ļaudis ar tādiem ,,indīgiem" jautājumiem, kā ,,kur Kains ņēma sievu", ,,kā-pēc vīrietim tikpat daudz ribu kā sievietei, kaut gan bībelē teikts, ka no vienas vīrieša ribas darināta sieviete", un tāmi. Visos šādos jautājumos spilgti izpaužas, no vienas puses, naī-vais uzskats, ka ikviens bībeles vārds ir ņemams burtiski un ticība tam ir būtiska dievticības izpausme, un ka, no otras puses, šī dievticība stāv un krīt līdz ar bībeles izteicienu pieņemamību vai nepieņemamību.
    Visi, kas spriež šādā veidā, aizmirst, ka arī visīstākam un visdziļākam reliģiskam faktam, tiklīdz tam jāizpaužas cilvēku pārdzīvojumos, domās un valodā, neizbēgami pielīp daudz kas cilvēcisks, atkarībā no vides, kurā tam jāizpaužas, no tās izglītības, morāles un vispār kultūras līmeņa. Tā kā dažādās etniskās grupās visi šie kulturālie momenti būs dažādi, tad līdz ar to šie cilvēciskie ,,pielipumi" iegūs nacionālu raksturu, bet šis nacionālais raksturs vienmēr gan iezīmēs tikai reliģiskās realitātes degradāciju un netīrību, un nevis kādu izcilību, kā to, dažkārt pilnīgi pārprotot reliģijas būtību, daži tiecas mācīt mūsu dienās: vispilnīgākā reliģija vienmēr būs tā, kas būs vistālāk no nacionālam iezīmēm.
    Šos nacionālos un laikmetīgos ietekmējumus kristīgos svētos rakstos ir lielā mērā noskaidrojusi dažādu teoloģisko skolu veiktā bībeles kritika. Tāpēc daudziem moderniem teologiem šīs lietas arī ir skaidras, un tiem gan nenāk prātā pastāvēt uz bībelē uzņemto teiku burtisku izpratni.
    Tomēr tādi nebūs visu teologu uzskati. Katoliskā baznīca šai ziņā ir stipri konservatīva, un tieši ar to, šķiet, stāv sakarā allaž atzīmētais fakts, ka, ja katoliskās baznīcas piederīgiem rodas šaubas par savu ticību, tie palaikam krīt radikālā ateismā, kamēr protestantiem vēl ir iespējams pieņemt kādu ticības variāciju, kas ir mazāk pretrunā ar prāta un zinātnes prasībām. Tomēr arī protestantiskās zemēs šādu iespēju pēdējā laikā tiecas nogriezt atkal virsroku ieguvušās konservatīvisma tendences, piem., t.s. ,,vecluterānisms". Tā, piem., t.s. Misuri virziens prasa pieņemt burtiski arī visus tos bībeles izteicienus, kas skar kosmografiju, dabas zinātnes, vēsturi u.t.t., lai arī cik tie būtu pretrunā zinātnei un arī paši savā starpā. Citi teologi gan tad atkal aizrāda, ka tieši šī radikālā konservatīvisma tendences esot visvairāk atbildīgas par pla^o masu novēršanos no kristietības. Šie kritiskāk ievirzītie teologi, kuriem gan palaikam pievienojas gandrīz visi neteologi, tad uzsver, ka, ja runā par dievišķo inspirāciju bībelē, tad nav šaubu, ka tā neizpaužas vienādi visās daļās, - un tāpēc tad ne visur visi šīs ,,grāmatu grāmatas" teicieni ņemami burtiski, - bet gan visur vērojama tikai to dziļākā jēga, ko dažreiz var segt arī vairāk vai mazāk nepilnīga un rupja čaula.
    Nopietnāks un smagāks jautājums nekā tikko pārrunātās reliģisko mītizējumu nepilnības Vecā derībā ir dažādības uzskatos par kristīgās ticības pamatdogmām. Tās savā laikā tika formulētas tikai pēc ilgām debatēm un cīņām koncilos, un dažādības uzskatos te dažreiz noveda pat pie kariem. Kā šādas svarīgas dogmas minamas mācība par trīsvienību, par transsubstanciāciju Sv. Vakarēdiena sakramentā, tad it sevišķi par Jēzus dieviškīgumu u.c. Par tām arī vēl tagad pastāv uzskatu dažādība, gan dažādu konfesiju, gan atsevišķu teologu starpā, pie kam kritiskāko teologu vidū vienmēr vairāk izpaužas tieksme dot šīm dogmām tādu formulējumu, kas tās darītu mazāk grūti pieņemamas arī prātam. Tā, piemēram, nav šaubu, ka nepastāvēšana uz Jēzus dieviškīgumu dažiem šķiet atvieglojam pieturēšanos pie kristīgās mācības, lai gan līdz ar to daudz kas tanī grozās, pēc dažu domām pat pats galvenais.
    No otras puses, tomēr nav šaubu, ka šinī virzienā, proti, uz lielāku pretimnākšanu prāta prasībām, nevar iet līdz galam. Pēc piekāpšanās vienā dogmā, vajadzīga piekāpšanās arī vēl kādā citā, un tad atkal citā - visās būs viegli atrast kaut ko, kas prātam varētu būt kādā ziņā piedauzīgs. Galu galā reliģija tomēr nekad nevarēs tikt pielīdzināta ne zinātnei, ne pat filozofijai - tanī nepieciešami paliks vienmēr kaut kas irracionāls - bez kā tā nebūtu reliģija, jo tai tieši jāvada cilvēks, ņemot vērā, ka ir kaut kas, kas stāv pāri kā dabiskai realitātei, tā arī dabiskajam prātam. Bet par to būs runa vēlāk.
    Bet vai tādā gadījumā nebūtu labāk vispār atsacīties no dogmām? - un ir jau sektes, kas gājušas šai virzienā. Teņu tomēr stājas pretī tas apstāklis, ka reliģija nav tikai jūtu, iekšēja pārdzīvojuma un kontemplācijas lieta, īsta dziļa ticība nevar palikt ieslēgta tikai cilvēka apziņā - tā neapturami tiecas izpausties arī dzīves veidā un darbībā, un tikai tur tā arī atrod savu galīgo piepildījumu un augstāko sasniegumu. Bet darbība vairs nav tikai viena atsevišķā cilvēka lieta. Ar darbību cilvēks iziet ārpus sevis, ietveras cilvēku sabiedrībā, nāk saskarē ar citām personām. Te tad vajadzīga saskaņošanās, organizācija un darbības mērķu un veida izstrādājums. Šo apstākļu dēļ tad reliģijai arī nepieciešamas gan dogmas, gan organizācija baznīcā - kults, rīti un viss, kas ar to saistīts.
    Lielāka reliģiski iedvesmota cilvēku kopība, tātad, gan nekad nevarēs iztikt bez kādām rakstītām vai nerakstītām dogmām, bet tās savukārt nekad nevarēs būt pilnīgi caurspīdīgas prātam, jo tās jau nebūs prāta veidojums, bet zināma īpatnēja pārdzīvojuma un skatījuma nogulsnējums. Zināma racionalizācija te būs gan iespējama, bet tai būs diezgan ātri sasniedzamas robežas. Ja tām pāriet, tad var viegli notikt, ka mācība zaudē savu īsti reliģisko raksturu, un notiek izviršana seklumā un banalitātē, kas nereti, šķiet, jau arī noticis, it sevišķi, ja ievēro dažas reliģiskās dzīves īpatnības dažās zemēs. Un jāsaka, ka vispār te ikviena labošana un racionālizēšana vienmēr būs saistīta ar zināmām briesmām: ja te kustina vienu akmeni, tad izkustas arī otrs, un robežu ir grūti atrast. Tā viegli var notikt, ka rodas chaoss un anar-chija - kā to dažkārt pa daļai jau liek nojaust protestantisma vēsture, kas, atraisījies no dažām katolicisma dogmām, pats tomēr vairs nespēja atrast pilnīgi vienu valodu.
    Vislabāk jau būtu, ja cilvēki paceltos tik tālu, ka, apzinoties visu konkrēto vēsturisko veidojumu neizbēgamās cilvēciskās un laikmetīgās iezīmes, spētu neļaut sevi ar tām traucēties, bet skatītos tikai lietas būtībā, kas pietiekami skaidri spīd cauri visām cilvēciskām nepilnībām. Tā kā tas tomēr maz cerams, tad zināma evolūcionistīga tradicijas pārveidošana - par spīti visam riskam - var tomēr izrādīties nepieciešama, proti - tādā virzienā, lai momenti, kas pārāk nepieņemami mūsdienu apziņai, kļūtu pēc iespējas mazāk traucējoši.
    Noslēdzot aplūkojumu par pirmiem iebildumiem pret dievticību, konstatēsim, ka tie vērsti galvenā kārtā pret reliģiskās izpausmes tradīciju, un tāpēc nav izšķirīgi, jo vairāk, ka tie var pa daļai tikt novērsti, un, otrkārt, vispār neskar dievticības problēmu pašā būtībā.

3. Vai zinātne pierāda, ka Dieva nav?

    Tiešām, dievticības būtība mūsu izpratnē pastāv galvenā kārtā zināmas transcendentas, t.i. pārdabiskas realitātes atzīšanā un sakaru uzturēšanā ar to, pie kam kā šī atzīšana, tā sakaru uzturēšana ir īpatnēju jūtu caurstrāvota. Pret šo dievticību tās būtībā tad nu vēršas mūsu aizrādītie otra veida iebildumi, pie kam tie tad jau nāk ne tikdaudz no plašām masām, cik no šaurākām aprindām, kuru locekļi uzlūko sevi par vairāk vai mazāk kompetentiem mūsu laikmeta prāta kultūras reprezentantiem. Te tad tiek noliegta nevien tikai reliģiskā tradicija un tās nepilnīgā racionālā izpausme, bet noliegums vēršas pret pašu šo tradiciju pamatu: tiek noliegta pati transcendentā realitāte, tiek vairāk vai mazāk brutāli izvirzīta tēze, ka nekāda Dieva nav, un ikviena runa par to ir bez pietiekama pamatojuma no atziņas viedokļa. Aprindas un partijas, kur akadēmisks izteiksmes veids ir mazāk pazīstams, kā zināms, tad šīs tēzes apkarošanā neskopojas ar stipriem vārdiem: runā par laužu muļķošanu vai pat krāpšanu, izmantojot plašo masu tumsību, lētticību un tieksmi uz māņticību u.t.t. Tam pretim tad noliek apgalvojumu, ka zinātne tagad esot pilnīgi apgāzusi visas šāda veida ļaužu muļķošanas un pierādījusi, ka nav un nevar būt nekā pārdabīga, nekā, kas nebūtu zinātnes kompetencēs, un kas tagad, vai vismaz turpmāk, nevarētu tikt izpētīts un noskaidrots tikpat skaidri, kā, piem., kāda priekšmeta ķīmiskais sastāvs.
    Jau tonis, kādā palaikam tiek izteikti šie iebildumi, lielā mērā atklāj, ka ļaudis, no kuriem tie nāk, kaut gan tie uzlūko sevi par modernā prāta resp. zinātnes apgaismoto cilvēku paraugiem, parasti ir maz iedziļinājušies problēmās par zinātnes pamatojumiem un tās robežām. Ja viņi to būtu darījuši, tad tie, piem., kaunētos izteikt apgalvojumu, ka zinātne pierādījusi, ka Dieva nav, jo ikviens, kas jau spēris kādus soļus loģikas pamatu piesavināšanā, zina: kaut ko tādu, ka kāds fakts nav un neeksistē, vispār nevar pierādīt. Eksistenciālie, t.i. kādu esmi izteicēji spriedumi, ir pieredzes spriedumi, tā ka kāds var tikai teikt, ka viņš nav konstatējis kādu lietu, bet nevar teikt, ka tās vispār nav: par to, par ko vienam nav pieredzējuma, citam tāds var būt.
    Saprotams, tad tālāk gan ir atļauts izteikt spriedumus par to, cik kādas esmes apgalvojums ir ticams vai nav. Galvenais līdzeklis šī jautājuma izšķiršanai varēs būt tikai, tā sacīt, liecinieku pratināšana - līdzīgi kā visos procesos, kur jāpārbauda kāds fakts. Te tad nu izrādīsies, ka būs liecinieki, kas teiks, ka tie nekā nezina par kādu transcendentu esmi; tikai tam, kā jau teikts, nav izšķirīgas nozīmes, - jo tas, ka kāds nav kaut ko redzējis, nepierāda, ka tā nav. Bet blakus tiem būs arī daudzi, kas apgalvos pretējo, proti, ka tiem ir bijusi vai ir īpatnēja reliģiska pieredze, kas vienmēr saistīta vismaz ar pieskaršanos kādai transcendenta! esmei. Un liecinieki, kas dos šādu liecību, nepavisam nebūs tumši neapzinīgi cilvēciņi, bet bieži tieši izcili, ģeniāli cilvēki, dažreiz pat tieši zinātnieki ar asinātu kritisku prātu. Vēl vairāk būs tādu, kas, ja arī nav pilnīgi ieguvuši reliģisku pieredzi, vismaz tai tuvojušies un aptvēruši tās iespējamību. Šīs liecinieku pratināšanas rezultāts tad būs, ka transcendentas esmes apgalvojumu, no eksistences jautājumā izšķirīgā empīriskā viedokļa, nekādā ziņā nevarēs apzīmēt par ,,no gaisa grābtu" un nekādā veidā nepamatotu.
    Bet tad daudzi, kas zina kaut ko no Kanta filozofijas, iebildīs, ka izšķirīgi te ir, vai transcendentas esmes pieredzējums nav pretrunā ar vispārīgiem pieredzes iespējas loģiskiem nosacījumiem. Tie teiks, ka Kants esot pierādījis, ka nekāda transcendenta atziņa nav iespējama, un ka tātad visi apgalvojumi par šādu pieredzi uzlūkojami, labākā gadījumā, par illūziju, par pašapmānīšanos. Pret to tad jāsaka, vispirms, ka, kā jau teikts, faktu apgalvojumos izšķirīgā instance ir pieredze un nevis loģika. Ja pieredzē kaut kas dots, kas nesaskan ar loģiku, tad jāpiekāpjas loģikai un nevis pie redzei. Loģiska argumentācija šinīs jautājumos palaikam sakombinēta no visai subtīliem elementiem, kuru būtība visai grūti saskatāma, tā ka kļūdas vienmēr iespējamas. Tāpēc tad arī Kanta argumentācijas pilnīgu derīgumu tagad reti kāds filozofs vairs atzīst, - to pārkāpa jau tieši tuvākie viņa skolnieki un pēcteči (Fichte, Šellings, Hēgels). Bet tad vēl jāņem vērā, ka jau tieši pats Kants, par spīti savai argumentācijai, pats atzina transcendentas realitātes esmi, - un tāpēc runā par lietu sevī un par noumenālo pasauli: galu galā viņš jau arī noliedza tikai tās atzīšanas iespēju prāta līdzekļiem, bet nevis tās esmi. Beidzot, viņš jau tieši pats arī atzina par nepieciešamu postulēt Dieva esmi no morāles resp. no praktiskā prāta viedokļa, kuram tas piešķīra primātu, t.i., izšķīrēju nozīmi.
    Jaunākos laikos tad arī tie, kas apkaro transcendenci no viedokļa, ko tie sauc par loģisko, mazāk atsaucas uz Kantu, bet konstruē dažādus speciālākus argumentācijas veidus, kuros visos tad gan var viegli atrast visai vājus punktus. Tā, piem., Dieva jēdziens tiek tā definēts, ka tanī ietilpst arī telpas jēdziens, un pēc tam tad mēģina rādīt, ka telpisks Dievs nav iespējams, ka tas nav ,,nekur", no kā tad, aplami izprotot ikvienu eksistenci kā telpisku eksistenci, secina, ka Dieva vispār nav. Pie šāda veida samākslotām nekritiskām dievticības kritikām mēs tad arī sīkāk nekavēsimies, bet tikai iegaumēsim, ka mēģinājums pierādīt, ka Dieva nav un tā eksistence neiespējama, ir pilnīgs pārpratums, - jo tā ir modernās zinātnes visdrošākā metodoloģiskā pamatnorma, ka vispār kaut kā neesamību nav iespējams pierādīt.
    Kritiskākie zinātnieki tāpēc tad arī argumentēs citādi. Līdzīgi kā kādreiz ir teikuši anatomi, ka tie esot sagraizījuši cilvēku ķermeni vissīkākās daļiņās, bet nekur neesot atraduši dvēseli, tā arī atsevišķo specialitāšu zinātnieki bieži teikuši, ka viņi savu pētījumu apjomā nekur neuzduroties uz vajadzību saukt palīgā Dieva jēdzienu, vārdu sakot, viņi savās zinātnēs Dieva neatrodot, un tiem tas esot arī pilnīgi lieks un nevajadzīgs. Atstājot pagaidām pie malas jautājumu, vai tiešām visas zinātnes, stingri un visā dziļumā aplūkojot jautājumu, var iztikt bez Dieva vai tam līdzīga jēdziena, konstatēsim pagaidām tikai to, ka, pat ja tā būtu, kā šie zinātnieki apgalvo, t.i., ja tiem tiešām Dieva jēdziens lieks un nevajadzīgs, no tā it neko nevar secināt par tā neeksistenci. Zinātnes savus uzdevumus un savas metodes jau tieši tā formulējušas, ka tām jāpaiet garām un jāatstāj neievērots viss tas, kas šinīs uzdevumos un metodēs neietveras. Bet no tā nevar secināt, ka ārpus tā, kas tverams ar zināmām noteiktām metodēm, arī tiešām nekā vairs nav. Matemātiskai zinātnei īsti nav vajadzīga fizika, bet tas nenozīmē, ka nav fizisku ķermeņu, fizikai savukārt nav vajadzīga bioloģija, bet tas nenozīmē, ka nav dzīvu būtņu u.t.t. Tāpat kā fonogramma var reģistrēt tikai skaņas, bet ne gaismu, tā zinātne ar savām metodēm un aparātiem var uztvert tikai materiālo telpisko realitāti. Bet tāpat kā fonogrammas nespēja reģistrēt gaismu neliecina par pēdējās neesmi, tāpat zinātnes nespēja reģistrēt un aptvert kādu citu realitāti, kā tikai materiālo, nevar neko liecināt par nemateriālās realitātes nepastāvēšanu.

4. Zinātnes un tas veidoto paradumu imperiālisms

    Zinātnei, tātad, ja tā turas pie stingras metodes, nebūtu īsti nekāda pamata noliegt kādas pārzinātniskas, resp., pārdabiskas realitātes pastāvēšanu: tai pietiktu teikt, ka tā par to nekā nezina, un savu uzdevumu veikšanai tai tāda nav, tā vismaz šķiet, vajadzīga. Bet tāpat kā politiskām, tā arī gara dzīves valstīm piemīt savs imperiālisms: tās gribētu, lai viņu vara un noteikšana būtu vienīgā, lai viņu kompetencēm nebūtu robežu. Tādas tieksmes tad nu pastāv arī zinātnē. Bet tā kā zinātnei ir liels prestižs, tad tā šāda veida imperiālistīgu ievirzi iepotējusi vispār visai modernai kultu rai: tai ir stipra tieksme atzīt par reālu un esošu tikai to, kas ietveras eksakto zinātņu pētījumu aplokā. Tātad, īsti nevis kādi stingri pierādījumi vai demonstrācijas, bet zināmā mērā irracionāli faktori - pieradums un vispār tīri psiholoģiski motīvi liek modernam cilvēkam nostāties gan apzinātā, gan visbiežāk neapzinātā opozicijā nevien tikai kādas transcendentas un pārdabiskas, bet vispār nemateriālas realitātes atzīšanai. Tas tad liek precizēt mums mūsu uzdevumu: mums nav vis tik daudz jāpierāda kādas transcendentas realitātes eksistence (eksistenci, kā jau teikts, vispār nevar pierādīt, - tā jāpieredz), cik jānovērš mākslīgi radītie šķēršļi un aizspriedumi visas pilnīgās realitātes aptveršanai.
    Soli pa solim mēs mēģināsim rādīt, ka nav iespējams apmierināties vienīgi ar materiālās realitātes atzīšanu, bet ka jāatzīst vispirms jau nemateriālo, psīchisko realitāšu pastāvēšana, kas tad var sagatavot pamatu arī transcendentas, t.i., pāri dabai stāvošas realitātes, ja ne pierādīšanai, tad vismaz nojaušanai. Nojaucot mākslīgos žogus, kas kavē skatu, var likt saskatīt realitāti lielākā plašumā un dziļumā.
    Formulējot šādā veidā uzdevumu, vispirms ir labi jāaptver tas apstāklis, ka zinātnes metodes un pierādījumi ir konstituējušies tikai operācijās ar materiālo, telpisko pasauli, un tā, pēc šo metožu definīcijas, var uztvert tikai telpā doto realitāti. Par spīti tam, tā tomēr grib autoritatīvi izteikties par visu realitāti, un proti, nereti tādā kārtā, ka tā noliedz visu, kas neieķeras tās tīklos: šāda rīcība atbilstu lašu zvejnieku spriedumam, kas, spējot ietvert savos rapjacainos tīklos tikai lašus, teiktu, ka jūrā citu zivju nemaz nav. Šādā zinātnieku spriešanas veidā, tur, kur tas parādās, izpaužas jau, var teikt, zināma profesionāla deformācija. Formulas, kas sākumā, varbūt, bija tikai hipotēzes, ik dienas lietotas, ik dienas dodamas taustāmus panākumus, vienmēr vairāk iegravējas apziņā, aizēno pārējo, liek aizmirst to - jo tam pievērš vienmēr mazāku vērību, un tās kļūst par dogmām, un to prestižs par diktatūru, kas necieš sev blakus neko citu atšķirīgu. Šī gara satversme, sakarā ar prestižu, ko, savu visiem redzamo un taustāmo panākumu dēļ, iegūst zinātne, pamazām no šaurām zinātnieku aprindām izplešas arī uz plašākām masām.
    Izšķirīgu lomu te iegūst no zinātnes radusies technika, kas dabīgi valdzina cilvēka prātu, jo tas viņam radīts kā amatnieka prāts (homo faber) palīglīdzekļu izgudrošanai konkrēto dzīves uzdevumu atrisināšanai. Technika tad arī tāpēc dabiski valdzina, it sevišķi jau zēnus, bet tāpat tā neizbēgami spēj sajūsmināt arī dzīves uzdevumu veikšanai pievērstos pieaugušos. Šim technikas prestižam tad tālāk, šķiet, ir visai plašas sekas. Redzot sevi apbērtu ar materiālām vērtībām, kuras visas, sākot ar šujamām adatām un naglām un beidzot ar lidmašīnām un atombumbām, ražo technika, cilvēkam var sākt likties, ka visam, kas ir īsti esošs, jābūt pēc šo lietu parauga. Šīs modernās materiālās kultūras ietekme jo lielāka, ka tā ir visas cilvēces vēstures sagatavota: cilvēkam vienmēr nācies smagi cīnīties ar materiālo dabu un tas pieradis uzlūkot to par visnozīmīgāko realitāti. Tā notiek, tā, arī neatkarīgi no modernās technikas ietekmes, cilvēks vienmēr ir bijis liels materiālists, kā mēs to jau arī vērojam primitīvās tautās. Var tikai teikt, ka modernos laikos tā vairs nav tieši tik daudz pati materiālā daba, bet tās pārvarētajā - technika, kas reprezentē materiālo varu.
    Tas gan nenozīmē, ka technikai nepieciešami cilvēks jo cieši jāpieliec zemei un jāpadara par materiālo vērtību kalpu. Patiesībā tai varētu būt arī tieši pretēja loma: saistīta ar sapratīgu visas saimnieciskās dzīves organizāciju, tā varētu cilvēku atbrīvot no kalpošanas materiālai dabai un tā padarīt to brīvāku un garīgāku. Par nelaimi, līdz šim tas vēl nav noticis, un technika vispār pagaidām cilvēku tikai vēl zemāk pie'liekusi zemei - gan kapitālistīgās zemēs, kur cilvēkiem drudžaini, elpu labi neatvelkot un upurējot garīgās intereses, jāstrādā, lai apmierinātu ,,dzīves prasības", gan vēl vairāk slavenajā t.s. sociālisma zemē, kur cilvēka verdzī ba sasniegusi līdz šim cilvēces vēsturē vēl nepieredzētus īsti spokainus apmērus un veidus.
    Katrā ziņā mūsu laikmeta konkrētās dzīves ideāli un mērķi ir vairāk nekā kaut kurā citā laikmetā (salīdzinot, piem., ar vidus vai seniem laikiem) materiālo vērtību prestiža noteikti: lielam vairumam nav augstāku ideālu kā nauda un bagātība un to sniegto baudu iespēja. Šis ideālu zemums ir, no vienas puses, galvenais cēlonis un pamats mūsu dienu vis-smagākām cilvēku un tautu kopdzīves katastrofām un traģēdijām, jo visu pašreiz pārdzīvojamo - kā starptautisko, tā pilsonisko karu un ar tiem saistīto neģēlību un noziegumu pamatā ir ne ar ko neapvaldītā tiekšanās pēc iespējami lielāku materiālo vērtību iegūšanas. Bet, no otras puses, tas ir pilnīgi saprotams, ka šie paši praktiskie ideāli ietekmē arī plašo masu teorētisko domāšanu: praktiskās domāšanas kategorijas neizbēgami kļūst arī par teorētiskās domāšanas kategorijām. Tā nostiprinājās un iegūst neaprobežotu vienvaldību jau primitīvā domāšanā iedīglī dotais, bet vēl dažādi ierobežotais uzskats, ka vienīgi telpā dotais, redzamais, taustāmais un tveramais ir īstā realitāte, bet viss cits - un tā it sevišķi viss psīchiskais un iekšēji pārdzīvotais - ir tikai šķitums, labākā gadījumā, šīs materiālās realitātes produkts vai pavadītāja parādība. Līdz ar to tad tiek suģestēta pārliecība, ka visam īsti esošam jābūt, līdzīgi kā materiālām lietām, vai nu skatāmam, vai mērījamam, vai vismaz stingri un noteikti definējamam un kā kabatā iebāžamam. Kas šādām manipulācijām labi nepadodas, kā definīcija nevar notikt pēc materiālo priekšmetu schēmas, tas kļūst apšaubāms, to tiecas ierindot mazvērtīgāko vai pat neesošo priekšmetu šķirā.

5. Garīgās dzīves realitāte

    To jau spilgti illūstrē tas fakts, ka eksaktās zinātnes nezina pat, ko iesākt ar tādu realitāti kā psīchisko, kas sevi neapšaubāmi izteic katrā mūsu dzīves aktā: ja kas ir drošs, tad tas fakts, ka mēs jūtam, gribam, domājam, bēdājamies, priecājamies, ceram, ilgojamies u.t.t. Bet tikpat skaidrs ir, ka šīs mūsu jūtas, domas, ilgas nav nekas materiāls, taustāms, mērījams, kaut kas, kas atrastos novietots kaut kur telpā. Visi mēģinājumi pielīdzināt psīchiskos pārdzīvojumus vai nu matērijas daļiņām vai kustībām, rada tik rokām taustāmu absurdu, ka to vairs neviens mūsu dienās nemēģina darīt. Nekā nelīdz arī teikt, ka tie ir it kā kādi matērijas izdalījumi resp. izstarojumi, vai citādas to pavadparādības. Kā šādas parādības tās būtu vai nu materiālas vai nemateriālas. Ja materiālas, tad ar to mēs atkristu atpakaļ pirmajā absurdajā dažādu lietu pielīdzināšanas hipotēzē, ja nemateriālas, tad tās par jaunu tiek padarītas par īpatnēju realitāti, un kļūst atkal pilnīgi nesaprotams, kā matērija tādu varētu producēt, - tātad, rodas atkal nepieciešamība izprast to, kā reāli pastāvošu, bet eksaktām zinātniskām metodēm tomēr nepieejamu realitāti.
    Tāpēc tad jaunākos laikos jaunpozitīvisms, izmantodams psīcholoģijas virzienu, ko sauc par ,,bihevjurismu" (angl. behaviour - izturēšanās, rīcība), mēģina pārliecināt, ka zinātniski precīzā valodā doma vienmēr esot jāizprot kā rīcība, kā izteikta doma, t.L, kā izpaudums kādās materiālās parādībās, piem., smadzeņu vai (runā) gaisa molekulu vibrācijas. Te tad nu spilgti izpaužas, ka eksaktām zinātnēm uzdevums domāt arī vēl citu kādu realitāti nekā materiālo ir tik neparasts, ka tās īsti labi pat nesaprot, par ko ir runa. Tiešām, ja doma ir tas pats, kas ,,izteikta doma", un izteikta doma atkal tas pats, kas matērijas daļiņu vibrācijas kādā vidē, tad esam atkal atkrituši atpakaļ vecajā, divu dažādu realitāšu pielīdzināšanas teorijā. Tiešām, kāpēc gan molekulu kustības smadzenēs vai gaisā, kad doma tiek runā izteikta, saukt nevis par to, ko vienīgi var konstatēt ar eksaktiem līdzekļiem, proti, par molekulu kustībām, bet gan par kādu domu? Tas šķiet pilnīgi nesaprotams. Teiks, varbūt, ka, lūk, subjektīvi, no ,,iekšienes" šīs vibrācijas tiek apjaustas kā doma. Bet tad tū'liņ rodas jautājums, kas ir šis subjektīvais uztvērums un subjekts, kas to uztver? Ja tas ir tikai molekulu, vai atomu, vai elektronu vibrācija, tad kāpēc to saukt par «iekšieni", par subjektu un tāmi., un nevis skaidri un precīzi par molekulu, atomu vai elektronu vibrāciju? Psīchiskais, tātad, nekādiem līdzekļiem nav pielīdzināms materiālajam. Realitātē, ko sauc par psīcbisko, notiek attiekšanās uz sevi, sevis izdzīvošana, sevis aplaušana - lai arī cik rudimentārā veidā - bet ,,izteiktā domā" jau sevišķi pilnīgā un tipiskā veidā. Izteikta doma tāpēc nekad nevar būt kaut kas tikai materiāls, bet, par cik tā ir doma, tā ir realitāte, kas iekšēji aptver sevi, un kā tāda pilnīgi nesamērojama ar materialitāti, kas ir akla esme, tikai no ārienes konstatējama, pilnīgi bez kādas reflektīvas iekšienes.
    Ja mūsu laikmets nebūtu tik akli fascinēts ar materiālo realitāti un spētu vairāk nodoties arī neieinteresētām refleksijām, tad tam nemaz nebūtu grūti atrast, ka šī materiālā realitāte ne tikai nav, kā jau rādīts, visa realitāte, bet tā pat īsti nemaz nav domājama kā kaut kas patstāvīgs. Tiešām, grūti iedomāties kādu jutekliski apjaušamu īpašību, ko mēs drīkstētu tādā veidā piedēvēt pašai matērijai. Ja daži filozofi vēl te mēģina kaut ko iedomāties šai virzienā, tad, katrā ziņā, pašas matērijas zinātnieki, modernie fiziķi, to visasāk noliegs. Vai var iedomāties, ka debesis ir vēl zilas, bet koki zaļi, un smiltis dzeltenas, un jūra zila, bez cilvēka redzīgās acs, bez viņa centrālo orgānu nervu šūniņām, bez viņa apziņas? Fiziķis to noliegs. Un tāpat viņš nepiekritīs, ka skan putnu dziesmas, vai pērkona rūcieni, vai vētras kaukšana - ja nav auss, kas klausās. Un tāpat, neatkarīgi no dzīvām būtnēm, kurām ir attiecīgi uztveres orgāni un zināmas psīchiskas funkcijas, nav ne medus salduma, ne vērmeļu rūgtuma, ne dzidrās vijolīšu, ne reibinošās jasmīna smaržas, ne samta maiguma, nedz akmens cietuma, bet ir kaut kas gluži cits.
    Senais, pirmais materiālists Demokrits teica, ka ir tikai cieti, blīvi, dažādas formas atomi un tukšums; jauno laiku zinātnieki atrod, ka pat tas ir par daudz. Atomi jau ir kaut kas ļoti komplicēts, kas sastāv no vēl sīkākām nerimstošā kustībā esošām elementārām daļiņām. Šīm elementārdaļiņām nevar piedēvēt nevienu pašu juteklisku īpašību, bet varēs aprēķināt vienīgi viņu komplicētās attiecības ar citām, līdzīgām daļām, t.i. - par tām būs vienīgi iespējams izteikt dažādus algebriskus nolīdzinājumus. Neizprotamā kārtā, matērija tā, kā izsakās kāds fiziķis, pārvēršas algebriskos dūmos, tai vairs nav nekādu materiālu īpašību, bet tā kļūst par gluži dīvainu reālu abstrakciju.
    Ārpus mūsu uztveres garīgās aktivitātes ir tātad īsti tikai pilnīgi nenoteicams ,,kaut kas", no kā vienīgi mūsu gars uzbur krāsaino un skanīgo un ar visām jutekliskām īpašībām bagāto reālo materiālo pasauli. Filozofi un psīchologi tad arī kopš seniem laikiem ir mēģinājuši rādīt, kā šo ,,pasaules radīšanu" ar gara līdzekļiem iedomāties. Viņu starpā tad nu par atsevišķiem šīs ,,radīšanas" momentiem pastāv liela uzskatu dažādība, bet tomēr nav šaubu, ka tāda veida pasaule, kādu mēs uztveram, nav vienīgā, kāda varētu būt, bet tā ir tikai viena no neskaitāmām citām iespējamām, - un var teikt, ka visumā tās izskatu un nozīmību noteic dzīves vajadzības, - mēs it kā izgriežam no bezgala daudzām pasaules dotībām tās, kas mūsu dzīvei svarīgas un nozīmīgas.
    No otras puses, tomēr nav šaubu, ka šī materiālā pasaule - lai arī cik grūti būtu pateikt, kas tā ir pati par sevi - ietekmē mūsu garu un dod tam saturu. Tā izrādās, ka reizē mūsu gars it kā ietver un ietin sevī pasauli, bet, no otras puses, pasaule atkal ietver un ietin sevī garu, - tā ka šis komplicētais daudzkārtējiem iekšējiem savstarpējiem ietekmējumiem bagātais visums jāpieņem kā pirmdotība.
    Bet kāds visam tam sakars ar mūsu tematu? Sakars tāds, ka pirms vispār var jēdzīgi izteikt jautājumu par kādas augstākas garīgas realitātes pastāvēšanu, ir vispirms jānovērš rupji maldīgais uzskats, ka vienīgā īstā realitāte ir materiālā. Ka tam tiešām ir liela nozīme, to pierāda niknums, ar kādu boļševiki pretojas katram mēģinājumam noliegt materiālismu. Būdami lieli virtuozi konsekvenču vilkšanā no visām iespējamām tēzēm, tie skaidri apzinās, ka, tiklīdz tie pieļautu pieņemt, ka materiālā realitāte nav vienīgā, ka tie tad pavērtu durvis uzskatiem, kas varētu noslaucīt viņu vienīgi ar rupjāko materiālismu savienojamo brutālo mācību. Tāpēc ikvienu novirzīšanos no materiālisma doktrīnas tie sauc par ideālismu, bet šis pēdējais uzskats ir viens no septiņiem nāves grēkiem, jo tas esot vistuvākos kaimiņos ,,melnsvārču nekrietnībai" (,,popovčinai") resp. reliģijai. Šīs bailes no psīchiskas realitātes ir visai zīmīgas un ņemamas vērā, - acīmredzot no šejienes iespējams kāds ceļš uz augšu.
    Tiešām var teikt, ka, dziļāk pārbaudot, izrādās, ka matērija ir, ja tā var teikt, ,,nereāla realitāte", - tā nav dota nevienā konkrētā pieredzē, - jo visur, kur tā šķiet dota, tā ir dota pilnīgi neatšķetināmos mūsu gara veidotos autos, - tā ka pilnīgi var teikt, ka vēl neviens cilvēks nekad matēriju nav ne redzējis, ne dzirdējis, ne garšojis u.t.t.: tā pastāv vienīgi bezgala komplicētos atomfiziku nolīdzinājumos, kas - lai arī izteic to pašu - ir stipri dažādi katra pētnieka formulējumā. Bet kā te arī būtu, var droši teikt, ka pasaulē mēs milzīgā pārsvarā uztveram tikai sevi pašu, paši savu gara veidojumu, - un kaut gan arī pašas realitātes līdzdalība šai veidojumā ir neapšaubāma, tā gandrīz pilnīgi nedefinējama.
    Bet te tad, varbūt, aizrādīs, ka tikpat nedefinējams īsti ir arī psīchiskais subjekts, tanī atkal viss šķiet nākam no materiālās pasaules. Grūtības te tomēr ir cita rakstura. Prožektors, kas apgaismo visu, dabīgi pats sevi neapgaismo un paliek tumsā. Bet te šī atliekšanās uz sevi, lai arī grūta, lai arī prasa ilgstošu skolu un vingrinājumu, principiāli tomēr iespējama. Gars jau ir realitāte, kas dota pati sev, matērija var būt dota tikai citam - garam. Gara gaisma, no šī viedokļa, kā saka Platons, ir augstāka par esmi, jo tā ir esmes avots. Bez tās jau nebūtu ne domu, ne šaubu, ne pat pašas šīs gaismas noliegšanas iespējas, ko tik naivi mēģina materiālisti, - līdzīgi sofistam, kas ar valodas palīdzību gribētu pierādīt, ka runāt nav iespējams.
    Ja kas ir neapšaubāms, tad tā tomēr ir mūsu garīgā esme, - iekšējā skatījumā mēs to uztveram, un uztveram arī tās pamatstruktūru, lai arī tā pretojas ietveršanai cietos loģiskos definējumos. Bet kā te arī būtu, viens tomēr ir skaidrs, ka ir absurda kalngals runāt par garu kā par kādu, piem., smadzeņu izdalījumu: vismazākais, ko no teiktā var secināt, ir, ka gars ir vismaz tikpat neapšaubāma realitāte kā matērija, bet patiesībā gan, kā jau allaž uzsvērts, daudz grūtāk apšaubāma, jo mēs to ik brīdi, ar katru domu vai jūtu aktu konstatējam sevī. Šo konstatējumu par neapšaubāmo gara realitāti un tā neatvedināmību no matērijas, mums tad arī pietiks atzīmēt te kā pirmo svarīgo atzinumu, - kas, novēršot grotesko mītu par matēriju kā īsto un vienīgo realitāti, atbrīvo ceļu tālākai gaitai.

6. Garīgās dzīves plašums un vara

    Šī gaita tagad jau iezīmēta. Ja vienreiz neapšaubāmi noskaidrots, ka ir kāda garīga esme (un ka, varbūt, tā ir pat vienīgā īstā esme), un ka cilvēks, kas grib saprast, ko viņš pats runā, nevar teikt, ka tā atvedināma no matērijas, tad tālāk neatvairāmi rodas jautājums, no kurienes nāk šī esme un kas ir tās avots. Tāpat kā rasas pilienu zaļā rasaspodiņa galotnītē nevar uzlūkot ne par šī stāda patstāvīgu produktu, nedz arī par neatkarīgu, vienreizīgu ne no kā radušos realitāti, bet par tā, tāpat kā visu citu ūdens pilienu, pēdējo avotu galu galā jāuzlūko bezgala plašais okeāns, kas nesalīdzināmi lielāks un plašāks par sauszemi, apskalo to no visām pusēm, tā arī dvēseli mūsos nav iespējams iedomāties, kā jau teikts, nedz kā kādas citas realitātes produktu, nedz arī kā kaut ko pilnīgi vienreizīgu un neatkarīgu, bez kāda sakara ar esmes visumu.
    Tāpat kā ikviens matērijas puteklītis norāda un prasa materiālās pasaules visumu, jo viņš var būt tikai daļiņa no tās, tā garīgā dzīve mūsos neatvairāmi prasa un norāda uz kādu garīgu pasauli, kas nesalīdzināmi plašāka un dziļāka nekā mūsu gars, aptver to no visām pusēm un ir tā pēdējais avots. Tāpat kā fiziķis ar visu enerģiju noraidītu domu, ka kaut kur kāds, lai arī cik rets un izsmalcināts materiāls produkts varētu būt radies no nekā, jo tas būtu viņam absolūti nepieņemamā veidā pretrunā ar matērijas nezūdības principu, bet tas vienmēr varēs domāt to tikai kā veidotu no milzīgā pasaulē dotā matērijas resp. enerģijas rezervuāra, tā arī mūsu dvēseles eksistence var tikt domāta tikai sakarā ar kādu neaptveramu garīgās dzīves ,,rezervuārū".
    Šī mūsu domu gaita ir tuvu tai argumentācijai, ko mēdz saukt par Dieva eksistences pierādījumu no pasaules nejaušības (a contingentia mundi), - tikai mēs te neizejam no pasaules vispār, bet vienīgi no garīgās pasaules dotības, jo tad argumentācijas gaita ir daudz stingrāka un neapšaubāmāka. Šī argumentācija ir ļoti tuva dabiskajam cilvēka prātam, ja tas tikai mazliet sāk domāt par šīm lietām un sev jautā: kā iespējams, ka es šeit šinī vietā, apzinos sevi kā domājošu un jūtošu eksistenci, t.i. kā garīgu būtni. Vai iespējams iedomāties, ka visa milzīgā, plašā pasaule būtu pilnīgi bez kādas garīgas esmes, ka tā būtu pēkšņi radusies no nekā, vienīgi šeit šinī niecīgā un vājā cilvēka ķermenī? Tas varētu gan ikvienam, ar greiziem aizspriedumiem neaptumšotam cilvēka prātam, likties augstākā mērā nepaticami un bez analoģijas ar visu to, ko novēro citur. Tāpēc tad arī dabas tautas, kā pašu par sevi saprotamu, visur meklē un saredz (konkrētos gadījumos, bez šaubām, daudz kļūdīdamās) garīgu esmi. No šī viedokļa var teikt, ka pat pazīstamais apustuļa Pāvila izteiciens: ,,Viņā mēs dzīvojam, kustamies un (in eo vivimus, movemur et sumus), galu galā nav esam nekas cits kā dabiskā pasaules skatījuma izpausme. Ja modernam cilvēkam bieži zudusi spēja tieši ieskatīt un izjust šo patiesību, tad tāpēc, ka savā laikā tīri praktiskos un metodiskos nolūkos zinātne nolēma (proti, it sevišķi kopš Dekarta) atstāt neievērotu (,,abstrahēt") visu, kas dabā liktos nemateriāls, un, hipotētiski, pētīt visu kā tīru matēriju, - cik tālu tas vien iespējams. Šī tēze, kas sākumā īsti bija tikai abstrakcija, kurai vajadzēja būt tikai darba hipotēzei, radīdama pieradumu, pamazām kļuva par dogmu, kļuva par skolās mācāmu gudrību, un tā pamazām aptumšoja un daudzos iznīdēja spēju spriest bez aizspriedumiem par pasauli un novērtēt tās dabīgo iespaidu.
    Bet šie vispārējie apsvērumi nav vienīgais pamats, kas neatvairāmi spiež domāt, ka cilvēks, - un zemākā pakāpē dzīvnieks, - nav vienīgā vieta pasaulē, kur izpaužas garīga realitāte. Ir fakti, kas runā vēl daudz precīzāku un gaišāku valodu un kas šo vispārīgo, vairāk jūtiski un intuitīvi nekā demonstratīvi pamatoto iespaidu kāpina jau līdz augstas intellektuālas nepieciešamības pakāpei. Tie ir tie fakti, kas izpaužas it sevišķi nespējā izskaidrot dzīvo organisko pasauli vienīgi ar mechaniskas kauzalitātes līdzekļiem. Tiešām, ja, pasaulē nekur nav psīchisku vai tiem analoģisku faktoru, tad ir absolūta nepieciešamība visu, kas notiek dzīvā dabā, izskaidrot pēc fizikas parauga - vienīgi ar mechanisku, pilnīgi nekādu nolūku nevadītu cēloņu nejaušu savirknēšanos. Bet nav šaubu, ka šis mēģinājums izskaidrot visu, kas notiek dzīvā pasaulē, vienīgi ar tīri mechaniskiem vai tiem analoģiskiem faktoriem, atduras pret ārkārtīgi lielām grūtī bām un ir tieši no prāta viedokļa vismaz ārkārtīgi nepati-cams. Ja nu tomēr daudzi zinātnieki pie šīs nepaticamās teorijas turas, tad vienu no galveniem šīs parādības iemesliem izteic apsvērums, ka, šķiet, ir pilnīgi nesaprotami un nepieņemami, ka uz matēriju varētu iedarboties kādi psīchiski faktori, kā to tieši vai netieši prasa finālistīgā mācība. Te tad nu vispirms ir jāizceļ visā viņa nozīmībā tas fakts, ka pasaulē ir vismaz viena instance, kas pilnīgi neapgāžami un neatvairāmi atklāj un apstiprina psīchisko faktoru ,,iedar-bību" uz materiālo realitāti. Šāda instance ir ikviens cilvēks kā psīchofiziska vienība. Ja Dekarts arī gribēja dzīvniekus un to kustības izprast kā pilnīgi bezdvēseliskas mechaniskas norises, pie cilvēka viņš tomēr apstājās un neuzlūkoja par iespējamu citādi izskaidrot tā darbību, kā tikai ar dvēseles iedarbību uz ķermeni. Ja nu jaunie laiki nevar piekrist jau mācībai, ka dzīvnieki ir tikai mechanismi, tad vēl mazāk tie var pieļaut, ka cilvēki būtu uzlūkojami par tādiem. Tiešām, lai nu ko, bet cilvēku nekādā veidā nav iespējams uzlūkot par automātisku mechanismu. Nevien tāpēc, ka nekur tas nav parādīts un pierādīts un ka te ir bezgalīgas techniskas grūtības šādu apgalvojumu pierādīt, bet jau tāpēc, ka pats uzdevuma formulējums ir absurds un pats iznīcina sevi. Tiešām, ja mechaniskas izskaidrošanas aizstāvis ņem savu uzskatu nopietni, tad tam jāatzīst, ka arī viņš pats ir me-chanisms un automāts, kas runā un aizstāv savu tēzi nevis tāpēc, ka tā patiesa, bet tāpēc, ka fizioloģisko procesu me-chanisms viņā sava gala rezultātā izpaužas tādā runas orgānu darbībā, kas rada mechanisko teoriju izteicējus vārdus. Bet te tad nu jāsaka, ka šis automāts ir aplami lietojis dažus vārdus, un tā it sevišķi patiesības vārdu. Mechanisms nevar tiekties pēc patiesības, jo patiesības meklēšana pēc definīcijas ir saistīta ar uzdevuma apzināšanos, ar izšķiršanās brīvību, tātad ar radikālu katra mechanisma noliegšanu. Mechanisms varētu izteikt tikai to, ko mēle liek teikt, - apziņai, zināšanai, patiesajam ieskatam tanī nevar būt nekādas lomas.
    Tāpēc mechaniski noteikta patiesība ir vislielākais absurds, kaut kas līdzīgs četrstūrainam aplim. Ja viss pasaulē ir tikai mechaniska norise, tad nav patiesības, bet, ja ir patiesība, tad pasaule nav tikai mechanisms, bet tanī ir arī aktīvs un brīvs gars, kas vienīgais spēj atzīt patiesību. Gara brīvība ir pirmdotība, ir būtiska gara īpatnība un ietveŗas tā definīcijā. Nedrīkst pirmdotību iznīcināt mākslīgi konstruētas, nepierādītas un nepierādāmas teorijas vārdā. Mēs tad arī beigsim šo iztirzājumu ar atzinumu, ka pasaulē ir vismaz viens gars, kas spēj iedarboties uz materiālo pasauli un izdarīt tanī pārgrozības, un šis atzinums ir pilnīgi neapšaubāms, jo šis gars un tā aktivitātes spēja veido mūsu visintimāko pieredzi, - šis gars esam mēs paši. No šejienes tad iespējams loti svarīgs vispārīgs secinājums: nedrīkst vispār noliegt garīgās esmes spēju iedarboties uz materiālo pasauli. Pietiek, ka šāda iespēja vismaz vienreiz, proti, cilvēka psīchofiziska vienībā konstatēta, lai teiktu, ka tā principiāli iespējama. Noliegt šādu iespēju būtu nezinātniski: zinātnei jāpakļaujas dotībām, nevis otrādi. Nelīdz arī neko, ja saka, ka ir nesaprotami, kā tas varētu notikt: faktiem, dotībām te atkal priekšroka, tos nedrīkst noliegt saprotamības vārdā. Nesa-protamība var ierosināt mēģinājumu precizēt jēdzienus, mēģinājumu tā formulēt šķietami pretējos konstatējumus, lai tie neatrastos pretrunā, bet pats fakts tomēr paliek. Vienmēr paliks tiesības teikt: tas, ko mēs tradicionālā izpratnē saucam par garu (dvēseli), iedarbojas uz to, ko mēs tādā pašā izpratnē saucam par matēriju.
    Te neko nevar grozīt arī tieši atkal visjaunākos laikos uzsvērtie atzinumi par ciešo visa psīchiskā saistību ar ķermenisko un par nespēju aprakstīt psīchisko citādi kā ar kvali-fikācijām, kas atvedinātas no materiālās pasaules (salīdz., piem., G. Ryle, The Concept of Mind, 1952). Mēs varam pieņemt ciešu vienību starp psīchisko un fizisko, var, ja grib, teikt, ka ir tik viena psīchofiziska realitāte, bet tad tūliņ atkal tieši tanī jāšķir fiziskā un psīchiskā puse, kas neat vairāmi atklājas kā radikāli dažādas, - un citādi jau arī būtu nesaprotami, kāpēc jāraksta biezas grāmatas, lai pierādītu to vienību. Ka psīchiskā aprakstīšanai mēs palaikam lietojam jēdzienus, kas Izveidojušies telpiskās pasaules uztverē, to viegli izskaidrot no dažādiem viedokļiem. Aizrādīsim te vienīgi uz to, ka mūsu apjautu un to izpausmes struktūra ir tāda, ka tā dara neizbēgamu psīchiskā ,,telpiskošanu", jo izpaudējs subjekts var izpaust visu ko, tikai ne sevi pašu. Tiklīdz tas mēģina to darīt, tas objektīvizē pats sevi, padara sevi par ,,priekšmetu", kura kvalifikācijas jau vienmēr nāks no telpiskās pasaules, jo tā implicēta jau pašā ,,priekšā mešanas" aktā (gluži šī paša iemesla dēļ dziļi teologi protestē pret Dieva aprakstīšanu un tā eksistences pierādījumiem, jo viss tas, var teikt, ,,diskvalificē" to). Izšķirīgā instance te ir mūsu pašu savas psīchiskās esmes pārdzīvojums, tieši pati šī atskāršana, šī zināšana, ka mēs esam, ka mēs pārdzīvojam, ka aptveram kaut ko: te ir tas, kas rada mūsu psīchiskās esmes nesamērojamību ar visu telpiski doto. Ja taisnība klasiskajam fizikas uzskatam, ka konkrētā apjautā dotā matērija ir tikai mūsu pašu saliktās un ,,nokrāsotās" bildītes, darinātas no kaut kā, kas ir pilnīgi neaprakstāms (varbūt tikai «algebriski putekļi" resp. ,,nekas"), tad būtu gluži absurdi iedomāties, ka mēs paši varētu būt atkal salikti no šīm vismaz lielā mērā mūsu pašu darinātām bildītēm un ar to mūsu esme būtu izsmelta. Iedziļināšanās šinīs savstarpējās telpiskā un psīchiskā attiecībās var gan drīzāk veicināt atgriešanos pie ideālisma resp. spirituālisma (t. i., ka īsti eksistē tikai psīchiskais, garīgais, bet materiālais ir tikai tā veidojums), nevis pie materiālisma.

7. Garīgie spēki dabā

    Skaidri apzināts, šis rezultāts noveļ vienu no smagākiem akmeņiem, kas ir ceļā atzinumam, ka dzīvo dabu nevar saprast un izskaidrot bez pieņēmuma, ka tanī darbojas spēki, kas ir vismaz līdzīgi mūsu garam. Dabīgam prātam šāds uzskats uzmācas tīri neatvairāmi, un milzīgais vairums cilvēku arī vēl šodien atstumj, kā pilnīgi mākslīgu un nepieņemamu sagudrojumu, uzskatu, ka pasaules uzbūve un viss, kas pasaulē ir, un tā it sevišķi, dzīvā daba ar savām neskaitāmām stādu un dzīvnieku sugām, cilvēku ieskaitot, radies, tā sakot, pats no sevis, vienīgi dabīgo spēku spēles un. nejaušības rezultātā. Pat teorētiskais šāda uzskata noliedzējs, arī viskrasākais materiālists, savā praktiskā attiecībā pret dabu, pret cilvēka ķermeni un tā orgāniem, neatvairāmi vienmēr runās valodu, kas liecinās, ka viņš pats atzīst, ka visās šais lietās pastāv zināma mērķtiecīga sakarība, ka vienam orgānam ir tāds ,.uzdevums", citam atkal cits, u.t.t.
    Un tā nebūs tikai nerūpīga valoda, bet liecinās, ka mūsu prāts nespēj šīm parādībām citādi pieiet. Ja bioloģiskā zinātnē savā laikā - galvenā kārtā sākot ar pagājušā gadsimta otru pusi - izveidojās citādi uzskati, tad tas ir viens no spilgtākiem paraugiem zinātniskam imperiālismam, par ko mēs runājām sākumā. Tāpēc, ka fizika ar tīri mechanisku izskaidrošanas veidu guva vislielākos panākumus, arī citas zinātnes - starp tām bioloģija - tiecās pārņemt šo metodi, neievērodama principu, ka ikvienas zinātnes metodei jābūt pielāgotai tās vielai. Sekas bija tās, ka aizvēra acis pret daudziem faktiem, lai neredzētu tos, un tā nostājās acīm redzami nenoturamā pozicijā. Jaunākos laikos biologi, kas veic ne tikai pozitīvistīgus sīkpētījumus, bet iedziļinās arī metodes jautājumos un tiecas iegūt aptverošus pārskatus par visu jautājumu lauku, neatvairāmi spiesti atgriezties pie uzskatiem, kas jau atkal tuvojas cilvēka dabīgā prāta intuicijām, proti - atzinumam, ka dzīvās dabas norises nav iespējams izskaidrot vienīgi ar fizikas vai ķīmijas metodēm, bet ka bioloģijai ir īpatnēja viela, kas prasa īpatnēju metodi, un šī metode neatvairāmi prasa pārmechanisku faktoru līdzdalību bioloģiskās norisēs. Bet pārmechanis'ki resp. mechanikai opozīcijā esoši faktori nevar būt cita veida kā mērķtiecīgi resp. finālistīgi faktori, kas savukārt neizbēgami saistīti ar gara darbību: mērķu, nolūku nesējs var būt tikai gars, - kas gan nebūt nav nepieciešami jādomā kā kāds pilnīgi izolēts nemateriāls faktors, - tas var būt dots nesaraujamā vienībā ar ķermeni, - kas tomēr neizslēdz, ka tas ir kas radikāli cits nekā šis ķermenis (kas, varbūt, ir tikai viņa projekcija, objekts), - tāda jau, patiesībā, savā laikā bija Aristoteļa mācība. Nepieciešamība pieņemt šāda veida garīgus faktorus bioloģijā atklājas dažādās nozarēs, bet sevišķi izšķirīgi tie ir jautājumā par dzīvo sugu izcelšanos un par organismu pielāgošanos dažādiem apkārtnes traucējumiem resp. tās nodarītiem bojājumiem.
    Kad pagājušā gadsimta vidū radās Darvina teorija, tad daudzi domāja, ka ar to mechanistīgā teorija ir spērusi izšķirīgu soli un panākusi galīgu uzvaru. Likās, ka nu ir galīgi pierādīts, ka visu, kas pasaulē norisinās vai ir norisinājies - un tā it sevišķi dzīvo sugu izcelšanos, kas vienmēr bijis cietākais rieksts mechanistīgai izpratnei, - ir iespējams izprast kā mechanisku norisi, un ka tā visa pasaule nav nekas cits kā mechaniski noteikts automāts, kurā nav nedz iespējas, nedz vajadzības ierādīt vietu arī kādām psīchiskām vai tamlīdzīgām ietekmēm. Tagad ieskati par Darvina teoriju ir stipri mainījušies. Ārpus Krievijas gan nebūs iespējams atrast dabas zinātnieku, kas atzītu, ka pirmās cerības, ko ar to saistīja, būtu kaut vai tikai aptuveni attaisnojušās un ka ar to tiešām būtu iespējams izprast visu pasauli kā mechanisku automātu. Nemaz nerunājot par to, kā jau noskaidrots, ka vismaz cilvēku un viņa darbības un spriešanas brīvību nav iespējams iekļaut šinī automātismā, kā arī par to, ka Darvins nemaz negrib izskaidrot dzīvības rašanos, bet pieņem to kā jau dotu ar visām tās mērķtiecīgām funkcijām, - galvenais tas, ka arī pati centrālā tēze, ar kuru Darvins grib izskaidrot tālāku sugu attīstību no dotā pirmsākuma, ir pilnīgi nepietiekama. Šī centrālā tēze izteicas uzskatā, ka jaunas sugas resp. jauni orgāni izveidojas sakarā ar tām sīkām nejaušām pārmaiņām, kādas bieži novērojam dzīvās sugās no vienas paaudzes uz nākamo. Sīkā pārmaiņa, kas veicina kādas sugas pastāvēšanu, uzglabātos līdz ar atsevišķiem indivīdiem, kamēr ar šo, kaut arī sīko priekšrocību neapbalvotie eksemplāri pazustu. Ar neskaitāmām šādām nejaušām pārmaiņām, kuru skaits ietu varbūt tūkstošos vai pat simtstūkstošos, cauri miljoniem gadu, tad varētu izveidoties jauni orgāni resp. jaunas sugas.
    Iebildumi, ko var celt pret šo izskaidrošanas mēģinājumu, ir neskaitāmi. Galvenais ir tas, ka nav saprotams, kāpēc daudzās sīkās pārmaiņas, kas var iezīmēt soļus kāda jauna orgāna izveidošanā, kaut gan tālā secībā viena pēc otras, tomēr uzglabājas, it kā gaidot uz nākamo, kas to varētu derīgi papildināt. Lieta tā, ka atsevišķā sīkā pārmaiņa parasti nekādu priekšrocību vēl nedod, - bieži pat, kamēr viss orgāns vēl nav izveidojies, tā pat varētu traucēt. Jāņem vērā it sevišķi tas, ka kāda orgāna ārējo formu izveidošanās nepietiek - vajadzīgs, lai reizē izveidotos arī attiecīgi nervu centri un nervu vadi. Šis mēģinājums izskaidrot jaunu orgānu vai jaunu sugu rašanos ar šādām nejaušām sīkām pārmaiņām būtu tas pats, kā mēģināt izskaidrot kāda dzejoļa rašanos ar ilgstošu burtu zīmju izbēršanu no kāda groza. Kāpēc gan nevarētu pieņemt, ka kādreiz kādi burti sarindojas tieši tā, ka izveido kādu zilbi vai pat vārdu? To nu tiešām varētu pieņemt, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo zilbēs un pat vārdos nav pārāk daudz elementu. Bet kā gan tālāk iespējams pieņemt, ka burtu kombinācija, kas nejauši gadījusies, saglabāsies arī visos tālākos mētājumos un turēsies kopā, kamēr atkal gadīsies nozīmīgais nākošais vārds, līdz tā izveidosies jēgturīgs teikums? Tiešām ar nejaušību tālu tikt ne var, - tā jau vispār nav izskaidrojums, bet atsacīšanās no izskaidrojuma. Mechaniska elementu jaukšanās var gan izskaidrot komplicētāko un augstāko organisko veidojumu izjukšanu (tas jau implicēts enerģijas degradācijas principā), bet ne augstāka veidojuma rašanos.
    Lai izveidotos kas augstāks un jēgturīgs, nepieciešami, lai būtu kāds princips, kas vada, un tas var būt tikai psīchiska rakstura. Šai psīchiska vai psīchoīdā principa nepieciešamībai nevar tikt pāri ne ar kādu jaunu organisku veidojumu atklāšanu, vai tos sauktu par chromosomām, vai hormoniem, vai citādi, jo arī tie visi ir tikai matērijas veidojumi, un, ja tie spēj radīt kādus jēgturīgus efektus, tad tūliņ rodas jautājums, vai iespējams, ka ir pilnīgi nejauši radušies tādi materiāli faktori, kas spēj dot jēgturīgus rezultātus, - un te atkal tad mechanismam paliek tikai viens līdzeklis: nejaušības palīgā saukšana. Vispār, principiāli jāieskata, ka cēloņu uzrādīšana jēgturīgu rezultātu izskaidrošanā nekad nav pietiekama. Kādai parādībai var būt dota visu tās cēloņu rinda, bet tā tomēr var palikt tieši savā svarīgākā daļā neizskaidrota. Tā, piemēram, principiāli vismaz jāpieņem, ka arī vissīkākām mūsu roku un pirkstu kustībām ir pilnīgi noteikti cēloņi attiecīgo muskuļu, kaulu un nervu pārmaiņās. Bet vai ar to būtu jau izskaidrota Raiņa Uguns un nakts sarakstīšana? Un tāpat kā šai gadījumā, tā organisko veidojumu evolūcija nepavisam nebūtu pietiekami izskaidrota pat tad, ja visi līdz šim milzīgā vairumā vēl trūkstošie kauzālās ķēdes elementi būtu atrasti. Tai sakarā, kas mūs interesē, nav jāizšķiras par jautājumu, vai finālie resp. garīgie faktori pastāvīgi vada zināmas organiskas norises, jeb visa pasaule tā uzmontēta, ka notiekošās mērķtiecīgās norises ir gluži automātiskas resp. mechaniskas (t. s. dzīves mašīnas teorija, kuru gan daudzi uzlūko par pilnīgi neiespējamu). Pēdējā gadījumā fināli ievirzītu cēloņu darbība būtu vēl nepieciešamāka: būtu jāpieņem kāds pārcilvēcīgs un pārgudrs mašīnmeistars, kas pasaules mašīnu būtu tā uzmontējis, ka tā ir mākslīgi sagatavota automātiski un reizē lietderīgi reaģēt uz katru ,,visnejaušāko nejaušību". Vienādi vai otrādi - pasaule bez fināli darbīga faktora nav domājama. Vēl būtu iespējams atrast veselu rindu citu domu gaitu, kas konverģējošā kārtā norādītu uz to pašu atzinumu. Bet mums pietiks jau aplūkotās domu gaitas.

8. Transcendentā esme

    Ja tādā kārtā garīgu, t.i. psīchisku vai psīchoīdu, t.i. psīchiskam analogu spēku esme pasaulē ir neapšaubāma, tad tālākais jautājums varētu būt, kas tie ir par spēkiem un vai tie ir tie paši, ko meklē reliģiskā apziņa? Nav vajadzīgs sevišķi ilgstošas aplūkošanas, lai atrastu, ka dabā atrodamais psīchisms vēl nespēj apmierināt apskaidrotāku reliģisku apziņu. Ja dabā jau arī pavīd gara gaisma, tā tomēr te vēl vāja, to māc dziļa tumsa, un virzīšanās uz priekšu notiek tikai kā taustoties, un tāpēc arī daudz kļūdu un neveiksmju. Dabas psīchisms šķiet analogs dziņu un instinktu psīchismam, tam it kā somnabu'lisks raksturs, tam nemana, ka to vadītu kādas augstākas vērtības - te viss vēl elementārā pakāpē. Bet, varbūt, ar to tad arī jāsamierinās; daži filozofi, pat tādi kā Nīcše, pie tā arī gribēja palikt. Bet tad mēs atduramies pret līdzīgām grūtībām kā jau reiz agrāk. No kurienes tad nāk augstākā gara kvalitāte cilvēkā: viņa spēja aptvert sevi, apzināties, būt ideju, augstāku vērtību vadītam, - spēja vērsties uz labo, patieso, skaisto? Jeb vai formai nevajag izskaidrojuma, vai tā ir tikpat kā nekas? Tas būtu atkal ma-teriālistīgs aizspriedums; formas attiecības ir vismaz tikpat reālas kā taustāmais un dzirdamais. Nav labi iespējams iedomāties, ka cilvēka gara augstākā kvalitāte būtu varējusi rasties no nekā. Te, šķiet, vajag atcerēties seno Aristoteļa gudrību, ka augstākais ir pirmais, ka ar to gan var izskaidrot zemāko, bet ne otrādi. Ja cilvēka gara dzīve saprotama tikai kā atvase no kādas bezgalīgas gara d/īves, tad grūti gan domāt, ka šī nesalīdzināmi plašākā un dziļākā gara dzīve nebūtu arī nesalīdzināmi augstākas kvalitātes nekā cilvēcīgā. Ja zelts kaut kur dots aptumšots, tad ir jādomā, ka tas kaut kur ir arī tīrs un neaptumšots. Tāpēc tad arī tieši no prāta viedokļa vispieņemamāks gan būs secinājums, ka, ja mūsu gara dzīve ir neapšaubāma realitāte, tad jābūt arī kādai vēl pārākai un augstākai gara esmei. Bet šī augstākā esme, mēs redzam, nav dota dabā, - un arī nevar būt dota tanī, jo viss konkrētais ir nepilnīgs. Bet tā domājama kā visa konkrētā avots, kā tā, kas rada un uztur visu konkrēto, bet pati ir ārpus tā. Šī augstākā gara esme tāpēc nepieciešami var būt tikai transcendenta, saprotot jēdzienu ,,transcendents" tā pamatnozīmē, kā to, kas iet pāri visam konkrētam, kā to, kas tieši tāpēc nevar tikt ietverts nevienā konkrētā dzīves formā. Šī transcendentā esme tad būs tas dziļais okeāns, kurā gremdēsies arī mūsu esme un kas mūsos tad arī izteiksies. Bet pilnībā aptvert mēs to nekad nevarēsim, jo mēs jau to atradām, kā to, kas ir pirms katra ietverama kādā formā, un tāpēc tai nav nekāda mums aptverama veida. Pasaule bez transcendences būtu kā ēna bez priekšmeta, kas met ēnu, kā puķe, kas gan aug un zied, bet kurai nebūtu saknes; tā būtu kā jūra, kurā gan būtu virsma, bet dziļuma nebūtu. Tautām, kas ir dzīvojušas dabas klēpī, vienmēr ir intuitīvi bijis pats par sevi saprotams, ka tās atkarīgas arī no kādiem dziļākiem un tomēr neredzamiem spēkiem. Un lai arī cik trūcīgi un nepieņemami kļūst viņu priekšstati, kad tās mēģina interpretēt šos spēkus ar saviem pārāk primitīviem līdzekļiem, pašu pamatfaktu - kādas dziļākas transcendences sa-skatīšanu, tas nevar anullēt, un tas paliek. Patiesībā arī modernās tautas gluži līdzīgi tuvojas transcendencei ar tikpat nederīgiem jēdzieniem kā primitīvās, - proti ar jēdzieniem, kas izveidojušies, darbojoties konkrēto lietu pasaulē. Attiecinot šos jēdzienus uz transcendento esmi un atrodot, ka tas ved pie absurda, secina, ka šādas transcendences nemaz nav, - tāpat kā savā laikā eleāts Zenons, mēģinot ar nederīgiem jēdzieniem interpretēt kustību un nonākdams pie brutālas pretrunas, secināja, ka kustības nemaz nav. Bet viss tas ir tikai sekas tam, ka nespēj pacelties pāri jēdzieniem, kuru manipulēšana izrādījusies derīga dzīves procesā un kas tāpēc ir it kā aizstājušies priekšā skatam, to aptumšojuši un padarījuši tuvredzīgu. Šinī tuvā ,,varžu perspektīvā", tad arī zūd katra transcendence, bet, ja spēj skatīties no augstāka viedokļa un aptvert plašākas sakarības, tad tā ir pirmā patiesība.
    Šo transcendento esmi var saukt arī par Dievu - un tagad būs saprotams, kāpēc tas neaptverams un neizteicams - ne vārdos, ne domās. Visas mūsu domu kategorijas ir veidotas mūsu konkrētās dzīves apstākļos un pielāgotas tieši to, un tikai to, aptveršanai un domāšanai. Tai pašā brīdī, kad mēs spētu domāt transcendento esmi, tā ar to kļūtu imma-nenta, kļūtu par lietu pasaulē. Dievs tāpēc arvien būs apslēptais Dievs - Deus absconditus.

9. Ļaunuma, šķērslis

    Bet tagad nāk smagākā problēma. Ja nebūtu vairāk nekādu citu vērā ņemamu problēmas dotību Dieva esmes teorētiskai pieņemšanai vai noliegšanai, tad - var gandrīz droši teikt - maz būtu tādu, kas par šo esmi šaubītos. Bet te nāk svarīgā negatīvā instance: Dieva izpausme pasaulē, dabā, vēsturē, cilvēku likteņos. Ja ir kāda augstāka vara, un tā ir visvarena un taisna, vai pat, kā dziļāki atzinēji saka, tā ir tieši mīlestība, tad, šķiet, tās noteiktai resp. pārvaldītai pasaulei arī vajadzētu būt labai, tanī vajadzētu valdīt laimei un taisnībai. Bet nu patiesībā pasaule, izrādās, nav vis laimes, bet, kā jau bībelē teikts, bēdu leja. Neskaitāmas ir tās nelaimes, daudz tanī ļaunuma un ciešanu, un straumēm plūst nevainīgu cilvēku asaras un asinis. Vairākkārt jau da žādi filozofi ir izteikušies, ka tie nevēlētos būt Dieva vietā: tam vajag būt bezgala nelaimīgam, noskatoties savu nelaimīgo radījumu mocības. Nav tāpēc brīnums, ka jau sen izvirzīts jautājums, vai iespējams, ka reizē ir Dievs un ir ļaunums, vai ļaunuma pastāvēšana nerunā pretī Dieva eksistencei? Par to ir daudz sprieduši gan teologi, gan filozofi. Te tad nu ir izrādījies, ka, bez šaubām, atbildība par lielu daļu no pasaulē atrodamiem trūkumiem lielā mērā krīt uz pašiem cilvēkiem; pat slimības lielāko tiesu ir tikai sekas nepareizam un neprātīgam dzīves veidam.
    Bet kāpēc tad Dievs radījis cilvēkus tik nepilnīgus? Tuvāk aplūkojot, var atklāt, ka šī nepilnība ir tiešas sekas lielākai cilvēka pilnībai: viņa gribas brīvībai. Var iedomāties, ka cilvēki būtu radīti kā būtnes, kas spēj darīt tikai labu. Tādā gadījumā tie būtu kā automāti, viņu labai rīcībai nebūtu nekādas morāliskas vērtības. Ja cilvēka augstākā vērtība ir viņa morāliskā vērtība, t.i., viņa spēja labprātīgi un par spīti šķēršļiem darīt labu, tad tā ir nepieciešami saistīta ar viņa brīvo gribu. Bet brīva griba ietver iespēju arī novērsties no labā ceļa un pievērsties ļaunumam: augstākā vērtība tā vienmēr ir saistīta ar risku, ar briesmām, - cilvēka spēja iegūt augstāku cieņu ir nepieciešami saistīta ar viņa spēju krist arī morāliskā nevērtībā, grēkā un noziegumā. Un šo atzinumu tad var vispārināt: nav iespējama konkrēta, realizēta pilnība, kas nebūtu nepieciešami, kā ar savu ēnu, saistīta ar savu pretstatu - ar nepilnību un ļaunumu. Tas tad arī attiecas uz pasauli visumā: tanī, bez šaubām, ir neskaitāms daudzums dažādu pilnību un apbrīnojamu vērtību, bet par tik, par cik tā nav otrs Dievs, bet ir radīita un tātad ierobežota kā telpā, tā laikā, tā pilnīgi nepieciešamā kārtā būs saistīta ar ļaunumu. Ja mēs sāktu vienu pēc otra eliminēt, izmest no pasaules tās ļaunumus, mēs varētu apstāties tikai tad, kad tā būtu jau pilnīgi pielīdzināta Dievam, tas ir, kad tā kā pasaule, kā konkrēta, reāla eksistence jau iznīcināta - tanī tad nevarētu būt runa nedz par kādu būtņu daudzībū, ne dažādību, bet visam vajadzētu saplūst dievišķās esmes bezgalībā un neaptveramībā. Šī apziņa par to, ka konkrētā eksistence vienmēr neizbēgami un būtiski saistīta ar ļaunumu, ir visai spilgta indiskā filozofijā; tā tāpēc tad arī kā vienīgo radikālo glābiņu no tā māca dzīves tieksmju nomākšanu un iegrimšanu Nirvānā. Rietumu domāšana tomēr šādu atrisinājumu neatzīst. Ja arī ļaunuma un ciešanu pasaulē daudz, tomēr, laikam, pozitīvā un labā tanī vairāk: to jau pierāda fakts, ka cilvēce turas pie dzīves. Tas, ka pasaulē neapšaubāmi daudz traģisma, katrā ziņā nekādi nevājina tēzi par Dieva eksistenci. Vienkārt, kā redzējām, visa esme būtiski, loģiskas nepieciešamības dēļ, sajūgta ar negātīvitāti un līdz ar to ar ļaunuma un ciešanu iespēju. Ja transcendentai esmei jākļūst reālai, tad tā nepieciešami var kļūt tāda tikai iezīmēta ar nepilnībām. Otrkārt, nedrīkst Dieva jēdzienu antropomorfizēt un spriest par viņu iedomājoties to kā cilvēkam līdzīgu: jāņem vērā, ka no mūžības viedokļa mūsu sajūsmas un ciešanas atklājas gan citā perspektīvā un aspektā nekā mums. Teologi to izteic mītiskā veidā, sacīdami, ka Dieva prāts un nodomi mums nezināmi un neaptverami, - un tiešām ir absolūti pareizi, ka uz transcendentu mēs nedrīkstam attiecināt savus jēdzienus. Un tad vēl, gan senos, gan atkal it sevišķi jaunākos laikos, bieži tiek izteikta doma, ka pasauliskās eksistences traģisms, mūsu bezcerīgā iemestība tanī, mūsu nolemtība nāvei, visu mūsu uzņēmumu neizbēgamā neizdošanās var iegūt pat pozitīvu nozīmi, - proti - tā ir vajadzīga, lai cilvēks tiktu ierosināts meklēt savai esmei dziļāku pamatu un tad, varbūt, arī atrastu to, atrastu visas esmes dziļumu un tās transcendenci, kurā gremdējas arī viņa dzīves saknes. Bet tā nav nenozīmīga lieta, bet iezīmē vienīgās pilnīgās dzīves jēgas sasniegšanu. Jo kas nenāk pie transcen-dences apziņas un apjautas, tas nekad arī nevar nonākt pats pie savas īstās esmes, tas paliek sekls un tukšs, - tas ir virsma bez dziļuma, un tā dzīve ir ēnu spēle.
    Beidzot - uz ko dibinās mūsu pretenzijas, lai pasaule būtu idille un nevis traģēdija? Vai pirmā būtu pati par sevi kaut kas pilnīgāks nekā pēdējā? To gan būs grūti apgalvot. Katrā ziņā arī traģiskā eksistence, saistīta ar skatīšanos vaļējām acīm briesmīgās, bet neizbēgamās lietās, nelaujoties ar to izkustināt sevi no savas esmes dziļākiem pamatiem, ir augsta veida eksistence, un, kas būs to aptvēris, tas tāpēc nepavisam negribēs noliegt dziļākas transcendences realitāti, bet, varbūt, redzēs te tieši tās apstiprinājumu.

1. Pirmatnējā sabiedrība
2. Klasiskā senatne
3. Viduslaiki
a. Baznīcas dzeja
b. feodālā mūza
4. Tautas dzeja

1. Pirmatnējā sabiedrība

     Pirmatnējos apstākļos dzeja, tāpat kā visu citu kultūras vērtību dīgļi, ir pakļauta sinkrētisma likumam, tā nekad neparādās kā tīrs žanrs, bet vienmēr saaugumā ar citiem - proti, ar primitīvās mūzikas resp. dziesmas un dejas elementiem. Par vienu no pirmiem, ja ne pašu pirmo dzejas veidu, uzlūkojama rituālā dziesma saistībā ar ritmiskām kustībām resp. ar deju. Dzejai tiešā nozīmē, t.i. ritmiski organizētiem vārdiem ar zināmu intellektuālu saturu, visprimitīvākos gadījumos šai rituālā dziesmā palaikam piešķirta visniecīgākā loma: tā bieži pastāv vai nu tikai dažādās interjekcijās, vai kāda atsevišķa vārda vai elementāra teikuma neskaitāmā atkārtošanā.
    Viss tas atklāj šīs primitīvās sinkrētiskās parādības dziļāko dabu un jēgu. Primitīvais cilvēks dzīvo pasaulē, kas visa pilna pārdabisku maģisku spēku. Te nav neviena notikuma, kuru nevadītu kāda pārcilvēciska griba, un cilvēks te jūtas bezgala vājš un apdraudēts, ja viņš neiegūst sev kādus aizstāvjus starp šiem visu noteicējiem spēkiem. Rituālā dziesma tad arī nav nekas cits kā zināmu jūtu noteikta kalpošana šiem pārdabiskiem spēkiem un mēģinājums iegūt to labvēlību un tuvoties tiem. Tā ir afektīva saviļņojuma izpausme, kāpēc tā arī dabiski saistās ar mainīgām balss modulācijām resp. ar dziedāšanu un ritmiski sakārtotām un atkārtotām kustībām, ar ko visu tiek panākta attiecīgā afektīvā stāvokļa gan izpausme, gan reizē arī kāpinājums. Šī kāpināšana bieži tiek turpināta līdz zināmai ekstāzei, kuru tad dalībnieki palaikam izprot kā pieskaršanos kādai pārdabiskai butei vai kā tās uzņemšanu sevī. Šī ārkārtējā stāvokļa sasniegšana vai tuvošanās tam ir zināmu primitīvo ar deju saistīto kulta dziesmu tiešais mērķis, un no šī viedokļa tās izpilda svarīgu sabiedrisku un psīcholoģisku funkciju, kuru var raksturot šādi. Pirmkārt, tā kā ar šīm dziesmām domā panākam tuvošanos augstākiem spēkiem, tad jau ar to vien tās kalpo cilts pastāvēšanas interesēm, jo dod lielāku drosmi un ticību sev. Otrkārt, tās vienādi veido un noskaņo līdzdalībnieku dvēseles un stiprina kopīgās saites starp tiem. Beidzot, zināmos apstākļos tieši arī individuālā psīche te var mantot loti daudz - un šis moments ar laiku iegūs vienmēr lielāku nozīmi - proti, ar primitīvo dziesmu un deju sasniegtie afektīvie stāvokļi, spilgti kontrastēdami ar monotono ikdienu, iedarbina jaunas psīchofiziskās konstitūcijas puses un tā, izraisīdami parasti dīkā stāvošu enerģiju, dara cilvēku apmierinātāku, rada īpatnēju ,,svētdienas sajūtu" (,,poēzi-ju"), un tā ceļ viņa dzīves spēju. Kā jau aizrādīts, šajā pirmatnējā dzejā-dziesmā-dejā vārdi ar to intellektuālo saturu palaikam diezgan nenozīmīgi. Prāta attīstībai ejot uz priekšu, to loma tomēr pieaug, un dziesmās rodas zināmi intel-lektuāli saturi, palaikam episka rakstura, un tie tad arī pilnīgi pakļaujas visiem tiem pašiem uzdevumiem kā visa pirmatnējā dziesma-deja. Rituālo dziesmu episkajā daļā parasti kaut kas stāstīts par to pārdabisko varu, pie kuras vēršas, un stāstījums palaikam noslēgts ar kādu vēlēšanās izteiksmes formulu, kuru pavada ar attiecīgiem žestiem resp. ritmiskām kustībām. Šāda struktūra tad arī vēl līdz mūsu dienām uzglabājusies, piem., dažādās tautiskās burvības formulās, bet tā ir būtiski arī visām liturģijām, jo tajās vienmēr ir vēstījums ar imprekācijas formulu noslēgumā, bet bez tam vienmēr arī muzikāls moments resp. dziedāšana un zināmas ritmizētas svinīgas kustības. Neiedziļinoties sarežģītajā jautājumā, kādā sakarā ar šīm primitīvām kulta dziesmām ir vēlākais varoņu eps un augstā stila lirika, katrā ziņā var teikt, ka vismaz Grieķijā drāma no tām ir izaugusi. Tad nu arī šī drāma, un tāpat pārējie žanri, pat ja to izcelšanās būtu mazliet citāda, pilnā un savā ziņā pat kāpinātā mērā pildīja tās pašas svarīgās sociālās un psīcholoģiskās funkcijas kā pirmatnējā kulta dzeja. Pirmkārt, tie vienmēr nozīmēja iziešanu no vulgārās apkārtnes un vismaz tuvošanos, bet palaikam tieši ieiešanu kādā augstākā realitātē un stāšanos sakaros ar to, - vai nu tieši ar dievu pasauli, vai ar dievībā paceltām senču butēm. Otrkārt, izauguši no kopējiem tautas ticējumiem vai pārdzīvojumiem un visiem kopējiem afektīviem saviļņojumiem, tie lielā mērā stiprināja un nodrošināja tautas vienību. Treškārt, tie ar savu katartisko (t.i. dvēseles apskaidrošanas) momentu vienmēr nozīmēja arī svētīgu individuālās dvēseles terapiju un līdz ar to visas tautas dvēseles apskaidrošanu.

2. Klasiskā senatne

    Šī dzejas vara pār dvēselēm, tās spēja pacilāt un paplašināt un vienot tās, tad arī gluži instinktīvi jau no vissirmākās senatnes lika izlietot to kā galveno tautas un it sevišķi jaunatnes garīgās veidošanas līdzekli. Kā piemērus varētu minēt gan seno Indiju, gan Ķīnu, gan it sevišķi seno Grieķiju, kas mums vistuvākā. Gadu simteņiem ilgi grieķu jaunatne lasīja un mācījās no galvas Homēru, uzņemdama to pilnīgi nevien savā garā, bet, kā saka, tieši asinīs. Gadu simteņiem ilgi grieķu ciltis ar to tika inspirētas veidot sevi pēc viņa darbos iemiesotiem gan kareiviskās vīrišķības un drošsirdības, gan nesalaužamās izturības un savaldības, gan dzīves gudrības un veiklības, gan dēlu paklausības, sievu uzticības u.t.t. augstajiem paraugiem. Grieķu jaunatne uzsūca sevī šos ideālus un paraugus (kaut arī daži no tiem, veidoti pārāk barbariskā senatnē, ne vienmēr bija pielāgoti vēlākam laikam un tāpēc nāca par ļaunu), mācījās ik brīdi visos dzīves gadījumos atcerēties šai paraugu klāstā atrodamos, attiecīgai situācijai pielāgotos izturēšanās veidus, kā to apliecina pārbagātie Homēra citējumi vēlākos grieķu rakstniekos, - un līdz ar to viņi visi ieguva vienu noteiktu garīgu profilu un dzīves stilu, kas viņus atšķīra no citiem un lika viņiem apzināties sevi pāri visām atšķirībām kā vienas sugas cilvēkiem, kā hellēņiem, kam ir savi kopēji likteņi un uzdevumi. Tādā kārtā notika, kā to savā laikā pateica Platons, ka Homērs kļuva par īsto Grieķijas skolotāju, kas lielā mērā atbildīgs gan par tās veiksmēm, gan līdz ar to arī par dažām tās smagām neveiksmēm.
    Kā nākamais dzejnieks, kam bija ievērojama loma jaunatnes audzināšanā, jāmin Hesiods, kas tieši apzinīgi arī grib būt ļaudīm ceļa rādītājs. Jau savas Teogonijas ievadā viņš stāsta, ka viņu aicinājušas un dzejnieka amatā iesvētījušas mūzas, kas viņam rādījušas dzejas uzdevumu - paust patiesību. Pretstatā grieķu feodālā laikmeta labiešu kārtas dzejniekam Homēram, kas apdzied šo labiešu senču tikumus un varoņdarbus un šai sakarā stāsta mītus un teikas, Boioti-jas zemnieku dēls Hesiods ir pilns smagas nopietnības, apzinās sevi kā dievu sūtītu pravieti un grib būt apgarots He-likona mūzu kulta sludinātājs, jo redz šai kultā līdzekli pacelt neattīstīto tautas slāni no tā garīgās trulības. Kopš tā laika dzejnieks paturējis savu pravieša (vates) vārdu un misiju.
    Arī senās grieķu valstis pašas apzinājās dzejnieka inspirācijas milzīgo sociālo un valstisko nozīmi. Tā senā Sparta, kas 7. g.s. pr. Kr. bija ievērojamākais garīgas dzīves centrs Grieķijā, aicināja uz Atēnām dzejnieku Tirtaju, lai tas palīdzētu spartiešiem uzvarēt ienaidnieku. Un tiešām, Tirtajs šo uzdevumu esot veicis labāk par dažu labu stratēģi, jo ar savām dziesmām viņš esot pratis iedvest Spartas jauniešiem tādu vīrišķības garu, ka spartieši patiešām uzvarējuši mesēniešus.
    Vēl zīmīgāku parādību mēs novērojam senā Atēnu valstī: te Solona personā dzejnieka amats tieši sakrīt ar augstākā politiķa amatu. Viņa dzeja īsti bija reizē kā viņa polītikas komentārs, tā arī tās ierocis: ar savu elēģiju, kurai virsraksts un saturs bija ,,Salamīna", Solons tā sajūsmināja Atēnu jaunatni, ka tā ķērās pie ieročiem un atkaroja pazaudēto Salamīnas salu, ko Atēnām bija atņēmuši megarieši.
    Ja Tirtajs un Solons bija zināmā mērā vairāk lokāli dzejnieki, tad lepnais, svarīgais un visbagātākās dzejas un mūzikas krāsās mirdzošais Pindars bija jau zināmā mērā pan-hellēniska parādība: kopējās tautas sanāksmēs, slavinot ar savām dziesmām uzvarētājus vispārējās sacīkstēs, viņa uzdevums īsti bija ar savas ģenialitātes palīdzību spilgtāk izteikt nevis savas personīgās, bet visas sapulcētās tautas jūtas un pārdzīvojumus un tā vienot un stiprināt to, nebaidoties, kad vajadzīgs, dot zīmīgus norādījumus arī vislepnākiem valdniekiem.
    Vislielāko ietekmi uz grieķu tautas garīgo pasauli, pēc Homēra, laikam tomēr atstāja traģēdija. Traģēdiju uzvedumi gan nebija ikdienas notikumi kā tagad, bet tika rīkoti tikai pāris reizes gadā augstos svētkos tieši kā goda parādījums attiecīgam dievam. Tanīs jau arī, it sevišķi Aischila traģēdijās, vēl palikuši pat tieši liturģiski elementi, piem., kora dziesmās. Traģēdija tādā kārtā bija organiska sastāvdaļa atēniešu publiskā kultā un reizē ar to arī valsts un tautas dzīvē. Izrādes tāpēc tika rīkotas pa daļai tieši ar valsts līdzekļiem, pa daļai atkal valsts uzdeva segt zināmus izdevumus nodevu veidā atsevišķiem pilsoņiem. Dzejniekiem ik gadus pasūtināja zināmu skaitu darbu, bet pilsoņiem bija pienākums dot no sava vidus korus, kurus apmācīja paši dzejnieki. Pēc izrādēm īpaša iecelta tiesnešu kollēģija piešķīra godalgas. Sākot ar piekto gadsimteni pr. Kr. un arī vēlāk galvenā tautas izglītošana nāca no šo traģiku darbiem. Katrā zinā paši senie rakstnieki šādā tautas izglītošanā un vadīšanā redzēja, savu svarīgāko uzdevumu. Tā Aristofans savā komēdijā ,,Vardes" liek lielā traģēdiju rakstnieka Aischila mutē šādus vārdus: ,,2ēniem tāpēc ir skolotāji, lai tie rādītu, kas ir pareizi, bet pieaugušiem to pašu dara dzejnieki", un apakšzemes dievs Plūtons svētī Aischilu šādiem vārdiem: ,,Ej nu laimīgs, Aischil, un nes savai tēvu zemei glābiņu ar savām gudrām mācībām un ved atpakaļ apstulbušos uz pareizā ceļa." Traģēdiju dzejnieki tad arī, kā mēs redzam no viņu saglabātiem darbiem, sludināja dievu un likteņa lēmumus, mācīja tikumus un garīgu harmoniju, dēstīja dvēselēs visu sevi tēvzemes un tautas kalpībā nodevuša cilvēka ideālu. Šos savus ideālus un savas domas par dievu un cilvēku likteņiem, palaikam apdvestus ar dziļu filozofisku ieskaņu, traģēdiju dzejnieki ielika it sevišķi pilsoņu kora dziesmās, atklādami te savas gudrības dziļākos avotus un atraisīdami savas augstākās pravietiskās spējas. Kā šādi lieli, ar ģeniālu intuiciju apdāvināti gaišreģi, cieši ieauguši savā tautā un zemē, viņi kala monumentālos atzinumos un aforismos īsti jau pašā tautas dvēselē nojautu veidā dzīvās atziņas, piešķirdami tām tikai izcilu formas spožumu un skaidrību un līdz ar to milzīgi kāpinādami to iedarbības spēku. Šīs 'kora dziesmas pilsoņiem bija jāmācās no galvas, un tā kļūst saprotams, ka tās pārgāja asinīs. Ja 5. gs. pr. Kr. ir grieķu kultūrā augstāko garīgo sasniegumu un reizē vispilnīgākā iekšējā līdzsvara laikmets, tad par to lielā mērā jāpateicas Atēnu lielajiem traģiķiem, it sevišķi Aischilam un Sofoklam, kas brīnišķā kārtā prata saskanot savas subjektīvās tieksmes ar grieķu tautas īpatnējā dzīves stila izkopšanu un stiprināšanu tās labāko tradīciju virzienā. Ar Euripidu šī saskaņa starp subjektīvi un objektīvi vērtīgo sāk jukt, un līdz ar to tad arī iezīmējas grieķu kultūras un reizē valstiskuma pirmās sairšanas zīmes, kas tad nākamā gadsimtenī kļūst sevišķi spilgtas un dod jau konkrētus negatīvus rezultātus.

3. Viduslaiki
a. Baznīcas dzeja

    Ja, pārlecot pagaidām visam romiešu laikmetam, mēs pārejam uz viduslaikiem, tad varam konstatēt, ka arī te dzeja lielā mērā piekļaujas šī laikmeta dzīves stilam, kalpo tā izkopšanai un stiprināšanai un ir liela pozitīva audzināšanas darba veicēja. Tiešām, ja ir kāds laikmets, kam ir bijis spilgti izteikts dzīves stils un liela iekšēja vienība, tad tie ir viduslaiki. Politiskās iekārtas ziņā tie lielā mērā tuvojas teo-kratijai, bet to pasaules uzskatu raksturo teocentrisms. Visai dzīvei te bija spilgti izteikts viens kopējs augstākais uzdevums - koncentrēties rūpēs par dvēseli un tāpēc vadīt visu dzīvi pēc priekšrakstiem, kas izteikti kristīgās ticības svētos rakstos. To jau tīri ārēji simbolizēja baznīcas celtnes stāvoklis viduslaiku pilsētās un ciemos. Tā vienmēr atradās apdzīvotās vietas centrā, tās varenie pret debesīm kāpjošie gotiskie torņi dominēja pār apkārtējiem namiem un būdiņām un ar savu zvanu skaņām kā rītos, tā pusdienā un vakaros noteica un regulēja visu viduslaiku cilvēka dzīves ritmu, ne brīdi neizlaizdama viņu no savas ietekmes. Visa dzīve sakarā ar to dabūja ļoti noteiktu stilu un iekšēju vienību. Tas arī saprotams, jo, tiešām, reliģija vienmēr lielā mērā ir bijusi spēks, kas saista un vieno kādu ļaužu kopību jau ar to vien, ka tā attiecina cilvēkus pret kādu augstāku, pāri dzīvei stāvošu sfairu, no kuras visi atkarīgi un kuras priekšā visi kļūst vairāk vai mazāk vienādi, bet izšķirības sarūk līdz mini-mam. Ar to tiek radīts galvenais ikvienas kopības pamats, proti - saskaņā ar cilvēka niecības un atkarības atziņu - vienveidīgs emocionāls noskaņojums, kuram vēl bez tam pievienojas arī intellektuālo saturu vienādība, jo visas dzīves parādības tiek attiecinātas pret pasaulei pāri stāvošo, augstāko kārtību, tulkotas no tās viedokļa un tā veidots vi šiem locekļiem kopējs pasaules skatījums. Kad tādā kārtā pamazām izveidojas pilnīgi noteikta reliģiska pasaules attiecība, kas saistās ar tikpat pilnīgu kulta formu un tā iegūst dominējošu stāvokli visā dzīvē, tad tālākā vēstures gaitā šī pasaules attiecība ar savām formām kļūst par gadsimteņiem ilgu negrozīgu pamatu jauno paaudžu audzināšanai un, savas konservatīvās dabas dēļ, arī par svarīgāko tautas ,,kon-servācijas", t.i. saglabāšanas līdzekli kā garīgā, tā fiziskā ziņā. Tāpēc tad arī katoliskā baznīca turas tik neatlaidīgi nevien pie savām dogmām, bet arī pie sava kulta - misas un liturģijas, lai tās paliktu dzīves centrā. Līdz ar to tad tā lielā mērā spēja izveidot pilnīgi noteikta dzīves stila cilvēkus, un par vistīrāko šāda viduslaika katoliskā cilvēka paraugu var uzskatīt katoliska mūka tipu, - un te tad nu mēs varam vērot, ka arī šī tipa izaugšanā svarīga loma piešķirta tieši maziskiem spēkiem. Tiešām, klostera dzīves stilu un mūku stāju lielā mērā noteic liturģijas atvases - garīgās dziesmas un lūgšanas, kas, saskaņā ar priekšrakstiem atkārtodamās ik pa pāris stundām, ritmizē klostera dzīvi un izaužas visai tai cauri. Dzejas vārdu un mūzikas ritmu un tembru maģija attālina dvēseli no ikdienas, padarot to it kā par nereālu ēnu pasauli, un tai pašā laikā liek koncentrēt domas vienā virzienā - uz mūžību un viņpasauli, piešķirot tai izcilu, pārāku un nesalīdzināmi drošāku eksistenci nekā mū-ziskās burvības neapdvestai spalgai ikdienai. Tā klosterī tika izaudzināts cilvēka tips, par kura dzīves uzdevumu varēja kļūt visas dzīves apgarošana un iesvētīšana, bet dzeja un mūzika bija starp galvenajiem līdzekļiem, kas veidoja šādu cilvēku. Tāpēc arī franciskāņu mūki pievērsa tādu vērību dzejai un mūzikai un sauca sevi par iocidatores Domini, t.i., tā Kunga dziedātājiem un spēlmaņiem. No klosteriem plūda tautā garīgo dziesmu un mūzikas straumes, bet blakus tautas teikām izveidojās un plaši izplatījās leģendas, kurās idealizēti reliģiskie varoņi - mocekļi, svētie, sludinātāji. Piejaukdamas klāt cita cēluma dziesmām, tās veidoja īpatnējo tautas dziesmu, kas gadsimteņiem ilgi noteica tautas garīgās dzīves stilu. Liturģija tādā kārtā netieši kļūst par visas dzīves stila veidotāju spēku.
    Arī protestantisms daudzos savos veidos izlieto mūzisko varu reliģisko mērķu un sava dzīves stila realizēšanai, kaut gan mazākā mērā, un tieši tāpēc, varbūt, tas daudzkārt izrādījies mazāk stabils un mazāk spējīgs sasniegt noliktos mērķus. Tiešām, protestantisma mērķi bija augsti: tas īsti negribēja pamazināt baznīcas varu dzīvē, bet gan pavairot, - pārvērst visu dzīvi it kā klostera dzīvē, kā to uz īsu brīdi, piem., Kalvīns Ženevā tiešām arī panāca. Gala rezultātā tomēr baznīcas un tās suģestīvo līdzekļu izvirzīšana no dzīves centra izrādījās protestantismam liktenīga: tas gribēja pārvērst visu konkrēto dzīvi tikai it kā par piedēkli reliģiskai kopībai, bet galu galā notika, ka reliģiskā dzīve kļuva tikai par piedēkli praktiskajai dzīvei un, beidzot, par pilnīgi ,,privātu lietu". Tomēr vairums protestantisko virzienu ir sapratuši dzejas un dziesmas svarīgo nozīmi un izlieto to arī visai intensīvi dvēseļu noskaņošanai un vadīšanai. Ne par velti saka, ka Luters esot licis vācu tautai refomācijā īsti, tā sakot, ,,iedziedāties". Protestantiskās sektas sakausē baznīcas dziesmas ar tautas dziesmām, un tieši tas padara tās tautā populāras, jo, aktīvi piedaloties dziedāšanā, cilvēks iedzīvojas kopējā noskaņojumā un, paceldamies pāri ikdienas tiešamībai, kļūst spējīgs ieiet reliģiskā pārdzīvojumā, katrā ziņā, vismaz lielā mērā atvieglot savu sirdi un panākt dvēseles katarsi. Dziļi izprotot dzejas un dziedāšanas nozīmi reliģiskās stājas un dzīves stila veidošanā, luterānisms pievērsa tik lielu vērību dziedāšanas mācībai skolās: tā bija savā laikā viens no galveniem tautas audzināšanas līdzekļiem, un tikai tagad, gūstot pārsvaru materiālistīgai un praktiskai pasaules attiecībai, tā ir lielā mērā panīkusi un kļuvusi par nenozīmīgu intellektuālistīgo mācību piedēkli.
b. feodālā mūza

    Bet pat viduslaikos garīdzniecība nereprezentēja visu kultūru un visus tās virzienus. Bija arī vēl citas kārtas, kas apzinājās savu īpatnējo stāvokli, un te tad svarīgi konstatēt, ka tuvākās sekas tam bija arī sava īpatnēja dzeja, kuras uzdevums, ne vienmēr tik skaidri apzināts un formulēts, cik instinktīvi izjusts, bija stiprināt un uzturēt šīs kārtas. To mēs tūliņ konstatējam, tiklīdz pievēršamies otrai galvenai viduslaiku kārtai, proti - karotājiem resp. bruņiniekiem. Pirmā savā rupjākā pakāpē kauju varonis, varbūt, nav nekas cits kā cīņas instinktiem bagāts spēka vīrs, kas negrib neko citu, kā tikai apmierināt šos savus instinktus, izjust pārākumu un gūt labi daudz laupījuma. Bet tas ir tikai attīstības procesa sākums, no kurienes tālākā attīstība iet uz tādiem augstiem īstas bruņniecības paraugiem kā Zigfrīds, kā Sids Kampeadors, Rolands, Parsifals, Helianda varonis, kas visi ik brīdi gatavi cīnīties un ziedot savu dzīvību, lai aizstāvētu savu godu, lai turētu savu uzticības zvērestu, lai atbrīvotu zemi no posta un apspiešanas, lai aizstāvētu vājos un vispār, lai iestātos par augstiem ētiskiem ideāliem.
    Tāda kareiviskā un vispār cilvēciskā tipa pacelšanās pāri elementāram naturālismam varēja būt tikai speciālas garīgas kultūras resp. speciālas garīgas kopšanas auglis. Un tiešām mēs redzam, ka pie bruņinieka pavadoņiem tikpat nepieciešami kā ieroču skolotājs pieder arī dzejnieks, garīgās krietnības un smalkuma izkopējs: viņš ir tas, kas nobeidz jaunā bruņinieka ieroču cīņas technisko izglītību garīgā virzienā un dod pamatus tā iekšējam veidojumam. Ar saviem paraugiem viņš liek nākamiem cīnītājiem iejūsrninā-ties par uzticību un biedriskumu, par izturību un cīņu līdz galam, par goda sargāšanu un citiem augstiem kareiviskiem ideāliem. Un zīmīgi, ka šādu augstu dzejas nozīmes novērtējumu mēs atrodam nevien tikai mūsu eiropiskos viduslaiku bruņniecības apstākļos, bet gan visur, kur vien kādreiz ir bijusi organizēta karotāju šķira, tā, piem., Indijā, Persijā, Grieķijā, Arabijā, pat nēģeru valstīs, kā to rāda Frobenijs savos pētījumos par Āfriku.
    Vispilnīgāk motīvētu un sistematizētu šādu dzejas izlietošanu karotāju garīgās stājas izkopšanai mēs atrodam Platona ideālās valsts uzmetumā, kur viņš sīki pakavējas pie nākamo karavīru audzināšanas. Pats par sevi saprotams, ka viņiem vajadzīga loti rūpīga un karavīru uzdevumiem pielāgota fiziska resp. militāri techniska audzināšana, ko grieķi sauca par ,,gimnisko" izglītību. Bet ar to vien nepietiek: karavīram jābūt ne tikai vien 'kauslim un uzbrucējam, bet, no otras puses, arī sociāli disciplinētam, spējīgam paklausīt, tam jābūt ne vien vīrišķīgam, bet arī gudram, savaldīgam, taisnīgam, - jo galu galā īsta vīrišķība bez šiem citiem tikumiem nemaz nav iespējama. Šāda veida karavīra dvēseles veidošanu pēc Platona uzskata - un te viņš tikai dibinās sirmā grieķu tautas tradicijā - veic t.s. mūziskā izglītība: dzeja, deja, mūzika. Bet saprotams, tā to veic tikai tad, ja tā pati ir pilna attiecīgā ētosa, un tāpēc Platons stingri reglamentē šo mūzisko izglītību un bargi kritizē populāros dzejniekus, piem., Homēru, kas bieži atstājot negatīvu iespaidu.
    Ka nevien seno grieķu, bet arī citu Eiropas tautu kareiviskajā kultūrā dzejai bijusi līdzīga loma, uz to jau starp citu norāda Tacits, kas stāsta, ka senie ģermāņi it sevišķi kultivējuši dziesmas par godu dieviem un varoņiem. Skandināvija, it sevišķi zemnieku zeme Islande, bija Eiropā avots, no kurienes nāca pār visu Viduseiropu visievērojamākās varoņ-dziesmas un arī tieši dziesminieki, kas tad kopā ar vīkingiem iznēsāja tās pa visām zemēm un tā veica zināmas noteiktas un viscaur līdzīgas garīgas stājas izveidošanos senās Eiropas karavīros. Kā varena straume varoņu teikas no 9. līdz 11. g. s. plūst pār Eiropu un veido cilvēku un tautu profilus. Vienu no saviem vispilnīgākiem iemiesojumiem šīs teikas dabū Nībelungu dziesmā, tad anglosakšu Beovulfā un tāpat Helianda, pie kam pēdējās poēmās jau ir stipri izteikts ideālistīgs moments. Spānijā izveidojās visbrīnišķīgākā varoņu dzeja par tās cēlo varoni Sidu, un nav šaubu, ka tieši tā kopā ar citām, īpatnējos Spānijas dzīves apstākļos, noteic bruņiniecisko un lepno spāniešu tautas stāju un līdz ar to lielo iekšējo dzīves stila vienību, kas raksturīgi spāniešu tautai vēl līdz mūsu dienām. Francijā, kā pilnīgākais varoņu eps ir palikusi slavenā Rolanda dziesma, kas gadsimteņiem ilgi iedvesmoja Francijas bruņiniekus uz augstu kareiviskās uzticības un uzdevuma izpratni. Un tā visās vietās un laikos no karotāju dzīves apstākļiem ir izaugušas varoņu dziesmas un varoņu epi, kas apdzied šīs dzīves lielos un arī mazos notikumus, fiksē normas un ideālus un tā uztur ētosu, īpatnējo dzīves stilu un tā vienību. Tā laikmetos, kad vēl nav baznīcu un skolu, dzeja ir cilvēka audzinātāja un vispārnozīmīgo ētisko likumu atklājēja un to dēstītāja cilvēku apziņā. Piemēram, vecais dāņu ķēniņš pamāca Beovulfu par ceļu uz īsto varonību: uz to ved gudrība un krietnība, zemāko dziņu savaldīšana un dvēseles vara pār miesu. Kad ir runa par kādu nekrietnību, tad tiek teikts: ,,No šādas bezdievības sargies, Beovulf, krietnākais starp vīriem, un izvēlies to, kas ir skaisti un kam ir mūžīga alga. Neesi augstprātīgs, slavenais varoni". Kad jāizteicas par krietnu vīru, tad tas tiek raksturots: ,,Viņš dzīvoja pēc taisnības, viņš dzīrēs nenosita savus biedrus. Rupja varmācība nevadīja viņu; Dieva dotās augstās dāvanas viņš, kaujās bezbailīgais, rūpīgi sargāja". Tāpēc arī Beovulfs, pat sastopoties ar pekles briesmoni Grendelu, kas ir neapbruņots, arī pats nomet ieročus, lai cīnītos vienādos nosacījumos. Tādā kārtā varoņu dzeja māca saviem klausītājiem tikumus, godu, bruņiniecisku dievbijību, cēlu pieklājību, sievietes pielūgšanu. Blakus reliģiskai dzejai viduslaikos arī šī dzeja bija sabiedriskās dzīves un uzskatu veidotāja, šķiras un tautas gara izsmalcinātajā un cēlēja, - un ar to varbūt lielā mērā izskaidrojama jūtamā izšķirība starp tām tautām, kuru garā un dzīves stilā šai varoņu resp. bruņinieku dzejai bijusi liela loma, un starp tām, kas veidojušās bez šīs ietekmes.
    Bez šaubām, gan šī lielā stila varoņdziesmas un epi ar savām dzīves veidošanas pretenzijām nepārvalda visus viduslaikus, bet galvenā kārtā tikai to agrīno laikmetu. Ar 12. un it sevišķi 13. g.s. bruņinieku epi pārvēršas pa daļai vairāk vai mazāk fantastiskās un palaikam mazvērtīgās avantūru poēmās un vēlāk romānos. Bez tam parādās arī cita veida literatūra; tā kādu laiku gūst ietekmi it sevišķi bretoņu dziesmas (lais) un arī citi žanri. Visa šī jaunā veida dzeja un rakstniecība palaikam vairs nejūtas aicināta izpildīt kādu svarīgu uzdevumu, bet grib būt tikai laika kavētāja, fantāzijas ierosinātāja, tukšās dzīves piepildītāja, un, nonākdama īstu peļņas kāru amatnieku rokās, tā savā vairumā kļūst visai mazvērtīga. Ko viss tas nozīmē, to varēs mēģināt noskaidrot citā reizē, bet te tikai vēl aizrādīsim, ka apziņa par dzejas un literatūras svarīgo dvēseļu veidotāju nozīmi tomēr nekad neizzūd, un, ja tā kādreiz pavājinās, tad tikai, lai pēc brīža kļūtu atkal jo spilgtāka.
    Šai sakarā svarīgi atzīmēt, ka, tieši viduslaikiem beidzoties un iestājoties t.s. renesanses laikmetam, literatūra atkal iegūst vissvarīgāko dzīves veidotājas nozīmi ar plašām sekām, kas ietekmē visu vēstures gaitu. Pati renesanses kustība, kas zināmās kultūras nozarēs iegūst t.s. humānisma veidu, īsti dibinās galvenā kārtā pārliecībā par mūzisko spēku lielo varu dzīves veidošanā. Tiešām, renesanses - kā to jau norāda pats vārds - galvenā ideja ir atdzemdināt antīko kultūru un pirmā kārtā tās literatūru (jo tā jau ir galvenais tās piemineklis), pārliecībā, ka tā palīdzēs pārveidot dzīvi tai virzienā, kādā to vēlējās redzēt pārveidotu tā laika cilvēku dziļākās tieksmes. Renesanses pamodinātā humānisma kustība tad arī pirmā kārtā izpaužas antīko aizmirsto klasisko darbu uzmeklēšanā, izveidošanā un tad to izlietošanā dvēseļu veidošanai. Galvenā kārtā no šī laika latīņu un grieķu autoru studēšana kļūst skolās par svarīgāko uzdevumu un paliek par tādu gadsimteņiem ūgi - vēl pat līdz pagājušā gadsimta vidum un arī vēlāk. Šis virziens ir daudzos gadījumos ticis kritizēts, it sevišķi no tā viedokļa, ka tas esot kaut kas mākslīgs, ka skola ar to tikusi atrauta no dabiskās nacionālās dzīves, ka izglītība padarīta par daudz grāmatnieciska u.t.t. Jāievēro tomēr, ka vismaz sākumā šī kustība nebija sveša dzīvei, bet tieši dzīves prasību radīta, jo dzīvais gars toreiz smaka nost klerikālās scholastikas putekļos un gribēja tikt no tiem ārā svaigā gaisā, pie pilnas cilvēcīgas dzīves. Šai tendencei tad arī pilnīgi atbilda naturālistīgā grieķu un romiešu literatūra, kas bija asā kontrastā ar anti-naturālistīgo viduslaiku garu, un tā varēja kļūt cilvēkiem par vadoni fundamentālo dzīves un kultūras vērtību jaun-atklāšanā. Šai savā funkcijā tad tā arī tika tik augsti novērtēta, ka uz gadsimteņiem kļuva par stūrakmeni visai jauno laiku izglītībai. Nav arī šaubu, ka tā tiešām lielā mērā ietekmējusi visu eiropiskās kultūras attīstību visdažādākos virzienos: l) stiprinājusi naturālistīgo ievirzi, kas jau dabiski pati par sevi piemita jauniem laikiem, un tā veicinājusi it sevišķi arī dabas zinātņu uzplaukumu, kas ir naturālistīgās ievirzes auglis; 2) palīdzējusi veidot domās skaidrus un gribā stiprus, kultūras tradīcijas sapratējus un tai piesaistītus un reizē polītiskā domāšanā skolotus vīrus - jo antīkā literatūra ietekmēja šai virzienā; 3) radīja Eiropas kultūras vienību, jo saistībā ar klasiķiem visa domājošā Eiropa gadsimteņiem ilgi gāja vienā un tai pašā skolā un smēla no tiem pašiem avotiem. Rakstītā vārda milzīgais spēks te tādā kārtā atklājās sevišķi spilgti: tas pāri visiem savu radītāju (šai gadījumā seno grieķu un romiešu rakstnieku) nodomiem un pāri visām viņu vispārdrošākām fantāzijām, izrādās, var kļūt par aktīvo dzīves veidošanas faktoru vēl pat gadu tūkstošiem vēlāk.

4. Tautas dzeja

    Bet vai tomēr līdz šim aplūkoto literatūras veidu ietekme - izņemot varbūt reliģisko dzeju - galu galā neierobežoja» ar samērā šaurām grupām? Kā ir ar plašo tautas masu dzīvi, - vai tā arī atrodas kaut kādā ziņā mūzisko spēku ietekmē jeb veidojas pilnīgi ārpus tiem? Lai noskaidrotu šo jautājumu, mums visizdevīgāk pievērsties mūsu pašu tautas dzīvei. Milzīgais tautas dziesmu skaits, ko veidojusi mūsu tauta, jau pats par sevi liecina, ka mūsu tautas plašās masas nekādā ziņā nav bijušas noslēgtas mūzisko spēku iedarbībai. Atliek tikai noskaidrot, kāda ir bijusi šo tautas dziesmu radīšanas jēga un kāda loma tām ir bijusi un eventuāli vēl ir tautas dzīvē. Nelaimīgie tautas vēsturiskie likteņi, var droši teikt, likuši mums zaudēt līdz ar augstāko valdītāju un karotāju šķiru arī šo šķiru vīrišķīgās dziesmas. Mums palikušas galvenā kārtā sieviešu un bērnu ikdienas apstākļos dziedātās dziesmas, un tās arī nav nekad tikušas kodificētas kādās kanoniskās grāmatās, kā, piem., indiešiem vai ķīniešiem, bet tikai samērā nesen rakstos fiksētas. Tāpēc tomēr to faktiskā loma mūsu tautas dzīvē nav bijusi mazāka kā citām tautām viņu kanonizētām gara mantām. Tās pie mums ir izpildījušas pilnīgi līdzīgu lomu: tās bijušas galvenās mūsu tautas dzīves stila izteicējas, gan arī veidotājas un izkopējas. Mūsu tautas dziesmas ārēji raksturo, pirmkārt, to īsums, otrkārt, loti lielais skaits. Katra no tām ir vai nu īsa kodolīga refleksija par kādu dzīves parādību (in-tellekta izpausme), vai vēlēšanās izteikums (volitīvās funkcijas izpausme), vai, diezgan bieži, vienkārši kādas garām slīdošas parādības impresija un fiksācija daiļskanīgos ritmiskos pantiņos (sensibilitātes izpausme). Kādēļ gan tauta dziedāja šīs dziesmiņas un tik sīksti turējās pie tām, kaut gan tās bieži tika apkarotas kā blēņu dziesmas? Tās jau, mēs zinām, nav tikušas ne skolā, ne mājā obligāti resp. ar žagaru draudiem mācītas kā savā laikā Indijā vai Ķīnā attiecīgās kanoniskās grāmatas vai Homērs senajā Grieķijā. Ir tāpēc skaidrs, ka gan šo dziesmu radīšana, gan arī to mācīšanās un izlietošana, t.i. dziedāšana, ir notikusi gluži spontāni un ka šo spontānitāti noteica kādi emocionāli saviļņojumi resp. emocionālās prasības. Kāpēc dziesmas dziedātas, - uz to mēs bieži atrodam atbildi jau pašās šajās dziesmās:
        Dziedu, dziedu, ko es dziedu,
        Tik raudāt neraudāju.
        Dziedu sirdi remdēdama,
        Dziedu laiku kavēdama.
    Tā kā līdzīgu dziesmu ir diezgan daudz, tad no tām varam secināt, ka dziedāšana starp citu latviešu tautai ir bijusi viens no līdzekļiem atbrīvoties no t.s. dvēseles sastrēgumiem, no neapmierinātības ar dzīvi, no bēdām, - un tā ir līdzējusi līdzīgi tam, kā šādos gadījumos palīdz izraudāšanās. Ja ievēro, ka latviešu tautai, un it sevišķi sievietēm, dzīve ir bijusi visai sūra, tad ir pilnīgs pamats pieņemt, ka šis apstāklis vēsturiskos laikos varēja būt viens no visai svarīgiem iemesliem, kāpēc latviešu tauta tā pieķērās dziesmām. Tas, saprotams, neizslēdz, ka, no otras puses, tā varēja dziedāt un arī dziedāja aiz dzīves izjūtas un spēku pārpilnības, aiz pāri plūstoša dzīves prieka:

        Ko bij man tam darīt,
        Lustīgam pratiņam?
        Tautiets rāja ik dieniņas,
        Es staigāju dziedādama.

    Arī šai gadījumā dziesma izpildīja svarīgu vitālu funkciju: tā izraisīja sakrāto enerģiju, deva tai iespēju izteikties un tā ieveda cilvēka dvēselē atkal līdzsvaru un paaugstināja dzīves spējas.
    Bet latviešu tautas dziesma ir vairāk nekā tikai irracionālās dvēseles terapija, - kaut gan jau tas ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums. Tā ir bez tam arī tieši dzīves gudrības un stājas skola, kurā jaunām pieaugošām paaudzēm tiek nodoti kā mantojums tūkstošgadīgā tautas dzīvē sakrātie pieredzējumi un izturēšanās normas. Latvietis, zemkopju tautas loceklis, savās dziesmās var atrast paraugu un pamācību, kā rīkoties visos gadījumos, kādos tas var iekļūt, - un tā latvju tautas dziesmas latviešiem izpildīja pilnīgi analoģisku uzdevumu kā grieķiem Homērs, Hesiods un traģiķi, bet indiešiem un ķīniešiem attiecīgie viņu tradicionālie teksti, dodamas tāpat kā tie atbildi visiem svarīgākiem praktiskās dzīves jautājumiem. Te nevajag ļaut maldināties ar to, kā mūsu tautas dziesmas to bieži dara ļoti diskrētā veidā, ar vienkāršu kādas situācijas vai rakstura meistarīgu un ekspresīvu zīmējumu, bez kāda speciāla pielikuma haec fabula docēt... (šī fabula mums māca...) Te bieži bez kāda ārēji izteikta paidagoģiska žesta veikts liels nacionāli paidagoģisks darbs, kas jo iespaidīgāks tāpēc, ka tas ir disimulēts. Šādu smalkjūtīgu paidagoģiju varam atrast, piemēram, šādās dziesmās:

        Darbos gāju, grūt' redzēju,
        Bet neteicu - māmiņai.
        Lai tā visu nezināja,
        Lai tā žēli neraudāja;

    vai arī:

        Aiz kauniņa nedrīkstēju
         Bāliņam roku dot:
        Pilni pirksti abu roku,
        Tautu dotu gredzentiņu.

    Bet ir arī liels skaits dziesmu, kas tieši pielīdzināmas sentencēm: tajās izteikti vērtību spriedumi par visdažādākām dzīves parādībām: slavēts darba tikums, teikta gudrība, saticība, vīrišķība, goda sargāšana, vecāku godināšana u.t.t., pelti netikumi -slinkums, dzeršana, nekārtība, lielība u. t. t. Šo dziesmu autoritāte jo lielāka tāpēc, ka tās bija kļuvušas bezpersonīgas, bija punā nozīmē tautas balss un līdz ar to arī Dieva balss. Dievišķā bute - Laima jau arī tieši dēvēta kā īstā dziesmu autore:

        Mīļā Laima, Dieva meita,
        Nāc dziesmiņas darināt:
        Teic dziesmiņas, dziedi pati,
        Par jauniem, par veciem.

    Sirmā senatnē radītās dziesmas mācās no māmuliņas:

        Teic, māmiņa, tu dziesmiņas,
        Tu dziesmiņu daudz zināji:
        No sālītes, no maizītes,
        No gudrajā padomiņa.

    Daudz atkārtots un dziedāts, mātes ,,gudrais padomiņš" pārgāja dziedātāju asinīs un tā veidoja tautas morālisko mugurkaulu.
    Bet būs arī diezgan daudz tautas dziesmu, kurās mēs nekādus sevišķus domu graudus un morāliskas tendences neatrodam, bet kas ir it kā vieglas garāmslīdošas apkārtējās dzīves impresijas. Dziesma latvietim, un it sevišķi latvietei, ir it kā saruna pašam ar sevi: viņa acs vēro pasaulē kādu tās parādību vai notikumu un tad vienkārši konstatē un izteic to, ietverot daiļskanīgā pantiņā. Ar to tad visa dzīve kļūst it kā apgarota un daiļuma apdvesta, tā zaudē sava pelēkuma un vulgaritātes žņaudzošo bezcerīgumu. Dziesma, likdama dvēselei šūpoties sev līdz, padara pasauli līdzīgu dziesmai - skanīgu un ritmizētu, un tā, ienesot tajā dziļāku jēgu un skaistumu, dara to cilvēkam panesamāku un tīkamāku.
    Ar to mēs būtu atzīmējuši trīs mūsu tautas dziesmas funkcijas, kuras varētu uzlūkot par galvenam (jo būtu iespējams vēl atrast arī dažas citas), proti - dvēseles līdzsvarošanu; svarīgu, gribas ievirzi noteicēju atziņu iedēstīšanu; dzīves apgarošanu ar daiļumu. Nav šaubu, ka visās šajās savās funkcijās tautas dziesma ir liela dvēseles veidotāja. Tas jau ir sevišķi skaidrs, kā jau atzīmēts, gadījumos, kad tā suģestē vai pat tieši pavēl kādu zināmu nostāju un izturēšanās veidu, - bet šis veidošanas moments ir spēcīgs pat šķietami visimpresionistīgākos dažādu dzīves momentu tvērumos, jo arī tādā kārtā tiek veidota dvēsele un veidota pie tam pašos pamatos: tā māca skatīt pasauli un māca ieraudzīt taisni to, ko tajā redz dziesma, un taisni tādā veidā, kā viņa to redz. Un tā kā vienas un tās pašas dziesmas dzied tūkstoši cilvēku, tad tie visi pamazām iegūst spēju gan skatīt un redzēt pasauli vairāk vai mazāk līdzīgā veidā, gan arī rīkoties un izturēties tāpat. Tautas dziesma, būdama tautas gara izpausme, līdz ar to kļūst arī tā veidotāja un zināmas vienveidības noteicēja, tā radīdama un reizē arī izteikdama īpatnējo tautas dzīves stilu. Reizē tā ir arī viena no svarīgākām nevien tautas īpatnējā gara stiprinātājām, bet tieši arī pašas tautas vienotājām, - par ko ir nojauta arī tautas dziesminiekam:

        Viena meita Rīgā dzied,
        Otra dzied Valmierā,
        Abas dzied vienu dziesmu,-
        Vai tās vienas mātes meitas?

    It sevišķi svarīgi, ka šī vienība te neattiecas vienīgi uz kādiem intellektuāliem saturiem, bet arī uz emocionāliem pārdzīvojumiem, - jo tautas dzeja jau tiek dziedāta, tā ir dziesma - un tātad veido arī dziedātāju cilvēku īpatnējo jušanas veidu. Tautas dziesma latviešiem tātad ir bijusi svarīgs faktors viņu tautiskās īpatnības un dzīves stila izveidošanā, un tā ir lielā mērā arī palīdzējusi tiem to saglabāt. No šī viedokļa var tikai apsveikt, ka pie mums pat pilsētas sanāksmēs ir vēl saglabājies paradums dziedāt savas dziesmas: tās dziedot, mēs jūtam, ka mums iziet cauri it kā kāda mīklaina strāva, kas pēkšņi dziļi mūsu zemapziņā saceļ kādu vilni, kas mūs rauj visus vienā virzienā un izteic mūsu likteņu kopību, kuras apziņa šādos brīžos kļūst dziļi skaidra, un tā atkal par jaunu vieno mūs. Dzejas mūziskā maģija tā izpilda savu svarīgo tautas sargātājas un glābējas sūtību.

1. Literatūras cieņa
2. Gudrība un patiesība
3. Sirds metafizika
4. Nepilnības kārdinājums
5. Dvēseļu kopības radīšana
6. Katarse un apskaidrošanās
7. Dzejnieks trimdā

1. Literatūras cieņa

    Praktiski ievirzīti cilvēki allaž ir izturējušies noraidīgi pret izdevumiem par grāmatām un pret to lasīšanu vispār. Kad kādreiz agrāk pie mums kādās lauku mājās ieradās pilsētnieki, kas tiecās pavadīt laiku lasot grāmatas, it sevišķi vēl ja tās bija ,,blēņu grāmatas", t.i. piederēja pie daiļliteratūras kategorijas, tad gadījumu vairumā vispārēja kurnēšana un kritiskas piezīmes bija neizbēgamas. Un tā tas senāk ir bijis nevien pie mums, bet arī citās zemēs, un nevien uz laukiem, bet arī zināmās aprindās pilsētās.
    Tomēr nevar teikt, ka šāda attiecība pret daiļliteratūru ir bijusi vispār raksturīga senākiem un it sevišķi vissenākiem laikiem. Gluži otrādi, tieši vissenākos laikos ir bijušas vietas un laikmeti, kad tas ir bijis citādi. Tāda vieta, kur tas bija stipri citādi, bija, piem., senā Grieķijā Atēnas jau kopš piektā gadsimteņa priekš Kristus. Tā laikmeta lielie grieķu rakstnieki - tie bija tad traģēdiju sacerētāji - tika augsti cienīti un allaž izpelnījās godalgas. It sevišķi populārs jaunajā paaudzē bija jaunākais starp tiem - Euripids, kura traģēdijas tad iezīmēja revolucionāru pagriezienu dzīves attiecībā. Daudzi jaunieši uztvēra tās tik kāri, ka mācēja tās no galvas un deklamēja visādos gadījumos. Necerētā kārtā dažiem no tiem tas glāba dzīvību. Kad savā netaisnajā iekarošanas ekspedīcijā pret Sicīliju 5. gs. pr. Kr. beigās atēnieši cieta smagu neveiksmi un visa viņu armija krita gūstā, tad visi tie, kas pārcieta šī gūsta briesmīgos sākuma apstākļus, tika pārdoti verdzībā un neviens no tiem vairs neatgriezās, - izņemot tikai visai nedaudzus. Un tas tad ir šo nedaudzo laimīgāko liktenī, kur izpaudās literatūras lielais prestižs senajā Grieķijā: šie laimīgie bija tie, kas bija mācējuši no galvas gabalus no Euripida traģēdijām, ar kuru deklamēšanu tie tā aizgrāba savus kungus, ka tie atlaida tos brīvībā! Mūsu dienās gan vairs nekad nav dzirdēts, ka kāds būtu ticis atlaists no gūsta par to, ka tas zinājis no galvas kādu dzejas gabalu! Var teikt, ka vispār dzeja (un filozofija) un respekts pret to ir vairākas reizes glābušas visas Atēnas. Kad Aleksandrs Lielais, sodīdams sacelšanos pret viņa varu, nopostīja Tēbas līdz pamatiem (zīmīgā kārtā saudzēdams vienīgi māju, kur kādreiz bija dzīvojis lielais dzejnieks Pindars), Atēnas tas neaizskāra aiz cieņas pret to lielo literāro pagātni. Bet varbūt vēl vairāk pārsteidz liecības par dzejas cienīšanu atēniešu sabiedrībā. Tiem, kā vēsturnieki mums stāsta, teātra izrāžu apmeklēšana (tās gan notika tikai divreiz gadā) bijusi tik svarīga un, var teikt, ja ne dzīvības, tad vismaz dzīves jēgas lieta, ka tie uzskatījuši par nepieciešamu nodrošināt tās iespēju pat visnabadzīgākajam pilsonim, kam jau vienas darba dienas izlaišana nozīmētu smagu materiālu apgrūtinājumu. Tāpēc tad ceturtā gadsimtenī pr. Kr. no zināmiem ienākumiem tika nodibināts t.s. teorētiskais (t.i. skatīšanas) fonds - kaut kas līdzīgs mūsu kultūras fondam - no kura tad ikviens pilsonis saņēma pabalstu dienas algas apmērā, lai varētu apmeklēt teātra izrādes. Bet tā nepietika. Šis iestādījums tiem likās tik svarīgs, ka tie uzlūkoja par nepieciešamu nodrošināt tā pastāvēšanu uz visiem laikiem un izdeva likumu, ka ikviens, kas iedrošinātos iesniegt apspriešanai likumprojektu par šī fonda izlietošanu kādiem citiem nolūkiem, sodāms, ne mazāk un ne vairāk kā ar nāvi! Kad drīz pēc tam Maķedonijas ķēniņš Filips sāka apdraudēt Atēnu brīvību un tām spiedīgi vajadzēja naudas armijas sarīkošanai, pilsoņi tomēr nevarēja izšķirties izlietot šī fonda summas savas brīvības aizstāvēšanas vajadzībām, - un slavenajam oratoram Demostenam tikai pēc gadiem ilgas cīņas netiešā ceļā izdevās panākt to, kad jau, kā saka, tiem ūdens sāka smelties mutē un jau bija par vēlu.
    Ja nu skeptiķi tomēr nebūtu pārliecināti un teiktu, ka par spīti visam aizrādītam literatūras cieņa plašās masās tomēr nav liela un tās ietekme uz reālo dzīvi niecīga, tad te būtu jāsaka tas pats, kas jau allaž ir teikts citā sakarā, proti, ka cilvēki nav tikdaudz jāskaita, cik jāsver. Literatūru allaž ir cienījušas un tās ietekmē atradušās tādas personas un šķiras, kūpi rokās ir bijuši vēstures groži. Tā, piem., izšķirīga nozīme savā laikā bija tam, ka Aleksandrs Lielais bija lasījis Homēru un bija tā ietekmēts. Sekas tam bija, ka Homērs kļuva par vienu no faktoriem, kas ierosināja Aleksandra kara gājienu uz austrumiem (it sevišķi tā turpināšanu pāri visām robežām un praktiskām vajadzībām, - kam visi viņa ģenerāļi bija pretī), kam atkal bija gluži nepārredzamas vēsturiskas sekas. Tāpat krusta karu ierosināšanā sava loma pieder arī viduslaiku bardiem-dziesminiekiem. Franču revolūciju stipri ietekmēja tas apstāklis, ka tās vadoņi bija lasījuši RŪSU romānus. Bičer-Sto un tās romānam noteikti bija sava loma verdzības atcelšanā Amerikā. Un šādu piemēru varētu atrast vēl daudz vairāk. Vēl svarīgāk varbūt tas, ka -ja arī literatūra bieži tieši ietekmē tikai augstākos sabiedrības slāņus, zemākie tomēr atkal imitē augstākos, - un tā galu galā literatūra lielā mērā veido visu kāda laikmeta un vietas garīgo atmosfairu, - un līdz ar to tad arī vēsturi. Gudri valdnieki to allaž ir zinājuši un tāpēc ir pulcinājuši ap sevi un godinājuši lielus rakstniekus. Labs piemērs literatūras nozīmes atzīšanai ir Nobela prēmija literatūrā. Pat par praktiskiem amerikāņiem mēs zinām, ka slaveniem rakstniekiem tie maksā pat līdz 1000 dol. par vienu lekciju. Literatūra tātad tiešām ir jau kopš seniem laikiem ietekmējusi cilvēkus un iekarojusi sev atzīšanu un panākusi, ka tā var sacensties pat ar vitāli vissvarīgākām vērtībām. Kas tad ir tas, kas tā ir pievilcis un, droši vien, vēl tagad pievelk daudzus cilvēkus pie literatūras? Tanī taču noteikti ir jābūt kaut kam, kas atbilst kādām dziļām cilvēka dvēseles prasībām.

2. Gudrība un patiesība

    Paši grieķi gandrīz vienprātīgi par vislielāko un cienījamāko dzejnieku uzlūkoja Homēru. Uz ko šī cieņa dibinājās? Varoņu poēmu rašanās brīdī, kad tās tika dziedātas pašu šo varoņu vai to pēcteču priekšā, to cienīšana dibinājās, vismaz pa daļai, var pieņemt, tieši pašu karotāju vai to priekšteču plastiskā un godkārībai patīkamā slavināšanā. Bet ne tā vēlāk, kad varoņu laiki jau sen bija pagājuši. Mums ir pietiekami daudz liecību, lai varētu spriest, ka tad Homēru cienīja galvenā kārtā kā kādas dievišķīgas gudrības atklājēju un paudēju gan tieši vēlāk visu mutē esošos domu graudos, gan zīmīgu dzīves situāciju tēlojumos un atrisinājumos. Kā kristīgie cilvēki savā laikā visos dzīves sarežģījumos meklēja padomu bībeles aforismos un analoģisku situāciju atrisinājumos, tā senie grieķi līdzīgos gadījumos meklēja palīgu Homērā. Bērniem to lika mācīties no galvas, jaunatne mēģināja atdarināt tēlotos varoņus, varas nesēji to lietoja kā rokas grāmatu un norādījumu devēju darbībai. Vēlāk Homēram kā gudrības autoritātes pievienojas lielie traģēdiju rakstnieki, un tas jo labi saprotams, jo sengrieķiem traģēdija bija saistīta ar kultu un savos sākumos īsti bija gandrīz kaut kas līdzīgs liturģijai: tā pauda it sevišķi cilvēka likteņa pastāvīgo apdraudējumu un nedrošību un tā atkarību no dieviem un likteņa, - un pat kad tā, sākot it sevišķi ar Euripidu, stipri sekulārizējas, tā tomēr vēl daudz ko paturēja no sava pirmatnējā rakstura.
    Teiktā pietiks, lai mums palīdzētu atklāt pirmo momentu, kas radīja episko un dramatisko daiļdarbu prestižu. To mēdz formulēt, sakot, ka tos cienīja un pat dievināja tanīs izpausto gudrību un patiesību dēļ vai, kā tagad teiktu - ideju dēļ (kaut gan tas nav vienmēr gluži tas pats). Skats uz vēlākajiem lielajiem literāriem ģēnijiem šķiet to apstiprinām. Danti cienī un slavina kā viduslaiku cilvēka garīgās pasaules atklājēju un tēlotāju, un viņš pats saka, ka. dzejas darbu uzdevums ir ,,neparastu vārdu ietērpā atklāt patiesību", - kas viņam nozīmē reliģisko patiesību. Līdzīgi tagad vērtē arī Servantesu, kā zināmu cilvēciskās dabas dziļumu atklājēju un kā diskrētu augsti humānu ideālu paudēju. Ruso apvērsumu radījušos romānos jau gluži atklāti pirmā vietā stāv zināmu ideju sludināšana. Tāpat Ģētes Pausts tiek apbrīnots tanī ieslēgtās dziļās cilvēka dabas un dzīves izpratnes dēļ. Ja pēdējā laikā ir ticis tik daudz runāts par Dos-tojevski, tad tikai tāpēc, ka viņš, šķiet, ir atklājis un izteicis savos romānos tādus apslēptus cilvēka dvēseles noslēpumus, kā neviens cits līdz tam. Tolstoja darbi arī visi ir piesātināti ar idejām, kas viņam bija dārgas. Jaunākos laikos daudz apbrīnotā Marsela Prusta darbi pastāv gandrīz vienīgi analizēs, kurās tas tiecas noskaidrot savu romānu personu dabu, bet darbība tanīs reducēta līdz minimam. Bet ne mazāk domu, refleksiju un ideju pilnus darbus ir rakstījuši visi slavenie modernie franču rakstnieki - Valerī, Žids, Klodels, Moriaks, Malro, Romēns u.c. Pilnīgi atklāti, reizēm pat uzmācīgi, zināmu pasaules skatījumu tiecas suģestēt daudzinātie ,,eksistenciālisti" Kafka un Kāmī (Camus), nemaz nerunājot par rakstnieku un filozofu Ž. P. Sartru, kas principiāli noliek par rakstnieka pienākumu saistīt savu rakstniecisko darbību ar kādu svarīgu sabiedrisku uzdevumu. Un tāpat tādu vācu rakstnieku kā, piem., E. Vīcherta un it sevišķi H. Heses (kas šai sakarā saņēma Nobela prēmiju) u.c. slava dibinās tai faktā, ka tie ir sarakstījuši ar dziļām domām un idejām bagātus darbus. Katrā ziņā daudzi rakstnieki paši, kad tiem, piem., tiek pārmesta pārāk reālistiska pretīgu vai piedauzīgu lietu tēlošana, ir lepni atbildējuši, ka tie grib at klāt un notēlot visu patiesību. Pazīstamais angļu rakstnieks Č. Morgans tad arī nosauc romānu tieši par ,,patiesības orgānu", - kaut gan nepavisam ne reālistiskā nozīmē. Arī mūsu literatūrā gan Poruks, gan Rainis, gan Skalbe ir tikuši cienīti un vērtēti lielā mērā kā zināmu ideju paudēji un patiesību atklājēji. Viktors Eglītis to tad arī skaidri formulējis, teikdams, ka galvenam momentam daiļdarbos jābūt domai, idejai, ko grib izteikt. Franču smalkjūtīgais literatūras teorētiķis prof. Žans Itjē (Hytier) grib, lai romānu tieši definētu kā ,,intellekta metafiziku", un tāpat arī no citām pusēm tiek aizrādīts, ka modernos laikos romāns tuvojas filozofijai. Nav arī šaubu, ka daudzi lasītāji - un tieši nopietnākie - sevišķi cienī tos daiļdarbus, kas ierosina tiem domas un atklāj tiem kaut ko dziļu, kas tos padara, kā tie saka, iekšēji bagātākus. It sevišķi tie apmierināti, ja rakstniekam izdodas plastiskos vārdos vai tēlos izteikt kaut ko, ko tie līdz tam tikai neskaidri jutuši un apzinājušies. Nav tātad šaubu, ka vismaz dažos literāros žanros (galvenā kārtā romānā) refleksīvam momentam ir izšķirīgā nozīme, - bet viss jautājums ir, kā tas tiek pasniegts.

3. Sirds metafizika

    Daiļliteratūras raksturojums, saprotams, nekādā ziņā nav izsmelts ar to, ko mēs varētu saukt par atziņas momentu tanī. Ja tas būtu tā, tad jau pareizāk būtu tās vietā lasīt vai nu zinātniskus apcerējumus, vai vismaz esejas u. tml. Modernais lasītājs, ja arī tam allaž tīkama kādu patiesību atklāšana un skata padziļināšana, vismazāk tomēr gaida no literatūras kādu abstraktu informāciju vai pamācību. Ko vairums lasītāju, vismaz mūsu laikos, it sevišķi cienī literatūrā, šķiet, ir tas, ka tā tiem sagādā arī vairāk vai mazāk dziļus jūtu pārdzīvojumus. Tas jau arī ir it sevišķi skaidrs lirikas gadījumā. Tas pats literatūras speciālists prof. Itjē, kas nosauca romānu par ,,intellekta metafiziku", sauc liriku par ,,sirds metafiziku", citiem vārdiem, tas domā, ka lirikas izpaudumus noteic jūtu pārdzīvojums un ka tie arī vērsti uz jūtu saviļņojuma radīšanu. Tā mēs tad arī tiešām redzam, ka, piem., Puškins, kā tas izsakās savā dzejolī piemineklis", par savu galveno nopelnu uzlūko to, ka cilvēkos modinājis ,,labas jūtas". Bet emocionālajam elementam izšķirīga loma arī drāmā un romānā. Tas jau ir tieši galvenais elements slavenajā definīcijā, ko Aristotelis dod senajai traģēdijai, sacīdams, ka tās nolūks ir izraisīt baigsmes un līdzjūtības pārdzīvojumus un ar to panākt dvēseles noskaidro-šanos (,,katarsi"). Ka emocionālajam elementam tiešām izšķirīga loma literatūras uzņemšanā un ka tieši tas visvairāk pievelk lasītāju, to viegli novērot pie daiļdarbu lasītājiem, kad tie kļūst ,,aizrauti" ar savu lasāmo vielu: tad pie tiem var novērot visas jūtu saviļņojuma pazīmes - piesarkšanu, uztraukumu, pulsa paātrināšanos u. tml. Pašā autorā atkal lasītāja jūtu saviļņojumam atbilst tas emocionālais satraukums, ko sauc par iedvesmu un kas saistās ar spontānu temata risinājumu un tēlu plūsmu.
    Bet galvenais ir raksturot šo emociju. Ir skaidrs, ka ne katra emocija būs raksturīga literāram darbam: avīžu ziņu lasīšana arī var uztraukt un tāpat vēstule no iemīļotā cilvēka, u.t.t. Raksturot emocijas, ko rada literārs darbs, ir grūts uzdevums, jo tās var būt visai dažāda veida, arī pilnīgi līdzīgas tikko minētām. Vai pietiks teikt, kā to mēdz, ka īpatnību rada tas, ka emocijas te saistītas ar fikciju un tāpēc «neieinteresētas"? Man par to ir šaubas. Robeža starp fikci-. ju un īstenību pārdzīvojumā nav vienmēr viegli novelkama. Aizrautīgā literāra darba uzņemšanā tā tiecas izzust, un tā mēs, piem., zinām, ka tēlot velnu vai Jūdasu viduslaiku mistērijās dažreiz bija saistīts ar dzīvības briesmām, jo naīviem skatītājiem šī robeža zuda, un tā velns vai Jūdass allaž tika vienkārši, kā tagad saka, ,,nolinčots"! Bet būs viena emocija, uz kuru literārie darbi lielā mērā tieši mērķē, kaut arī ne vienādā mērā visi žanri, un tā būs tā saucamā ,,poētiskā emocija". Tā vēl nebūs aistētiskā emocija, jo, patiesībā, tā nebūs nepieciešami saistīta ar mākslu un literatūru, bet varēs tikt gūta arī, piem., no dabas vai sapņošanā u.tml. Bet viens no rakstnieka mērķiem, it sevišķi dzejā, ir ierosināt poētisko emociju lasītājos, - pēc tam, kad viņš pats iepriekš pārdzīvojis līdzīgu emociju t. s. iedvesmā. Šī emocija būs saistīta ar īpatnēju, lielā mērā spontāni organizētu domu un priekšstatu norisi, proti, tādā veidā, ka tā pilnīgāk apmierina kādas mūsu dziļākās tieksmes nekā ,,plikā" īstenība. Visai labu šī poētiskā pārdzīvojuma aprakstu ir devis jau minētais Č. Morgans: ,,Dzejas darbā," saka viņš, ,,cilvēkam, kas piesaistīts zemei, atklājas gara pasaules debessjums, viņš te sāk savu lidojumu un dodas tālumā uz labu laimi, atbrīvots no savu nepilnīgo spriedumu važām un no tuvāko šķitumu tumsas. Kā putns, kam atvērts sprosts, viņš uzlido augstumā un redz patiesību jaunos veidos. Un kaut arī mākslas maģija ilgst tikai īsu laika sprīdi un kaut arī tas atkal nolaižas uz zemes, tas tomēr neatiet vairs atpakaļ savu aizspriedumu sprostā . . ." Lai atrastu paraugu tipiskai poēzijai, es uz labu laimi atšķiru Raiņa dzejoļu grāmatiņu un atrodu tur dzejoli ,,Senatne": ,,Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās, Ik skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās; Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo, No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo; Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils, Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils.. ." Gandrīz rokām taustāmi, šķiet, te atklājas, ka poēzija ir īstenības pārveidotāja, - tā dod tai to dziļumu, to noslēpumainību, to apgarotību, ko ikdienā mēs nespējam izjust. Bet mēs ilgojamies pēc tā, un tāpēc cilvēki allaž tā ir tiekušies pēc dzejas. Vismaz Bodlērs padomos, ko viņš dod jauniem literātiem, saka: ,,Ikviens vesels cilvēks var iztikt divi dienas bez ēšanas, - bet nekad bez poēzijas." Te varbūt varētu jautāt, vai poētiskais pārdzīvojums būtu tas pats, kas aistētiskais? Tas atkarāsies no tā, kā izpratīs aistētisko. Modernie aistētikas teorētiķi grib, lai par aistētisko momentu mākslas darbos uzlūkotu vienīgi tā technisko pilnību.
Aistētiskais pārdzīvojums, proti, apbrīnošana un prieks par mākslas darbu, rodas, vērojot laimīgu iemiesojumu formā, harmoniju, saskaņu, koordināciju, - vārdu sakot, vērojot mākslinieciskā veidojuma formas pilnību un tās skaistumu. Šis aistētiskais prieks stipri atšķiras no poētiskā. Tas ir vēss un stipri intellektuāls, kā viss, kas saistīts ar novērtēšanu. Tas ir kultūras produkts, prasa audzināšanu, zināmas zināšanas (dažreiz, pat lielas) un gaumes izkopšanu. Lasītājam ar maz izkoptu gaumi poētiskais pārdzīvojums - kas palaikam ir īstais dzejas mērķis - var rasties arī no sliktas un bezgaumīgas dzejas (atcerēsimies pie mums dziedātās ,,ziņģes"!). Izsmalcinātam lasītājam šī bezgaumība būs šķērslis pārdzīvot poētiskumu. No otras puses, formālā pilnība vien arī vēl nerada dzeju, viena pati par sevi tā būs tukša un bez dvēseles. Tā tad ir veidota bez poētiskas inspirācijas un īsti būs tikai tas, ko pie rnums sauc par ,,peršu kalšanu". Arī dzejnieki ar nopelniem var dažreiz grēkot šai virzienā, kad, ieguvuši lielu technisku veiklību, tie sāk ražot literārus darbus, balstoties vienīgi šai veiklībā. Šai virzienā dažreiz grēkoja, piem., daži Viktora Eglīša ražojumi, - viņš mēdza uzsvērt, ka katrā brīdī varot uzrakstīt dzejoli par ikvienu tematu. Tāpat mūs neapmierina un liekas tukšas un bezdvēselīgas daudzas amerikāniskas ,,short stories" un noveles, kas arī parasti tiek ražotas gluži amatnieciski, balstoties vienīgi perfektā technikā un rutīnā, bet bez kādas iedvesmes.

4. Nepilnības kārdinājums

    Ar šīm piezīmēm mēs tiekam pievesti tuvu svarīgam atzinumam, ka vispār literārā darbā, kas pretendē uz zināmu pilnību, vajadzētu apvienoties visiem tiem elementiem, kurus mēs minējām kā tos, kuru dēļ lasītāji cienī šādu dar bu. Praktiski tomēr dažreiz notiek tā, ka šie dažādie momenti parādās nesavienoti viens ar otru. Tā var notikt, ka kādā literārā ražojumā valda vienīgi atziņas moments - doma, gudrība, patiesības meklēšana. Ja tā, tad ar to darbs izkrīt no īstas literatūras: dzejolis bez poēzijas nebūs dzeja, romāns, kurā domas un idejas nebūs organiski saaugušas ar stāstījumu un personu darbību, nebūs nestas ne ar kādu emociju - nebūs labs romāns, varbūt pat nepavisam romāns, bet drīzāk līdzīgs abstraktam sacerējumam par kādu speciālu tematu. Tāda tad bieži arī ir t.s. didaktiskā dzeja, vai propagandas darbi un vispār darbi, kas rakstīti, lai aizstāvētu kādu ,,tezi". Jau kaut vai tikai iekšēji nemotīvēta tīri intellektuālistīgu elementu iespraušana darbos pazemina to aistētisko vērtību un tiek izjusta kā traucējums. Šādi defekti ir, piem., Balzaka darbos (bet nekad ne Flobēra), tāpat Dostojevskī un Tolstojā. Komunistisko zemju oficiāli vadītā literatūra, kurai jāizpauž uzdotās idejas, tāpēc palaikam ir pilnīgi nevērtīga un nebaudāma. Citos gadījumos griba sludināt kādu ideju - ja arī tā netiek abstrakti formulēta - izpaužas mākslīgumā, situāciju un darbību nedabiskumā. Ar to grēko, piem., Ibsena drāmas, arī Rainī un Skalbē, un tāpat arī, kā jau minēts, V. Eglīti var atrast piemērus šādai noiešanai no īstās daiļliteratūras, - bet nekad gan, šķiet, Blaumanī. Romānā ir atļauts, dažreiz varbūt pat vajadzīgs, lai būtu komentārs, refleksijas par darbību un personām, bet tām jābūt tādām, lai tās izrietētu no darbības un būtu ciešā sakarā ar to un nepieciešamas pašam stāstījumam. Atziņas moments tātad būs romāna cēlākais kārdinājums, bet reizē arī viens no lielākiem riskiem.
    Šai sakarā tad vēl ir palicis nenoskaidrots, kā īsti saprotama tā gudrība un patiesības atklāšana, kuru dēļ, kā jau atzīmēts, ir tikuši cienīti lielie episkie darbi. To vērtēšana no šī viedokļa nekādā ziņā nav anachronisms, pārdzīvojums no seniem laikiem, bet ir visai aktuāla, un to allaž aizstāv rakstnieki paši. Tiešām, zināmos gadījumos, kā jau teikts, rakstnieki paši ar uzsvaru paziņo, ka tie grib būt patiesi, grib tēlot dzīvi, kāda tā patiesībā ir, vai, kā daži uzmanīgāki piebilst, kādu mēs to redzam. Šis pēdējais korriģējums ir visai zīmīgs un ir atslēga visam. Neviens rakstnieks netēlo dzīvi, kāda tā ir (to īsti neviens nespēj), bet kādu viņš to redz. Ja kāds gribētu objektīvi tēlot dzīvi, ,,kāda tā ir" - ja šādam pasākumam vispār būtu kāda jēga - tad tam vajadzētu operēt ar avīžu ziņojumiem, ar statistiku, ar eksaktiem datiem (cik tālu tādi vispār eksistē) - ko sniedz polītika, tautsaimniecība, socioloģija, psīcholoģija u.t.t., un tad tur varētu iznākt viss kas, tikai ne daiļliteratūra. Šāds uzdevums daiļliteratūrai nav iespējams bez visa teiktā arī tāpēc, ka augstvērtīgs literārs veidojums prasa, lai tas būtu arī iedvesmes radīts. Bet iedvesme nozīmē arī sajūsmu, entuziasmu, un tas vienmēr saistīts ar kādas vērtības apjaušanu un līdz ar to iemīlēšanu. Bet iemīlēšana vienmēr ir selektīva, t. i. saistīta ar izlasi, tā nevēršas vienlīdzīgi ,,objektīvi" uz visu, bet tikai uz kaut ko vienu. Tādā kārtā jau atkarībā no pašas radīšanas psīcholoģijas dzejnieks vienmēr būs, kā saka, vienpusīgs, tas dos pasaules izgriezumu, kas reprezentēs viņa intereses, un šis izgriezums būs kas cits nekā ikdienišķā pasaule. Kaut arī tas sastāvēs no tiem pašiem labi pazīstamiem elementiem, tie tomēr būs jaunā apvienojumā un konstrukcijā, kas atbilst viņa vīzijai un vairāk apmierina kādas mūsu dziļākās prasības. Kas aukstasinīgi ar chronometru un citiem mēriem rokās mēģinās tikai objektīvi reģistrēt dzīves notikumus, būs viss kas, tikai ne rakstnieks. Rakstnieks ne tikai nespēj, bet pat nedrīkst būt patiess objektīvā, zinātniskā nozīmē. Tāpat kā laba, kaut arī reālistīga, glezna nedrīkst būt fotogrāfija, tāpat rakstnieka ,,dzīves tēlojumi" nedrīkst būt fotogrāfija un fonogramma. Var teikt, ka no fotogrāfijas viedokļa rakstniekam tieši jābūt nepatiesam, ja tas grib pildīt savu uzdevumu un izpaust sevi.
    Bet kā tad paliek ar konstatējumu, ka rakstnieki allaž tikuši cienīti viņu gudrības un atklāto patiesību dēļ? Šis kon statējums var palikt spēkā. Rakstnieki arī tiešām atklāj patiesības un, proti, divējādā ziņā. Pirmkārt, tie bieži dod žilbinoši pareizus tipisku (vai individuālu) cilvēcīgu raksturu un situāciju tēlojumus. Otrkārt, sniedzot savu pārkonstruēto un it kā pašu celto dzīvi, tie allaž ar to izcels kādas ikdienā nepamanītas, sīkumu aizsegtas dziļākas patiesības, kam jau būs kāda vispārīgāka nozīme, bet kas tomēr nebūs atklājamas parastiem objektīviem līdzekļiem. Tā, piem., grieķi varēja dēvēt lielos traģikus par patiesības atklājējiem, par cik tie vēroja to izpaudumus par cilvēka laimes nedrošību, par tās atkarību no likteņa, no agrāk izdarītiem noziegumiem u.t.t. Tāpat Dostojevskis ir patiesību atklājējs, par cik tas spilgti rāda tumšos atvarus cilvēka dvēselē, no kurienes ik brīdi draud izlauzties spēki, kas var sagraut tā un citu dzīvi. Un Gēte ir patiesību atklājējs, kad tas Paustā rāda cilvēku it kā ar divi dvēselēm, kas ir pretrunā, cilvēku, kas ne ar ko nav apmierināts un tiecas pēc kaut kā absolūta. Bet šīs patiesības nebūs ne vulgārās ikdienas, ne zinātniskās patiesības, bet tādas, kas atveras vispirms tikai dzejnieka in-tuicijai. No tīri objektīvā viedokļa tāds cilvēks kā Pausts nekad nav bijis un nav arī iespējams, bet par spīti tam tas ir dažu dziļu vispārcilvecīgu īpašību izpaudējs. Rakstnieki tātad vienmēr sniegs sajaukumā gan patiesību, gan nepatiesību, - un tie tiks vienādi cienīti abu šo lietu dēļ.
    Gluži cita lieta ir, kad dzejniekus un rakstniekus slavē to sniegto ,,gudrību" dēļ. Gudrība nenozīmē patiesības atklāšanu. Tā izteiks galvenā kārtā vērtējumus (parasti netiešā veidā) par dzīves situācijām, par cilvēku rīcību un raksturiem, par viņu savstarpējām attiecībām, - un tieši vai netieši, izteikti vai neizteikti, tie vedīs pie atziņām par to, kas jādara, kā jādzīvo. Tas, varbūt, pirmā brīdī var izklausīties kā kaut kas novecojies un pārdzīvots. Tā spriest tomēr nozīmētu tikai nepietiekošu iedziļināšanos lietas apstākļos. Arī mūsu, un tieši mūsu dienās visvairāk, vērtējumi un spriedumi ir ārkārtīgi literatūras ietekmēti, jau tāpēc vien, ka tās masa ir kļuvusi daudz lielāka. Mēs visi esam lielā mērā, kā es jau kādreiz esmu rakstījis, literārizēti cilvēki. Mācoties un lasot jau no skolas dienām rakstnieku darbus, mēs uzņemam tos sevī, un tie veido mūsu spriedumus, - vai vienmēr uz labu, ir īpašs jautājums. Ja mūsu latviskā attiecība pret pasauli ir citāda nekā tā, ko mēs vērojam savā jaunā trimdas apkārtnē, tad tāpēc, ka tā ir lielā mērā mūsu rakstnieku tradicijas noteikta. Šī tradicija bija ideālistīgāka, romantiskāka, vērīgāka pret cilvēku, - un tāpēc arī mēs esam savās tieksmēs humānāki, esam ideālistīgāki, esam jūtīgāki arī pret nemateriālajām vērtībām nekā dažas citas tautas, kurām bija cita literārā tradicija. Katrā ziņā, piem., starp citu franču filozofs un rakstnieks Ž. P. Sartrs ar savu prasību, ka literatūrai jāiesaistās cīņā par kādiem sociāliem uzdevumiem, ar to pašu pieņem, ka literatūra var pārveidot cilvēka vērtību spriedumus zināmā vēlamā virzienā.
    Mēs tātad arī vēl mūsu dienās varam teikt, ka arī vēl tagad rakstnieka cieņu konstituē spēja atklāt patiesības un gudrības. Tikai šai patiesības un gudrības atklāšanai jābūt saistītai ar zināmu ,,sirds" pārdzīvojumu, tai jābūt kādas īpatnējas vīzijas un intuīcijas noteiktai un jāizteicas zināmā vulgāri dotās pasaules iztēliskā pārveidošanā, un, ja literāram darbam jābūt baudāmam arī kulturālam lasītājam, tam jāapmierina arī zināmas aistētisko resp. technisko normu prasības. Bet, varbūt, vēl labāk mūsu skeptiskās dienās runāt ne tikdaudz par gudrības un patiesības atklāšanu, bet vairāk tikai par refleksīvu - personu, situāciju, problēmu apgaismošanu. To faktiski arī dara gandrīz visi lielie romānisti, un tāpēc arī ir pilnīgi attaisnojami saukt romānu, kā to dara Itjē, par ,,intellekta metafiziku". Ja šo metafiziku diskrēti realizē un to veic ģeniāls rakstnieks, tad lasītājam rodas liels apmierinājums: tas mācās pazīt sevi un savas iespējas un tā izkopj sevi; tas redz jaunas puses cilvēcīgā situācijā, kas citādi viņam būtu palikušas apslēptas, tas mācās izvairīties no ikdienas vulgāritātēm un seklībām. Autors iz ved mūs cauri savai pasaulei, un mēs kļūstam citādi, mēs paceļamies uz augstākas pakāpes, mums ir sajūta, ka esam tuvojušies kādai īstākai dzīvei.
    Bet nav šaubu, ka ne visi romānisti praktizē šo savas tematikas apgaismošanu, tā veicinot lasītāja dzīves skata padziļināšanu. Kamēr tikai samērā nedaudzi rakstnieki ignorē emocionālo momentu, pievērsdamies vienīgi ihtellektuāla-jam, tikmēr nesalīdzināmi daudz vairāki pilnīgi atmet katru refleksīvu ievirzi. Romānā tas noteikti nozīmē atsacīties no tiekšanās pēc visaugstākā sasnieguma. Tiešām, atsacīties no katras problemātikas, ja ne risināšanas, tad vismaz uzmešanas (saprotams daiļdarbam piemērotiem līdzekļiem), nozīmē, ka autoram īsti nav nekā ko teikt, - un tas tad jau vairs nav gluži labi.
    Bet vai nepietiek patīksmināt lasītāju ar prieku par fābulāciju, par izdevušos fikciju, par efekta pilnu īstās dzīves atdarinājumu vai fantastisku izdomājumu, liekot tam priecāties par raibajiem notikumiem, par sarežģījumiem, par techniski virtuoziem atrisinājumiem u. tml.? Bez šaubām ir tūkstošiem romānu, kas apmierinās ar to - bet te tad jau, pēc mūsu uzskata, notiek atsacīšanās no augstākā snieguma, kāds šinī žanrā, būtu iespējams. Bez tam parasti ar šo intel-lektuāli un aistētiski nozīmīgo fābulāciju vien nepietiek, - lasītājs vēlas arī it sevišķi spilgtākus jūtu pārdzīvojumus. Te tad nu allaž, ja darbam trūkst īsta dziļuma, pievērsīsies dzīves situācijām, kas ir pielāgotas spilgtu emociju izraisīšanai, un tās visai bieži, ja arī ne vienmēr nozīmēs kavēšanos pie dažādiem zemāka un bieži pat patoloģiska rakstura pārdzīvojumiem. Nemaz nerunājot par dvēseles ievainojumiem (,,traumatismiem"), kas var rasties sakarā ar dažiem pēdējā veida tematiem, visas šīs literatūras kategorijas, kur notiek atsacīšanās no dziļākas tematikas un tās apgaismošanas ar domas līdzekļiem, viens no galveniem ļaunumiem ir tas, ka tā, kā Heidegers teiktu, stiprina mūsu iestigšanu neautentiskā, t.i. neīstenā dzīves attiecībā. Mēs ne tikai netiekam ārā no mūsu vulgāriem aizspriedumiem un seklumiem, bet atkarībā no šādas literatūras masīvā spiediena, ieslīgstam tanī vēl dziļāk. Visa šī ,,laika kavēkļa" literatūra pilnīgi pieder pie tā ,"divertismenta" tipa, ko tik smalki un dziļi ir izanalizējis Paskals, sen priekš Heidegera, un arī norādījis uz šīs gara dispozicijas kļūmīgām sekām.

5. Dvēseļu kopības radīšana

    Bet tad svarīgs moments vēl ir noskaidrot, ar kādiem psīcholoģiskiem līdzekļiem autors īsti veic un panāk, ka lasītājs nonāk gan pie kādām atziņām, gan pie emocijas pārdzīvošanas. Te tad der atcerēties Folkeltu (Volkelt), kas savā laikā mācīja, ka aistētisko fainomenu (ko tas izprata plašāk nekā mēs šeit) konstituē iejušanās citos cilvēkos, situācijās un pat lietās. Katrā ziņā tā ir viena no vislabāk zināmām un katram viegli pārbaudāmām lietām, ka, uzņemot kādu literāru ražojumu, piem., lasot romānu, mēs dzīvojam līdz tēlotiem notikumiem un romānā darbīgām personām, bet lirikā - pašam autoram, - ja tikai dota kaut mazākā iespēja darīt to. Šī līdzdzīvošana nozīmē, ka autora tēloto fantāzijas tēlu (vai paša autora) jūtas un darbības mēs attiecinām paši uz sevi, - tas jau īsti ir vispārējs psīcholoģisks likums, ka mēs īsti nevaram neko labi saprast un aptvert, ja kaut kādā veidā neimitējam vai kādā rudimentārā darbībā neskicējam to, ko uztveram. Lasot romānus, mēs vismaz pa daļai transformējamies, kļūstam tās personas, par kurām mēs lasām (vismaz par vienu no tām, kurai mēs sevišķi simpatizējam), un izjūtam kaut ko visai līdzīgu tam, ko mēs izjustu, kad paši nonāktu situācijās, kas līdzīgas tēlotām. Autora rakstīšanas māksla tieši jau būs vērsta uz to, lai ar suģestīviem vārdiem, to sakārtojumu, to ritmiku vai mūziku (,,literārā maģika") panāktu šādu pēc iespējas pilnīgāku lasītāja līdzdzīvošanu tēlotam un tā iejušanos izvirzītās personās. Līdz ar iedzīvošanos literārās personas psīchikā, saprotams, notiek arī iedzīvošanās tās problēmās un to eventuālos atrisinājumos, - tās problēmas reizē kļūst arī mūsu problēmas. Ar to notiek kaut kas, kas ir visai līdzīgs reālas dzīves pieredzes iegūšanai, - mēs kļūstam plašāki un dziļāki, mēs izkopjam un vingrinām sevi, mēs atklājam jaunus dzīves un dvēseles aspektus, mācāmies atzīt jaunas vērtības, - bieži gan arī reizē ar to atmetot vecās vērtības kā neīstas vai vismaz kā subordinētas kādām citām augstākām. Pārveidību, ko rada literatūra, spilgti raksturo Č. Morgans: ,,Saskarē ar lielu dzejas darbu," saka viņš, ,,cilvēka dvēsele kļūst uz brīdi atbrīvota, un no šī brīža viņš visos rūgtos dzīves konfliktos, cauri visām savām kļūdām, savām neprātībām, savai personīgai ierobežotībai, saviem dvēseles sacietējumiem - vairs nekad pilnīgi nepārstās uztvert vienību starp dzīviem un mirušiem, un katru reiz, kad to kārdinās naids vai bailes, tas nevarēs tomēr nejust arī līdz. Māksla būs viņā iesējusi sēklu, no kuras izaugs viņa paša iztēles spēja, būs apaugļojusi viņa dvēseles zemi, tā ka tanī varēs atkal piedzimt kas jauns. Mākslinieks neatjauno sabiedrību, bet viņš dara cilvēkus spējīgus atjaunoties un tā ar laiku atjaunot arī sabiedrību, kurā tie dzīvo." Šī garīgās dzīves atjaunošana, paplašināšana un padziļināšana tad arī ir vissvarīgākais pozitīvais darbs, ko veic literatūra, - gan ne katra, bet augstvērtīgā literatūra, kas realizē visas savas iespējas, kad tā ir lielu un dziļu rakstnieku dvēseles izpausme. Bezproblēmatiska feļetoniska čalošana, kad autoram nav nekā ko teikt, lirika bez īstas tematikas, lai arī cik sprindzinoša un virtuoza būtu autora fābulācija, ir šai ziņā pilnīgi nenozīmīga. Kā laika kavēšanas līdzeklis tā var gan dot patīkamus brīžus, bet tas arī viss, - personības izkopšanas ziņā tai, kā jau teikts, bieži var būt negatīva loma, proti, kad tā stiprina vulgāro seklību un aizsedz dziļumus un bezdibeņus ar nodeldētām frāzēm. Tā mēs varam saprast, ka mūsu dienās cilvēka izglītību allaž mērī ar to, cik viņš ir lasījis un ko viņš ir lasījis. Ja kāds paliek svešs literārām mūzām, tad tā nav gluži nevainīga lieta; tā velk sev līdz kā sekas dziļākās dvēseles neizkoptību, un tas kādreiz rada tādu paradoksu, ka gan bagāti, gan sabiedrībā augsti stāvoši, gan pat visai mācīti vīri dažreiz galu galā tomēr ir stipri neizglītoti, t.i. nav izkopti un glītoti savās īsti cilvēciskās īpašībās.
    Bet draudzība ar literārajām mūzām nes sev līdz vēl kādu lielu, kaut arī visai personīgu dāvanu. Kā jau atzīmēts, tā liek mums iedzīvoties citos cilvēkos. Ar to daudzi no mums tiek izrauti no savas lielās kosmiskās vientulības, it sevišķi tie, kam nav laimējies atrast sev tuvus cilvēkus un īstus draugus reālajā dzīvē. Daudziem vientuļiem cilvēkiem vienīgi draudzība ar literatūras radītām iztēles personām, kas pastāvīgi pavadījušas tos viņu dzīvē, ir padarījusi šo dzīvi panesamu. Tas, ko vācu filozofs Jaspers sauc par komunikāciju, t. i. par intimu dziļu satiksmi ar citiem cilvēkiem, un kas ir nepieciešama pilnīgam cilvēka personības uzplaukumam, var izveidoties arī satiksmē ar lieliem autoriem un to radītām vīzionārām personām, kas dažreiz sevišķi uzņēmīgās dvēselēs var iegūt gandrīz vēl spilgtāku dzīvību nekā reālie cilvēki ap tiem. Mēs tiešām zinām, ka vairākkārt cilvēki, kuriem izteikta līdzjūtība par viņu vientuļo dzīvi, ir atbildējuši, ka tie nepavisam nejūtas vientuļi, jo dzīvo tieši izcilā sabiedrībā - satiksmē ar lielākiem pasaules ģēnijiem un to radītām fantāzijas butēm. Pa daļai tā dzīvo gandrīz visi, kas cītīgi seko literatūras dzīvei - un tādu mūsu dienās ir daudz - un tas ir viens no svarīgākiem faktoriem, kas visvairāk atļauj cilvēkiem saprasties savā starpā. Katrā ziņā neskaitāmi cilvēki ir uzlūkojuši grāmatu par savu labāko draugu un tā arī ar to apgājušies. Daudzi tā iemīlējuši kādu grāmatu - tas allaž noticis jau senos laikos - ka tā bijusi viņiem visur līdz - mājās un ceļojumā, trimdā un kara gājienā, dienu un nakti, un tā arī izveidojies izteiciens ,,pagalvja grāmata". Daudzi nēsājuši sev līdz grā mātas visdrošākā veidā: iemācīdamies tās no galvas, - tā tas, piem., dažreiz darīts ar Ģētes Paustu.
    Nav katrā ziņā šaubu, ka literatūras entuziastu grāmata izrauj no izolācijas un ieved to kādā iztēles radītā sabiedrībā. Diemžēl šī iztēles sabiedrība nav vienmēr gluži ideāla, un tāpēc tad arī dzīve tanī nav vienmēr nedz patīkama, nedz labvēlīga. Par to jau ir dažkārt runāts, kā par lielu risku, ko nes sev līdz literatūra, it sevišķi modernos laikos, kad sakarā ar tematu izsmelšanos autori savos meklējumos pēc oriģinalitātes dažreiz nebaidās nokāpt pat vispretīgākās elles. To labi illūstrē kāda zīmīga recenzija par Tomasa Manna jaunāko grāmatu ,,Pieviltā", iespiesta kādā Šveices avīzē (Weltwoche 10. 10. 53). Recenzents te ne tikdaudz uztraucas par to, ka autors ar ārkārtīgu virtuozitāti un reālismu apraksta dažādus ginekoloģiskus un abnormus psīcholoģiskus faktus, kā par kaut ko citu. ,,Tā nav šī nežēlīgā atklātība, kas mani kaitina šinī grāmatā," saka recenzents, ,,bet tas fakts, ka kopš tās izlasīšanas brīža, stāstījums spiež mani visā turpmākā nākotnē dzīvot tādā sabiedrībā, kādu es brīvprātīgi nekad nebūtu izvēlējies, proti - viduvējas, drusku pavieglas, kaut arī līdzcietības cienīgas atraitnes sabiedrībā. Citiem vārdiem, te atklājas baigā, pret visām gara viltībām nodrošinātā mākslas vara, kas apietas ar savu upuri - lasītāju, ar drausmīgu patvaļu. Tā rada cilvēkus un ar tiem piepilda savu laika biedru un pēcteču fantāziju, - ar cilvēkiem, no kuriem vairs nav iespējams izbēgt, jo tie kādas daimoniskas dzīves dzirksteles dēļ ir īstenāki par pašu īstenību." Un tad viņš pastāsta, kā šī Manna apsēstības pilnā, spilgtā apraksta dēļ viņš kļuvis stipri traucēts savās attiecībās ar kādu savu pazīstamo - jaunu angli, kas aptuveni bijis līdzīgs kādai grāmatā aprakstītai personai: viņš vairs nav varējis atturēties pastāvīgi neredzēt viņu visās grāmatā aprakstītās situācijās. ,,Un tagad es jautāju sev," viņš turpina, ,,vai tas nemulsina un neapkauno, kad jāatzīstas, ka tikai uz papīra eksistējoša bute ne no šī, ne no tā padzen no atmiņas cilvēku ar miesu un asinīm, un ka paša novērojumiem un pieredzei, kas nesalīdzināmi ilgāki nekā grāmatai veltītais lasīšanas laiks, jākapitulē rakstnieka mākslas priekšā?" Rakstnieka maģija tātad var ievest mūs ne tikai sabiedrībā, kas mūs ceļ un dara laimīgus, bet arī tādā, kas, ja ne vairāk, pazemo un traucē mūs.

6. Katarse un apskaidrošanās

    Bet atgriezīsimies vēl pie vienas svarīgas pozitīvas puses literatūrā, kas varbūt var zināmā mērā izskaidrot, dažreiz pat varbūt attaisnot ievešanu arī sliktā sabiedrībā un pat nolaišanos tumšos bezdibeņos. Tāpat kā iešana ,,sliktā sabiedrībā" var kompromitēt cilvēku, tā to var arī literatūra, - to skaidri un ar uzsvaru izteic tieši cinikis Sartrs. Kā tas var notikt? Ar to, ka tā liek mums izdzīvot līdz arī tām tumšām, neglītām, pretīgām, varbūt pat kriminālām lietām, ko izdara, kāda autora varoņi, - jo literatūra jau, kā rādīts, ierosina iedzīvošanos un līdzdzīvošanu saviem varoņiem. Bet tam ir arī vēl cita pozitīva puse. To uzsvēris jau Aristotelis savā jau minētā traģēdijas definīcijā, un to atkal par jaunu, balstoties lielā faktiskā materiālā, uzsver mūsdienu dziļumu psīcholoģija.
    Tiešām, modernais cilvēks ir pilns neapmierinātu ilgu. Tas ir tiešā atkarībā no tā, ka modernā dzīve ir aizgājusi tālu no dabas, ka tā ir mākslīgi organizēta un pārorganizēta un vismazāk grib ņemt vērā atsevišķo cilvēku individuālās tieksmes. Darbā, kurā modernais cilvēks ir iesaistīts, tas var realizēt tikai mazu daļu no savām dziļākām tieksmēm. Šīs neapmierinātās ilgas grauž un kremt to, un bieži noved pie garīga un pat pie fiziska sabrukuma. Tāpēc mūsu laikā tik daudz psīchiski slimo. Bet, ja nebūtu literatūras, man šķiet, tad šādu neurozes un psīchozes gadījumu būtu droši vien vēl vairāk. Līdzīgi kā traģēdija Aristoteļa izpratnē veic svarīgu dvēseles katarses, t.i. noskaidrošanas darbu, tā to var veikt literatūra vispār. Tā atļauj cilvēkam, dzīvojot līdz literārām personām, izdzīvot plašāku dzīvi nekā to, kurā tas spiests reāli dzīvot. Rakstnieka radītie tēli dažreiz atrisina lasītāja vietā arī viņa personīgās problēmas, izdzīvo, piem., lielas kaislības, izpauž milzīgu aktivitāti, izbauda mīlestību, varu, lielu bagātību, slavu, izdara, pat, varbūt, viņa vietā noziegumus. Viņš pats pēc tam var justies it kā atvieglots un skaidrāks. Tā notiek t.s. dvēseles sastrēgumu ,,noreaģēšanās", par ko mūsu dienās tik daudz runā psīchoanalizē, - un nav šaubu, ka literatūrai te allaž bijusi un ir svarīga loma.
    Bet arī normālākos gadījumos literatūrai ir svarīga loma: tai jāpasargā modernais cilvēks no izžūšanas un sakalšanas modernās dzīves garīgajā tuksnesī. Viss šinī dzīvē ir tā organizēts un regulēts, viss tik sīki sadalīts, visas iespējas svārstās tik šaurās robežās, ka cilvēks paliek bez dziļākiem dvēseles pārdzīvojumiem, aizmirst pavisam, ka tādi var būt, dzīvo tikai elementāro juteklisko iespaidu dzīvi un seko standartizētai seklo baudījumu programmai. Viņam ņemta katra spontānitātes un orīģinālitātes iespēja, tā dzīvei jāplūst pa gataviem izraktiem kanālīšiem, - un tā, atstāts bez dziļākiem pārdzīvojumiem, kļūdams viscaur automatizēts, tas draud vispār zaudēt savu dvēseles dzīvi un pārvērsties paradumu uzmontētā mechanismā. Te tad mākslai, bet it sevišķi literatūrai varētu būt milzīgi svarīga loma uzturēt modernā cilvēkā bagātāku dvēseles pārdzīvojumu spēju, vismaz ar to, ka tā liek tam dzīvot līdz dzejnieka fantāzijas tēliem.
    Nav brīnums tāpēc, ka mūsu dienās runā pat tieši par dzejas dziedniecisko spēku un laists jau pat apgrozībā tāds vārds kā ,,poētikoterapija". Kāda franču psīcholoģijas profesore L. Giljē (Guiller) izdevusi grāmatu par šo tematu un ziņo par panākumiem, kādus tā guvusi dažādu vieglāku neurožu gadījumā, liekot pacientam atkārtoti lasīt zināmus izvēlētus aistētiski augstvērtīgus dzejas gabalus, kas tad drīz izpaužoties garīga līdzsvara atgūšanā. Te, šķiet, tiek izmantots tas, ko kādreiz sauc par ,,inkantācijas" (t.i. vārdošanas, buršanas) momentu dzejā, un, kaut gan visa šī lieta pagaidām šķiet vēl tikai mēģinājumu stadijā, tomēr zīmīga tā ir.
    Bez šaubām, ne vienmēr literatūras iespaids būs tik pozitīvs, kā mēs to līdz šim esam aizrādījuši. Bet pie šiem literatūras iespējamiem negatīviem iespaidiem es šoreiz negribu uzkavēties, - par to es jau esmu izteicies citās vietās un reizēs. Varbūt, ka taisnība Stāla kundzei (Mme de Stael), kad tā saka, ,,kas lasa visas grāmatas, tam neviena nekaitē, kas lasa reti, to ietekmē pēdējā grāmata", kuras iespaids nejauši var būt negatīvs. Lasot ļoti daudz, eventuālās atsevišķo rakstnieku vienpusības var neitralizēties. Bez šaubām, ir tomēr diezgan skaidrs, ka tāpat, kā gandrīz visu citu augstu vērtību gadījumā arī atvēršanās literatūras ietekmei var būt saistīta ar risku. Bet varbūt tas arī pieder pie tiem riskiem, kas jāriskē. Ja pastāv briesmas, ka zināmos gadījumos mēs varam ciest, uzņemot literatūru, tad nav šaubu, ka mēs tāpat cietīsim un pat varbūt iesim garīgi bojā, ja mēģināsim iztikt bez tās.
    Visumā var teikt, ka šādi mēģinājumi mūsu dienās arī tiešām notiek plašos apmēros. Visur pašreiz runā par literatūras krizi, un tā it sevišķi par romāna krizi. Nav, kas to iespiež, nav kas to lasa - ļaudis ir par daudz aizņemti ar augstāk par visu stāvošām veikalu darīšanām, lai tie varētu sev atļauties veltīt laiku garu romānu lasīšanai - izņemot, varbūt, ja tie būtu kriminālromāni un to lasīšana neprasītu nekādu garīgu piepūli. Jāiztiek ar ,,daidžestu" saīsinājumiem, ar short story'ām, vēl labāk ar short short storj'ām. Č. Morgans, kas aplūko šo literārās aprindās daudz diskutēto jautājumu par romāna krizi, izsakās šādi: ,,Ja cilvēka dvēsele šinī sabiedrībā nav notiesāta uz bojā eju un pazušanu, tad, lai mēs redzētu piepildāmies dažas no cerībām, ko esam likuši uz to, ir nepieciešami, lai cilvēku iztēles spēja neietu bojā. Romāns var palīdzēt cilvēkam pacelties pāri savas šķiras aizspriedumiem, pāri konformismam, šauram nacionālismam un agresijas garam, pāri arī neprātīgā pūļa aizspriedumiem, un tā palīdzēt atklāt to dziļāko patiesību, kas ieslēgta vienā vai otrā cilvēcīgā butē, kas ir vienīgais kā mīlestības, tā līdzjūtības avots. Teikt, ka romānam nav nākotnes, patiesībā, nozīmē teikt, ka arī cilvēkiem pašiem nav citas nākotnes, kā dzīvot vienīgi mežonīga ganāmpulka dzīvi, kas klausa tikai pātagai, kura locekļi ir vienaldzīgi pret personīgu domu un jūtu izmaiņu un kas ir nespējīgi saprast tās vērtību izšķirības, uz ko dibinās visa kultūra."

7. Dzejnieks trimdā

    Bet ja tā modernajam cilvēkam jau vispār ir nepieciešami būt draudzībā ar literārajām mūzām, tad visvairāk tas nepieciešams modernajam cilvēkam trimdā. Normālos apstākļos, savā zemē, savas tautas vidū, lai arī cik cilvēks kļūtu garīgi vājināts, tam tomēr vēl paliek zināma vielu maiņa un kopēja asins cirkulācija ar dzīvo tautas ķermeni, pie kura tas pieder, un tas tam tomēr neļauj pilnīgi garīgi iznīkt. Mēs, kas esam trimdinieki, esam divkārši kļūmīgā stāvoklī. Atrautiem no savas zemes, izolētiem no citiem tautas locekļiem, iemestiem svešā vidē, ar kuru mēs gandrīz pilnīgi nespējam nākt nekādā tuvākā dvēseles kontaktā - visa mūsu psīchiskā bute ir smagi apdraudēta. Tā ir tādā pašā stāvoklī, kādā ir stāds, kas izrauts no zemes un gaisa, kurā tas audzis un kas tāpēc nespēj nedz elpot, nedz uzņemt to audzējušās zemes valgmi un kam tāpēc draud nonīkšana un aiziešana bojā. Tā arī mēs īsti slāpstam nost, un mums ir nepieciešams kaut kas, kas uzturētu mūsos gara dzīvību, mūsu spēju just un domāt un dzīvot dzīvi, kas nebūtu tikai vienmuļīgais maizes darbs un elementāro organisko funkciju norise, bet liktu mums arī vēl nojaust, ka tomēr esam vēl sakarā arī ar kādu plašāku realitāti, no kuras mums var pieplūst dzīvinošs spēks, - un viena no šādām realitātēm varētu būt it sevišķi mūsu tauta un tās īpatnējā garīgā dzīve, no kuras mēs esam tikai daļa un kas mums bija tas pats, kas stādam zeme un gaiss.
    Te tad literatūra ir viena no mūsu galvenajām cerībām. To, saprotams, pirmā kārtā var veikt tā augstā stila literatūra, kas kā bagāta simfonija ar visu instrumentu orķestrējumu runā uz visām mūsu dvēseles spējām, atbild uz visām tās prasībām un tā spēj izkustināt mūsu dvēseles dziļumus. Bet liela nozīme un liels nopelns var būt arī literatūrai ar mazākām pretenzijām. Arī mazāk reflektējoša literatūra, ja tikai tā nāk no sirds, tad arī iet pie sirds un dod tai atkal dzīves tīksmi un spēku. Man šķiet, katrā ziņā, ka latviešu lasītājs trimdā ir diezgan pateicīgs lasītājs, jo tas ir iztvīcis un tā dvēsele allaž ir gatava vibrēt līdz autora suģestijām, it sevišķi, ja tās skar kādus tam sevišķi tuvus tematus, - un tāds ir it sevišķi mūsu dzimtenes temats, - latvietis, šķiet, reti kad palaidīs garām iespēju gremdēties atkal tai pasaulē, ar ko tam saistās visdārgākās atmiņas un kas it sevišķi tagad milzīgā telpiskā un diezgan lielā arī laiciskā tālumā šķiet jau pati par sevi tīta kādā nereālā liegā mirdzumā. Šāda vairāk stāstoša un jūtu ierosmēm bagāta literatūra nebūs arī, kā jau atzīmēts, nepieciešami bez atziņām: tās var jau ierosināt pats dzejiskās intuicijas suģestētais stāstījums, izvirzītie raksturi, situācijas un notikumi. Daži kritiķi šāda veida literatūru formālā ziņā stādīs pat augstāk nekā to, kur dominē refleksija. Katrā ziņā, spriežot pēc līdzšinējiem sniegumiem, liekas, ka mūsu rakstnieki, atkarībā gan no mūsu tautiskā temperamenta, gan no savas kulturālās formācijas, ir vairāk disponēti uz tāda veida literāriem darbiem, kur uz kādu problemātiku ir gan, varbūt, norādīts, bet tā netiek izstrādāta. Rietumeiropas rakstnieki turpretim jaunākos laikos ļoti bieži ir augsti graduēti akadēmiķi un lieli zintinieki, kas arī filozofijā jūtas kā savās mājas; tādi pirmā kārtā ir franči (intellektuālisti jau pēc savas dabas), bet tad arī vācieši un angļi, un tie tāpēc palaikam formulēs savas problēmas vairāk vai mazāk atklāti, un tiem vairs nepietiks ar atziņu dīgļiem intuicijā, bet gribēs smalku niansējumu. Sekas no tā mums var būt tās, ka mūsu rakstniekiem būs grūtāki panākt visaugstāko atzinību Rietumeiropas zemēs, jo tur, šķiet, tagad ir ieviesusies tradicija sagaidīt no lieliem rakstniekiem, ka tie vairāk vai mazāk plašā un izteiktā veidā risinātu kādu modernās pasaules problemātiku. Tas tomēr nevar kavēt mūsu rakstniekus, lai tie sev dabīgā, mums piemērotā veidā, diskrēti aizkarot mums tuvus tematus, suģestētu mums jūtu saviļņojumu un tā izkustinātu mūsu dvēseles un neļautu tām noslīkt veģetatīvā gurdumā. Bet ja tā nav nepieciešami, lai kādas atziņas un problēmas būtu pilnīgi atklāti formulētas, bet tās var būt implicētas paša stāstījuma risinājumā, ir tomēr labi, ja tās ir dotas vismaz šādā veidā, jo citādi darbiem trūkst dziļuma un rodas iespaids, ka rakstniekam nav nekā ko teikt.
    Kā mūsu tīri cilvēciskā, tā arī tautiskā nākotne ir lielā mērā mūsu rakstnieku rokās. Nelīdzēs nekāda ārējā propaganda, ja iekšēji mēs izkurtēsim, nelīdzēs pat eventuāla Latvijas atbrīvošana, ja nebūs vairs cilvēku ar latviskām dvēselēm, vai pat vispār ar dvēselēm. Uz mūsu rakstniekiem tātad gulstas liela atbildība, jo viņi īsti ir vienīgie, kas varētu panākt šīs dvēseles saglabāšanos. Mūsu dienās jau normālos apstākļos tie ir rakstnieki, kas galvenā kārtā veic šo darbu, bet jo nepieciešamāks tas ir trimdas apstākļos, kad visi citi faktori, kas arī darbojas šai virzienā, ir kavēti izpausties.
    Vai tas nozīmētu, ka rakstniekiem būtu jāraksta programmas darbi ar aprēķinu, lai tie nāktu par labu kā mūsu individuālajai, tā mūsu kopējai dvēselei? Esmu jau aizrādījis, ka ar to maz kas varētu tikt panākts. Mums jau ir pietiekami daudz pieredzes, gan mūsmājās, gan citās zemēs, kas pierāda, ka ar nolūku un aprēķinu darinātiem propagandas darbiem trūkst dvēseles un līdz ar to pārliecības spēka un tie nesasniedz savu mērķi, bet no literārā viedokļa tie gandrīz vienmēr iezīmē neveiksmi un ir apzīmogoti ar mazvērtību.
    Mēs varam, šķiet, tikai gaidīt likteņa žēlastību, ka tas mums dāvās tādus rakstniekus un liks to sirdīs tādu liesmu un to mutēs tādus vārdus, kas uzturēs dzīvības liesmu mūsos un spēcinās mūs un cels un skaidros. Vai tas nozīmētu, ka vienīgais, kas atliek, ir pasīvi gaidīt, lai notiek brīnums? Tā tomēr gluži nav. Lieli un vispār labi dzejas darbi atkarājas no iedvesmes. ledvesme tomēr nekad nenāk bez ilgstošas iepriekšējas sagatavošanās. (Tāpat kā mistiķiem viņu žilbinošās vīzijas nāk tikai kā auglis pēc ilgām lūgšanām, gavēšanām un meditācijām.) Uz lielu iedvesmi var gaidīt, kad ir veikts liels sagatavošanas darbs un kad visa dzīve bijusi ievirzīta uz to un tad dvēsele nonāk tik augstā un tīrā stāvoklī, ka kļūst spējīga saņemt to. Rakstniekam, kas jūtas aicināts uz ko lielu, daudz jāmācās un jādzīvo dzīve, kas visa koncentrēta uz šo mērķi, kas ar katru dienu māk gūt svarīgas jaunas pieredzes un padziļināt savu skatu, lai kļūtu vienmēr redzīgāks un gudrāks un arī savās jūtās bagātāks un vienmēr vairāk apskaidrots. Teiks, ka to viegli pateikt, bet kā lai to izdara rakstnieks, kas iesaistīts smagā cīņā par uzturu un kam trūkst visu nosacījumu, lai varētu koncentrēties savam uzdevumam. Te varbūt ir īstā problēma, kas gandrīz neatrisināma. Vienīgais, ko var teikt, ir, ka sabiedrībai ap rakstnieku tas ir jāatbalsta, vispirms un galvenā kārtā morāliski. Ja, no vienas puses, rakstnieks ir kā ceļa rādītājs un taurētājs un modinātājs tautai, kuras vidū tas dzīvo, tad, no otras puses atkal, tas ir tikai atbalss tam, ko cilvēki ap to jūt un domā un par ko tie cīnās. Ja apkārtnei nemaz nav pat dīgļu augstām un lielām ierosmēm, ja rakstnieks neredz nekur, kur būtu zeme, kurā tas varētu sēt savu sēklu ar cerību, ka tā nesīs augļus, tad tam spārni pagurst un tas krīt uz zemi - un varbūt vēl zemāk nekā citi. Sabiedrībai jāierosina liela tematika, tad tā arī nāk, tai jāuzpūš dzirkstele rakstnieka sirdī par liesmu, tad šī liesma atkal liks iedegties arī citām sirdīm. Tautai jāsaka mīklas vārdi, tad rakstnieks to minēs un teiks dziļos vārdus, kas dos mums dzīvību. Sabiedrībā jābūt interesei, jābūt ilgām pēc tā, ko rakstnieks tai var dot, tad tas gūs varbūt pat pārdabīgu spēku, lai veiktu darbu, ko no tā gaida, arī vissmagākos apstākļos. Tad varētu notikt, ka, tautas gaidu iedvesmēti, dzejnieki sāk runāt inspirētus vārdus, un tie tad kļūst mums par malku no tā dzīvības un spēka avota, par ko runā mūsu teikas.

    Jautājums par cilvēces nākotni, par to, kā glābt to no iespējamās katastrofas, kas šķiet jau diezgan konkrēti iezīmējamies, ir tāds, kas nodarbina laikam gan visus domājošos cilvēkus, un tad nu, saprotams, it sevišķi filozofus. Tā arī franču filozofs Bergsons, pēc tam, kad tas jau agrāk rādījis, ka cilvēcīgās dzīves saknes galu galā iesniedzas transcendentā sfairā, noslēgumā savam darbam par reliģiju un morāli piegriežas vēlreiz mūsu dabiskajai kopdzīvei un jautā, kādā gadījumā un ar kādiem līdzekļiem to būtu iespējams pacelt augstākā līmenī un atbrīvot no lielajiem ļaunumiem, ar kuriem tā tagad ir saistīta. Metodiskā tēze, pie kuras viņš šai pētījumā turēsies, būs tā pati, ko viņš jau bieži izvirzījis un mēģinājis nostiprināt. Pēc viņa domām, no primitīvās, pilnīgi egoistīgi ievirzītās gara satversmes, ko viņš sauc arī par ,,slēgto morāli", nav iespējams pāriet pakāpeniskas attīstības ceļā uz augstāka veida ievirzi pret pasauli, uz to, ko viņš sauc par ,,atklāto morāli". Tas var notikt tikai līdz pašiem pamatiem ejošā jaunradīšanas ceļā. Pirmatnējā, pašas dabas noteiktā morāle ir ,,slēgta", t.i. tās priekšraksti, piem., neslepkavot, nelaupīt un nedarīt citas varmācības, attiecas tikai uz to grupu, pie kuras indivīds pieder; ārpus tās tas ar šiem priekšrakstiem nav saistīts un var rīkoties, kā tam patīk. Cik tālu tad nu arī mūsdienu cilvēks vēl ir dabas produkts, arī viņā, zem vairāk vai mazāk biezas jaunieguvumu resp. kultūras radītas paradumu kārtas, būs atrodama vēl šī pati primitīvā morāle, kā viņa dabas visdziļāk paslēptais pamats. Ja no tagadējā cilvēka izmestu visu to, ko tanī ienesusi nepārtrauktā audzināšana, tad mēs atrastu, ka viņš ir pilnīgi vai gandrīz pilnīgi līdzīgs saviem vissenākiem senčiem. Mūsos tātad ir zināma pamatdaba, kas mūs predisponē uz zināma veida sabiedrisku dzīvi un vispārīgos vilcienos iezīmē jau mūsos dabiskās cilvēcīgās sabiedrības schēmu. Pirmais uzdevums tad būtu, ja iespējams, noskaidrot šo primitīvo schēmu. To izdarīt tomēr nav tik vienkārši, jo, kā jau atzīmēts, mūsu pirmatnējā daba ir apklāta ar dažādu jaunieguvumu slāni. Metode, lai to noskaidrotu, tātad būs diezgan sarežģīta: būs jānovēro pirmatnējie cilvēki, būs jālūkojas uz bērniem; vislabākais informācijas avots tomēr būs pašnovērošana, kas labvēlīgos apstākļos var dažos gadījumos, it kā pēkšņā zibens uzliesmojumā, atklāt mums kā mūsu sabiedriskuma, tā nesabiedriskuma dziļākos pamatus.
    Kā pirmo šāda veida pētījuma panākumu Bergsons izvirza atzinumu, ka cilvēks šķiet radīts ļoti mazām sabiedrībām. Uz tādu atzinumu pamudina dažādi novērojumi; tā, piem., viegli atrast, ka cilvēki dažreiz ir gan apmierināti ar sava pagasta pārvaldi, bet gandrīz nekad ar savas valsts valdību un ka vispār liela formāta polītiki ir ļoti reti. Tālāk ir zīmīgi, ka pat tad, kad dažādu speciālu apstākļu dēļ - galvenā kārtā iekarojumu ceļā - ir izveidojušās lielas impērijas, tanīs pastāvīgi darbojas spēki, kas tiecas likt tām atkal izjukt, tā ka tās ir pastāvīgi iekšēji apdraudētas. Tā savā laikā izveidojās lielās Āzijas impērijas, bet tās visas sabruka, īsti tikai tāpēc, ka bija par lielām, lai pastāvētu. Tipiska šai ziņā bija ari feodālā sistēma: visos tās izpausmes veidos to raksturoja fakts, ka tanī bija iznīcinātas saites, kas neļauj ļaužu kopojumiem izirt, - sairšana tad sekoja pati no sevis. Ja tagad, jaunākos laikos, atkal ir varējušas izveidoties lielas impērijas, kas netiek vairs saturētas kopā vienīgi ar varu no ārienes, bet arī no iekšienes, tad tas ir kļuvis iespējams vienīgi kāda pavisam jauna veida apvienošanas principa, proti jaunlaiku patriotisma dēļ, kas stipri atšķiras no klasiskās še natnes patriotisma. ,,Tiešām, ir liels atstatums no seno laiku pieķeršanās valstij - pilsētai, šaurai grupai, kuru sargāja vēl īpašs dievs, kas bija arī palīgs karā, līdz jaunlaiku patriotismam, kas ir tikpat kara kā miera laiku tikums, kas var būt mistiski apgarots, bet kas savā reliģijā nejauc klāt nekādus aprēķinus. Tas aptver lielu zemi un apgaro veselu nāciju, tas piesavinās sev labāko, kas mājo cilvēku dvēselēs, tas, vārdu sakot, ir veidojies lēnām un ar bijību no atmiņām un cerībām, no dzejas un mīlestības, un mazliet no visa tikumiski skaistā, kas ir virs zemes kā medus puķēs. Tik augstas jūtas, kas jau atdarina mistiķa pārdzīvojumu, bija vajadzīgas, lai tiktu galā ar tik dziļi iesakņojušos dziņu kā sugas egoismu." (Deux sources de la morāle et de la religion, 48. izd., 294.-29 5. Ipp.)
    Bet kāds nu būtu varējis būt valdīšanas veids gluži primitīvā sabiedrībā? Bergsons domā, ka samērā vistuvāk būtu iespējams apzīmēt to ar vārdiem ,,monarchisks" un ,,oligar-chisks". Vienā pusē te ir absolūta valdīšana un autoritāte, otrā, pārvaldāmos, tai atbilst tikpat absolūta paklausība. Ja kukaiņu sabiedrības raksturo jau organiski izteikts polimor-fisms (īpatņu daudzveidība), tad par cilvēku sabiedrībām, varbūt, var sacīt, ka tās raksturo dimorfisms (divveidība). To tomēr nevajadzētu izprast pēc Nīcšes parauga, kas vienā pusē noliek tos, kas jau pēc savas dzimšanas nozīmēti būt par «kungiem", otrā atkal tos, kam jau tādā pašā kārtā nolemts būt par ,,vergiem".
    ,,Patiesībā," saka Bergsons, ,,šis dimorfisms visbiežāk veido ikvienu no mums reizē par valdītāju, kam ir pavēlēšanas instinkts, tā pavalstnieku, kas ir gatavs paklausīt, - kaut arī cilvēku vairumā šī pēdējā tieksme ir tik stipri pārsvarā, ka tā vienīgā arī izpaužas uz āru" (turp., 296. Ipp.). Zināmos apstākļos tomēr, piem., revolūcijas laikmetos, var notikt, ka arī gluži rāmā un paklausīgā pilsonī pēkšņi pamostas izjūta, ka tas aicināts būt par vadoni. Dažreiz tādā kārtā atklājas lieli līdz tam apslēpti politiski talanti. Biežāk tomēr tādos apstākļos no līdz tam cienījama un rāma vīra izkūņojas brutāla zemcilvēciska personība. Ar to gan nav teikts, ka mūsu dabas dziļumos snaudošo valdnieku vienmēr raksturo brutalitāte. ,,Bet var gan teikt, ka daba, šī indivi-du nāvētāja un reizē sugu radītāja, ir gribējusi, lai valdnieks būtu nežēlīgs, ja tā vispār paredzējusi valdnieku. To apliecina visa vēsture. Vīri, kas paši mums atstājuši par saviem darbiem akmeņos kaltus ziņojumus, ir gluži aukstasinīgi pavēlējuši nedzirdētas hekatombas, kurām gājušas papriekšu briesmīgas mocības" (turp., 297. Ipp.). Un tas attiecas ne tikai uz ļoti seniem laikiem, - līdz pat mūsu dienām slepkavība ir vēl pārāk bieži palikusi polītikas pēdējais arguments. Dabai jau nav ne cietuma, ne trimdas, - tā pazīst tikai nāves sodu. Pirmatnējais politiskais instinkts salauž kultūras čaulu, un daba izlaužas ārā. ,,Vīri, kas attiecībā pret noziedznieku justu pienākumu pielāgot sodu noziegumam, ir tūliņ gatavi sūtīt nāvē nevainīgu cilvēku, tiklīdz lieta grozās ap polītiku. Gluži tāpat darba bites nogalina tranus, kad tās domā, ka stropam tie vairs nav vajadzīgi" (turp., 298. Ipp.). Jāatzīst, ka šīm priekš 1932. gada izvirzītām tēzēm notikumi, kas norisinājās dažus gadus vēlāk, sagādāja milzīgu pierādījumu materiālu.
    Tālāk tad arī saprotams, ka vīri, kas mēdz tik cieti un nežēlīgi rīkoties, pēc tam, kad viņu suga kļuvusi par valdošo šķiru, jūtas arī gluži citādi nekā pārvaldītā masa. Izšķirīgais te ir tas, ka viņi tic, ka tie pieder kādai augstākai rasei. Bet zīmīgi, ka arī pati tauta pārliecināta par šo valdnieku iedzimto pārākumu, ko gan acīmredzot pa daļai noteic jau minētā dimorfismā ietvertais paklausīšanas instinkts. Bet patiesībā valdošā šķira arī tiešām daudzējādā ziņā parasti ir pārāka par tautas masu, gan atkarībā no disciplīnas, ko tā sev uzliek, gan citiem apstākļiem. Tautas masas uzskatus par valdošās šķiras pārākumu pamazām sagrauj tikai pati šī valdošā šķira. Tas notiek vai nu visiem redzamas valdītāju nespējības un tās radīto ,,kliedzošo" nebūšanu vai arī, biežāk, atsevišķu valdošās šķiras pārstāvju dēļ, kas vai nu aiz godkārības, vai taisnības sajūtas, vai aiz citiem iemesliem vēršas paši pret savu šķiru. Katrā ziņā parasti ir tā, ka tik ilgi, kamēr kāda aristokrātija pati dabiski un svēti tic savam iedzimtam pārākumam, ka tikpat ilgi un tikpat dabiski un svēti tam tic arī tauta.
    No šī viedokļa īsta demokrātija atklājas kā no dabas vistālāk esoša politiska mācība, kas tāpēc tad arī vēsturē parādās tikai vēlu. Tā piešķir cilvēkam neaizskaramas tiesības. Šai ziņā par pilnvērtīgu modernā demokrātisma centienu izpausmi uzlūkojama franču revolūcija ar savu brīvības, vienlīdzības un brālības devīzi. Kā svarīgākais moments šinī devīzē būtu uzlūkojama brālības prasība, kas izlīdzina pretrunu starp abiem pirmiem momentiem. Tāpēc var teikt, ka demokrātijas būtība ir evaņģēliska rakstura un ka tās ierosinātāja ir mīlestība. Ja ievēro demokrātisko ideju reliģiskos pamatus pie pirmiem tās sludinātājiem, proti - pie Ruso un Kanta, tad to reliģiskais raksturs kļūst jo mazāk apšaubāms un ar to tad arī saistīta tās formulu bieži nopeltā neskaidrība. ,,Kā gan iespējams," saka Bergsons, ,,prasīt precīzu brīvības un vienlīdzības definīciju, ja nākotnei jābūt atvērtai ikviena veida progresam un it sevišķi jaunu attiecību radīšanai, kas darītu iespējamas tādas brīvības un vienlīdzības formas, kādas pašlaik nav realizējamas, pat varbūt nav iedomājamas? Mēs tagad varam zīmēt tikai vispārējos vilcienos, bet tie pamazām kļūs vienmēr noteiktāki, ja brālība būs ceļa rādītāja. Ama et fac quod vh (Mīli un dari, ko gribi)" (turp., 300.-301.lpp.). Demokrātisko formulu neskaidrība nāk vispirms no tā, ka tās sākumā ir izteiktas kā protests, lai pieteiktu cīņu kādai nebūšanai. Tās ir ērtas, lai aizkavētu, lai noraidītu, lai gāztu; bet nav tik viegli iegūt no tām pozitīvu aizrādījumu, ko darīt. Demokrātija tātad īsti vienmēr ir tikai ideāls, tā norāda tikai uz virzienu, kurā cilvēcei ir jāiet, un šis virziens ir pretējs dabai.
    Kas raksturo dabu, t.i. dabisko cilvēcīgo sabiedrību, ir jau zināms; tas ir: koncentrācija, cieša turēšanās kopā, hier-archija, virsvadoņa absolūtā autoritāte - un tas viss nozīmē disciplīnu un cīņas garu. Daba, bez šaubām, nav atzinusi kara neizbēgamību it kā ar kādu īpašu likumu. Bet tā ir piešķīrusi cilvēkiem zināmu noteiktu struktūru, no kuras tad izriet dažas nepieciešamas sekas. Izšķirīgais moments te ir, ka tā nav devusi cilvēkiem dabiskus darba rīkus kā citiem dzīvniekiem, bet to vietā apbalvojusi tos ar saprātu, kas spēj šādus rīkus radīt. Te tad rodas tā īpatnējā situācija, ka šie cilvēka paša radītie darba rīki ir no tā šķirami, tātad var tikt tam arī atņemti. Tāpat, līdzīgā kārtā, tam var tikt atņemtas arī vietas, kurās tas var likt darbā savus rīkus, piem., mežs, kur tas varētu medīt, ezers, kur zvejot. Tāpat viņam var tikt atņemti viņa darba ieguvumi. Tā arī Bergsons nonāk pie jau daudzkārt izteiktā atzinuma, ka galvenais kara cēlonis ir īpašums, un, tā kā cilvēce ar savu dabisko struktūru ir nepieciešami saistīta ar īpašumu radīšanu un iegūšanu, tad no šī viedokļa karš arī ir dabisks. Šis viņa dabiskums izpaužas starp citu kareiviskā instinkta pastāvēšanā, kuru sevišķi viegli novērot zēnos un kas vispār grūti noliedzams: vajag tikai atcerēties bieži novērojamo tautu sajūsmu kāda kara sākumā. Šī dabiskās slēgtās sabiedrības tieksme izturēties naidīgi pret citām līdzīgām sabiedrībām izpaužas arī vēl citos faktos. Tā, piem., tautas labprāt negrib tikt ievadītas citu tautu dzīvē un domāšanā. Tās, šķiet, tieši ar nolūku negrib tuvāk pazīt citas tautas, lai nebūtu kavētas nelabvēlīgi spriest par tām. Un tieši tās tautas, ar kurām ir izredzes visbiežāk sastapties, tās grib vismazāk pazīt. ,,Daba," saka Bergsons, ,,nebūtu varējusi citādi rīkoties, ja tā būtu gribējusi, lai ikvienu svešinieku uzlūkotu par iespējamu ienaidnieku, jo, ja arī pilnīga savstarpēja pazīšanās nepieciešami nerada simpātijas, tad tā vismaz izslēdz nīšanu... Kas pamatīgi pazīst kādas tautas valodu un literatūru, tas nevar būt tai pilnīgi naidīgs. Par to vajadzētu padomāt, kad no audzināšanas prasa, lai tā sagatavotu saprašanos starp tautām. Laba kādas svešas valodas prašana, kas atļauj garam pilnīgi uzņemt sevī attiecīgo literatūru un kultūru, var nojaukt to jau iepriekš gatavo nelabvēlīgo noskaņojumu pret svešinieku, ko daba visumā, šķiet, ir gribējusi" (turp., 304.-305. Ipp.).
    Ja nu tādā kārtā karš zināmā mērā ielikts jau cilvēka struktūrā, tad tomēr jāizšķir divi kara veidi. Ir kari, kurus ved zināmā mērā tāpēc, lai, tā sakot, neļautu ierūsēt ieročiem: cilvēki nereti ir kāvušies gan aizkārtas patmīlības, gan prestiža, gan slavas dēļ. Tagad tādi kari vairs nenotiek. Tagad kaujas - tā vismaz apgalvo - lai neciestu badu, patiesībā tomēr tikai, lai neļautu noslīdēt dzīves līmenim zem zināmas robežas, zem kuras dzīvi neuzlūko vairs par dzīvot vērtu. Tāpēc tagad jācīnās visiem pret visiem, tā kā senos laikos cīnījās hordas. Ņemot vērā tagadējo kara ieroču tech-niku, tas nozīmē briesmīgu slepkavošanu, un Bergsons paredz (jau 1932. gadā) kā iespējamību, ka tiek izgudroti tādi ieroči, kas atļauj pretinieku pilnīgi iznīcināt, tā ka no uzvarētā nepaliek pat ne pēdu.
    Tāpēc tad arī saprotams, ka tiek pieliktas vislielākās pūles, lai mēģinātu padarīt karu neiespējamu. Šo mēģinājumu metode visumā vienmēr tāda, ka pūlas radīt kādu atsevišķām valstīm pāri stāvošu starptautisku institūtu, apmēram kā Tautu savienības laikmetā, kad Bergsons rakstīja savu darbu. Tomēr šķēršļi, kas stājas ceļā šāda starptautiska institūta pūlēm novērst karu, ir ļoti lieli - vēl lielāki, nekā parasti tos iedomājas pat tie, kas netic to novēršanas iespējamībai. Šos šķēršļus rada, pirmkārt, sevī ieslēgtās sabiedrības egoistiskie instinkti, otrkārt, zināmi tautu ārējie dzīves nosacījumi jaunākos laikos. Viss jautājums tātad ir, vai šie instinkti var tikt iznīcināti vai novadīti citā virzienā, un tad, vai un kādā veidā varētu tikt pārkārtoti tautu ārējie dzīves nosacījumi.
    Ja vispirms pievēršas pēdējam jautājumam, tad jāņem vērā, ka bez instinkta uz kapi zināmos gadījumos var pamudināt arī motīvi, kas, šķiet, spēj attaisnot sevi arī prāta priekšā. Tie jaunākos laikos palaikam saistās ar mūsu kultūras rūpniecisko raksturu. Bergsons domā, ka šai sakarā bruņoto konfliktu cēloņus mūsu dienās varētu gluži schē-matiski attēlot šādā veidā. Kāda valsts var normāli dzīvot un pastāvēt, kamēr tā var savus iedzīvotājus uzturēt ar pašu zemes līdzekļiem. Ja turpretim zināmā brīdī iedzīvotāju skaits tā pavairojas, ka tas vairs nav iespējams, tad ir tikai viens līdzeklis, kā tikt pāri grūtībām: ir jāattīsta rūpniecība un jāstrādā ārzemēm, no kurām tad dabū atkal atpakaļ to, kas nepieciešams uzturam. Strādnieki tādā kārtā būs it kā izceļotāji iekšzemē. Tie ir pilnīgi atkarīgi no ārzemēm: tie strādā tām, tās viņus uztur, tie vienīgi nedzīvo tanīs. Bet ja nu ārzemēs viņu fabricētās mantas vairs nepieprasa vai nedod arī fabrikācijai nepieciešamās vielas, tad tie ir nolemti badam vai vismaz dzīvei uz zemāka dzīves līmeņa. Ja nu tādos apstākļos tie izšķiras iet un ņemt paši to, kas nepieciešams, tad tas nozīmē karu. Galvenie kara cēloņi pēc šīs schēmas tātad būtu: iedzīvotāju pavairošanās, tirgus zaudēšana, ogļu un izejvielu trūkums.
    Ja pastāvētu kāda attiecīga internacionāla organizācija, tad tā, bez šaubām, varētu daudz ko darīt šo kara cēloņu novēršanai vai vismaz to iedarbības pavājināšanai. Par bīstamāko no šiem cēloņiem Bergsons - līdzīgi kā savā laikā Platons - uzlūko pārmērīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu, un viņš domā, ka te vajadzības gadījumā nevajadzētu atteikties no mēģinājuma cīnīties pret šo cēloni ar attiecīgu likumdošanu. Viņš jautā, vai tāpat kā zemēs ar pārmērīgi mazu dzimstību skaitu ir dažreiz paredzētas prēmijas par katru bērnu virs normas, vai tāpat nevarētu pārāk apdzīvotās zemēs ar pārmērīgu dzimstību skaitu uzlikt īpašu nodokli par katru lieku bērnu? Katrā ziņā viņš uzlūko problēmu par ļoti nopietnu, jo Eiropa jau ir pārāk apdzīvota un drīz tādā stāvoklī būs arī visa zeme, un tādos apstākļos kari varētu kļūt vienmēr biežāki un briesmīgāki; ne par velti klasiskā senatne intīmi saistīja mīlestības dievi Veneru un kara dievu Marsu: dodiet vaļu Venerai, un tā liks atnākt Marsam.
    Vēl spiedīgāka ir vajadzība reglamentēt izejvielu sadalīšanu un nodrošināt vairāk vai mazāk brīvu produktu cirkulāciju. ,,Ir bīstams malds iedomāties," saka Bergsons, ,,ka kāda internacionāla organizācija varētu radīt pilnīgi drošu mieru, autoritatīvi neiejaucoties atsevišķo valstu likumdošanā vai pat pārvaldīšanā. Var jau, ja grib, valsts suverenitātes principu paturēt, bet praksē tam tomēr apstākļu spiedienā nāksies zināmā mērā padoties" (turp., 309. Ipp.)-
    Var tomēr jautāt, vai visi šie vēlamie rezultāti nav sasniedzami īsākā ceļā, proti, apgriežot pretējā virzienā jaunākos laikos valdošās dzīves tendences. Modernā cilvēce šai brīdī visvairāk tiecas pēc labklājības, komforta, greznības. Šīs tieksmes mēdz saistīt ar technikas un rūpniecības attīstību. Var tomēr jautāt, vai tieksme uz izkaisīšanos materialitātē tiešām ir īstais technikas attīstības pamats, jeb vai tas drīzāk nav meklējams tās sakaros ar mistiku, tā ka pēdējā laikmeta ievirze būtu, varbūt, tikai novēršanās no kāda pirmatnēja virziena? Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu vispirms jāsaka īsumā kādi vārdi par dzīves tendenču dinamiku vispār. Bergsons jau bieži norāda, ka dzīves attīstības tendencēm ir raksturīgi, ka tās attīstās vēdekļveidīgi, jo viens pats virziens nav spējīgs uzņemt sevī viņu dažādos pieaugušos un bieži pretrunīgos spēkus. Bioloģiskās parādībās šī dzīves tendenču īpatnība izpaužas tādā kārtā, ka tiek radītas dažādas pasugas, kas cita citu papildina. Psīcholoģiskā un sociālā dzīvē tendenču sadalīšanās neizpaužas atsevišķu patstāvīgu veidojumu radīšanā, bet izteic sevi vienā un tai pašā individā vai sabiedrībā laika secībā cita pēc citas. ,,Ja šo tendenču ir divi, kas ir visbiežākais gadījums, tad vispirms piesaistīsies vienai no tām un sekos tai vairāk vai mazāk, bet parasti, cik tālu vien iespējams. Pēc tam, ar visu to, kas šai attīstības gaitā iegūts, pievērsīsies otrai tendencei, kas līdz šim bija palikusi neapmierināta" u.t.t. (turp., 314. Ipp.). Attīstība šeit tātad būs pilnīgi līdzīga svārstekla kustībai - ,,pendelēšanai" starp divi pretstatiem, kas viens otru nomaina vadībā. Tā tas notiek arī ar tām ļoti vispārīgām tendencēm, kas noteic kādas sabiedrības orientāciju un kuru izveidošanās izplešas uz vairāk vai mazāk lielu paaudžu skaitu. Tas apstāklis, ka ik reizes valda tikai viena tendence, dod šai zināmā brīdī valdošai tendencei tādu sparu, kas, jo vairāk dažādu šķēršļu tiek pārvarēts, beidzot var tikt kāpināts tik tālu, ka atgādina jau zirga trakošanu. Bergsons tad arī teiks, ka dažādo tendenču attīstība cilvēcīgā sabiedrībā padota it kā diviem likumiem: vispirms, ,,dichotomijas", t. i. divdalīšanās likumam, kas izteic, ka kādas atsevišķas tendences dažādās izpausmes kļūst patstāvīgas, un tad ,,divkār-šas trakošanas likumam" (loi de double frenesie), kas izteic, ka ikviena no tendencēm, kas kļuvušas patstāvīgas, tiek piepildīta ,,līdz galam".
    Ja nu šos principus grib attiecināt uz doto vēsturisko situāciju, tad jākonstatē, kā jau teikts, ka cilvēci šai brīdī pārvalda teiksmes pēc komforta un greznības. Tomēr visi sasniegumi šai virzienā, kādus cilvēki iegūst ar jauniem izgudrojumiem, tos tomēr neapmierina, bet pamudina tikai izvirzīt vienmēr jaunas prasības un nekad nepalikt pie tā, kas sasniegts. ,,Rodas jaunas vajadzības, tikpat spiedīgas kā agrākās un skaitā vienmēr daudzāk. Skriešanās pēc labklājības sāk noritēt vienmēr straujākā tempā uz skriešanās laukuma, kuram grib tikt klāt vienmēr lielākas masas. Patlaban tā jau ieguvusi mežonīgu raksturu" (turp., 318. Ipp.)-
    Tuvāk aplūkota, šī, tagad jau par trakošanu kļuvušā tendence atklājas tikai kā papildinātāja kādai citai agrākai, kuru tā nomainīja kādā 15. vai 16. gadsimtā. Tiešām, visus viduslaikus pārvaldīja gluži pretēja rakstura tendence, proti - uz askētismu. Šaurā mazākumā tad arī šī tendence bija kāpinājusies jau līdz trakošanai, bet cilvēku masā tā atšķaidījās un izpaudās vismaz kā vispārēja vienaldzība pret ikdienišķās dzīves prasībām, tā ka ne tikai nabagie, bet arī bagātie atsacījās no daudzām lietām kā no liekām, kaut gan mums tās šķiet nepieciešamas. Acumirklī svārsteklis ir augsti uzsviedies pretējā virzienā, un šķiet, ka tas pat ir jau sasniedzis kulminācijas punktu. Vai tāpēc nebūtu gaidāms, ka tagad tas sāks slīdēt pretējā, kopš renesanses laikmeta pamestā virzienā? Bez šaubām, droši tas nav, jo vēsture nenorit mechaniski, bet tā atkarīga arī no nedeterminējamās cilvēka gribas; tomēr iespēja, ka tieksme uz dzīves pavienkāršošanu atkal atgriežas un iegūst varu, uzskatāma par visai paticamu. Tā jo paticamāka starp citu it sevišķi arī atkarībā no idejām, kas sāk valdīt jaunlaiku fizioloģijā un medicīnā. Tās vienmēr noteiktāk sāk ieskatīt, cik bīstama ir nemitīga mūsu vajadzību pavairošana, un atklāj arī vilšanās, ar kādām saistīts vairums mūsu mākslīgo baudu, un tāpēc ieteic atgriešanos pie dabiskākas un vienkāršākas dzīves. Jau mūsu uztura reforma vien tūkstoš veidos ietekmētu mūsu rūpniecību, mūsu tirdzniecību, mūsu lauksaimniecību, kas visas ar to tiktu stipri pavienkāršotas. Ja iespējams, vēl lielāka ietekme tanī pašā virzienā būtu pārmaiņām dzimumu savstarpējās attiecībās. Mūsu kultūra pašreiz ir tādā mērā erotikas piesātināta, ka gandrīz viss tanī ir juteklības kairinājums ar fantāzijas līdzekļiem, un to visumā var saukt par afrodizisku. Arī te zinātnei vēl ir savs vārds sakāms, un, kad tā reiz to būs teikusi, tad vairs nebūs nekāda bauda tik ļoti tiekties pēc baudas. Patiesa un nopietni domāta sievietes emancipācija te varētu it sevišķi palīdzēt pasteidzināt pārmaiņu, jo tad tā greznība, ko sieviete prasa, lai patiktu vīrietim un tad, šādā apkārtceļā, arī pati sev, kļūtu lielā mērā lieka. Līdz ar to tad tūliņ būtu mazāk izšķērdības, mazāk arī naida, un visa mūsu dzīve reizē kļūtu stipri vienkāršāka. Attīstību šinī virzienā varētu vēl it sevišķi veicināt atziņa, ka mūsu tiekšanās pēc greznības balstās galvenā kārtā mūsu lepošanās kārē, un tā notiek, ka, sākot ar ingveru un kanēli agrākos laikos līdz auto mūsu dienās, daudzas lietas tiek iekārotas tikai tāpēc, ka tās ir dārgas!
    Bet vai mūsu laikmeta augsti attīstītā rūpniecība nepretosies šīm pavienkāršošanas tieksmēm? Pēc plaši izplatīta uzskata tā jau tieši esot šī rūpniecība, kas ir vainīga, ka mūsu dienās tik lielā mērā satūkušas mūsu vajadzības, mūsu greznības tieksmes, mūsu baudkāre, pie kam pašas šīs rūpniecības varas pieaugums savukārt atkarīgs no mechanisko izgudrojumu panākumiem. Tā te rodas principiālais jautājums, vai tā tiešām ir izgudrošanas spēja, kas nepieciešamā kārtā rada mākslīgas vajadzības, jeb vai tās drīzāk nav pašas šīs mākslīgās vajadzības, kas norāda virzienu izgudrošanas spējai. Ir visi iemesli pieņemt, ka pareizāks ir šis pēdējais pieņēmums. Zinātne un techniskā izgudrošanas spēja dod to, ko no viņām prasa: tās noteic laikmeta interešu ievirze. Tādā kārtā tad ir noticis, ka ir radītas ļoti daudzas jaunas vajadzības, turpretī daudz seno un elementāro cilvēku vairuma vajadzību ir palikušas vēl neapmierinātas. Ir vēl miljoniem cilvēku, kas nav pietiekami paēduši, un ir pat tādi, kas nomirst badā. Technikai tāpēc būtu vajadzējis vairāk veicināt lauksaimniecību un zemes ražību nekā citas saimniecības nozares. Te it sevišķi ņemams vērā vēl tas, ka strādniekos pastāv liela tieksme izvairīties tieši no šīs vissvarīgākās ražošanas nozares, jo darba nosacījumi un apstākļi te palaikam vēl loti primitīvi un samērā smagāki nekā visur citur. Te tad arī būtu īstā vieta, kur pirmā kārtā vajadzētu laist darbā technikas izgudrošanas spējas, lai atvieglotu darbu šai tautsaimniecības pamatnozarē.
    Samērā ar šo pārmetumu technikai, ka tā nav pietiekami ievērojusi lauksaimniecību, pārējie pārmetumi, kurus parasti vērš pret to, ir mazāk nozīmīgi, tā, piem., ka tā pārvēršot strādnieku par mašīnu vai ka tā ar savu produktu vienveidību padarot dzīvi pārāk pelēku u. c. Darba vienmuļību strādnieks var tīri labi panest, ja tas toties nav pārāk ilgs un atstāj tam vairāk brīva laika. Tāpat pret rūpniecības produktu vienveidību nav daudz ko protestēt, ja tā atļauj ietaupīt laiku un darbu. Smagāk sver jau iebildums, ka uz technikas uzceltā rūpniecība ir padziļinājusi plaisu starp darba devēju un ņēmēju, starp kapitālu un darbu. Tomēr šīs nelabvēlīgās technikas sekas ar labu gribu nav nenovēršamas, un tad technika varētu kļūt par lielu cilvēces labdari. Norādījumu uz to, ka tas ir tās īstais uzdevums, Bergsons saskata jau apstākli, ka, lūkojoties no vēstures viedokļa, pirmo industriālisma dīgļu parādīšanās vērojama vienā laikā ar pirmo demokrātisko centienu un reformācijas garīgo strāvojumu izpaušanos. Iespējams, ka visi šie centieni bija savā starpā radniecīgas reakcijas pret to formu, kādu kristīgais ideāls bija ieguvis viduslaikos, t.i. pret askētisko dzīves formu. Aizmirstot, ka askētiskais ideāls var būt piemērots tikai nedaudziem cilvēkiem, reizē aizmirsa arī, ka īsta un pilnīga mistika ir aktīva, ka tā tiecas izplatīties un pārvērsties darbībā. Bet kā tas gan būtu varējis notikt cilvēcē, kas ir piespiesta pie zemes un dzīvo pastāvīgās bailēs no bada nāves? ,,Cilvēks," saka Bergsons, ,,nepacelsies pāri zemei, ja spēcīgs darba rīku aparāts tam nedos atbalsta punktu. Viņam vajadzēs stipri atspiesties pret matēriju, ja tas gribēs atrauties no tās. Citiem vārdiem: mistika piesauc mechaniku. Tas līdz šim nav ticis pietiekami atzīts, jo ar nepareizu pārmiju nostādījumu cilvēce uzlaista uz ceļa, kura galā ir pārspīlēta labklājība un greznība nelielam skaitam, bet nevis atbrīvošana visiem. Nejaušais iznākums mūs ir apžilbinājis, mēs neredzam technikas īsto būtību, to, kam tai patiesībā vajadzētu būt" (turp., 329. Ipp.). Bet tagad mēs varam pateikt, kas ir šī viņas būtība. Rīku radītāja saprāta produkts - technika aizstāj vai milzīgi paplašina mūsu dabiskos orgānus ar mākslīgiem orgāniem, t.i. ar instrumentiem un mašīnām. Tādēļ mūsu ķermenis ir it kā milzīgi pastiprināts un palielināts, bet - un te ir viss traģisms - ,,šinī milzīgi paplašinātā ķermenī dvēsele paliek tāda, kāda tā bija, - tagad par mazu, lai to pildītu, par vāju, lai to vadītu. Tāpēc šis tukšums starp to un viņu. Tāpēc šīs briesmīgās sociālās, politiskās, internacionālās problēmas, kas visas izteic tikpat daudz šī tukšuma definīcijas un kas, lai piepildītu to, ierosina tik daudz juceklīgu un neveiksmīgu pūļu: te vajadzētu jaunu potenciālās enerģijas krājumu un, proti, šoreiz morāliskas enerģijas. Mēs tāpēc neaprobežosimies ar to, ka teiksim, kā tas jau nupat notika, ka mistika piesauc mechaniku. Mēs piemetināsim, ka palielinātais ķermenis prasa dvēseles papildinājumu un mechanika prasa mistiku. Šīs mechanikas pirmavoti ir varbūt mistiskāki, nekā to parasti pieņem; tā tikai tad atradīs savu īsto virzienu un tikai tad spēs dot sa